Satori diskusija
18.03.2020

Pusaudzība kino un dzīvē. "Satori" neformālā diskusija

Komentē
0
Saglabā

Pirmās nevainīgās simpātijas skolā, ballītes, melojot vecākiem, centieni ātrāk kļūt par pieaugušo, braucieni ar stopiem un šoferiem, kas piedāvā seksu, gulēšana kāpņutelpā pirms matemātikas olimpiādes – pusaudzība ir sarežģīts laiks.

Kinolektorija "Tas, ko tu nedrīksti nezināt" šīgada tēma bija "Varas spēles", un tā ietvaros šomēnes tika demonstrēta zviedru režisora Roja Andersona debijas pilnmetrāžas filma "Zviedru mīlestība" (1970), kas vēsta par diviem jauniem cilvēkiem – viņi iemīlas viens otrā, kamēr pieaugušie viņiem apkārt kļūst arvien garlaicīgāki un arvien pieaugušāki. To skatīties devās režisore, kino apskatniece Marta Martinsone, publiciste Santa Remere, kinolektorija kuratore Agnese Logina, dzejniece Marija Luīze Meļķe un "Satori" galvenais redaktors Henriks Eliass Zēgners, lai pēc tam neformālā gaisotnē parunātu par pusaudžu piedzīvojumiem un problēmām mākslā un pašu pieredzē gan laikā pirms interneta parādīšanās, gan mūsdienās.

Marta Martinsone. Jānis Ābele man stāstīja, ka skatījies šo filmu, lai iedvesmotos "Jelgavai '94". Līdzības ir saskatāmas, piemēram, abās filmās ir daudz pīpēšanas.

Henriks Zēgners. Ir tādas filmas, kuras skatoties rodas vēlme smēķēt vienu cigareti pēc otras.

Santa Remere. Te vairs nav runa par tikumību, bet par to, ka viņi ir piepīpējuši telpas, kur uzturas bērni. (Smejas.) Turklāt šajā filmā pieaugušie ne tikai pīpē visur, bet arī brauc bez tiesībām un neievēro noteikumus!

Marta Martinsone. Drīzumā iznāks Spīlberga "Vestsaidas stāsts", kas tiek veidots sadarbībā ar "Disneja studiju". Filmā varoņi var kauties un darīt visu ko citu, bet nedrīkst pīpēt, jo Disneja filmās nepīpē. Tagad iedomājieties "Vestsaidas stāstu" ar visiem bandu puišiem un bez pīpēšanas!

Santa Remere. Viņi košļās tabaku.

Henriks Zēgners. Vai lietos "IQOS". Es nesen Jaunajā Rīgas teātrī redzēju Alvja Hermaņa izrādi "Atnāc mani vēl satikt", kur visas cigaretes bija neaizdegtas. To gan es nekad neesmu sapratis – vai nu pīpē vai nepīpē! Runājot par filmu – kā jums patika?

Agnese Logina. Man filma ļoti patīk, tāpēc to iekļāvu programmā. Kad es to skatījos pirmoreiz datorā, man tā likās stipri vien vājāka. Šī ir no tām filmām, kam lielais ekrāns un citi skatītāji dod ļoti daudz. Neveiklību, kas filmā notverta, var sajust akūtāk, esot telpā ar vēl pārsimts cilvēkiem. Piemēram, kad skatījos to viena pati, nevienā vietā nesmējos un man daudzas lietas likās vairāk skumjas nekā smieklīgas. Humora dimensija parādās, kad vienā telpā ir daudz cilvēku – tas ļauj labāk rezonēt ar filmu.

Henriks Zēgners. Es diezgan daudz smējos balsī. Tas nenotiek bieži.

Marija Luīze Meļķe. Varēja just, ka skatītāji ļoti dzīvo līdzi. Varbūt tāpēc, ka kinolektorijs ir specifisks pasākums, uz kuru nāk cilvēki ar padziļinātu interesi.

Agnese Logina. Šī ir jau piecpadsmitā lektorija sezona, un esmu sapratusi, ka nevaram solīt, ka cilvēkiem patiks tajā demonstrētās filmas, jo ļoti daudzas no tām nav vieglas un patīkamas, tomēr mēs varam solīt, ka vakars būs vērtīgi pavadīts. Salīdzinot ar citiem pasākumiem, kurus veidoju, šos apmeklē visdažādākā publika – sākot no Atmodas laika zvaigznēm līdz studentiem. Tas ir ārkārtīgi aizkustinoši.

