Sabiedrība
18.09.2017

Mūsu līdz(ne?)pilsoņi

Komentē
9

Manā ģimenē ir stāsts, kā vectēvs, kas nebija latvietis un Latvijas teritorijā nebija dzīvojis, kļuva par latvieti un Latvijas pilsoni. Latviešu strēlniekiem, kas atgriezās Latvijā pēc 1920. gada, nebija pilsonības, jo karš sākās un viņi valsti atstāja, pirms Latvijas valsts tika dibināta, turklāt papīri un dzīve pirms šīs karošanas bija pazudusi aizmirstībā. Pieticis ar diviem galvotājiem no kara biedru pulka. Neesmu pārbaudījusi, vai tā ir vēsturiski dokumentēta patiesība, bet tieši tā mans vectēvs arī nokļuva Latvijā. Kara biedri bija kļuvuši par viņa tuvākajiem cilvēkiem. Man pilsonība ir lieta, kas man dzīvē vienkārši pienākas no manis neatkarīgu apstākļu dēļ. Tā ir mana privilēģija. Varu valkāt Lielvārdes jostu un rudeņos sociālajos tīklos publicēt sēņu fotogrāfijas, bet varu to nedarīt – es tāpat esmu valsts pilsone.

Cilvēki, kas atrodas privileģētā stāvoklī, parasti to pieņem kā pašu par sevi saprotamu. Sociologam Maiklam Kimmelam šai sakarā ir pamācošs stāsts, kuru pārstāstīšu galvenajās līnijās. Viņš atceras dalību feminisma studiju grupā, kurā bijis vienīgais vīrietis. Kāda baltādaina studente priecājusies – cik labi, ka mums, sievietēm, ir kopīga pieredze, uz ko melnādaina kolēģe atteikusi, ka viņa gan šādi nedomājot. Tad viņa turpinājusi – ko baltādainā sieviete no rīta redz spogulī. Kā ko? Sievieti! Melnādainā studente teikusi, ka viņa gan redzot melnādainu sievieti un tā esot būtiska atšķirība. Kimmels tajā brīdī sarāvies, un visu acis pievērsušās viņam – viņš katru rītu spogulī redzējis vienkārši cilvēku. Privileģētie cilvēki parasti nemaz neaizdomājas par savām priekšrocībām un tos, kuri nav privileģēti, vērtē no savām pozīcijām. Cilvēki, kas atrodas neprivileģētā pozīcijā, labāk apzinās sabiedrības grupēšanos un dažādos viedokļus.

Pirms pāris gadiem iesaistījos pētījumā par krievu valodā runājošiem jauniešiem. Atšķirībā no citiem pētījumiem, izpētes jautājumus noteica paši jaunieši, līdzdarbojoties to izzināšanā. Tas ir būtiski, jo bieži pētījuma tēmu un jautājumus nosaka pasūtītāji vai pētnieki, kuru pieeja nosaka konjunktūra un privileģēta pozīcija. Caurmērā "krievvalodīgie" jaunieši kritiskāk skatās uz sociālajiem procesiem valstī, jo prot vairākas valodas un dzīvo plašākā mediju telpā. Viņi redz sevi kā piederīgus Latvijai, plāno mācīties vai gūt darba pieredzi Eiropā un tad atgriezties dzimtenē. Etniskā piederība (un arī saikne ar kādu citu valsti caur šī piederību) ir vājāka kā dzimtās krievu valodas piederība, kura ir ģimenes valoda dažādās etniskās grupās. Valodas jautājumi izglītībā jauniešus īpaši neinteresē; viņu bažas saistās ar izglītības kvalitāti. Šie jaunieši labi atpazīst gan labējās, gan kreisās politikas manipulatīvo dabu un tāpēc no tās visbiežāk norobežojas. Viņiem sāp latviešu valodā rakstošu mediju dubultmorāle, krievvalodīgo panākumus raksturojot kā Latvijas panākumus, notušējot izcelsmi, bet negatīvu lietu aprakstā izceļot tautību. Jāsaka, pētījumu bija grūti veikt, jo daudzas skolas, uzzinot pētījuma tēmu, atteicās tajā piedalīties – tie ir jautājumi, par kuriem nav pieņemts publiski runāt. Jaunieši to pamana arī latviešu mediju telpā – viņu tur parasti nav.

Lasot pētījuma laikā veikto diskusiju un interviju norakstus, labi redzami "privileģēto" perspektīvas nospiedumi. Tā kāda jauniete atzina, ka viņa apšauba okupācijas faktu. Jautājot, kāpēc, izrādās, ka par "okupanti" viņu apsaukājuši kaimiņu bērni. Viņa bija dzimusi Latvijā un neko nebija okupējusi. Šī personiskā pieredze ar nepatiesu apvainojumu lika uzdot jautājumu, vai arī plašākā sabiedrībā okupācijas jēdzienu lieto līdzīgi. Tas, ko var mācīties no šīs perspektīvas, ir fakts, ka okupācija Latvijā nav tikai sauss vēsturisks notikums, bet smalkāka sociālās stratifikācijas lieta. Izliekoties, ka tās tā nav, situāciju neuzlabos.

