Aina no Viestura Kairiša filmas "Melānijas hronika" (2016)
 
Kino
14.06.2017

Kliedzieni un čuksti

Komentē
0

Atmiņu šņabī šķīst bailes

Irstošas cerības, melīgi valstsvīri, korumpētas iestādes un vispārēja nedrošība, neziņa, vai spēsim izdzīvot šajā zemē un nodrošināt savas eksistenciālās vajadzības. Tomēr, atnākot mājās, es ticu, ka esmu drošībā – ir visai maza varbūtība sagaidīt policijas, bandītu vai klaidoņu ielaušanos, kara trokšņus pazīstu tikai no filmām, neprognozējamais ļaunums paliek aiz durvīm.

"Rīgas Laika" marta numurā publicēta Aleksandra Pjatigorska apcere "Citas bailes". Viņš raksta: "Domāšana par baiļu objektu kā par kaut ko, kas tiešām pastāv, nepieciešami noved pie tā, ka arī par pašām bailēm mēs sākam domāt kā par kaut ko esošu. Bailes pašas kļūst par šo "šausmīgo lietu", un rodas fenomens, kas patlaban veido to, kādi ir miljoni individuālo apziņu un kā tās darbojas. Es runāju par bailēm no bailēm. Cilvēki baidās no bailēm no nāves ne mazāk kā no pašas nāves." [1]

Ik gadu marta beigās un jūnija vidū pieminam vardarbīgi aizvesto tūkstošus. Jaunus un vecus, sirmgalvjus un zīdaiņus. Tiem, kas izdzīvojuši līdz šodienai, parasti acu skatiens ir gaišs, stāja stingra, gadu un ciešanu nastas nesalauzta. Viņu bailes ir izšķīdušas laikā, sāpes izkvēlojušas. Kā raksta atmiņas pētniece Aleida Asmane, psihiskās traumas, ko izraisījusi vardarbība, kas apdraudējusi dzīvību un dziļi ievainojusi dvēseli, "turpināšanos no paaudzes paaudzē var pārraut tikai tad, ja traumas izslēgtās un neapzinātās daļas izdodas pārvērst apzinātās atmiņas formās. Terapija šajā gadījumā cenšas, traumu verbalizējot, to atbrīvot no iekapsulēšanās un padarīt par apzinātās personības identitātes daļu. Tomēr to nevar paveikt tikai ar individuālo terapiju vien, tam ir vajadzīga arī sabiedriska un politiska vide, precīzāk, "atcerēšanās ietvars", kurā šīs izslēgtās un apspiestās atmiņas var tikt ar empātiju uzklausītas, iegūstot savu vietu sociālajā atmiņā". [2]

Padomju varas veiktās "tautas ienaidnieku un nevēlamo elementu" izsūtīšanas mūsu ģimenei gājušas secen. Uzaugu pie mammas vecākiem Vecmīlgrāvī, kas manā bērnībā bija diezgan kluss nelielu savrupmāju un strādnieku rajons. Neko turīgi mēs nedzīvojām, lai gan vecaimātei Slokā bija no tēva mantota mājiņa un zemes pleķītis.

Dzīvoja, kā saka, kungiem acīs nelecot. Par bailēm no varas iestādēm es īsti neko nezināju. Arī 1949. gada marta drūmie notikumi man, sešgadīgam puikam, pagāja garām nepamanīti. Atceros tikai, ka vectēvs algas dienā atkal atnāca iedzēris un kārtējo reizi paskaļi ņēmās lādēt krievus un to atvestās dzīves nebūšanas, vecāmāte, kā spēdama, centās veco kušināt, sak, rimsties, tevi arī saņems ciet! Nekādu seku laimīgā kārtā nebija.

Taču saasinājās vectēva un mana politiskā konfrontācija. Lasīt iemācījos agri un avīžu ziņas uztvēru kā neapstrīdamu patiesību. Vēl bija jāpaiet daudziem gadiem, līdz sāku saprast plašsaziņas līdzekļu melīgo dabu. Vectēvs šķendējās par kārtējo valsts aizņēmumu, ko viņam, gribi vai negribi, atskaitīja no algas, smīkņāja par "Cīņā" apjūsmoto vispārējo labklājības celšanos, zākājās par visu. Man, avīžu "patiesību" pārņemtam, likās, ka vectēvs ir vecs un aprobežots, īsts tumsonis (viņam bija tikai 50 gadu!), un mēs strīdējāmies, briesmīgi strīdējāmies, līdz kliegšanai un asarām. Kad mani uzņēma pionieros, lepni apsējis sarkano kaklautu, atnācu mājās, vectēvs piesarka un stingri noteica: "Ja gribi, staigā pa skolu kā ķēms, bet mājās lai es šito lupatu neredzētu!" Vectēvu tā arī neiemīļoju.