Santa Remere. Vienīgais, kā šo filmu varētu raksturot pirms demonstrēšanas, ir – maiga, taču cilvēkiem negribētos nākt uz maigu filmu. Gribas nākt uz asprātīgu, skarbu, pretrunīgi vērtējamu filmu, bet šis darbs ir ārkārtīgi spēcīgs tieši savā maigumā. Visa zāle bija atmaigusi, draudzīga, un tas nebija tizli vai vecmodīgi.

Marta Martinsone. Dabiskums un atpazīstamība atbruņo. Mēs ar draudzeni sēdējām un smējāmies, jo tas, kā šie pusaudži mēģina paust savas simpātijas, likās tik neērti un tizli, bet patiesībā tāpat tas notiek arī trīsdesmit gadu vecumā – iespējams, mazliet artikulētāk, bet ar tikpat lielu neērtības sajūtu. Filmā tas redzams tīrā formā, kurā sevi var atpazīt visi, – domāju, ka no tā arī nāk šī kopīgā mīļuma sajūta.

Santa Remere. Nē, filmā viss notika ar skaistiem cilvēkiem, kuri nevienā brīdī nešķita tizli.

Marta Martinsone. Ja skaists cilvēks izdara kaut ko tizlu, tas ir skaisti.

Santa Remere. Es domāju par to, ka tajā vecumā pasaule izskatās citādi – tu redzi tikai tos punktus un cilvēkus, kuri tev patīk, un pilsētas kartē pārvietojies tikai starp vietām, kas tevi interesē. Tu atrodies starp bērna un pieaugušā apziņas stāvokli, spēj koncentrēties tikai uz lietām, kas tev patīk, mazliet spēlējies, bet vienlaikus esi pieaugušo realitātē. Es atceros pati sevi 13 gadu vecumā – es zināju tās vietas Vecrīgā, kur pulcējas mana loka cilvēki, un spietoju ap viņiem kā tāda bite. Tagad tā vairs nav – es redzu pilsētu ar visām tās negācijām, ikdienu, veikaliem, informācijas gūzmu. Pusaudža vecumā tu pats esi tīrs un arī tava vīzija par vidi un pilsētu ir tīra.

Marija Luīze Meļķe. Filmas varoņi atļaujas būt ļoti bikli. Es vispār neko tādu nepiedzīvoju. Kad augu, mani pavadīja sajūta, ka visi visu zina un visiem jābūt pašpārliecinātiem, pieaugušiem. Ka tu nedrīksti atklāt, ka patiesībā jūties ļoti bailīgi. Šajā filmā es nepārtraukti sajutu pārliecības trūkumu, kas raksturīgs šim vecumam, bet kuru es neatļāvos izjust apkārtējo spiediena dēļ.

Marta Martinsone. Jāņem vērā, ka iedvesma filmai ņemta no "Romeo un Džuljetas". Mīlasstāstam ir konkrēti noteikumi, tāpēc tā varoņi var atļauties būt citādāki, ievainojamāki. Viņi atšķiras no pārējiem. Mīlētāji drīkst visu. Pārējie varoņi ir otršķirīgi.

Santa Remere. Es domāju par savu skolas laiku. Visās skolās ir viens tāds pārītis, kam visi grib līdzināties. Abi ļoti smuki un laimīgi, bet visiem pārējiem attiecības ir neizdevušās, jo viņiem neizdodas izmēģināt šo biklumu – katrs raud savā stūrī, neuzdrošinoties otram tuvoties. Varoņiem šajā filmā tas ir izdevies, un mēs redzam to, ko paši nepiedzīvojam, – lēnu satikšanos, nevis tikai raudāšanu pēc romantiskas mīlestības.

Marija Luīze Meļķe. Jā, viņi kaut kā ļoti lēnām nonāca līdz attiecībām. Viņi tik ilgi nebija gatavi vispār runāt viens ar otru – tas man šķiet ļoti forši! Man tas liek domāt par to, ka ir OK, ja tu neesi gatavs runāt ar kādu cilvēku. Tev nav tas jādara – jums tāpat var būt patiesa savstarpēja saikne un nav visu laiku jāmēģina kaut ko pārvarēt.

