Mēs vēl gulējām. Uz galda stāvēja tas baltais modinātājpulkstenis, ķemmīte, sieviešu smaržas. Bija svētdiena. Televizors gāja, un to kaut kas skatījās. Skatījās filmu par džungļiem, kā džungļus cērt, nu, vārdu sakot, kā bojā zemi. Kaķis skraidīja pa istabām, agri pamodies, kaķis ir cīrulis. Ienāca kaut kāds cilvēks - draugs tam, kurš skatījās televizorā. Ienāca un saka:
-Vakar bija kolosāla diena.
Kaut kāds muļķis - vakar bija kolosāla diena. Vakar bija sestdiena, kurā man atļāva lamāties, un es arī lamājos. Tā kā galīgākais pajoliņš, tas vecīts sāka spēlēties ar kaķi, smaidīja, bubināja - tikpat stulbs kā kaķis. Agri no rīta atvilcies un kaut ko murgo par kolosālo vakardienu. Kas man daļas, ko viņš darīja vakar. Filmā atkal nocirta baigi lielu un vecu koku. Viņš sāka urbt. Kāda velna pēc tik agri viņš atvilcies, tik agri sācis urbt, un kāda velna pēc man tas jāpacieš. Es pieslējos sēdus, bet atkritu atpakaļ. Sieviešu smaržas. Viņa vēl guļ. Modinātājpulkstenis nezvanīs, jo nav uzlikts laiks, cikos zvanīt. Beidza urbt. Atkal sāka urbt. Es gāju pakaļ tējai. Padevu čau. Ēdu pelmeņus. Ārā sāka pīkstēt signalizācija kaut kādai mašīnai laikam. Urbējs cīrulis nenormāli sajūsminājās un sāka dzīt absolūti stulbus jokus par signalizācijām. Nu labāk tā, nekā dzirdēt pretīgo urbšanu. Gāju lasīt grāmatu. Sāku pilnīgi jaunu grāmatu . Ar trešo reizi izdevās iesākt. Izlasīju trīs lappuses - diezgan interesanti. Viņa gulēja, es skatījos uz viņas aizmigušo seju - diezgan interesanti. Es esmu piesiets šai istabai, šai filmai, šim kaķītim, kurš spēlējas ar ķemmi, šai svētdienai, situācijai un Andrim ar savu kolosālo vakardienu. Nebiju priecīgs, bet bēdīgs arī ne. Visi jau pie kaut kā turas. Filmā ierunājās inspektors (laikam inspektors) par to, ka koku zari vairāk sliecas uz dienvidiem. Kas tad ir. Putnu knābji sliecas uz ziemeļiem. Čūsku indes zobi uz dienvidaustrumiem. Kas tad ir. Es pašlaik gribētu pamodināt viņu un parunāties. Nezinu, piemēram, par vakardienu, gribētu viņai atnest pelmeņus, nu, izdarīt kaut ko labu, tā teikt, pielīst. Es nepamodināju. Es iztēlojos, kā turpināsies filma (kuru es, starp citu, neredzēju, tikai dzirdēju, jo biju citā istabā). Būs tā: džungļi pazudīs, parādīsies lauku sēta, no klēts izskries jauna meiča un sauks:
- Ei, Zuze, šaujam pļaujā.
Un ies arī pļaujā. Tad Zuze teiks, kura arī būs jauna meiča:
- Re, ku vardulēns, paskat, kāds, ne ta krupis, ne kurkulis, te stārķulēnam būtu pamatīgs aizdars.
Tad atkal tā pirmā jaunā meiča teiks:
- Ei, mēs aizmirsām grābekli.
Un atkal džungļi.