Gadiem ilgi sadarbojoties ar režisori Dzintru Geku, vairākkārt esmu ticies ar "Sibīrijas bērniem" – daļa no viņiem ik gadu brauc uz kādreizējām izsūtījuma vietām, kurās viņi nonāca kā bērni, brauc arī tie, kuru tuvinieki tā arī neatgriezās dzimtenē. Izdzīvoja tikai garā stiprākie, tie, kuri nesalūza. Šie braucieni tiek rīkoti vairāk nekā desmit gadus, un var tikai apbrīnot sirmo ļaužu varēšanu: lai aiztiktu līdz kādreizējām nometņu vietām, vajag ne tikai daudz morālā spēka, bet arī fizisko izturību. Acīmredzot tas ir īpašais Sibīrijas rūdījums, kas pēc tam ļauj brauciena grūtības atcerēties kā jautru skolas ekskursiju. Dvēseles sāpes, atmiņu rūgtumu, piemiņas smeldzi katrs izcieš vienatnē.

Praktiski viss Sibīrijas bērnu braucienos pieredzētais tiek fiksēts videolentē, kas pēc tam kalpo kā izejmateriāls filmām. Dzintras Gekas filmogrāfijā par izsūtījumu tēmu, kas sākas 2001. gadā ar filmu "Sibīrijas bērni", tagad jau ir ap 20 filmām. Starp tām: smeldzoši skaudrais  stāsts "...Igarka, Cerība un Taurenis" (2008), dramatiski skarbā, autobiogrāfisku impulsu piepildītā "Tēvi tur" (2016) un vēl vairāki emocionālu atmiņu piesātināti darbi, kas atgādina par sāpīgajiem dzelkšņiem tautas apziņā. Protams, ne vienmēr režisorei izdodas dokumentējumus pārvērst pilnvērtīgā mākslas darbā. Taču nenoliedzama ir šo filmējumu kultūrvēsturiskā un tautas sirds atmiņu saglabājošā nozīme.

Nožēlojami, ka naudas piešķīrēju vidū arvien vairāk ņem virsroku uzskats, ka jābeidz atbalstīt Gekas "ekskursijas" uz Sibīriju. Jā, mierā un pārticībā dzīvojošajiem pagātnes nepievilcīgo pīšļu pārcilāšana varbūt tiešām ir līdz kaklam. Televīzijas reitingi gan rāda, ka šīs filmas tomēr skatās – un ne reizi vien. Arī tagad, tuvojoties Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai 14. jūnijā, televīzija meklē "Sibīrijas bērnu" filmas. Jau kuro gadu. Citu jau nav.

Godājams ir Dzintras Gekas darbs, apkopojot atmiņas, kārtojot tās vēstījumu virknēs, ikdienības jūklī neļaujot noklust sāpju un ciešanu atbalsīm. No tālās Krievzemes neizbraucamajiem ceļiem, aizaugušajām dūkstīm, neatrodamajām kapu kopiņām filmas nes bezgalīgas skumjas.

Bet pirms vairāk nekā 100 gadiem spāņu domātājs Migels de Unamuno rakstīja: "Tās ir skumjas, kas apziņai liek sevi apzināties. Tas, kas nepazīst skumjas, tas arī īsti neapzinās, ko dara un ko domā. [..] Kā var atrast sevi un iegūt reflektīvu apziņu, neizjūtot sāpes? [..] Un, tikai iegrimstot domās, cilvēks atgūst pats sevi un sāpēs – savu es." [3]

Dzintras Gekas filmas rāda, kā Sibīrijas atmiņu braucieni attīra dvēseli. Kādreizējo baiļu sārņi izšķīst bezgalīgo mežu, vareno upju, sabrukušo sādžu neaptveramībā. Apziņa atskurbst no smeldzes, un cilvēks atgriežas savā pirmreizējā esībā.