Agnese Logina. Tajā, kā viņi attēloti, ir kaut kas ļoti eņģelisks.

Marija Luīze Meļķe. Bet kā viņi piedzimuši tādiem vecākiem? Vecākus filmas veidotāji nav papūlējušies idealizēt.

Santa Remere. Vecāki tādi kļūst, jo audzina šo tīro skaistumu.

Henriks Zēgners. Viņi ir atdevuši savu skaistumu bērniem.

Marta Martinsone. Tieši tāpēc nedrīkstot dzemdēt meitas, jo tādējādi māte atdod savu skaistumu. (Smejas.)

Santa Remere. Man ir divi dēli. (Smejas.)

Agnese Logina. Manuprāt, būtiski ir tas, ka aktieri ir vienā vecumā ar saviem varoņiem. Diemžēl bieži vien pusaudžu filmās un seriālos tēlo aktieri krietni virs divdesmit. Šeit viss ir pa īstam, un tas piešķir papildus autentisku dinamiku, jo liek justies nedaudz neveikli, skatoties, kā viņi pīpē vai veido fiziskas attiecības.

Henriks Zēgners. Jautājums par bērniem aktieriem man personīgi rada milzu neskaidrību. Citās mākslās var veidot darbus par jebko, pašu objektu neiesaistot, bet te pusaudži atrodas seksuālā kontaktā.

Marta Martinsone. Tas ir jautājums par režisora atbildību – ir jāseko līdzi tam, kas ar aktieri notiek un kā tas viņu ietekmē. Visticamāk tāpēc arī pieaugušie spēlē tīņus, jo tā ir mazāka atbildība.

Santa Remere. Tādā ziņā filma tomēr bija ļoti ētiska. Var just, ka režisors vēro aktierus ar lielu atbildību – kamera ir ārkārtīgi uzmanīga pret to dārgumu, kas tai iedots, to rasas pilieniņu, kurš tūlīt nobirs no tīmeklīša. Nāk prātā 90. gadu filma "Kids", kurā arī tēloja pusaudži – darbība notika 90. gados ar visu tā laika sociālo un politisko smagumu. Tajā tiešām netrūka seksa, vardarbības un ļaunuma, un galvenā varoņa atveidotājs vēlāk izdarīja pašnāvību. Es biju gaidījusi, ka varbūt arī šajā filmā būs kaut kas līdzīgs – galu galā filmas nosaukums ir "Zviedru mīlasstāsts" un zviedri ir slaveni ar brīvajām attiecībām. Taču šeit nekā tāda nav un izrādās, ka visu zāli var paņemt arī bez sensācijām un robežu pārkāpšanas – aiziet tīrā maigumā, turklāt vēl nepazaudēt humoru. Tas liekas neticami – skaistā, romantiskā filmā nepazaudēt jokus.

Agnese Logina. Es gribēju piebilst, ka oriģinālnosaukums ir vienkārši "Mīlasstāsts", bet starptautiskajā tirgū tika pielikts "zviedru", jo tajā pašā gadā apritē bija vēl viena filma ar tādu pašu nosaukumu.

Henriks Zēgners. Marta, tev tagad "Tizlenēs" [šobrīd notiek darbs pie Martas Martinsones spēlfilmas "Tizlenes" uzņemšanas] ir pusaugu aktieri. Kāds ir uzņemšanas process? Vai Latvijā šajā sakarā ir strikti noteikumi?

Marta Martinsone. Es lielākoties ar papīriem nenodarbojos, to dara producenti, tāpēc nevarēšu neko daudz pastāstīt. Es strādāju gan ar pilngadīgiem, gan nepilngadīgiem aktieriem, un pieejas atšķiras. Galvenais, lai viņi izskatās pēc pusaudžiem. Manā filmā varoņi ir piecpadsmit, sešpadsmit gadus veci, un šajā vecumā kāds izskatās divpadsmitgadīgs, kāds – divdesmitgadīgs, tāpēc, izvēloties aktierus, man bija interesanti dažādi vecumi. Runājot par darbu ar pusaudžiem: viņi ir ļoti profesionāli – viņi grib to darīt, viņus tas interesē, viņi ir ļoti nopietni, atbildīgi. Es visu laiku domāju par to, kā viņus netraumēt un neatstāt nepatīkamas izjūtas. Tā bija pirmā lieta, par ko vienojāmies – ja aktieris kādā brīdī jūtas nekomfortabli, viņš nāk pie manis un mēs to izrunājam.