Es paskatījos uz viņu, viņa bija pamodusies un skatījās uz mani. Es nezinu, cik ilgi viņa tā uz mani skatījās. Gribējās to paprasīt. Sieviešu smaržas. Uz grīdas mētājās vīna korķis. Nesaprotu, kāpēc kaķis ar to nespēlējas, baigi pateicīgs taču, lai spēlētos, varbūt nav pamanījis. Jā, vakar mēs dzērām vīnu, šodien dzeru tēju. Sākās cita filma. Bet varbūt tā ir tā pati. Jo, ja jau viss var turpināties jebkā, tad titri vēl nenozīmē filmas beigas, ziņu raidījums ir filmā un tās scenārijā paredzēts, uz ekrāna parādās tas krāsainais aplis, kas tiek rādīts kādas 10 minūtes, tad ekrāns vienās švīkās, arī tas ir scenārijā.
Andris nevilkās prom, sāka tam, kurš skatījās filmu, stāstīt par čehu krāsnīm, laikam baigais spečuks - santehniķis, mūrnieks, elektriķis, podnieks, virpotājs, metinātājs, zobārsts - vienā personā. Diriģents un klausītājs, kaķis un vīna korķis, Andris un Zuze vienā personā.
Ārā bija gaišs rīts, televizorā arī bija gaišs rīts, golfa bumbiņa tuvojās bedrītei un veiksmīgi ieripoja tajā. Rundāles pilī arī esot bijušas tā saucamās čehu sistēmas krāsnis, no kurām pa speciāliem dūmvadiem siltums izplūst pa visu ēku. Liekas, Andris gribētu, lai viņu kremē šādā čehu sistēmas krāsnī - siltums izplūst pa visu ēku.
Es gāju skatīties televizoru. Gāja ziņu raidījums ar surdotulkojumu. Sieviete apaļā lodziņā ekrāna stūrī vicina rokas un tādā veidā paziņo par plūdiem Ķīnā. Kaķēns ielēca man klēpī, un izskatījās, ka grasās aizmigt. Es viņu glaudīju, viņš murrāja. Šādam kaķītim visu var piedot. Gan to, kā vakar vai aizvakar viņš saskrāpēja man pirkstu, un ko vēl, vairāk jau neko sliktu viņš nedara, tikai skrāpē. Maza bēda.
Viņam, tam Andrim nepatīk, ka joku raidījumos fonā smejoties.
He-he,- viņš iesmejas par kaut kādu joku - tas bija labais.
Viņa smiekli. Manas trīsas.
Es gāju uz veikalu pakaļ kartupeļiem. Gāju garām autobusu pieturai, kurā stāvēja kaut kāda meitene, viņa skatījās uz mani, es arī uz viņu. Veikalā prasu, kāda atšķirība starp tiem pa 10 un tiem pa 11 santīmiem kilogramā. Vieni esot rozā un tik ātri nesadrūpot. Nekas. Ņēmu lētākos. 2 kg. Atnācu atpakaļ. Viņa bija piecēlusies un tagad mierīgi pie spoguļa kopa seju - diezgan interesanti. Es uz viņu skatījos spogulī.
Televizoru vajadzēja izslēgt, vispār strāvu vajadzēja atslēgt, jo Andris bija kaut ko izurbis un tagad ņēmās ar elektrību. Vispār jau labu darbu dara tas Andris. Es nesaprotu, ko viņš tur dara. Pēc kāda laika televizoru atkal varēja slēgt iekšā. Gulta bija nesaklāta. To vajadzēja klāt man. Viņa aizgāja pie draudzenes. Drīz būšot atpakaļ. Sēdēju pie nesaklātās gultas kā pie slimnieka. Kaķēns sāka spēlēties ar vīna korķi. Pareizi darīja. Sen jau bija laiks. Labi, ka kaķēns neķēra pats savu
Nevar būt - saka Andris - 300 saulainu dienu.
