Kino
07.12.2017

Pienācis laiks pasmieties par visu

Komentē
4

Pasmejies par sevi pats,
Citādi par tevi
Pasmiesies vēl dikti kāds.
(Leons Briedis)

Par Mihaela Hānekes filmu "Laimīgas beigas", 2017

Lai nu ko, bet Mihaelu Hāneki diez vai kāds sauktu par smieklīgu. Viņš ir viens no tiem augstā kalibra režisoriem (droši vien jāsaka – dzīvajiem klasiķiem), ko, kalkējot no angļu valodas, varētu raksturot kā "nāvīgi nopietnu". Smieklu viņa filmās maz (ja vispār ir), galu galā pat latviešu vikipēdijā ievietotajā režisora šķirklī melns uz balta rakstīts: "Hānekes filmām raksturīgi drūmi un nepatīkami motīvi, tās bieži attēlo mūsdienu sabiedrības trūkumus un problēmas." Austriešu izcelsmes režisora jaunākā filma "Laimīgas beigas", kas pirmizrādi piedzīvoja Kannu festivāla oficiālajā konkursa programmā (gan paliekot bez balvām) un šobrīd skatāma Rīgā, kā nojaušat, ir izņēmums, tomēr tā nav klasiska komēdija, drīzāk Hānekes variācija par žanru. Man bija izdevība filmu noskatīties Tallinas kinofestivālā "Black Nights", un varētu riskēt, sakot, ka šī ir pirmā Hānekes filma, kuras laikā skatītāju zāle vienojas kopējā smieklu vētrā.

Hāneke ir labi ieredzēts Kannās, jo ir viens no astoņiem izredzētajiem režisoriem, kas divreiz saņēmuši "Zelta palmas zaru", turklāt viņam tas izdevies par divām filmām pēc kārtas – 2009. gadā par "Balto lenti" un 2012. gadā par "Mīlestību". Abas iepriekš minētās filmas, bez šaubām, uzskatāmas ne tikai par viņa radošās karjeras virsotni, bet arī izciliem 21. gadsimta kinematogrāfa paraugiem, kas ierakstītas kinovēsturē ne tikai saņemto apbalvojumu dēļ. Šogad Hānekem Kannu festivālā bija spēcīga konkurence, un Rūbena Ostlunda "Kvadrāts", kas saņēma galveno balvu, ar savu ironisko intonāciju, postmodernajām naratīva spēlēm un neglaimojošo skatījumu uz Rietumnieku sasāpējušajām "problēmām" un fobijām ir uz viena viļņa ar "Laimīgām beigām". Šīs filmas pat varētu rādīt vienā ilgā dubultseansā ar tikpat ironisku devīzi "Pasakas par pūstošajiem Rietumiem" vai tamlīdzīgi. Protams, šāda slēpšanās aiz ironijas visvarenās maskas kādā brīdī var novest strupceļā, jo neizbēgami nākas ironizēt arī pašam par sevi, atzīstot, ka viss, ko tikko pateicu, lai arī it kā nopietni domāts, tomēr bija joks. Vai otrādi. Ostlunds ironizē par mūsdienu mākslu un politkorektumu, strukturējot savu filmu kā haotiskas, brīžiem šokējošas un/vai absurdas etīdes iz mākslas muzeja kuratora dzīves, taču faktiski "Kvadrāts" pēc savas mākslinieciskās koncepcijas ir piederīgs tai pašai paradigmai, par kuru tā veidotājs vēlas pasmieties. Hānekes gadījums ir vēl sarežģītāks, jo viņa filma ironizē ne tikai par mūsdienu Rietumu pasaules domāšanu un lietu uztveri, bet – apzināti vai neapzināti – ar teju fellīnisku vērienu pasmejas arī par paša režisora līdzšinējo daiļradi.

