Māksla
04.07.2017

Hiperventilācijas efekts

Komentē
0

Par Evelīnas un Andrē Vidu izstādi "Kopā viens" galerijā "Alma"

Personiski es vislielāko baudu jūtu tad, kad nonāku saiknē ar mākslas darbiem. Tie sniedz man intensīvu laimes sajūtu, kādu negūstu nekur citur.

Alberts Einšteins

Beidzot arī es aizgāju paskatīties un paklausīties Evelīnas un Andrē Vidu mākslu izstādē "Kopā viens", kas galerijā "Alma" apskatāma vēl līdz 21. jūlijam. Šis mākslas notikums Rīgas Klusajā centrā jūnijā notika vienlaikus ar ISSP skolas izstādi "Caurvējš", un daudzi devās tos apskatīt "pie viena gājiena". Līdz ar to vārds "caurvējš" kopā ar silto vasaras vēju pielīp abām izstādēm ne tikai manā uztverē un recenzijā. Jau izskanējis daudz pozitīvu atsauksmju par šiem notikumiem, un man aptuveni jau bija iezīmējusies galerijas telpās sagaidāmā noskaņa ar atslēgas vārdiem: saksofona improvizācija, keramika, dabas krāsas un ritmi, mitoloģija. Berlīnē dzīvojošais mākslinieku pāris ir Rīgā mīlēts un gaidīts, viņi gan pazīst vietējo gaumi un kolorītu, gan atved līdzi Rietumu lielpilsētu mākslas dvesmu, gan ceļotājiem raksturīgu nepiespiestību un putna lidojuma vērojumu. Evelīna Vida (Deičmane) ir zināma kā daudzu specifiski teiksmainu instalāciju autore, kas eksperimentē ar jaunām tehnikām, vienmēr saglabājot raksturīgu dabas spēku tēmu un raganiski groteskus pasaku motīvus. Viņas dzīvesbiedrs Andrē Vida ir pazīstams komponists un saksofonists, kas ir mācījies pie Entonija Brekstona, meistarīgi improvizē multivizuālās performancēs daudzviet pasaulē un ir sadarbojies ar lieliem vārdiem džeza un avangarda vidē.

Abi mākslinieki raduši izmēģināt jaunu formu, materiālu, mediju apvienošanu, un izstādē, kas konceptuāli nosaukta "Kopā viens", viņi pirmo reizi mēģina savienot savas daiļrades. Redzējums abiem šķiet visai līdzīgs, bet viņi ļauj savstarpēji papildinoši sadejot arī izvēlētajiem medijiem – skulptūrai un skaņai –, radot kopīgu telpu vai ainavu. Paši par sevi uzkrītošie mēmie objekti (akmens, koka zari, keramikas veidojumi) pastāv līdzatkarīgās attiecībās ar skaņu un mūziku, kas cirkulē telpā. Skaņa eksistē caur tiem, ap tiem, atstarojoties no tiem un to dēļ.

Ienākot galerijā nojaustais caurvējš nāca no vēja kliedēta pūšaminstrumenta skanējuma. No tumša kakta pretim raudzījās tāda kā izkaltusi eglīte, un sienu, šķiet, sedza vēja izplandīts aizkars. Es ienācu telpā, kurā lietas dzīvoja savu dzīvi un pastāvēja noteiktās attiecībās neatkarīgi no manas klātbūtnes. Es redzēju tikai to brīdi, kurā trāpīju, un tik daudz, cik man šīs lietas gribēja atklāties. Es šeit biju svešais, kas iejaucas to rituālā, un es jutu pret sevi viegli pagrieztus dzelkšņus.

Saskaņā ar aprakstu man izstādes zālē bija jāatrod 3 m plata sala (es atradu tikai nelielam ledus gabalam līdzīgu mākoni) un braukājoša akmens cepure, kas klinkšķina, atduroties pret objektiem ("Wanderlust", veidota sadarbībā ar cepurnieci Beatrisi Gori). Es sastapu pie ekrāna sakņupušu, nekustīgu akmens čupu, nosēdos tai pretī, un palaikam mēs, viena otru vērojot, klausījāmies audiovizuālo instalāciju "Kopā viens" (kuras nosaukums angliski "Alone together" palīdzēja saprast īsto nozīmi – ka runa ir par pastāvēšanu atsevišķi, nevis saplūšanu kopā).

