Bibliotēka
23.07.2007

Lauvas kunga iemīlēšanās

Komentē
0
Saglabā

Skatoties pa virtuves logu, dzīvžogs mirdzēja tā, it kā sniegs izstarotu pats savu gaismu; kad vakara pusē debesis kļuva tumšas, pārpasaulīgs bālums apņēma ziemas ainavu, un visam pāri laidās mīkstas sniegpārslas. Šī jaukā būtne, kuras ādai piemita tāda pati iekšēja gaisma, kas ļautu domāt, ka arī viņa ir veidota no sniega, uz brīdi novērsās no mājas darbiem trūcīgi iekārtotajā virtuvē un paskatījās ārā uz lauku ceļu. Veselu dienu neviens nebija rādījies; ceļš bija balts un neskarts kā izklāta atlasa kāzu kleita.

Tēvs solīja ierasties, pirms iestāsies nakts.

Sniega dēļ bija pārtrūkuši telefona vadi; pat labākajā gadījumā viņš nevarētu piezvanīt.

Ceļi ir slikti. Es ceru, ka viņš ir drošībā.

 

Veco mašīnu ātri ieputināja, un tā vairs neizkustējās ne no vietas; motors sēca, ieklepojās un noslāpa, un viņš bija tālu no mājām. Izputējis, vienreiz; tad vēl vienu reizi — to viņš uzzināja šorīt no sava advokāta; pēc ilgiem mēģinājumu atkal tikt uz zaļa zara viņam nācās izgriezt kabatas, lai atrastu naudu degvielai, ar ko aizbraukt uz mājām. Un viņam nepietika naudas, lai nopirktu Skaistulei, viņa meitai, viņa lolojumam, to vienu vienīgu balto rozi, ko viņa vēlējās; tā bija vienīgā dāvana, ko viņa bija lūgusi neatkarīgi no tā, cik bagāts viņš reiz atkal varētu būt, neatkarīgi ne no kā. Viņa gribēja tik maz, un viņš nespēja viņai to sniegt. Viņš nolādēja muļķīgo mašīnu, pēdējo pilienu viņa izmisumā; kad nekas cits neatlika, viņš sajoza ciešāk savu veco aitādas jaku, atstāja lūžņu kaudzi sev aiz muguras un devās sniegotā laukā meklēt palīdzību.

Aiz dzelzs vārtiem īss sniega klāts piebraucamais ceļš izliecās atturīgā lokā mazas neoklasicisma ēkas priekšā, kas kautrīgi slēpās aiz apsnigušu senlaiku ciprešu priekškara. Bija iestājusies nakts; šī saldās, noslēgtās, melanholiskās grācijas apdvestā māja šķita pamesta, tikai augšstāva logā dega gaisma, tik vāji, ka tikpat labi tas varētu būt zvaigznes atspulgs, ja vien kāda zvaigzne šonakt spētu izspraukties cauri mākoņiem un sniegu, kas kļuva arvien blīvāks. Pārsalis viņš pavirzīja vārtu aizbīdi, un negaidīti viņa acu priekšā atkal pavīdēja spokaini balojošas rozes zieda driskas uz nokaltuša, ērkšķiem klāta kāta.

Viņam aiz muguras iečīkstējās vārti; pārāk skaļi. Kādu brīdi likās, ka šī skaņa ir izšķiroša, zīmīga, ļaunu vēstoša, it kā vārti, tagad cieši sakļāvušies, nošķīra viņu no pasaules un ieslēdza šī ziemas dārza sienās. Un tālumā, lai arī viņš nevarēja noteikt, kur tieši, viņš saklausīja skaņu, ko nevar sajaukt ne ar ko citu pasaulē: rēcienu, ko izdveš plēsoņa.

Mazliet tramīgi viņš uzkāpa pa kāpnēm pie mahagonija durvīm. Tās bija aprīkotas ar klauvēkli lauvas galvas apveidā, tam degunā bija ievērts riņķis; kad viņš tuvināja tam roku, viņam ienāca prātā, ka lauvas galva bija nevis no misiņa, kā viņš sākotnēji iedomājās, bet gan no zelta. Pirms viņš bija paspējis paziņot par savu ierašanos, durvis, iestiprinātas labi ieeļļotās virās, klusām pavērās uz iekšpusi, un viņš ieraudzīja baltas gaismas pielietu gaiteni. Sveces milzīgos svečturos izgaismoja neskaitāmus ziedu klēpjus, kas bija salikti brīvi stāvošās brīnišķīgās kristāla krūkās, un likās, ka te valdītu pavasaris, kura smaržīgā elpa viņu apņēma no galvas līdz kājām. Taču nevienas dzīvas dvēseles gan nemanīja.