"Laimīgas beigas" funkcionē kā visu Hānekes iecienīto tēmu un motīvu apkopojums, tās galveno personāžu galerija – pārtikusi francūžu labāko aprindu famīlija, kas dzīvo lepnā muižā Francijas ostas pilsētā Kalē – ir parocīgs modelis dažnedažādu personiska rakstura un sabiedrības apslēpto kaišu preparēšanai, aicinot talkā arī savus uzticamos aktierus. Te katram ir kāds grēks aiz ādas, vai tas būtu suicidāli noskaņotais ģimenes patriarhs, šķietami senilais vectētiņš Žoržs (Žans Luijs Trentiņans), viņa lietišķā meita Anna (Izabella Ipēra), kurai jātiek galā ar visām ģimenes šmucēm un vēl jāspēj veiksmīgi vadīt ģimenes bizness, vai viņas brālis – talantīgais, taču no sadomazohistiska seksa atkarīgais ārsts Tomass (Metjū Kasovics). Šeit apgrozās arī Annas dēls Pjērs, kas ieslīdzis alkohola izraisītā personības krīzē, kā arī ģimenes uzticamais sulaiņu pāris no Marokas – Rašids un Džamila. Tomasa meita Eva no pirmās laulības pēc mātes pašnāvības mēģinājuma piespiedu kārtā spiesta iedzīvoties raibajā kompānijā un kļūst par svešo starp savējiem, savējo starp svešiem, ļaujot it kā no malas ielūkoties rūpīgi slēptajā sadzīvē (viņai arīdzan ļoti iet pie sirds pasaules uzlūkošana caur mobilā telefona kameras aci – vēl viena asredzīga detaļa iz mūsdienu tehnoloģiju apsēstās sabiedrības un vienlaikus parafrāze par Hānekes iemīļoto vuārisma tēmu). Neiztiek arī bez bēgļiem, kuri laiku pa laikam uzrodas fonā Kalē ielās un sagādā ģimenei pārsteigumu groteskajā filmas beigu ainā, kad smalkā piejūras restorānā tiek atzīmēta Annas saderināšanās.

"Laimīgas beigas" ir raibumraibs un neparedzams situāciju kaleidoskops, ko Hāneke izlēmis nevis pasniegt vienotā, kompozicionāli precīzā vēstījumā, bet gan saskaldīt tādās kā mikronovelītēs, ar katru nākamo ainu piedāvājot skatītājiem arvien jaunus un negaidītus mizanscēnas izveides risinājumus, caur tiem atklājot arī notikumu attīstību personāžu dzīvē. Šie notikumi, lai arī savstarpēji saistīti un hronoloģiski secīgi, tomēr lielākoties atklāj ainu jau pēc kulminācijas – respektīvi, mēs neredzam cēloni, bet tikai sekas. Lai arī stāsta uztvere ir sarežģītāka, jo ne uzreiz iespējams aptvert, tieši kas un kāpēc notiek, filmas skatīšanās pieredze ir nesalīdzināmi interesantāka un mazliet atgādina intelektuālo detektīvu. Neparastā struktūra un savdabīgie režijas meklējumi viscaur filmas garumā ir viena no tās kvalitātēm, pat ja viss nav izdevies vienlīdz veiksmīgi. Hāneke nav palicis uz vietas, cenšoties izlīdzēties ar iepriekš aprobētiem paņēmieniem, bet patiešām intensīvi strādājis pie katras ainas "izfunktierēšanas", un par to režisors ir pelnījis atzinību.

Atzinība Hānekem pienākas arī par spēju pasmieties pašam par sevi un savu iepriekšējo filmu drūmo nolemtību. Nav grūti iztēloties, ka visu "Laimīgās beigās" notiekošo tikpat labi varētu mēģināt pasniegt ar absolūtu nopietnību (galu galā, nevienu no filmā iztirzātajām tēmām nevar uzskatīt par smieklīgu per se), tomēr pats Hāneke šķietami atzīst, ka nopietnība ir beigusies (varbūt kļuvusi bezspēcīga un sevi izsmēlusi), atlikuši tikai sardoniski smiekli.

Ņemot vērā filmai izvirzītos sarežģītos uzdevumus, nav nekāds pārsteigums, ka tā bieži riskē sabrukt zem sava svara, tomēr Hānekes intuīcija, talants un, iespējams, laimīga sagadīšanās ir palīdzējusi viņam veiksmīgi izlavierēt cauri visai šai cilvēcisko drupu kaudzei pretī paša apsmaidītajām "laimīgajām beigām".

Tēmas

Aivars Madris

Aivars Madris ir liepājnieks, kas aizķēries Rīgā. Diplomēts filologs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!