Redzējumi
11.02.2011

Karalis un kontrapunkts

Komentē
0

Britu vēsturiskās filmas mēdz sagādāt daudz prieka, ja no kino vispirms sagaidāt nevis lunaparka veida pārdzīvojumus, bet gan mērenu, ieturētu un gaumīgu baudu vairāku stundu garumā. „Karaļa runa” ir lielisks šī žanra paraugs. Tā nav filma ar pretenziju uz milzu novitāti; tās uzdevums ir apliecināt žanra dzīvotspēju šodienas datorsimulāciju pilnajā kino pasaulē. Stiprā puse šeit, protams, ir aktierspēle. Jau Lesings savulaik pamanīja, ka labs aktieris lomā mēdz būt daudz patiesīgāks par savu prototipu. Kolins Fērts un Helēna Bonema–Kārtere kā britu karaļpāris un Džefrijs Rašs kā karaļa runas terapeits savās lomās noteikti ir labāki par oriģināliem. Nu, patiesi. Bonema–Kārtere noteikti ir daudz inteliģentāka, smalkāka, gudrāka, īsi sakot, daudz karalieniskāka par reālo karalieni māti, kura, lai nu viņai vieglas smiltis, vēsturē ir iegājusi ar džina dzeršanu un gulbju ēšanu. Grūti teikt, kāds ir bijis reālais karaļa runas terapeits, taču esmu pārliecināts, ka arī viņš ne tuvu nestāvēja Džefrija Raša šarmanti bohēmiskajam Laionelam Lougam.

Protams, filmai savu zīmogu ir uzlikusi arī vēlme izpatikt ļoti plašas publikas inteliģencei. To vispirms var vērot pie otrā plāna aktieriem: no tiem filmā netiek izcelts Nevils Čemberlens, kurš šo notikumu laikā bija premjerministrs. Kurš gan šodien vēl atceras tādu Čemberlenu? Toties visi atceras Pirmo Admiralitātes Lordu Vinstonu Čērčilu, kura švakā atpazīstamība (aktiera izvēle te ir diezgan neveiksmīga) tiek kompensēta ar atļauju karaļa klātbūtnē kūpināt slaveno cigāru. Reālais Čērčils gan esot bijis liels čoms nevis Džordžam VI, bet gan viņa brālim Edvardam VIII, kura palikšanu tronī Čērčils aizstāvēja līdz pēdējam. Turklāt reālais Džordžs VI arī nebūt neesot bijis nekāds konsekventais antifašists, kādu viņu attēlo filmā. Gluži pretēji, viņš esot bijis stāvā sajūsmā par „veiksmīgo” Čehoslovākijas iztirgošanu Hitleram 1938. gadā Minhenē. Bet lai nu paliek. Ņemot vērā, kādas filmas pēdējos gados saņem „Oskarus”, „Karaļa runai” tas pienākas bez vārda runas. Turklāt arī britu karaļnama apsūbējusī slava ir pelnījusi uzspodrināšanu pirms karaliskajām kāzām, kuras gaidāmas pēc pāris mēnešiem.

Šī filma, kā jau tas labam mākslas darbam pienākas, ir daudzslāņaina. Tādēļ tās interpretācija ir uzmanības vērts uzdevums arī neatkarīgi no vēsturiskās dimensijas un šodienas nozīmes rojālistu pulka vairošanā. Te uzmanību pelna pati kinematogrāfiskā izteiksme, kurā scenārists un režisors ir ielikuši vairāk, nekā pirmajā acu uzmetienā šķistu. Ne velti skatītājam diez vai ir paslīdējušas garām īpašā veidā noformētās „runas terapeita” un pacienta attiecības. Brīžiem rodas iespaids, ka aiz šīs terapijas patiesībā slēpjas psihoanalīze – ar visu attiecīgo kušeti, ar specifiskajām analītiķa un pacienta attiecībām, ar neirožu un bērnības traumu identifikāciju, un tā tālāk. Šī psihoanalītiskā piegarša patiesībā dod labu pieturas punktu interpretācijai.

Pirmais šīs filmas lasījums būtu tāds skaisti humānistisks. Tā centrā patiešām ir karalis ar runas defektu, kas iegūts grūtajā bērnībā sociālu traumu rezultātā. Tad īsteni demokrātiskā garā karalis iemācās uzticēties nejauši sastaptam „vienkāršajam cilvēkam” Lougam, kurš, lai gan ieņem zemāku sociālu statusu, tomēr ir spējīgs uz īstu empātiju un īstām jūtām. Visa mokošā terapijas procesa gaitā karalis saprot patiesi cilvēciskas simpātijas vērtību un tādējādi viņu izdziedina no neirozes. Viss beidzas uz tādas gaišas, optimistiskas nots: karalis ir ieguvis savu ilgi gaidīto pašnoteikšanos, autonomiju; pateicoties citu draudzībai, viņš atkal ir spējīgs lemt par sevi. Īsi sakot, tas ir tāds Marka Tvena „Prinča un ubaga zēna” mūsdienu variants.