(Viņš tiešām ir padumjš - nezin cik gadā dienu). Šogad ir garais gads ar jocīgo 29. februāri, kad nevienam nav vārdadiena. Varbūt ir kāda diena, kad nevienam nav dzimšanas diena. Es, piemēram, esmu dzimis šai jocīgajā mēnesī - februārī, īsajā gadā. Andris ir dzimis nezinu kad. Viņa aizgāja satikties ar draudzeni, viņa arī dzimusi februārī. Uzliku kaseti magnetofonā un kārtoju istabu. Dažādas drēbes saliku dažādos skapjos, pacēlu pildspalvu, noliku uz galda, korķīti un ābola serdi izmetu miskastē. Istaba bija daudzmaz kārtībā. Skanēja kaut kāda dziesma: S, D, T, D, T, S, T, D un tamlīdzīgi. Tagad es skatījos spogulī. Jānoskujas - tā viņa saka, jāiztīra zobi - tā saku es. Es viņu gaidīju atgriežamies. Ļoti gribējās ēst. Aizgāju uz virtuvi paskatīties, vai nekā vēl nav. Paskatījos ārā pa logu - meitene, kas stāvēja autobusa pieturā bija aizbraukusi vai varbūt aizgājusi ar kājām, kā lai es to zinu. Kā lai zinu, kur viņa tagad ir. Bet būtu interesanti to zināt. Zināt, kā viņai iet. Kaut vai dzirdēt: labi. Rasols tapa lēni. Labs nāk ar gaidīšanu. Tā gan ir- rasolu nevajag sasteigt. Skanēja kaut kādas citas dziesmas beigas, kur neskaitāmas reizes tika atkārtots piedziedājums, laikam tāpēc, lai nostiprinātos klausītāju ausīs un atmiņā. Tā gan ir - atkārtošana - zināšanu māte. Andrim ir 300 reižu jāpaskaidro, ka caurmērā gadā ir 365 dienas, tikai tad viņš to ielāgos, viņam 300 reižu jāpasaka, ka viņu sauc Andris, tikai tad tas paliks ausīs un atmiņā. Cilvēks - simfoniskais orķestris. Viņš spēlējas ar kaķi. Manas trīsas.
Ārā sāka mesties tumšs. Aizvilku aizkarus, kas izskatījās pēc milzīga izmēra svārkiem. Balti linu svārki. Izskatījās, ka tie kādai būtu kājās. Es gaidīju draudzeni, kura bija aizgājusi satikt savu draudzeni, loga priekšā stāv linu svārkos ģērbusies lielmāte Genoveva, kaķēns skraidelē, Andris urbj kā negudrs, ārā sācis līt, rasols gatavs. Pabriesmīgi. Es gāju ēst. Pirmo šķīvīti izēdu viesistabā pie televizora, otro manis sakārtotajā istabā pie mūzikas. Ēdu un dziedāju līdz. Vārdus nezināju, melodiju zināju, to arī dziedāju. Trešo šķīvīti atkal viesistabā ar maizes šķēlīti. Diezgan garšīgi sanācis. Tur bija viss - zirņi, burkāni, gurķi, desa, majonēze, sinepes arī mani kartupeļi. Viss jaukās proporcijās. Diezgan garšīgi. Gribējās vēl, bet vairāk nebija. Laba daudz nevajag. Labs nāk lēni un maz, slikts - ātri un daudz. 29. februāris nāk lēni un ir tikai reizi četros gados. Kas tur labs? Nekā. Auksts laiks, sniegs, lāstekas, nevienam nav vārdadiena, nav ko apsveikt - eksotiski, interesanti un auksti.