Durvis aiz viņa tikpat klusi aizvērās, bet šoreiz viņš nesatrūkās, lai arī sajūta par realitātes atkāpšanos, kas viņu pārņēma, lika manīt, ka viņš ir nokļuvis izredzētā vietā, kur likumi, kas valdīja pasaulē, nebija spēkā, jo bagātie nereti ir arī lieli savādnieki, un viss liecināja par to, ka mājas īpašnieks ir kāds ļoti turīgs vīrs. Tā kā nebija neviena, kas palīdzētu viņam novilkt mēteli, viņš izdarīja to pats. Tajā brīdī svečturu kristāls klusām iešķindējās, — šī skaņa atgādināja apslāpētus smieklus, un garderobes durvis atvērās pašas no sevis. Taču garderobe stāvēja pilnīgi tukša, tur nebija pat ne visparastākā lietusmēteļa, kas sastādītu kompāniju viņa aitādas kažokam, bet tad, kad viņš atkal iznāca gaitenī, viņš beidzot ieraudzīja apsveikumu, kas viņu gaidīja — uz paklāja celiņa gulēja balts Karaļa Čārlza spaniels ar lepni paceltu galvu. Ieraugot, ka sunim kakla siksnas vietā ir aplikta dimantu kaklarota, viņā nostiprinājās pārliecība par neredzamā namatēva pārticību un dīvaino raksturu.

Suns pielēca kājās, lai sasveicinātos un tad aizvestu viņu (cik uzjautrinoši!) uz nelielu ādām izklātu mājīgu istabu pirmajā stāvā, kur iepretim degošam kamīnam stāvēja lielais galds. Uz galda atradās sudraba paplāte; ap viskija karafes kakliņu bija aplikta sudrabota strēmele, uz kuras bija rakstīts: Izdzer mani, bet tai blakus uz vāka, kas nosedza sudraba trauku, plūstošā rokrakstā bija iegravēts: Apēd mani. Traukā gulēja sviestmaizes ar svaigu un asiņainu gaļas cepeti. Viņš izdzēra viskiju ar sodu un apēda sviestmaizi ar lieliskām sinepēm, kas atradās māla trauciņā, un, kad spaniels pārliecinājās, ka viņš ir paēdis, tas aizskrēja savās darīšanās.

Lai Skaistules tēvs justos pilnīgi apmierināts, atlika tikai kādā nišā aiz aizkariem atrast telefona aparātu un auto darbnīcas adresi, kas piedāvāja divdesmit četru stundu servisu; pēc dažiem izdarītajiem zvaniem viņš apliecināja, ka, paldies Dievam, nekas nopietns nav noticis, pie visa vainojams tikai automašīnas gadu skaits un aukstais laiks... vai pēc stundas viņš varēšot atnākt tai pakaļ? Kad viņš nosauca savu atrašanos vietu, viņam uzsvērti godbijīgā tonī paskaidroja, kā nokļūt līdz ciematam, kas atradās pusjūdzes attālumā.

Viņš nedaudz samulsa, taču spiedīgo naudas apstākļu dēļ, kādos tobrīd atradās, izjuta atvieglojumu, kad uzzināja, ka rēķins tiks nosūtīts namatēvam; par to nevar būt nekādu šaubu, mehāniķis apstiprināja. Tāds ir saimnieka paradums.

Pēc neveiksmīga mēģinājuma sazvanīt Skaistuli, lai pateiktu viņai, ka viņš aizkavēsies, Skaistules tēvs ielēja sev vēl vienu viskiju. Līnija joprojām nedarbojās, lai arī brīnumainā kārtā sniega vētra bija pierimusi, un tagad parādījās mēness, aiz samta aizkariem atklājot ainavu, kas izskatījās tā, it kā būtu izgrebta no ziloņkaula un papildintāta ar sudraba inkrustāciju. Atkal parādījās spaniels, turot zobos viņa cepuri un draudzīgi luncinot asti, it kā norādot, ka viesmīlībai ir pienācis gals un ka ir laiks doties projām.