Ekrānā, piemirkušā meža cirsmā caur rūpnieciska paskata metāla cauruli, kas atgādināja kādu gultas vai galda kāju, Andrē Vida melodiski izspēlēja piemirkušo rudens gaisu. (Pierakstot viss redzētais sāk izklausīties neticami.) Precīzāk, video bija redzami divi cilvēki – "otra persona" Paulīne Reke (Pauline Recke) ar pieskārieniem darbināja instrumentu, kurš sastāvēja no Andrē Vidas ķermeņa, klarnetes uzgaļa un liektas metāla caurules. Masējot, spiežot, atlaižot, veicot it kā rituālu deju ap Andrē ķermeni, Paulīne no viņa izvilināja mūziku, kas cieši sasaucās ar abiem apkārt esošo dabas ainavu. Viņi likās kā plēšas vai mašīna, kas ieelpo apkārtni un pārstrādā to mūzikas skaņās, ļaujot skatītājam vērot mūzikas veidošanās procesu un improvizāciju gandrīz makropietuvinājumā.

To vērojot, pirmās asociācijas raisījās ar kontaktimprovizāciju – septiņdesmitajos gados radušos improvizētas dejas veidu, kurā dejotāji ar savstarpēju atbalstīšanos un ciešu fizisku kontaktu ļaujas fizikas likumu darbībai: impulsiem, inercei, berzei, smagumu centru maiņai utt. Šī dejas veida izpildītāji uztver ādu kā vizuālu virsmu, kā attēlu, kas skatāms no visām pusēm un reaģē, izmantojot muskuļu atmiņu. Andrē Vida un Paulīne Reke šķietami ķermeni uztver kā sonoru virsmu, kā jutīgu instrumentu, kas ir spējīgs neapzināti un patstāvīgi reaģēt uz impulsiem, kad sasniegts pietiekams prāta atbrīvotības stāvoklis. Un meistarība. Skaņdarba kvalitāti tomēr nosaka tas, ka spēlēts tiek tieši Andrē Vidas muzikāli trenētais ķermenis.

"Kopā viens" ir centrālais izstādes darbs, kuram pārējie liekas vairāk kā trāpīgi komentāri, interpretācijas un nepieciešams balasts... Videodarbā ir koncentrētas visas galvenās izstādes idejas: par ķermeņa ļaušanos plašumam un tā fiziskajiem ierobežojumiem, diviem spēkiem, kas cīnās, – neierobežotu improvizācijas lidojuma brīvību un bailēm no sava spēka, ķermeņa plašumu un prāta pretošanos. Mākslinieki paši izstādi raksturo kā "ironisku meditāciju", kas lielākoties tā arī nolasās – no pilnīgas absorbēšanās dabas stihijās un šamanismā viņi atvairās ar vieglu pašironiju un izsmalcināti estētisku formu.

Ilgāku laiku vērojot performances sakāpināto atbrīvotību, sāku just it kā pretdarbību un noliegumu – ja tas ir viscaur nopietni, tad sāk kļūt šķebinoši un galva noreibst no šīs vēdināšanās. Tāpēc otra izstādes zāle ar Evelīnas Vidas instalācijām, tostarp spiciem geštaltiskiem māla veidojumiem rotāto sienu, kas atgādina jūras plašumus un klinšu asumus, kompensē un ļauj atbrīvoties no "Kopā viens" radītā bezgalīgā izšķīšanas iespaida.