Mēs visi - es, rasola taisītājs, Andris un rasola taisītāja sieva, kura tikko bija atnākusi, pēkšņi stāvējām virtuvē - pīpējām. Interesanta sagadīšanās. Drīz atkal izklīdām. Drīz vajadzēja iznest miskastes, kas te bija vairākas. Es un rasola taisītājs iznesām. Gaidījām atkritumu mašīnu. Nekad nebiju atkritumus bēris tādā mašīnā. Tas bija interesanti. Mašīna kavējās. Mēs runājām par armiju, dienestu, viņš bija dienējis Azerbaidžānā. Tur esot ļoti viesmīlīgi cilvēki. Viesmīlības pieņēmums nozīmē draudzību uz mūžu, atteikums - mūžīgu naidu un lāstus. Traka tauta. Tukšām rokām devāmies atpakaļ. Televizors atkal gāja. Andris neurba, dzēra tēju. Un runāja par laikapstākļiem. Ka esot silts, citugad ap šo laiku esot aukstāks, tad kaut kāds stulbs joks par Austrālijas klimatu. Tur jau pat kaķim jāsmejas. Viņš atceroties, kā viņa mamma lauzusi kāju oktobrī ap Dainām 23. oktobrī. Tad esot bijis aukstāks. Tā nav, ka Andris neko nejēdz, redz, viņš zina, kad ir Dainas - 23. oktobrī. Ļoti labi. Es gaidīju draudzeni. Lasīju grāmatu, Andris dzēra vēl vienu glāzīti tējas. Draudzene atnāca, stāstīja, kā viņai gājis, aplika rokas man ap pleciem, skūpsti. Es biju priecīgs. Mēs jokojāmies. Es biju priecīgs. Kaķēns rotaļājās savā nodabā. Nez kur gan tagad ir vīna korķīts, brauc atkritumu mašīnā, iejūk atkritumu burzmā un pazūd tāpat kā tā meitene autobusu pieturā. Jā, mēs vakar dzērām vīnu. Palika tumšs un vēls, mana draudzene ēda rasolu. Viņai kaut kas nepatika proporcijās. Lai būtu. Es dzēru krāna ūdeni. Tika iekurināta krāsns. Lai būtu. Bija jau vēls. Skatījos televizorā. Man rādījās ziņas. Kaķēns ielēca man klēpī, miga ciet, draudzene lasīja grāmatu, es arī tā kā vēlējos migt ciet. Rasola taisītāja sieva man kaut ko stāstīja par remontiem un ūdens emulsija krāsām, vai kaut ko tādu. Atmiņā palika vārds “emulsija”. Rets vārds. Iedomājos: samulsusi krāsa. Andris vēl kaut ko paķimerējās, padzēra vēl tēju, laikam paēda rasolu un drīz gāja prom. Bija sataisījis gaismas slēdžus virtuvē. Paldies viņam. Gadā ir 365 dienas, visas kolosālas - es nodomāju, kad viņš atsveicinājās un aizgāja.
Palika garlaicīgi skatīties televizorā. Gāju pie draudzenes, viņa bija pamanījusi, ka esmu te šo to piekārtojis. Viņa mani paslavēja. Es biju priecīgs. Būtu suns, pavicinātu astu. Būtu suns, varbūt dzītos tai astei pakaļ, būtu stulbs, starp citu, esmu dzimis Suņa gadā. Tas bija īsais gads. Draudzene dzimusi Cūkas gadā. Tas arī bija īsais gads. Viņa lasīja grāmatu. Skanēja radio - atkal nebeidzamā piedziedājumu virkne. Negribēju viņu traucēt. Gāju skatīties televizoru. Tur gāja raidījums “Robinsoni”. Īsti nesaprotu šīs spēles noteikumus. Nez vai viņi zina tādu Danielu Defo. Un tādu Žila Verna grāmatu “Noslēpumu sala”. Tajā es izlasīju tādu vārdu “fasāde”. Pirms tam tādu vārdu nezināju un nezināju, ko tas nozīmē. Pēc tam zināju. Aizgāju uz virtuvi, izpīpēju cigareti, iztīrīju zobus, aizgāju uz tualeti, ārā jau galīgi tumšs, mašīnas pazīt var tikai pēc ugunīm, kuras slīd tumšajā vakarā. Ejot no virtuves ārā, nodzēsu gaismu ar Andra uztaisīto slēdzi. Gāju gulēt. Apgūlos blakus draudzenei, viņa lasīja grāmatu, gribēja to pabeigt, skanēja radio, dega gaisma. Rīt pirmdiena, jāuzliek modinātājs. Sieviešu smaržas. Es migu ciet. Pa miegam urbja skaņas.
0