Kad durvis viņam aiz muguras aizvērās, viņš pamanīja, ka klauvēkļa lauvai ir ahātu acis.

Lielas sniega kupenas noklāja rožu krūmus; ejot uz vārtiem, viņš pieskārās kādam no tiem, un vēsa sniega sauja viegli nobira uz zemes, atklādama skatam vienu, pēdējo, brīnumainā kārtā sala neskartu brīnišķīgu ziedu, kas izplatīja tik spēcīgu un izsmalcinātu smaržu, ka tā aukstajā ziemas gaisā iezvanījās kā cimbala.

Vai var būt, ka namatēvs, tik noslēpumains un tik laipns, liegtu Skaistulei viņas dāvanu?

Tagad likās, ka kaut kur netālu, aiz mahagonija durvīm, bija dzirdama spēcīga, draudīga dārdoņa; likās, ka dārzs ļaunās priekšnojautās būtu aizturējis elpu. Bet Skaistules tēvs tik ļoti mīlēja savu meitu, ka viņš noplūca ziedu.

Tajā brīdī katrā logā atmirdzēja spilgta gaisma un dobji rēcieni pieteica mājas saimnieku.

 

Apjomīgām lietām piemīt cienīgums un zināma pašpārliecinātība — ko dod apziņa, ka viņu ir vairāk, nekā mūs. Tā smagnējā, bet izveicīgā būtne, kas tagad stāvēja Skaistules tēva priekšā, šķita lielāka par pili, kas viņai piederēja, un mēnesgaisma apspīdēja viņas pinkainos matos, zaļo acu ahātus augstu virs milzīgās, zelta vilnas klātās ķepas, kas viņu sagrāba un sakratīja tā, kā sadusmots bērns krata lelli, un pamatīgie nagi izdūrās cauri Skaistules tēva aitādai.

Lauvai līdzīgā parādība tik ilgi turēja viņu savās skavās, līdz Skaistules tēvs sāka trīcēt pie visām miesām, un tad atlaida viņu vaļā un viņš nokrita nezvēra priekšā uz ceļiem; spaniels tikmēr izšāvās ārā pa atvērtajām pils durvīm, sāka griezties ap viņiem riņķī un vaukšķēja tik neprātīgi kā dāma, kuras viesībās izcēlies kautiņš.

„Veco zēn,” drebošā balsī ierunājās Skaistules tēvs, taču viņu apklusināja jauns rēciens.

„Veco zēn? Es neesmu nekāds vecais zēns! Es esmu Briesmonis, un tev jāsauc mani par Briesmoni, bet es tevi saukšu par Zagli!”

„Piedod, ka izlaupīju tavu dārzu, Briesmoni!”

Viņam bija lauvas galva, pinkainas un spēcīgas lauvas ķepas, viņš bija saslējies pakaļkājās kā to dara saniknoti lauvas, taču viņam mugurā bija blāvi sarkana brokāta uzvalks un viņam piederēja šī burvīgā pils un pakalni, kas to apjoza.

„Tā bija dāvana manai meitai,” teica Skaistules tēvs. „Balta roze bija vienīgais, ko viņa vēlējās.”

Briesmonis sakampa fotogrāfiju, ko tēvs bija izvilcis no sava kabatas portfeļa, un to aplūkoja, vispirms skarbi, tad ar savādu izbrīnu, neskaidru, tikko radušos apjautu. Attēlā bija izdevies notvert to nepārprotamas sirsnības un vislielākās nopietnības izteiksmi, kas viņai dažkārt piemita, un likās, ka viņas acis spēj saskatīt to, kas slēpjas aiz ārišķības grimasēm. Kad Briesmonis pasniedza fotogrāfiju atpakaļ, viņš uzmanījās, lai ar nagiem nesaskrāpētu tās virsmu.

„Aizved viņai rozi, bet atved viņu pie manis uz pusdienām,” viņš noņurdēja; un kas gan cits viņam atlika?

 

Lai arī tēvs Skaistuli tika brīdinājis par namatēva iedabu, viņa nevarēja nomākt instinktīvus izbīļa drebuļus, kas satiekoties viņu pārņēma; jo lauva ir lauva un cilvēks ir cilvēks, un, lai arī lauvas ir daudz cēlāki par mums, tomēr tas pieder atšķirīgam cēluma veidam; turklāt viņi ar mums īpaši nerēķinās: un kādēļ lai viņi to darītu? Taču savvaļas dzīvniekiem ir daudz vairāk pamatotu iemeslu baidīties no mums, nekā mums no viņiem, un nenosakāmas skumjas viņa ahātu acīs, kas izskatījās gandrīz aklas, viņu tomēr aizkustināja.