Starp hroniku un patiesību

"Es sapni par dzimteni pagalvī likšu..."

Kārlis Skalbe

Staļina laika represijām, galvenokārt bezierunu deportācijām, Latvijas kino pievērsies vairākkārt. Protams, atbilstoši sava laika ideoloģiskās cenzūras sietam. Savdabīgas aculiecinieka atmiņas pierakstījusi pētniece Inga Pērkone, iekļaujot tās grāmatā "Latvijas kino vēsture. Aktierfilmas" (2010): ""Kaugurieši" parādījās uz ekrāniem dažas dienas pirms kara sākuma PSRS teritorijā. Filmas fināls – zemnieku aizvešana uz Sibīriju – kļuva traģiski aktuāls, jo 1941. gada 14. jūnijā bija notikušas pirmās masveida deportācijas. Filmas pieņemšanas skatē, brīdī, kur važās saslēgtais zemnieks Pēteris no ekrāna sola: "Mēs atgriezīsimies!" un izsūtītie uzsāk dziesmu, CK sekretārs Žanis Spure esot lēcis kājās un kliedzis: "Ārā, ārā šito!"." [4] Ļaudis jūtīgi uztvēra dramatisko saskaņu ar laiku, ko filmas režisors Voldemārs Pūce, kurš arī pats pēc kara nonāca Vorkutā, nebūt nebija paredzējis.

Kadrs no Aloiza Brenča filmas

Pēc Otrā pasaules kara padomju Latvijā iestājās atmiņu dzēšanas laiks. Gan represēto, gan trimdā aizbraukušo vārdi netika pieminēti ne rakstos, ne vārdos. Piecdesmito gadu vidū, kad režīma spīles nedaudz atslāba, daži izdzīvojušie atgriezās, bet vēlāko gadu biogrāfijās Sibīrijas izsūtījuma gadi netika pieminēti. Kad Staļina laika represijas tika nosodītas vēsturiskajā Ņikitas Hruščova referātā 1956. gadā, Krievijas kino šai tematikai sāka palēnām, bet ļoti piesardzīgi pieskarties (piemēram, Grigorija Čuhraja filmā "Tīrās debesis", 1961). Latviešu kino Hruščova "atkusnis" praktiski neskāra. Tāpēc nevar noliegt Aloiza Brenča prioritāti, pieminot izsūtītos savā melodramatiskajā epopejā "Ilgais ceļš kāpās" (1980). [5] Lai gan no patiesā Sibīrijas dzīves skarbuma filmā nebija ne vēsts, lai gan reālos grūtumus pieredzējušajiem šķiet, ka filma it kā ņirgājas par viņu ciešanām, tomēr jāpiekrīt Brenčam, kurš pēc vairākiem gadiem kādā intervijā taisnojās: "Bet vai kāds pirms manis vispār ir to kādā filmā pieminējis? Nav." Jā, šodien "Ilgā ceļa" Sibīrija šķiet operetiska. Bet laiks ir cits, un citas ir arī mūsu domas.

Kadrs no Jāņa Streiča filmas

Dažus gadus vēlāk Jānis Streičs psiholoģiski sabiezinātajā pēckara drāmā "Svešās kaislības" (1983) nepārprotami parāda bijušo saimnieku aizvešanu. Sankcijām ir pamatojums – notikusi slepkavība, ir ziņas par "mežinieku" atbalstīšanu. Skatītājam vēl netiek vēstīts par varas iestāžu netaisno rīcību. Filma norāda uz sociālā taisnīguma uzvaru. Pie varas turpmāk būs nabagie.

Kadrs no Adas Neretnieces filmas

Pirmo reizi latviešu kino dzīvi izsūtījumā kā represiju sekas parāda Ada Neretniece filmā "Zīlēšana uz jēra lāpstiņas" (1988). Kādā Sibīrijas ciemā izsūtījumā dzīvo latvieši un kalmiki, kas represijās cietuši ne mazāk smagi kā latvieši. Jau tā grūto dzīvi sarežģī izbēgušie kriminālnoziedznieki. Režisorei licies, ka filmas dinamikai vajadzīga kriminālintriga, kas risināta pārmēru vienkāršoti. Taču mēs varējām redzēt smago dzīvi, varas iestāžu cinismu, nometināto morālo spektru – no nelietības līdz gara stoicismam. Filma pieklauvēja pie mūsu sirdsapziņas, atgādinot, ka vēstures izvirtīgajā spēlē cietuši ne tikai latvieši.

