Bibliotēka
11.07.2007

Sniegbaltīte

Komentē
0

Ir ziemas vidus, neuzvarams un nevainojams. Grāfs ar savu sievu dodas izjādē, viņš jāj uz pelēkas ķēves, viņa — uz melnas, ietinusies spīdīgā, melnā lapsas kažokādā, uzvilkusi garus, melnus zābakus ar purpursarkaniem papēžiem un piešiem. Svaigs sniegs krīt uz jau uzsnigušā sniega, tad pārstāj snigt un visa pasaule kļūst balta. „Kaut man būtu meita tik balta kā sniegs,” saka Grāfs. Viņi turpina jāt tālāk. Viņi nonāk pie nelielas bedres, tā ir asiņu pilna. Viņš ierunājas: „Kaut man būtu meita tik sarkana kā asinis.” Viņi jāj tālāk; viņi ierauga kraukli, kas tup uz kaila zara. „Kaut man būtu meita kraukļa spalvas melnumā.”

Tiklīdz viņš izrunā šos vārdus, ceļa malā viņš ierauga meiteni ar sniegbaltu ādu, tumšsarkanu muti un melniem matiem, pilnīgi kailu un tieši tādu, kādu viņš bija vēlējies; tajā pašā brīdī Grāfiene iedegās pret viņu spīvā naidā. Grāfs viņu uzcēla sev blakus uz zirga, bet Grāfienei prātā bija tikai viena doma: kā lai tiek no meitenes vaļā?

Grāfiene nometa sniegā savus cimdus un palūdza meiteni tos sameklēt, lai varētu tikmēr notriekt meiteni ar zirgu, bet Grāfs teica: „Es tev nopirkšu jaunus cimdus.” Tajā brīdī Grāfienei no pleciem noslīdēja kažokāda un apņēma meitenes kailo augumu. Tad Grāfiene iemeta ar dimantiem rotātu sprādzi aizsaluša dīķa āliņģī: „Ienirsti tai pakaļ un atnes man to,” viņa teica, cerot, ka meitene āliņģī noslīks. Bet Grāfs ierunājās atkal: „Vai tad viņa ir zivs, lai peldētu tik aukstā ūdenī?” Tajā brīdī Grāfienes zābaki pārlēca uz meitenes kājām. Tagad Grāfiene bija pilnīgi kaila, bet meitene bija saģērbta un apauta; Grāfam kļuva savas sievas žēl. Viņi nonāca pie ziedoša rožu krūma. „Noplūc man vienu rozi,” Grāfiene teica meitenei. „To es tev nevaru liegt,” atbildēja Grāfs.

Meitene ņem un noplūc rozi, uz ērkšķa sadur pirkstu; asiņo; iekliedzas; pakrīt.

Raudot Grāfs nokāpa no zirga, palaida vaļīgāk bikses un iegrūda savu stingro locekli mirušajā meitenē. Grāfiene turēja savu ķēvi un vērīgi viņu uzlūkoja; viņš drīz beidza.

Tad meitene sāka kust. Pēc kāda brīža no viņas vairs nebija palicis pāri nekas, kā vien spalva, kas izkritusi kādam putnam; asiņu traips no lapsu medībām; un roze, ko viņa bija noplūkusi. Grāfienes drēbes atgriezās pie viņas. Ar savu garo plaukstu viņa noglaudīja kažokādu. Grāfs pacēla rozi, paklanījās un pasniedza to savai sievai; kas, tai pieskardamās, tūdaļ pat nometa to zemē.

„Tā dzeļ!” viņa teica.

 

No angļu valodas tulkojusi Jana Kukaine.

Angela Carter. The Snow Child // Burning Your Boats. — London: Vintage Books, 2006.

Andžela Kārtere

Autores darbi interneta grāmatnīcāANGELA CARTER - BLOODY CHAMBER AND OTHER STORIESANGELA CARTER - NIGHTS AT THE CIRCUSANGELA CARTER - BURNING YOUR BOATSANGELA CARTER - NIGHTS AT THE CIRCUSAngļu īso st...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!