Tāda ir dzīve

Tomēr, tomēr, es sašuvos. Man tā filma kaut kā uzmina uz varžacīm.

Es neticu, ka mums jāstrīdas par jautājumu, vai interpretācijām jāpiekrīt, vai nē, jo esmu diezgan pārliecināta, ka šajā jautājumā mēs esam vienisprātis; bet, ja es tagad sāktu piesieties tavam teikumam un uzskaitīt dažādas situācijas, kur interpretācijas mēdz būt vairāk vai mazāk brīvas, mēs noteikti sastrīdētos vēl vairāk.

Paul, tu to raksti (spriežot pēc "kā minēju")? "Katram jau atšķirīga interpretācija" ir ļoti neprecīza frāze (jo katram, protams, nav savas interpretācijas), ko ļoti bieži lieto, aizstājot teikumu "es tev nepiekrītu". Kas ir paradoksāli, jo dažreiz sanāk pat, ka kāds domā, ka "patiess šajā gadījumā ir plus mīnus viens variants", bet saka "katram jau ir atšķirīga interpretācija". Lai nu kā, es no šīs filmas pirmajām ainām neparedzēju, ka pēdējā deja atstās uz mani tieši šādu iespaidu. Visa tā greizsirdības horeogrāfija, labi, to varēja skatīties kā tādus kumēdiņus, kur aktieri izspēlē dzīves klišejas, skatītāji tās uzpazīst un izjūt gandarījumu no mākslas kā mimēzes. Var arī iztēloties, ka kāds, kurš ir aktīvi greizsirdīgs, savukārt tieši šīs epizodes uztvers kā kliedzošas, līdzīgi kā mani aizkustināja veltīgi nodzīvotās dzīves atklāsme - šeit parādās tā "katram sava interpretācija" tās godprātīgākajā izpausmē. Domāju, ka pedantisms, kas piemīt filmai, nav īstais iemesls tam, ka tev izpaliek līdzpārdzīvojums, atceroties kaut vai Trīra drausmīgās, pedantiskās filmas.

Hm, es galīgi tur neuztvēru rēni pieklusinātu vēstījumu, tas šķita drīzāk diezgan griezīgs un kliedzošs. Protams, var pieņemt, ka "mēs visi tur esam bijuši" tādā ziņā, ka visiem ir ilūzijas par laimi un mīlestību, bet realitātē tā pastāv vien īsu mirkli, un vienīgais veids, kā kāda kaislība var pastāvēt mūžīgi - ja tā tiek iesaldēta vai, citiem vārdiem sakot, ja tev tā arī nerodas iespēja pamēģināt nodzīvot mūžu ar savu mūža mīlestību. Tomēr skatītājiem tiek dotas dažādas zīmes, ka šīs jaunības attiecības tiešām bija kaut kas lielāks un īstāks. Nomirstot jaunības mīlestībai un viņu nedzimušajam bērnam, Džefs ir pieņēmis daudz blāvāku eksistenci. Piem., pārim nav pašiem savu fotogrāfiju no viņu dzīves notikumiem, kamēr pirmo mīlestību viņš ir daudz fotografējis. Arī bērnu Džefam un Keitai nav. Lai nu kā, savā ziņā Džefs jau sen samierinājies ar šo zaudējumu, atgādinājums tikai uz mirkli izsit viņu no sliedēm - pēc brīža viņš saņem sevi rokās un no sirds pateicas Keitai par kopīgi nodzīvoto mūžu kāzu jubilejas svinībās. Savukārt Keita tikai šajā brīdī, pēc 45 gadiem, uzzina, ka vienmēr bijusi tikai aizstājēja. Un no viņas viedokļa tas ir negodīgi, ja viņa būtu zinājusi, ka Džefs viņu nemīl, viņa, iespējams, būtu izvēlējusies citu dzīvi. Bet tagad patiešām ir par vēlu, un viņai ir sajūta, ka dzīve nodzīvota veltīgi. Nezinu - vai tiešām visiem tā ir?

Saproti, ja dzīve tevi izvaro, atslābinies un gūsti baudu, ja dzīve tevi neiztiek, arī no tā gūsti baudu.

neaiztiek (sorry)

Katram jau atšķirīga interpretācija, tomēr man nešķiet, ka filmām (un dzīvēm) būtu jārit kā tādām pēc iepriekš stingri noteiktām likumībām rakstītām traģēdijām vai komēdijām, kurās jau pirmo cēlienu pirmajās ainās būs redzami mājieni par baiso vai komisko iznākumu. Man patīk domāt, ka tā nav, un patīk iztēloties, ka arī filma nebeidzas ar to, kā nu tā beidzas. Lai gan filmas veidotāji - īpaši scenārists - bija darījuši visu, lai tieši šāds iespaids rastos, un, kā minēju, aktieriem pat nekas daudz nebija "jāspēlē", tik jāeksistē savā noliktā vietā.