Viņš sēdēja galda galā, nesatricināms kā kuģa priekšgala rotājums; ēdamistaba bija iekārtota karalienes Annas stilā, sienas klāja gobelēni un dārgakmeņi. Izņemot garšīgi smaržojošu zupu, ko sildīja spirta lampa, pārējā maltīte, lai arī izsmalcināta, sastāvēja tikai no aukstiem ēdieniem — auksta putna gaļa, auksts suflē, siers. Viņš palūdza, lai Skaistules tēvs viņus apkalpo, bet pats ēdienam nepieskārās. Viņš negribīgi atzinās, ka viņam nepatīkot apkalpotāju klātbūtne, un viņa nodomāja, ka cilvēki pārāk sāpīgi atgādina viņam par viņa nošķirtību, bet spaniels visas maltītes laikā sēdēja pie sava saimnieka kājām un ik pa brīdim aizskrēja pārliecināties, vai viss ir, kā nākas.

Viņš bija tik dīvains. Viņu abu satriecošā atšķirība Skaistulei likās gandrīz neciešama, tā viņu šokēja. Šajā mājā viņa izjuta spēcīgu, mēmu spiedienu, it kā tā atrastos zem ūdens, un, kad viņa redzēja, kā lielās ķetnas atbalstījās uz krēsla rokas balstiem, viņa nodomāja: tās nes nāvi ikvienam vārgam zālēdājam. Un tieši tā viņa pati jutās, Jēra jaunkundze, nevainīgs upurdzīvnieks.

Taču viņa izturējās mierīgi un smaidīja, jo tā vēlējās viņas tēvs; un kad Briesmonis ierunājās par labvēlību, ko viņš vēlētos izrādīt viņas tēvam, smaids iegūla gan viņas lūpās, gan acīs. Viņi lēnām malkoja brendiju, un tad Briesmonis stiepti ieņurdējās un, baidīdamies saņemt atteikumu, neuzkrītoši ierosināja, ka Skaistule varētu palikt te, pie viņa, drošībā, kamēr viņas tēvs Londonā tikšot galā ar likuma spaidiem, un šoreiz viņai nācās krietni papūlēties, lai piespiestu sevi pasmaidīt. Jo tiklīdz viņš to pateica, Skaistuli pārņēma pēkšņa šausmu sajūta un viņa zināja, ka tā arī notiks un ka šis apciemojums ir viņas tēva veiksmes cena, kas tiek izsvērta savstarpēji savienotos svaru kausos.

Protams, viņai bija pašai savas vēlmes, taču viņu bija pārņēmusi neparasti stipra pienākuma sajūta; turklāt tēva dēļ, ko Skaistule tik ļoti mīlēja, viņa bija gatava uz visu.

 

Viņas guļamistabā stāvēja brīnišķīga stikla gulta; viņai bija pašai sava vannas istaba ar dvieļiem tik mīkstiem kā vilna un mazām pudelītēm, kas bija pildītas ar smaržīgām ziedēm. Viņai bija arī neliels salons, kura sienas klāja senlaicīgas tapetes ar paradīzes putnu un ķīniešu ornamentiem, tur stāvēja retas grāmatas un gleznas, un Briesmoņa neredzamo dārznieku siltumnīcās izaudzētie ziedi. Nākamajā rītā tēvs viņu noskūpstīja un ar jaunām cerībām devās ceļā, par ko viņa priecājās, taču tik un tā viņu pārņēma ilgas pēc viņu nolaistās, pieticīgās mājas. Šī neierastā greznība viņai likās griezīga, jo tā neiepriecināja nama saimnieku, kuru nekur nevarēja manīt, it kā viņu dīvainā kārtā biedētu Skaistules klātbūtne, lai arī spaniels ieradās pie viņas un sastādīja viņai kompāniju. Šodien tam ap kaklu bija smalka tirkīzu apkaklīte.

