Andžela Kārtere

Autors

Autores darbi interneta grāmatnīcāANGELA CARTER - BLOODY CHAMBER AND OTHER STORIESANGELA CARTER - NIGHTS AT THE CIRCUSANGELA CARTER - BURNING YOUR BOATSANGELA CARTER - NIGHTS AT THE CIRCUSAngļu īso stāstu un romānu rakstniece, žurnāliste, dramaturģe un kritiķe. Kārtere bija ievērojama maģiskā reālisma pārstāve angļu literatūrā, savienojot to ar gotiskām tēmām, postmoderno eklektismu, nežēlību un erotiku. Visā savas daiļrades gaitā Kārtere utilizēja valodu un pazīstamus fantāzijas un pasaku žanra motīvus. “Labam rakstniekam ir jāmāk apstādināt laiku,” viņa reiz rakstīja. Kārteres darbos redzama veiksmīga postmodernās literatūras teorijas un feministisko tendenču kombinācija. Kārtere mirusi 1992. gadā 51 gada vecumā.Andžela Olive Stalkere dzimusi Saseksā, Īstbornā, Olives (Fārsingas) Stalkeres un žurnālista Hjū Aleksandra Stalkera ģimenē. Kara gados dzīvojusi pie vecmāmiņas Dienvidjorkšīrā. Atkal nonākot mātes aprūpē, meitene cieta no anoreksijas. Par spīti tam, savu bērnību viņa atceras kā bezrūpīgu: „dzīve gāja laiskā solī, viss bija mazliet nosmulēts, un neviens pulkstenis nerādīja pareizu laiku”. 20 gadu vecumā viņa apprecēja Polu Kārteru un kopā ar viņu pārvācās uz Bristoli. Pirms uzsākt angļu filoloģijas studijas Bristoles Universitātē, viņa strādāja izdevumā Croydon Advertiser un rakstīja reklāmrakstus un ierakstu apskatus. Literāro karjeru viņa sāka pēc augstskolas beigšanas.Kārteres pirmais romāns „Ēnu deja” (1966) līdzinājās detektīvstāstam, kas sarakstīts vasaras brīvdienās. „Burvju rotaļlietu bodīte” (1967) turpināja attīstīt seksuālās fantāzijas tēmu un atklāja Kārteres aizraušanos ar pasakām un freidisko neapzināto. Grāmatā vēstīts par kādu bāreni, kurai, nonākot dzīvot pie tēvoča, nākas pārdzīvot dažādas šausmas un pa visai mokošu ceļu nonākt pieaugušo kārtā. 1967. gadā grāmata ieguva Jon Llwellyn Rhys prēmiju, savukārt par darbu „Dažas izpratnes” (1968) Kārtere saņēma Somerseta Moema balvu. „Doktora Hofmana ellišķīgās iekāres mašīnas” (1973) stāsta cīņu pret velnišķīgu ārstu, kurš nolēmis ar milzonīgu ģeneratoru palīdzību noārdīt saprāta struktūras. „Ar to laiku un izjūtu saistu atmiņas par sakāpināto baiļu sajūtu, kas 1968. gada vasarā valdīja manī un man apkārt, un manis pašas jautājumiem par manu kā sievietes dabu un realitāti. Stāstīju par to, kā, savā ziņā bez manas ziņas, tika radīts mana „feminiskuma” mīts sabiedrībā, kas pie manis atgriezās jau kā realitāte.”1970. gadā pēc šķiršanās no vīra Kārtere uz diviem gadiem devās uz Japānu. Šajā laikposmā viņa darīja dažādus darbus, tai skaitā, vadīja kādu bāru. Atšķirīgajā kultūrā gūtā pieredze stipri ietekmēja viņas darbu. 