Gados vēl jaunais, bet jau starptautisku atzinību guvušais rakstnieks Toms Kreicbergs atzīmējis: "Tas, ko mēs, Latvijā dzīvojot, aizmirstam – ļoti daudzās pasaules malās un stūros ir bijušas arī savas lielās traģēdijas. Traģēdijas jau nevar salīdzināt, bet mūsu traģēdija uz šī fona varbūt arī nemaz tik ļoti neizceļas. Tā ir liela, sāpīga, bet ir daudzas citas tikpat sāpīgas traģēdijas. Tās visas piesaista uzmanību. Lai izceltu, šis stāsts ir jāietērpj spēcīgos tēlos, emocionālā pārdzīvojumā." [6] Prasība pēc mākslinieciska svaiguma, saturā bagāta vēstījuma attiecas arī uz filmām.

Kadrs no Genādija Zemela filmas

Nacionālās atmodas laikā, 1989. gadā, vēstījuma ziņā plašu laiktelpu tiecas aptvert Genādija Zemela "Latvieši?!". Režisors dzimis vecāku izsūtījuma vietā Kazahstānā, kur arī norit tā filmas daļa, ko var uzskatīt par autobiogrāfiskām bērnības atmiņām. Galvenais varonis (Alvis Hermanis) atgriezies Latvijā, ne bez grūtībām savā apziņā iekļāvis piederību latviešiem, bet viņa brālis palicis austrumzemē, par sievu apņēmis turienes sievieti, bet vēlāk kā helikoptera pilots gājis bojā Afganistānā. Neizbēgami rodas jautājums – kas ir latvietis, kā to apjēgt padomju tautu maltuvē nonākušajiem? Problēmas atvēziens ir tik plašs, ka tam latviešu kino nav nekā līdzīga, ne pirms tam, ne arī vēlāk. Diemžēl jāatzīst, ka atvēziens ir pārāk plašs arī pašam režisoram, kam pietrūcis mākas daudzplākšņaino darbu savākt vienā veselumā. Interesanti, ka latviešu kino Zemels ienāca ar filmu "Vajadzīga soliste" (1984) – iekšēji saskanīgu, bet pagarlaicīgu muzikālu priekšnesumu virkni, kam piekabināts šķietams sižeta pavediens.

Staļina represiju tēmai Genādijs Zemels pieskāries vēl divās Kazahstānā uzņemtajās filmās: "Cilvēkēdājā" (1991) par nežēlīgi apspiesto dumpi Kengiras nometnē, kad neskaitāmus ieslodzītos samala ar tankiem, un "Bendu dumpī" ("Бунт палачей", 1998) – traģiskā stāstā par Lielā Tēvijas kara invalīdu likvidāciju, lai attīrītu pilsētas no karā sakropļotajiem cilvēkiem, kuri nespēja nodrošināt sev eksistenci un "plaukstošajai" padomju valstij bija morāls un fizisks apgrūtinājums. Kā vienā, tā otrā filmā režisors ieguldījis lielu enerģiju, lai skatītājs sajustu traģēdijas mērogu, taču nav spējis individualizēt tēlus, lai tie spētu izraisīt līdzjušanas efektu.

Kadrs no Dzidras Ritenbergas filmas

Pati savās stāstījuma cilpās sapinusies Dzidra Ritenberga pēc Dagnijas Zigmontes scenārija uzņemtajā vēsturiskajā melodrāmā "Valsis mūža garumā" (1990) ar Astrīdu Kairišu un Baibu Broku galvenajās lomās. Arī te samežģās laiki, ir krievi, vācieši un atkal krievi, jaunlaiku atmodas laikā viese no Vācijas iebraukusi savā jaunības zemē. Salauzīti likteņi, neizdzīvotas kaislības, sāpīgas atmiņas. Bet visā pārāk daudz ārišķību, liktenīgu sagadīšanos. Taču ir epizode, kas paliek prātā kā dokumentāli hrestomātisks kadrs. 1949. gada pavasarī uz Krievzemi brauc preču vilciens. Vagonā skan satrauktas balsis, un pa logu lido lapiņas, strēmelītes, kas nogulst gar sliedēm kā pēdējo cerību taureņi... Precīza vēstures liecību ilustrācija.