Kas pagatavoja viņas maltīti? Briesmonis taču dzīvoja vientulībā; visā savā uzturēšanās laikā viņa nemanīja itin neko, kas liecinātu par citu cilvēku klātbūtni, lai arī uz paplātes mahagonija bufetē viņas salonā arvien parādījās jauni trauki ar ēdieniem. Pusdienās bija cepta teļa gaļa un sviestmaizes ar olu un šķiņķi, viņa to notiesāja, pārlapojot grāmatu, ko bija atradusi rotējošā rožkoka grāmatu skapī, galantu franču pasaku krājumu, kur darbojās par kaķiem noburtas princeses un putni, kas bija fejas. Tad viņa norāva vīnogu zariņu no prāva ķekara, kas bija paredzēts saldajā, un nožāvājās; viņa aptvēra, ka viņai ir garlaicīgi. Tajā brīdī spaniels satvēra viņas svārku apakšmalu un maigi, lai arī stingri to pavilka. Viņa ļāva sunim aizvest sevi uz kabinetu, kur iepriekšējā vakarā uzturējās viņas tēvs un tur, apslēpjot piepešo apjukumu, viņa ieraudzīja namatēvu sēžam pie kamīna ar lielu kafijas kannu, no kuras viņu palūdza ieliet.

Šķita, ka šī balss plūda no atbalšu pilnas alas, viņa dziļie, viegli rīboši rūcieni; kā gan viņa varēja pēc laiski pavadītās dienas sarunāties ar tādas balss īpašnieku, kas šķita esam radīts, lai iedvestu bailes tāpat, kā smags ērģeļu akords? Valdzinājuma un bijības pārņemta, viņa vēroja uguns rotaļu uz viņa krēpju bārkstīm, Briesmoni apņēma oreols un viņa iedomājās par Apokalipses nezvēru, spārnotu lauvu, kas ar ķepām ieķēries Evaņģēlijā, Svēto Marku. Vārdi saruka viņas mutē; nepiespiesta tērzēšana nebija Skaistules stiprā puse, turklāt viņai vienmēr trūka laika, lai nodotos šādiem vingrinājumiem.

Viņš savukārt, vilcinoties, it kā pats izjustu bijību šīs jaunās meitenes priekšā, kas likās esam veidota no pērles, apjautājās par viņas tēva tiesas prāvām, par meitenes mātes nāvi un par to, kā tas iespējams, ka viņi, kas reiz dzīvojuši pārticībā, tagad nonākuši tādā trūkumā. Viņš piespieda sevi neizrādīt mulsumu, kas raksturīga meža zvēriem, un viņa tika galā ar savējo — jau pēc maza brīža viņi pļāpāja tā, it kā pazītu viens otru visu mūžu. Kad mazs amoriņš apzeltītā pulkstenī uz kamīna dzegas sāka sist miniatūru tamburīnu, viņa pārsteigta noskaitīja līdz divpadsmit.

„Cik vēls! Tev laikam nāk miegs,” viņš teica.

Šajā brīdī viņi abi apklusa, it kā viņus piepeši būtu pārņēmusi neērtības sajūta par to, ka viņi bija divi vien šajā ziemas nakts apņemtajā istabā. Kad viņa gribēja piecelties, viņš metās viņai pie kājām un paslēpa seju viņas klēpī. Viņa sastinga un sajuta Briesmoņa karsto elpu uz saviem pirkstiem, viņa purna biezos sarus, kas berzējās gar viņas ādu, viņa mēles raupjos pieskārienus, un tad, līdzjūtības pārņemta, viņa saprata: Viņš taču skūpsta manas rokas!

Viņš atrāva galvu un palūkojās uz viņu ar savām zaļajām, neizdibināmajām acīm, kurās viņa ieraudzīja divus savas sejas atspulgus, mazus kā pumpurus. Tad, vairs nebilstot ne vārda, viņš metās ārā no istabas, un izbīlī viņa noraudzījās, kā viņš gāja uz visām četrām.

 

Visu nākamo dienu kalnos, ko joprojām klāja sniegs, atbalsojās Briesmoņa dārdošie auri: vai saimnieks bija devies medībās? Skaistule pajautāja spanielam. Taču spaniels ierūcās, gandrīz draudīgi, it kā vēlēdamies pateikt, ka nebūtu to izpaudis, pat ja būtu varējis.