1979. gadā Kārtere laida klajā romānu „Sada stila sieviete”, kurā viņa aplūkoja kultūrā pieņemtos skatījumus uz seksualitāti, sadistiskām un mazohistiskām attiecībām starp sievietēm un vīriešiem. Dažiem lasītājiem par pārsteigumu, Kārtere aizstāvēja Marķīza de Sada radītos sieviešu tēlus. Pēc šī romāna daži mazāk iejūsmināti kritiķi dēvēja Kārteres prozu par „izklaidi tādiem puikām un meitenēm, kam De Sads garšo samaisīts ar Suchard šokolādi”.1980. gadu beigās Kārteres stāsti ieņēma centrālo vietu debatēs par feministisko plurālismu un postmodernismu. Savos romānos Kārtere akcentēja veco Rietumu pasaules vērtību norietu. „Es esmu tīrs attīstītas, industrializētas, postimperiālas un sagrūstošas valsts produkts,” viņa rakstīja. Viņas interese par dzimumlomu maiņām attīstījās romāna „Varoņi un maitasgabali” (1969) sižetā, kas balstīts pēcholokausta pasaulē, un romānā „Jaunās Ievas kaislības” (1977). Romāna varonis Evelīns nonāk futūristiskajā Ņujorkā, Murgainās nakts pilsētā, kur Leila nodejo viņam haosa deju. Evelīns uzzina, ka viņam apsolītā darba vieta ir iznīcināta. Viņš iekuļas dažādos graujošos piedzīvojumos, un tuksnesī viņu sagūsta kāda aukstasinīga sieviete - zinātniece, kas sevi dēvē par Māti un iemieso dažādus dievības atribūtus. Viņa grib Evelīnu izvarot, mainīt viņa dzimumu, tad iesēt viņā savu pašas sēklu, lai viņš varētu dot dzīvību jaunam ambvivalentam mesijam. Galu galā jaunā Ieva - pārdzīvojusi visa veida depersonalizācijas metamorfožu gaitā, dodas ar kuģi uz rietumiem, iespējams - uz Ēdeni. Darbā „varoņi un maitasgabali” profesori un zinātnieki dzīvo apsargātās pilsētās. Ārpusē mitinās barbaru ciltis. Marianna izbēg aiz pilsētas mūriem, un viņu pieņem kāda barbaru cilts.Pārdomas par seksuālo politiku Kārtere likusi arī burlekas-pirkareskas „Naktis cirkā” (1984) centrā; romāna darbība sākas ar pieklusināti romantisku stāstījumu Londonā, tad uz brīdi risinās Sibīrijā un atgriežas atpakaļ mājās. Varone Fevversa nav gluži tāda, kā citi cilvēki, viņai ir spārni, taču viņas brīvība ir ierobežota - lidot viņa var uz skatuves. Šajā romānā „Jaunās Ievas kaislību” negatīvā utopija ir aizstāta ar humoru un 19. gadsimta romāna stilistiku. Starp citiem Kārteres darbiem ir Šarla Pero pasaku tulkojums (1971), „Asiņainā istaba” (1979) - īsstāstu krājums, kurā pārstāstītas pazīstamākās pasakas, kā arī antoloģija ar graujošiem sieviešu stāstītiem stāstiem. Publicistikas paraugi ir iekļauti izlasē „Nekā svēta” (1982) un „Lamuvārdi dzēsti” (1992). Kārteres luga „Vilku sabiedrībā” (1984), kas balstīta „Asiņainajā istabā”, veidota kā asiņains freidisks „Sarkangalvītes” pārstāsts, ko filmā uzņēmis Neils Džordans. Šī vizuāli graujošā filma pēta vilka un meitenes attiecības seksuālo dziņu mošanās gaismā. Pārrakstot pasakas no feministes skatupunkta, Kārtere vēlējās parādīt, ka literatūrā un folklorā atrodami tie paši „vecie meli, kuros tiek balstīti jaunie”. Lai arī kā, kritiķi ievēroja, ka, lietojot tradicionālo formu, Kārtere veido „stingri seksistisku erotiskā psiholoģizāciju”. „Melnā Venēra” (1985) pievērsa Kārteres prozu vēsturiskiem personāžiem, tādiem kā Lizija Bordena un Bodlēra sifilītiskā kalpone. 