Nupat apgāda "Neputns" paspārnē izdots Marta Pujāta dzejas krājums "Dāma baltos džinsos" – viņa ceturtais krājums pieaugušajiem. Piedāvājam īsu ieskatu jaunajā grāmatā.
Ance
Kad dziesmā patīk tikai viena vieta.
Tā stāv Ances zārds.
Nesdams sevī visu pārējo dziesmu.
Tā stāv Ances zārds.
Pieskatīdams, lai neiznīkst pērnie ūdenstorņi,
kas jūlijā zied un smaržo tik saldi.
Tā stāv Ances zārds.
Nesdams sevī visus pārējos mēnešus.
Omuļi
Četri puiši gaidīja autobusu Omuļu skolas pieturā.
Gaidīja, gaidīja, līdz pārvērtās par četriem bērziem.
Meitene raudāja pie četriem bērziem.
Raudāja, raudāja, līdz pārvērtās par autobusu pieturu.
Baldone
Govs pieiet pie sēravota, padzeras.
Un, kur dzerot nopil avota šļakata, rodas kinoteātris.
Govs apsēžas kādā rindā.
Visā seansā viņa ir vienīgā.
Viņa un filmas licējs četrkantīgām laipnām ķieģeļu plaukstām.
Viesīte
Viesītes stadiona lodes grūšanas sektors ir mērvienība.
Mērvienība, kas mērī dzīves brīžus,
kuros esi pilnīgi viens, mierīgs un laimīgs un kurus nekad pēc tam neatceries.
Tiklīdz tu atceries tādu brīdi,
kad savā nodabā mierīgi nogriezies pa kreisi sānielā,
tas vairs nav lodes grūšanas sektors.
Tas vairs nav nomaļa stadiona smilšu laukums,
kuru pārlido daži putni kā salvetes.
Tas pēkšņi ir Viesītes kultūras nams.
Arī mērvienība. Tikai cita.
Baltinava
Viens asāks sakāpinājums.
Blīvāks brīdis.
Pilnāks kustības un pavērsienu.
Tad Baltinavas tirdzniecības centrs.
Ja ne kā viļņa galotne,
tad kā virzība uz to.
Un tad jau dzelzs riteņu turētājs pie ieejas.
Iešķībi nolikts vai laika gaitā iešķībi pabīdījies.
Un apiņu vijas gar nama sienu.
Ja ne kā viļņa atplūdu ieplaka,
tad kā virzība uz to.
Ape
Durvju rokturis no bružāšanās un virināšanas jau sagājis emaljā.
Pašas durvis no savas bezgalīgās būšanas par durvīm jau sagājušas ēdnīcas paplātē.
Paveru tās un nonāku gaismas pilnā istabā.
Tur dāma baltos džinsos, ar garu pirkstu pavērusi aizkarus,
sēž uz palodzes un rāmi nolūkojas visā.
Uz palodzes, kas gadu gaitā jau sagājusi Dzenīšu dižvītolā.
Ungurpils
Vista, it kā steigdamās, it kā katrā solī uzkavēdamās,
gāja caur aizaugušo parku.
Zāles kumšķu ieskautās laternas viņu pavadīja ar skatienu.
Ceļmalā ļaudis tupēja uz ķebļiem un rosījās ap lielu kartupeļu kaudzi.
No kāda auto salona plūda mūzikas ķīselis.
Vista apgāja kaudzei apkārt.
Mirkli uzkavējās un tad aizsteidzās uz ezera pusi.
Tur arī palika, lēnām pieaugdama ezera krastam
kā viena no kādreiz peldošajām salām.
Un ar skatienu pavadīja tās, kas vēl peldēja.
Limbaži
Nakts adata slīd pa Limbažu plati.
Slīd, silti sprakšķot,
līdz vienubrīd atskan benzīntanka spožie logi,
plīv izgaismotie karogi
un ieslīpi pa pāriem liktie sūkņi gatavi dūcot pildīt bākas.
Bet adata aizslīd tālāk.
Un atkal vien sprakšķi.
Līdz vienubrīd dāma baltos džinsos paceļ nakts adatu
un uzliek benzīntanku vēlreiz.
0