Skaistule pavadīja dienu savā istabā, lasot vai arī, iespējams, nedaudz strādājot pie izšuvuma; viņas rīcībā bija kaste ar krāsainiem zīda diegiem un izšuvumu rāmi. Citkārt, kārtīgi satinusies, viņa klīda pa dārzu starp bezlapu rozēm, šur tur pagrāba vai nolīdzināja, un spaniels viņai sekoja pa pēdām. Dīks, mierīgi pavadīts laiks; brīvdienas. Viņa padevās šīs skaisti skumjās vietas valdzinājumam un atklāja, ka, par spīti gaidītajam, viņa šeit jūtas laimīga. Nakts sarunas ar Briesmoni vairs neviesa viņā ne mazāko satraukumu. Visi dabiskie pasaules likumi šeit tika atcelti, šeit, kur neredzama armija izdabāja viņas vēlmēm, un viņa labprāt sarunājās ar lauvu par mēness iedabu un tā svešo gaismu, par zvaigznēm un to vielu, no kuras tās bija veidotas, par gadalaiku maiņu, un šajās sarunās katrai viņas kustībai sekoja brūnu suņa acu pāris. Tomēr Briesmoņa dīvainības lika viņai aiz bailēm drebēt un, kad viņš bezpalīdzīgi sabruka viņas priekšā, lai skūpstītu viņas rokas, un viņš tā rīkojās katru vakaru, pirms viņi atvadījās, viņai gribējās atrauties, lai izvairītos no zvēra pieskārieniem.

Iezvanījās telefons; zvanīja viņai. Tas bija viņas tēvs. Kādas ziņas!

Briesmoņa lielā galva atslīga ķepās. Tu taču atgriezīsies pie manis? Man šeit būs vientuļi bez tevis.

Aizkustināta par šo atzīšanos, viņa gandrīz sāka raudāt. Viņai sagribējās noskūpstīt viņa pinkaino purnu, un, lai gan viņa pastiepa roku uz Briesmoņa pusi, viņa nespēja saņemties, lai pieskartos viņam aiz brīvas gribas, viņš šķita tik nesaprotams. Bet, jā, viņa teica; es atgriezīšos. Tas notiks drīz, pirms beigsies ziema. Tad piebrauca taksometrs, un viņa aizbrauca.

 

Londonā, kur cilvēku siltums izkausē sniegu ātrāk, nekā tas pats pagūst izkust, tu vari justies brīvs; un viņas tēvs, pateicoties viņu spalvainā drauga sagādātā advokāta nopelniem, atkal bija tikpat bagāts kā agrāk. Krāšņa viesnīca; opera, teātris; jaunas drēbes viņa luteklei, lai viņa varētu apmeklēt saviesīgus pasākumus, pieņemšanas, restorānus; šādu dzīvi viņa nekad nav pazinusi, jo tēvs izputēja vēl pirms tam, kad dzemdībās nomira viņas māte.

Lai arī Briesmonis bija šīs jauniegūtās labklājības avots, un viņi bieži par viņu runāja, tagad, kad viņi atradās tik tālu no Briesmoņa mājas pārpasaulīgās burvestības, tai sāka piemist sapņa spožums un pabeigtības sajūta, un pats Briesmonis, tik atbaidošs, tik žēlīgs, sāka līdzināties rēgam, kas izrādīja viņiem labvēlību un tad palaida viņus brīvībā. Skaistule sūtīja viņam ziedus, baltas rozes, šādi izrādot pateicību par tām, ko viņš tai dāvinājis, un kad viņa izgāja no ziedu veikaliņa, viņu ieskāva pilnīgas brīvības sajūta, it kā viņa par matu tiesu būtu izglābusies no nezināmām briesmām, it kā viņa būtu pietuvojusies pārmaiņu iespējamībai, bet galu galā mācējusi tās atvairīt. Un tomēr sajūsmas uzplūdos viņai piezagās pamestības sajūta. Bet viesnīcā viņu gaidīja tēvs, viņi bija ieplānojuši brīnišķīgu izbraucienu ar mērķi nopirkt viņai kažoku, un viņa bija tikpat satraukta kā ikviena cita meitene.