Kad mani aicināja komentēt prezidenta iniciatīvu, pirmā reakcija bija pieklājīgi tikt vaļā no tēmas. Nepilsoņi jebkurā brīdī var naturalizēties. Portālā lsm.lv bija brīnišķīgs stāstījums vairākos turpinājumos, ko tas nozīmē pilsonības gribētājiem. Bērniem pietiek ar vecāku izteiktu lūgumu un apliecinājumiem par pastāvīgu dzīvošanu Latvijā. Ir gana viegli iedomāties, ka tie, kas negrib naturalizēties un saņemt pilsonību bērniem, ir slinki, nelojāli vai merkantili cilvēki, kuri izmanto "nepilsoņu" privilēģijas kaimiņvalstī. Šādas manas iedomas padara manu pilsones privilēģiju nemanāmu, tā teikt, universālu un visiem pieejamu.

Iespējams, tāpēc viļņošanās sabiedrībā ap prezidenta Vējoņa iesniegto likumprojektu "Par nepilsoņa statusa piešķiršanas izbeigšanu bērniem" ir nebūtiska. Tiesa, komentāru skaits interneta portālos sniedzas simtos, bet tā nav intelektuālu domu apmaiņu tēma, kā, piemēram, demogrāfijas jautājumi, Stambulas konvencija vai pat olšūnu ziedošanas peripetijas.

Atminos, kad nepilsoņu kategorija tika ieviesta, man bija kauns par Latvijas valsti. Janvāra barikāžu naktīs Vecrīgā par brīvību iestājās dažādu tautību un likteņu cilvēki. Brīvība un savstarpēja uzticēšanās toreiz likās kā nepieciešams fundaments atjaunotajai Latvijas valstij. Cilvēks nevar būt īsti brīvs, ja nedod brīvību arī otram. Tomēr pie kauna pierod un ar laiku var tīri labi sadzīvot. Ar pieradumu pazūd arī nianses starp to, vai pilsonība tev pienākas vai ir "jālūdz". Par šo niansi runā arī Imants Parādnieks: "Es piekrītu Vējoņa kungam, ka mums nevajadzētu turpināt ražot bezvalstniekus [kāda smalka nianse, jo Vējonis runā par nepilsoņiem! – A. P.]. Vecāka pienākums ir izvēlēties, vai savam bērnam ir Latvijas valsts pilsonība vai Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas, Amerikas." Atšķirībā no nepilsoņiem, es esmu atbrīvota no šī "ārēji" neitrālā pienākuma izvēlēties, taču spēju iedomāties, ko tas nozīmē cilvēkam, kuru neviens negrib uzskatīt par savējo, mudinot izlemt un tad pierādīt, kas viņš ir.

Prezidenta iniciatīva neko būtiski nemaina pilsonības pretendentu lokā. Tas, kas būtiski mainās ar šo likuma iniciatīvu, ir valsts un pilsoņu attieksme pret savējiem/"svešajiem". Ar to bezvalstnieku statuss atšķiras no nepilsoņa statusa. Bezvalstnieki ir cilvēki bez valsts. Svešie. Nepilsoņiem valsts ir – ja mēs uz to skatāmies faktiskā, ne iedomu pasaules nozīmē. Visām pusēm draudzīgi izvairoties atzīt, ka nepilsoņi faktiski dzīvo Latvijā, viņi tiek iedzīti neiespējamā iedomu pasaulē, bet reāli dzīvo Latvijā.

Likumprojekts paredz "izbeigt piešķirt nepilsoņa statusu" un "atzīt .. par Latvijas pilsoņiem" jeb pateikt, ka viņi ir "savējie", ja vien viņi nejūtas piederīgi citur. Tas ir veselīgas nācijas pašcieņas jautājums. Uzsvars ir uz veselību, jo pašcieņu var celt dažādi – gan apčakarējot citus (kā, piemēram, Rīdzenes sarunās), gan caur cieņu pret citiem cilvēkiem. Interesantā kārtā iemesls prezidenta iniciatīvas bloķēšanai ir "vienotas izglītības sistēmas trūkums". Viens ir droši skaidrs: lai nu kas, bet nepilsoņi šo sistēmu nav būvējuši. Latviešu valodai nenoliedzami ir jānodrošina nākotne, taču, iedomāties, ka to var izdarīt, nedomājot par saziņas veidu, saturu un personu, ar kuru runā, ir, pieklājīgi sakot, vieglprātīgi. Prezidenta iniciatīva ir labs sākums, lai pārdomātu it kā tik pašsaprotamo pilsonības jautājumu – mūsu līdz(ne?)pilsoņi var dot ne tikai vērtīgu un neierastu skatījumu uz Latviju, bet arī iespēju būt lepniem par lietām, pie kurām esam pārlieku pieraduši.

Aivita Putniņa

Aivita Putniņa, Ph.D., sociālantropoloģe, Latvijas Universitātes asociētā profesore Humanitāro zinātņu fakultātē, Antropoloģijas studiju katedras vadītāja un Bioētikas un biodrošības centra vadītāja....

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
9

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!