Komentē
0
Saglabā

Tie ir ziemeļi; viņiem ir auksts laiks, viņiem ir aukstas sirdis.

Aukstums; vētra; mežā dzīvo plēsīgi zvēri. Dzīve ir smaga. Baļķu mājas ir tumšas un piekvēpušas. Aiz notecējušas sveces stāv primitīva jaunavas svētbilde, piekārts vītināts cūkas stilbs, žāvētu sēņu virtene. Gulta, krēsls, galds. Skarbas, īsas, nožēlojamas dzīves.

Šiem augstienes mežstrādniekiem Nelabais ir tikpat īsts, kā tu vai es. Pat vairāk; viņi nav mūs redzējuši un nezina, ka mēs pastāvam, bet Nelabo viņi bieži mana kapsētās, šajos nemīlīgajos un sērīgajos mirušo ciematos, kur uz katra kapakmens ir uzzīmēta naiva aizgājēja ģīmetne un nav ziedu, ko varētu viņiem nolikt, šeit vispār nav ziedu, tādēļ viņi atstāj mazus pateicības ziedojumus, maizes kukulīšus, dažreiz kādu pīrāgu, kurus, draudīgi rūcot, noloka meža lāči. Pusnaktī, it īpaši Valpurģu naktī, Nelabais kapos rīko pikniku un uzaicina raganas; tad viņi atrok svaigos līķus un tos notiesā. To zina pat bērni.

Ķiploku vītnes uz durvīm atbaida vampīrus. Zilacainam bērnam, kas Svētā Jāņa priekšvakarā piedzimst ar kājām uz priekšu, būs trešā acs. Kad viņi atrod kādu raganu — kādu veceni, kuras sieri nogatavojas, kad viņas kaimiņam ne, vēl vienu, kuras melnais kaķis, ak, nelaime! staigā viņai visur pa pēdām, viņi izģērbj veču, pārbauda, vai nav atrodama kāda zīme, kāds lieks krūtsgals, ko sūkā viņas mīļākais. Pēc kāda laika viņi to atrod. Tad ar akmeņiem nomētā viņu līdz nāvei.

Ziema un sals.

Aizej apciemot slimo vecmāmiņu. Aiznes viņai auzu plāceņus, ko es izcepu uz pavarda akmeņiem, un mazu sviesta podiņu.

Labais bērns izpilda mātes lūgumu — piecas nogurdinošas jūdzes cauri mežam; nekur nenogriezies no celiņa, jo tev var uzbrukt lāči, mežacūkas, izbadējušies vilki. Lūk, paņem sava tēva medību nazi; tu māki ar to apieties.

Bērnam mugurā bija raupja aitu gana jaka, kas sargā viņu no aukstuma, mežu viņa pazina pārāk labi, lai no tā baidītos, taču nekad nedrīkst zaudēt modrību. Atskanot stindzinošam vilka kaucienam, viņa nometa sainīti, satvēra nazi un pavērās nezvēram taisni pretī.

Tas bija milzīgs, ar sarkanām acīm un sirmu pūžņojošu žokli; ikviens, izņemot kalnietes bērnu, būtu aiz bailēm pamiris. Tas uzklupa viņas rīklei, kā vilki parasti to dara, bet viņa spēcīgi iezvēla ar tēva nazi un nošņāpa tam labo priekšķepu.

Vilks izdvesa smilkstu, gandrīz vai šņukstu, ieraugot, kas ar viņu ir noticis; vilki nemaz nav tik drosmīgi, kā izliekas. Bēdu pārņemts, tas aizklamzāja prom uz trijām kājām, cik nu labi mācēdams,un drīz vien nozuda starp kokiem, aiz sevis atstājot sārtas pēdas. Bērns izslaucīja asiņaino nazi priekšautā, ietina vilka ķepu drānā, kurā māte bija iesaiņojusi plācenīšus, un devās uz vecmāmiņas māju. Tad sāka snigt tik stipri, ka sniega kārta apslēpa gan taku, gan visas pēdas.

Nonākusi pie vecmāmuļas, meitene ieraudzīja, ka tā ir tik ļoti slima, ka bija jau likusies gultā, kur murgoja, kunkstēja un drebēja pie visām miesām, un bērns uzreiz noprata, ka viņai ir drudzis. Meitene pataustīja vecmāmiņas pieri, tā dega kā ugunīs. Viņa sameklēja grozā drānu, lai no tās pagatavotu vecmāmiņai aukstu kompresi, un vilka ķepa izkrita uz grīdas.

Taču tā vairs nebija vilka ķepa. Tā bija sastrādāta un novecojusi, pie pašas locītavas nocirsta roka,. Uz vidējā pirksta vīdēja laulības gredzens, uz kārpa uz rādītāja. Pēc kārpas viņa pazina savas vecmāmiņas roku.

Meitene parāva nost segu, bet vecene pamodās un sāka spārdīties, klaigāt un spiegt kā apsēsta. Taču bērns bija spēcīgs un apbruņots ar tēva medību nazi, viņai izdevās noturēt vecmāmiņu gana ilgi, lai pārliecinātos par drudža cēloni. Tur, kur bija jābūt viņas labajai rokai, rēgojās asiņains, jau strutot sācis stumbenis.

Bērns pārmeta krustu un sāka tik skaļi kliegt, ka tūdaļ pat saskrēja kaimiņi. Viņi uzreiz saprata, ka tā kārpa uz rokas ir raganas krūtsgals; tajā pašā naktskreklā, kas viņai bija mugurā, viņi izdzina sievieti ārā, zvetēja veco kaulu kambari ar nūjām, aiztrenca viņu līdz mežmalai un tur nomētāja ar akmeņiem, līdz ar viņu bija cauri.

Tad bērns apmetās savas vecmāmiņas mājā; viņa dzīvoja pārticībā.

 

No angļu valodas tulkojusi Jana Kukaine.

Angela Carter. The Werewolf // Burning Your Boats. — London: Vintage Books, 2006.

Andžela Kārtere

Autores darbi interneta grāmatnīcāANGELA CARTER - BLOODY CHAMBER AND OTHER STORIESANGELA CARTER - NIGHTS AT THE CIRCUSANGELA CARTER - BURNING YOUR BOATSANGELA CARTER - NIGHTS AT THE CIRCUSAngļu īso st...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!