 

Atgriezusies no teātra apmeklējumam sekojošām vakariņām, viņa spoguļa priekšā izņēma auskarus; Skaistule. Viņa apmierināta uzsmaidīja savam atspulgam. Kopš vēlīnajiem pusaudžu gadiem viņa mācījās būt par izlutinātu bērnu, un viņa ielāgoja, ka viņas pērļainā āda mirdzēja dzīvīgumā un no komplimentiem. Viņas mutes līnija, veidojot personības portretu, tiecās ieliekties uz iekšu, un daiļie un vienlaikus nopietnie vaibsti dažreiz savilkās neiecietīgā grimasē, ja kaut kas nenotika pēc Skaistules prāta. Nebūtu pamata domāt, ka viņas svaigums bija sācis noplakt, taču pēdējā laikā viņa mēdza uzsmaidīt savam atspulgam spogulī mazliet biežāk nekā pieklātos, un seja, kas smaidīja viņai pretī, nebija uz mata tāda pati, ko reiz atspoguļoja Briesmoņa ahātu acis. Skaistuma vietā viņas vaigā parādījās neatvairāma piemīlīguma glazūra, kas raksturīga pārmēru izlutinātiem, izsmalcinātiem un dārgiem kaķiem.

No tuvākā parka pa atvērto logu vējoja pavasara maigā elpa; viņa nesaprata, kādēļ viņai gribējās raudāt.

Piepeši aiz durvīm atskanēja steidzīga skrapstēšana, it kā to radītu kāda ķepa.

Spoguļa radītā burvība pazuda; piepeši viņai atausa atmiņā viss līdz pēdējam sīkumam. Ir iestājies pavasaris, un viņa nav izpildījusi savu solījumu. Tagad Briesmonis ir sācis viņu vajāt! Vispirms viņa sajuta bailes no viņa dusmām; tad, neizskaidrojama prieka pārņemta, viņa metās pie durvīm. Taču tas bija Briesmoņa pils iemītnieks balti plankumainais spaniels, kas metās meitenei virsū, izdvešot īsus aizsmakušus rējienus un atvieglojumā smilkstot.

Taču kas gan bija noticis ar labi kopto, dārgakmeņiem rotāto suni, kas reiz sēdēja viņai blakus viesistabā, kuras sienas nosedza paradīzes putnu spārnu vēdas? Suņa ausis klāja dubļi, vilna bija pelēka un savēlusies, viņš bija tik kārns, it kā būtu mērojis garu ceļu, un, ja tas nebūtu bijis suns, ar viņu jau sen būtu cauri.

Pēc sajūsmas pilnās sasveicināšanās suns nevis gaidīja, kamēr viņam atnesīs ēdienu un ūdeni, bet sakampa Skaistules vakartērpa šifona malu, iesmilkstējās un to pavilka. Tad spaniels atgāza galvu, iekaucās, pavilka un iesmilkstējās atkal.

Uz staciju, no kuras pirms trim mēnešiem viņa bija devusies uz Londonu, brauca lēns un vēls vilciens. Skaistule atstāja tēvam zīmīti, uzmeta plecos mēteli. Ātrāk, ātrāk, spaniels viņu mudināja; un Skaistule zināja, ka Briesmonis mirst. Biezajā tumsā pirms rīta blāzmas dzelzceļa stacijas pārvaldnieks sapurināja taksometra vadītāju. Pasteidzieties.

 

Likās, ka dārzā joprojām valdīja decembris. Zeme bija akmens cieta, tumšo ciprešu apveidi kustējās aukstajās vēja brāzmās, sērīgi čaukstot, un rozēm nebija neviena zaļa dzinuma, it kā šogad tās vispār negrasītos ziedēt. Nevienā logā nedega gaisma, tikai bēniņu augšējā rūtī varēja manīt blāvu spīdumu. Tikko jaušamu gaismas atblāzmu uz izdzišanas robežas.

Spaniels bija pārguris un saritinājies gulēja viņas klēpī, bet viņa pirmītējais mokošais satraukums steidzināja Skaistuli. Kad meitene atrāva vaļā durvis, viņa, izjūtot sirdsapziņas pārmetumu dūrienu, ieraudzīja, ka zelta durvju klauvētāju ir ietinis melns kreps.

Durvis vairs nevērās klusi kā agrāk, durvju eņģes žēlabaini iestenējās, un Skaistules priekšā pavērās necaurredzama tumsa. Viņa uzšķīla zelta šķiltaviņas; sveces svečturos bija noslīkušas pašas savā vaskā un sienas klāja atbaidošas zirnekļu tīklu arabeskas. Ziedi stikla vāzēs bija novītuši, it kā neviens pēc viņas aiziešanas nebūtu uzdrošinājies tos nomainīt. Visur bija putekļi, un bija auksti. Gaisā vēdīja bezspēcība un izmisums, un, pats ļaunākais, arī vilšanās sajūta, it kā mājas greznība bija tikai kāds lēts acu apmāns un tagad burvis, piedzīvojis neveiksmi, bija devies meklēt laimi kur citur.