Pēc šī nelielā pārskata, šķiet, nedaudz greiza pērngad bija Viestura Kairiša filmas "Melānijas hronika" (2016) reklāmas kampaņa, kurā galvenais akcents – filma ir pirmā, kas pieskaras izsūtījumu tematikai. Producents Gints Grūbe prasmīgi izmantojis mūsu īso atmiņu. Un tas deva rezultātu. Filmu skatījās vai visās Latvijas malās. Plašsaziņas līdzekļos tika apgalvots, ka "Melānijas hronika" ir jāredz katram, kas sevi vēl grib uzskatīt par latvieti. Liekas, pēc triumfālā "Zvejnieka dēla" uznāciena 1940. gada sākumā, tieši Grūbem vissekmīgāk ir izdevies sabiedrību pārliecināt par filmas skatīšanās nepieciešamību. Un tas ir labi! Ne jau mēslu mums piedāvāja, bet nopietnu, vēstures izpētē balstītu darbu. Šā gada 23. martā LTV 1 rādītā Dzintras Gekas cikla "Tālā zeme – Sibīrija" 8. filmā "Tjuhteta" (2014) nepārprotami varēja redzēt režisoru Viesturu Kairišu un filmas mākslinieci Ievu Jurjāni iepazīstamies ar savas topošās filmas autentiskajām darbības vietām.

Kadrs no Viestura Kairiša filmas

"Melānijas hronika" jau ir vairākkārt recenzēta un pārspriesta. Tāpēc neiztirzāšu sīkumus un nekavēšos pie darba vispārējās jēgas un nozīmes mūsu dzīves un mākslas kontekstā. Vairākkārt noskatoties šo filmu, arvien skaidrāk kļuva redzamas tās mākslinieciskās virsotnes un ieplakas, kurās nav akumulēta pietiekami liela garīgā enerģija.

Izcili atrisināts ir brauciens vagonā. Pusgaismās, vaidos, neziņā, nāves un dzīvības saspēlē. Un atturība, spēja apvaldīt kameru, nogriezt kadru īstajā vietā, lai saglabātu vibrējoši spriego intonāciju, – tās ir prasmes, ko sauc par meistarību. Bez tām Baibas Brokas veiktais stindzinošais nāves akts varēja kļūt demonstratīvi banāls.

Neapšaubāms ieguvums filmā ir ķermeniski trauslā, bet stiegrotā Šveices aktrise Sabīne Timoteo ar apbrīnojamo seju, kurā nav mirklīgu vaibstu, bet ir tikai ciešanas, nepiekāpība un sirdī ieslēptā mīlestība sāpīgi staro. Operators Gints Bērziņš, virtuozi tonējot gaismas, piešķir aktrisei klusināti maģisku starojumu, kā Dievmātei Marijai senlaiku gleznojumos.

Visā filmas garumā – jo lakoniskāks, nepilnīgāk izgaismots kadrs, jo tajā vairāk enerģijas, izteiksmes spēka. Vērts pieminēt arī epizodi, kad Melānija dzen lopu baru uz tālo bāzi. Jā, te nav to grūti novaldāmo simtu, kā tas ir Melānijas Vanagas grāmatā "Veļupes krastā". Tas saprotami, jo filmai nebija Holivudas vesternu budžeta. Lopu daudzskaitlība aizstāta ar meža neizbrienamību, kur Melānija un lopiņi klunkurē pār kritušajiem kokiem.

Kā īpašu sveicienu vecākiem ļaudīm, tiem, kuri vēl atceras Lilitu Ozoliņu "Ilgajā ceļā kāpās", uztvēru īso epizodi ar aktrisi. Melnā mētelī, sirma, kā parādība, kā kādreiz spēlētās Martas rēgs, dziļi grimusi sevī, ne uz vienu neskatoties, viņa izgāja cauri nogurušo un satraukto sieviešu pūlim un nozuda mežā, lai vairs neatgrieztos. To nevar aizmirst.

No Melānijas Vanagas grāmatas Kairišs paņēmis tikai dažas līnijas un motīvus. Un nevar taču gribēt, lai literārs darbs, kurā vēstījums plūst neierobežoti brīvi, tiktu pilnībā pārnests uz ekrāna. Ekranizācija vienmēr ir redukcija. Bet filmai pietrūkst paša galvenā, kas valdzina grāmatā, – vienkāršā, nepretenciozā, nemoralizējošā, dzidrā vēstījuma, kurā jūtams pavasara cerīgais spirgtums.