Kā precīza metafora mūžīgi radošā un pašbremzējošā spēka apvienojumam kalpo instalācija "Divi soļi uz priekšu un viens solis atpakaļ". Sfēriskā māla traukā ievietotais audiovizuālais materiāls – video ar vistām, kas mīņājas uz vietas, – kļūst īpašs no ciešā vērojuma caur māla snīpi, un pavadošais šamaniskais dziedājums savu maģisko un personisko skanējumu iegūst, tieši pateicoties keramikas trauka akustikai. Snīpis, pa kuru gan skatīties, gan klausīties (attiecīgi piespiežot tam vienu no maņu orgāniem), simboliski attēlo skaņas un attēla uztveres vienotību, kas ir būtisks Andrē Vidas daiļrades aspekts. "Arī klausoties ierakstu, mirklī, kad aizveru acis, uzreiz redzu kaut ko. To varētu saukt par redzēšanu ar ausīm. Ja pareizi atceros, kādā no Šekspīra lugām vīrietis sacīja, ka var dzirdēt savas mīļotās seju," viņš 2015. gadā stāstīja intervijā portālam arterritory.com.

Divi soļi uz priekšu, viens atpakaļ, divi uz priekšu – tā savienojas lietas. Dabīgais ar cilvēka radīto, video ar mālu, koks ar plastmasu (instalācija "Atgādinājums", kurā plastmasas caurules kā pastiprinātāji uzmauktas izkaltušam zarainam koka žebērklim), skaņas viļņi ar blīvu cietvielu, brutālais ar smalko. Gan šoreiz, gan agrāk redzētie Evelīnas Vidas darbi man mazliet atgādina japāņu mākslinieku grupu "Mono-ha", kuru minimālistiskajos darbos sastopas dabiskie materiāli ar rūpnieciskajiem (metāla plāksnes, virves, stikla spuldzes, stieples utt.), kas, lai arī intuitīvi atgrūžas, tomēr reprezentē postindustriālo pasauli, kāda tā ir, savā veidā mitoloģizējot to. "Mono-ha" jeb "lietu skolas" mākslinieki sešdesmitajos gados galvenokārt pievērsās materiāla īpašību izpētei, atsakoties no reprezentējošas mākslas un liekot uzsvaru uz pirmatnējās Japānas sabiedrības vienotību ar dabu.

Evelīnas Vidas keramikas veidojumiem ir īpaša tekstūra – tie sastāv no tādām kā pirksta nospieduma lieluma māla zvīņām, kas rada priekšstatu par kustību, ar kādu darbs ticis mīcīts un lipināts, kura savukārt sasaucas ar rituāli pārliecināto Paulīnes Rekes pirkstu kustību, vadot Andrē Vida ķermeni. Nospiedumi liek domāt arī par to, ka tos radījis ārējs spēks, šajā gadījumā – ka mūzikas skaņas ievibrēts gaiss iespējami deformē mālus.

Zāles vidū pie griestiem piestiprinātās, no sīkiem zariņiem darinātās virvju trepes savā naivumā un bērnišķīgajā komismā viegli izsmej vertikāla garīguma meklējumus, norādot uz cilvēka vietu horizontālajā plaknē, kur tam kā svešajam ir jāsadzīvo ar ne vienmēr draudzīgajiem dabas spēkiem. Viens no estētiskākajiem izstādes priekšmetiem – skulpturālā sala "Zemu lidojošs mākonis" ar Agneses Sidrevicas koku zīmējumiem – atgādina iepriekš Evelīnas Vidas darbos parādījušos lidojoša ezera motīvu no latviešu teikām. Vienkāršā skulptūra paradoksāli sintezē dažādus dabas fenomenus, tā reizē ir gan pelēki smagnējas, pielijušas debesis, gan debesu atspulgs ezera virsmā, gan sala ezera vidū, gan ezers pats. Tā vēlreiz it kā tiek akcentēta ideja par debesu tuvumu un pasaules horizontalitāti.

Evelīnas un Andrē Vidu ar skaņu un mālu radītā ainava precīzi ieskicē modeli, kā darbojas stihiskie spēki gan dabā, gan radošā procesā: lai tos izmantotu savam lidojumam, ir jāļaujas bezgalīgam plašumam, taču vienlaikus jābūt ļoti uzmanīgam un izmanīgam pret dzelokšņiem, kas reizēm ir tikai paša izbaiļu projekcija.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0