Skaistule atrada sveci, ar ko izgaismot sev ceļu, un sekoja uzticīgajam spanielam augšup pa kāpnēm, garām kabinetam, garām viņas istabai, viņa izgāja cauri visai mājai, kurā atbalsojās pamestība, un tad klupdama uzkāpa pa mazām kāpnītēm, kas atradās peļu un zirnekļu pārziņā, steigā saplēšot kleitas apakšējo malu.

Cik pieticīga istaba! Bēniņi ar slīpiem griestiem, — tie tiktu atdoti kalponei, ja Briesmonim tāda būtu bijusi. Uz kamīna stāvēja naktslampiņa, logiem priekšā nebija aizkaru, uz grīdas nebija paklāja, bet tikai šaurs, dzelzs gultas rāmis, kur viņš gulēja sarāvies, nosviedis malā lupatu segu, aizvērtām acīm un nosirmojušu, žurkas pelēku seju. Uz pītā krēsla, kur bija nomestas viņa drēbes, stāvēja mazgājamā krūka, kurā bija sakārtoti viņas sūtītie ziedi, bet tie bija novītuši.

Spaniels ielēca gultā un ierakās noplīsušo segu jūklī.

„Ak, Briesmoni,” teica Skaistule. „Es atnācu pie tevis.”

Viņam ietrīsējās acu plaksti. Dīvaini, ka viņa nekad agrāk nebija pamanījusi, ka viņa ahātu acīm bija tādi paši plakstiņi kā citiem cilvēkiem. Varbūt tādēļ, ka viņa vienmēr skatījusi tikai pašas seju, ko šīs acis atspoguļoja?

„Es mirstu, Skaistule,” viņš aizsmacis čukstēja. „Kad tu aizgāji, es saslimu. Es vairs nevarēju doties medībās, man vairs nepietika drosmes nogalināt maigās būtnes, lai tās apēstu. Esmu slims un man ir jāmirst, taču es miršu laimīgs, jo tu esi atnākusi atvadīties.”

Viņa apskāva viņu tik cieši, ka gultas dzelzs rāmis iečīkstējās, un noklāja viņa nelaimīgās ķepas ar skūpstiem.

„Nemirsti, Briesmoni! Ja tu paliksi dzīvs, es nekad vairs tevi neatstāšu!”

Kad viņas lūpas pieskārās miesnieka āķiem līdzīgajiem nagiem, tie paslēpās ķepas spilventiņos, un viņa ieraudzīja cieši sažņaugtas dūres un to, ka beidzot Briesmonis sāka iztaisnot pirkstus, citu pēc cita, nedroši un ar lielām sāpēm. Viņas asaras kā sniegpārsliņas krita uz viņa sejas, un maigo pārmaiņu iespaidā zem kažoka parādījās kauli, spurainā brūnganā apveida vietā — cilvēka miesa. Un tad viņas rokās vairs negulēja lauva, bet vīrietis ar gariem, pinkainiem matiem, un, dīvainā kārtā, arī ar lauztu degunu, kāds raksturīgs atvaļinātiem bokseriem un kura dēļ viņu varētu noturēt par pievilcīgāko briesmoni pasaulē.

„Vai zini,” ierunājās Lauvas kungs, „Mēs varētu ieturēt nelielas brokastis, ja vien tu, Skaistule, man piebiedrotos.”

 

Lauvas kungs un kundze pastaigājas dārzā; no ziedošiem kokiem birst ziedlapiņas un vecais spaniels zviln zālē.

 

No anglu valodas tulkojusi Jana Kukaine.

Angela Carter. The Courtship of Mr. Lyon // Burning Your Boats. — London: Vintage Books, 2006.

Andžela Kārtere

Autores darbi interneta grāmatnīcāANGELA CARTER - BLOODY CHAMBER AND OTHER STORIESANGELA CARTER - NIGHTS AT THE CIRCUSANGELA CARTER - BURNING YOUR BOATSANGELA CARTER - NIGHTS AT THE CIRCUSAngļu īso st...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!