Kairišs gājis citu ceļu – režisors centies parādīt, kā tas bija, liekot mums saprast, cik grūti tur klājās: bads, smagais darbs, netaisnība. Radīta reizēm efektīgu, reizēm triviālu epizožu virkne bez vienojošās emociju faktūras, bez personāžu psihisko pārdzīvojumu režģa, kas, kļūstot par stāsta pamatu, liktu jūtām vibrēt, aizstājot diskrētos atmiņu fragmentējumus. Vienotā vēstījuma vietā filmā dominē viennozīmīgu notikumu sastatījums bez jēdzieniskas polifonijas. Scenārists Kairišs zaudējis režisoram Kairišam.

Kadrs no Audrjusa Juzēna filmas

Visās trijās Baltijas valstīs pēdējos gados uzņemta viena filma par Staļina laika izsūtītajiem. Lietuvā Audrjus Juzēna "Ekskursante" (2013) – par meitenīti Mariju, kas paliek bārene ceļā uz Sibīriju un viena pati cauri Krievijai dodas uz mājām. Tipisks "road movie" žanra darbs, ko emocionāli iekrāso ceļā satikto ļaužu daudzveidīgā galerija. Galvenais glābējs – čekas pulkvedis, ko tēlo Sergejs Garmašs. Uzskatīsim to par nodevu kopražojumam ar Krieviju.

Kadrs no Marti Heldes filmas

Igauņi savukārt uzņēmuši filmu "Krustvējos" ("Risttuules", Marti Helde, 2014), kas rādīta arī Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā ar nosaukumu "Caurvējā". Filma ir melnbalta, tāpat kā Kairišam. Arī notikumi un situācijas visai līdzīgas "Melānijas hronikai", kas norāda, cik universāli ir filmās iekļautie priekšstati par dzīvi nometinājuma vietās Sibīrijā. Taču igauņu radošā grupa izvēlējusies estētiski radikālu risinājumu – viss svešumā notiekošais redzams stopkadros, kamera virzās starp nekustīgiem attēliem, akcentējot statiskas grimases, mizanscēnas. Paņēmiens izteiksmīgs, taču nereti tehniskie sarežģījumi, izspēlējot situāciju, apgrūtina skatīšanos un iejušanos norišu emocijās. Izvēlētās stilistikas dēļ filma "Krustvējos" nekļuva par igauņu publikas hitu.

Triju filmu konkurencē Viesturs Kairišs ne zaudē, ne uzvar. Visai atšķirīgi darbi. Toties skatāmības reitings "Melānijas hronikai" ir augsts. Lielā mērā tas ir producenta nopelns.

Sēdēju pie dzīru galda. Kāds viesis ieradās ar nelielu nokavēšanos, jo pārpildītajā Majoru Kultūras centrā tikko bija skatījies "Melānijas hroniku". Vīrietis, ap gadiem četrdesmit, bija satriekts: "Es nemaz nevarēju iedomāties, ka tā tas bija." Mani pārsteidza, ka pieaugušiem cilvēkiem filmā redzētais var būt tāds atklājums. Nu neko. Iedzērām, nomierinājāmies, bet manī nostiprinājās pārliecība, ka filma neapšaubāmi ir ļoti vajadzīga. Šāds darbs tomēr tiešāk nekā dokumentālās filmas iedarbojas uz smadzeņu sektoriem. Cerams, ka vēstures skolotāji pratīs saviem audzēkņiem izskaidrot filmā redzamo.

Vēsture virtuvē

No virtuves loga man paveras plašs skats uz klusu mazpilsētu pie Lielupes palienes pļavām. Tālumā kurkst vardes, putni čivinot rosās, retumis vientuļš auto aizšvīkst pa salijušo asfaltu, bet visapkārt, cik tālu vien skaties, – zaļums bezgalīgs. Drīz modīsies ļaudis un izkārs karogus ar sēru lentēm. Ir Aizvesto dienas rīts.