Taču šis lasījums šķiet diezgan neinteresants, un, ja tas būtu vienīgais iespējamais, šo filmu skatīties nebūtu vērts. Daudz interesantāka aina paveras, ja atsakāmies no idejas, ka filma ir par karali ar runas defektu un tā ārstēšanu. Tā patiesībā ir par valodas, iekāres un varas attiecībām, kuras pirmkārt koncentrējas Lougā, nevis Bērtijā. Vispirms, Lougs pats ir labs runātājs, aktieris amatieris ar profesionāļa ambīcijām. Turklāt viņš aktieru atlases mēģinājumā lasa epizodi no Šekspīra „Ričarda III”. Viņš nestostās – un tomēr nesaņem kāroto lomu. Viņš netiek atzīts. Līdz ar to viņa runa paliek bez sociālām sekmēm; tā ir, ja vēlaties, impotenta. Šo iespaidu vēl jo vairāk pastiprina epizode, kurā pirmoreiz pie Louga, kad viņš savā dzīvoklī sēž uz poda, ierodas topošā karaliene Elizabete. Tā ir ārkārtīgi erotiski uzlādēta epizode, kurā izteikti dominē savstarpējais atzīšanas elements.

Šeit tad nu sākas īstenā saspēle starp Lougu un Bērtiju. Bērtijs ir autoritāte, tomēr viņa neiroze un stostīšanās piespiež viņu rēķināties ar Lougu. Lougs to apzināti izmanto, izturoties pret šo zilasiņu princi ārkārtīgi familiāri, novedot attiecības līdz pilnībā intīmam līmenim un emocionāli izmantojot viņu. Louga uzvedība nerada iespaidu, ka viņš būtu kaut kā profesionāli ieinteresēts pieturēt šo prestižo klientu, nopelnīt uz viņa rēķina vai tamlīdzīgi. Viņu vairāk interesē, lai Bērtijs runātu viņa, Louga veidā, jo runa patiesībā ir potenciāla ietekme, vara, izmantošana. Starp citu, kinematogrāfā šim sižetam ir slavens precedents, kurā šī runātmācīšanas erotiskā dimensija ir vēl daudz skaidrāka: tas ir vecais, labais mūzikls „Mana skaistā lēdija”.

Ne velti karaļpāris filmā skatās sava laika kinohroniku ar Herr Hitler, kuram nu galīgi nebija problēmu ar publisku runāšanu. Hitlers šeit patiesībā ir Louga sabiedrotais, jo bailes no konkurenta – un vienlaikus fascinācija – ir pārlieku spēcīgas. Taču centrālā epizode „Karaļa runā” ir aina, kurā, kad Bērtijs jau ir kļuvis par karali, Louga sieva ierodas savā dzīvoklī par agru un uzduras karaļpārim. Lougs un Bērtijs ir divatā paslēpušies istabā, taču, kad dzīvoklī ienāk Louga kundze, viņas vīrs cenšas karali paslēpt – tiesa, ne gluži skapī, bet apmēram tādā pašā nolūkā. Turklāt virtuvē sēdošā karaliene Elizabete to visu ar valšķīgu smaidu pieņem kā pašsaprotamu. Neskaidrais Bērtija tēls stiklotajās istabas durvīs, saspringtā Louga kundzes izteiksme šeit ir nozīmīgas. Mirklis sasprindzinājuma – un tad jau pienāk situācijas atrisinājums, Louga sieva sastingst no bijības pret savas zemes karaļpāri, un viss ir atkal labā kārtībā. Taču šī epizode filmā nebūt nav iekļuvusi nejauši; tā signalizē, par ko šeit patiesībā ir runa.

Šīs attiecības iegūst spilgtu izpausmi arī pēdējā epizodē, kurā Bērtijs, Anglijai iesaistoties Otrajā pasaules karā, saka runu tiešajā ēterā. Viņam pretī šaurā Bekingemas pils istabiņā stāv Lougs, kurš klusējot diriģē viņa runu. Runa izdodas; ārā ejot karali sveic viņa ģimene un politiķi. Šo beigu epizodi varētu uzskatīt par filmas laimīgām beigām – karali pēc tam triumfāli sveic viņa pavalstnieku pūlis un tamlīdzīgi. Taču patiesībā ir vērts padomāt, vai tās patiešām ir laimīgas beigas. Karalis gan runā, taču par kādu autonomijas atgūšanu gan šeit varētu būt runa, ja viņa runai ir nepieciešams Lougs. Vai viņš ir veiksmīgi panācis to pašu, ko ar bļāvieniem „get it out!” mēģināja panākt Bērtija tēvs un brālis? Ar to arī ir skaidrojama filmas saldi rūgtā pēcgarša, kad Bērtijs sava triumfa mirklī atskatās uz Lougu ar viņa daudznozīmīgo seju viesu pūlī. Turklāt karalim Džordžam (ja tas patiešām ir karalis Džordžs) pats grūtākais vēl priekšā – proti, Londonas bombardēšana, viss Otrais pasaules karš un pāragra nāve. Šeit tiešām ir jāpadomā divreiz.

Vai citiem skatītājiem šāds lasījums ir pieņemams, lai viņi spriež paši. Taču mana īsā morāle ir sekojoša. Labā kino (un „Karaļa runa” nešaubīgi ir labs kino) filmas kvalitātes reti kad atrodas stāsta virspusē. Tās patiesībā ir meklējamas tajā simbolu valodā, kura reizēm stāsta pavisam citu stāstu, nekā tas, kuru parasti raksta filmu anotācijās un afišās. Tieši šis savdabīgais kontrapunkts tad arī ir tas, kas ierakstīs šo filmu kino vēsturē. Šajā vēsturē jau priekšā „Karaļa runai” ir vesela virkne ar izciliem mākslasdarbiem, kuros tieši sižeta uzkrītošā banalitāte liek meklēt un atrast citas interpretācijas. Lai te pieminam kaut vai „Kasablanku” vai Kopolas „Krusttēva” triloģiju. Arī „Karaļa runai” ar laiku var atrasties vieta šajā izcilajā plejādē.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0