1987. gadā „New Socialist” nodēvēja Kārteri par „augstākā līmeņa porno augstāko priesterieni”. „Gudrie bērni” (1991), autores pēdējais romāns, kurā aplūkotas kādas teatrālas ģimenītes sieviešu kārtas locekles, ir optimisma un humora pilns. Dora un Nora Šansas, virsrakstā minētie „gudrie bērni”, ir dvīnes, slavena Šekspīra teātra aktiera ārlaulības meitas. Stāstītāja ir Dora Šansa, jau kā paveca dāma: „Dažkārt man šķiet, ka, ja vien ieskatos gana cieši, es varu saskatīt pagātni. Lūk, vējš, atkal un atkal. Brāziens. Miskaste iet pa gaisu, netīrumi pa gaisu... tukšas kaķu barības kārbas, kukurūzas pārslu pakas, saplēstas zeķbikses, tējas lapas... Pašlaik strādāju pie memuāriem un pētu ģimenes vēsturi - skatiet šo vārdu procesoru, dokumentu skapi, indeksētās lapiņas, pa labai rokai, pa kreisai rokai, pa labi, pa kreisi, un gružus visiem virsū. Kas par vēju!” Stāstījums ir pārpilns atsaucēm uz Šekspīra lugām, varoņi un ainas līdzinās Šekspīra varoņiem un ainām, un Kārtere turpina dīdīt lasītājus, kas nezina, ko sagaidīt no stāsta. Kārtere bijusi kā viesautore (writer in rezidence) universitātēs Amerikā un Austrālijā un divus gadus pavadījusi Japānā, rakstot rakstus izdevumam „New Society”. Divdesmit gadus pēc kārtas viņa bija galvenā aktualitāšu un kultūras žurnālā rakstošā autore; šis izdevums tagad ir daļa no žurnāla „New Statesman”. Laikā no 1976. līdz 1978. gadam Kārtere darbojās kā Mākslu padomes biedre Šefīldas Universitātē Anglijā. Viņa strādājusi par radošās rakstīšanas pasniedzēju Braunas Universitātē Rodas salā un ASV, mācījusi arī Austrālijas un Īstanglijas Universitātē Anglijā, kā arī uzturējusies radošajās rezidencēs Amerikā: Ostinā Teksasā, Aiovasitijā Aiovā un Albabi Ņujorkas štatā.Kārtere aizgāja mūžībā 1992. gada 16. februārī pēc cīņas ar audzēju. Pēc viņas nāves Salamans Rušdi rakstīja: „Angļu literatūra ir zaudējusi savu augsto burvi savu labsirdīgo raganukaralieni...” „Nodedzinot savus tiltus” - autores īso stāstu krājums - iznāca 1996. gadā ar Rušdi ievadu. Kārteres publicistiskie darbi apvienoti izlasē „Paspiežot kāju” (1998). Kārtere bieži rakstīja kā bezbailīga tūriste, kas devusies izpētīt Rietumu kultūras dīvainības, un nekautrējas uzdot tādus tiešus jautājumus kā: „Kāpēc gan tik jauka meiča kā Simona (de Bovuāra) šķiež savu laiku, sūkādama tādam... vecam, garlaicīgam... kā J.P. ? [Žans Pols Sartrs]”. Merja Makinena rakstā „Andželas Kārteres ‘Asiņainā istaba’ un sievišķās seksualitātes dekolonizācija” dēvē Kārteri par „avangarda literāro feminisma teroristi”. „Mani viņā visvairāk apbūra tas, ka būtnei, kas tik ļoti izskatījās pēc Labās Fejas, arī vajadzēja darboties kā Labajai Fejai,” Mārgareta Atvuda rakstīja laikrakstā „Observer