Un man jādomā par vēstures nekad nezūdošo dzīvelību. Droši vien taisnība Hosē Ortegam i Gasetam, kurš esejā "Par viedokli mākslā" (1924) rakstīja: "Vēsture – protams, ja šī zinātne veic savu patieso uzdevumu, – nav nekas cits kā filmas uzņemšana. Vēsturei nav pietiekami izvēlēties vienu vai otru datumu, apskatīt laikmeta tikumu panorāmu, tās mērķis ir cits: aizstāt statiskos, noslēgtos tēlus ar kustīgu ainu. Līdz tam izmētātie "kadri" saplūst, vieni rodas no citiem un nepārtraukti seko cits citam. Realitāte, kas tikko vēl šķita kā bezgalīgs sastingušu, kristalizējušos faktu kopums, saplūst spēcīgā straumē. Īstā vēsturiskā realitāte – nav fakts, nav notikums, nav datums, bet evolūcija, kas radusies to sakausējumā. Vēsture atdzīvojas, no nekustīguma dzimst noteikta virzība." [7]

Māksliniekam, ikvienam kurš pievēršas paša vai citu pieredzēto, pagājībā grimušo norišu izklāstam, jāņem vērā ne atsevišķu kadru spilgtums, ne tekstu retorika, bet vēstījumā sakausējamā kopskaņa.

Laika gaitā akumulētās izjūtas rada jaunu apziņas stāvokli. Nekad nenovecos un mūžam atbalsosies Jāņa Jaunsudrabiņa trimdā sacerētais vēstījums "Piemini Latviju!" (1948): "Latvija lai tavās domās un iedomās ir kā tāla, brīnišķīga sala pasaules jūrā, uz kuru vienmēr jāstāv vērstam tavas dzīves laivas priekšgalam. Diena vai nakts, vakars vai rīts, turi viņu prātā, piemini viņu, iemīli viņu arvien dedzīgāk. [..] Turi Latviju dziļi ieslēgtu savā sirdī. Turi to kā lielāko dārgumu, ko nedrīkst pazaudēt. Jo, zaudējis Latviju, tu zudīsi pats." [8]

Tiem, kas devās trimdas ceļos, Latvijas tēls vienmēr palika kā skaista atmiņa, ko jācenšas mūžīgi glabāt, cerot uz atgriešanos dzimtenes brīvajās ārēs. Protams, viņi zināja, kā tēvzeme tiek varota zem sirpja un āmura spiediena. Bet sapnis par Latviju palika.

Tie, kas atgriezās no izsūtījuma, uz savas ādas sajuta sakropļotās tēvzemes brūces. Vairākus gadu desmitus viņu dzīvei nebija izredžu izrauties no padomju režīma nivelējošā spiediena. Tāpēc tie dzejnieki, kuri bija izbaudījuši Sibīrijas "valdzinājumu", vairs nespēja kopt sapni par Latviju, jo tādu viņi vairs neredzēja. Bija jānāk jaunai radošo cilvēku paaudzei, kas briedināja tautas pašapziņu, uzplaucēja jaunu nacionālo izjūtu. Un tieši kinomāksla atjaunotnes procesā deva būtisku ieguldījumu.

[1] Pjatigorskis, A. Citas bailes. Rīgas Laiks. Nr. 3, 2017, 7. lpp.

[2] Asmane, A. Pagātnes garā ēna (fragments no grāmatas "Der lange Schatten der Vergangenheit", Muenchen, 2006). Rīgas Laiks, Nr. 5, 2017, 25. lpp.

[3] De Unamuno, M. Dzīves traģiskās jūtas cilvēkos un tautās. Rīga: Valters un Rapa, 1936. Konstantīna Raudives tulkojums, 108., 155. lpp.

[4] Ingas Pērkones saruna ar Pāvilu Zīli, 1990. gada 1. maijs. RKM Fono3.

[5] Ir vērts atcerēties, ka arī mežabrāļu tēmai pirmais nopietni pieskāries Aloizs Brenčs mākslinieciski augstvērtīgajā darbā "Kad lietus un vēji sitas logā" (1967).

[6] Jundze, A. Par dzīves dotajām iespējām. Saruna ar rakstnieku Tomu Kreicbergu. NRA, 26.09.2016.

[7] Хосе Ортега и Гассет. Эстетика. Философия культуры, М., Искусство, 1991., 186. lpp.

[8] Jaunsudrabiņš, J. Piemini Latviju! Rīga: Zvaigzne, 1990, 5., 57. lpp.

 

 

 

 

 

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0