Marija Luīze Meļķe. Manuprāt, pusaudzim tas varētu būt veselīgs process – iziet cauri dažādām situācijām uzkonstruētā realitātē. Kāpēc pusaudžiem patīk skatīties filmas par pusaudžiem? Viņi novēro dažādas pieredzes un iemācās reflektēt par savējām. Varbūt tas ir interesanti pašizaugsmes ziņā.

Marta Martinsone. Es, piemēram, 15–16 gadu vecumā nekad mūžā neko nedarītu publiski, kamēr vesels bars pieaugušo stāv un blenž uz mani.

Marija Luīze Meļķe. Tagad tomēr ir citādi, ne? Sociālajos tīklos jaunieši nodarbojas ar sevis fiksēšanu un augšupielādēšanu.

Marta Martinsone. Svarīgs aspekts ir tas, ka filmas darbība notiek 1999. un 2000. gadā. Tas ir cits laiks un dod aktieriem sajūtu, ka viņi spēlējas – viņi ir cita laika tērpos, ar interesantiem aksesuāriem. Pusaudžiem ir karnevāla sajūta. Ja tā būtu drāma par mūsdienu tīņu dzīvi, būtu sarežģītāk.

Henriks Zēgners. Vai tā 70. gadu pusaudzības pieredze, kas redzama filmā, atšķiras no mūsējās? Kad man bija 14 gadi kā varoņiem filmā, man arī bija attiecības. Tās gan sākās internetā, tāpēc izpalika neveiklā pīpēšana bārā.

Santa Remere. Mēs esam no mežonīgajiem deviņdesmitajiem, kad interneta nebija, un mēs pīpējām bāros. (Smejas.)

Marta Martinsone. Es toties pusaudža gados biju nūģe, un man vispār nebija romantisku attiecību.

Santa Remere. Es pārlēcu pāris klases, un sanāca, ka manas draudzenes bija vecākas par mani. Viņām interese par puišiem sākās ātrāk, kamēr es gāju līdzi kā tāds bērns – vēl plakans, bet mēģinot turēt tam visam līdzi. Tas viss bija vienkārši mežonīgi, man bail stāstīt. (Smejas.) Aizejam uz hiphopa pasākumu Vērmanītī un atgriežamies ar puišiem, jo Ievai mājās nav vecāku un otras iespējas vairs nebūs! Nebija taču arī telefonu.

Marta Martinsone. Katru reizi bija jādara viss iespējamais, jo nevarēja zināt, vai tavā dzīvē kas tāds vēl notiks.

Agnese Logina. Es piedzimu 1990. gadā, kas nozīmē, ka mana pusaudzība saskanēja ar interneta ierašanos. Ar savu pirmo draugu iepazinos sīrupiņa vēstuļu sadaļā. (Atskan aizkustinājuma nopūtas.) Mēs divus gadus sazinājāmies ar vairāku lappušu gariem e-pastiem, līdz viens no mums izdomāja – ē, bet vispār varētu satikties! Tas viss bija tik neveikli! Tur parādās zināms cinisms – internetā tu vari slēpties un sūtīt, piemēram, daudznozīmīgus dziesmu citātus. Vispār es priecājos, ka neesmu tīnis tagad, kad ir jākomunicē ar GIFiem un online jokiem un tu nesaproti, ko cilvēks tev mēģina pateikt un kas ir tā realitāte, ko viņš slēpj.

Marta Martinsone. Vientulība un skumjas…

Agnese Logina. Es tagad izklausīšos pēc būmera, bet pasaule pirms interneta bija naivāka un tīrāka.

Santa Remere. Nē, nē… Iespējams, ka deviņdesmitajos internets nāca kā glābējs!

Marta Martinsone. Atceroties savu pieredzi – tolaik, ejot uz ballīti, tu vecākiem teici, ka paliksi pa nakti pie draudzenes. Protams, tas, ko tu īstenībā darīji – aizballējies sēdēji centrālajā stacijā kopā ar bomžiem un gaidīji, kad pienāks pirmais transports, lai izliktos, ka tad nāc mājās.

Santa Remere. Es esmu gulējusi kāpņu telpā pirms matemātikas olimpiādes.

Marta Martinsone. Nu lūk, tas viss ārprāts! Tur cinisms uzauga vēl lielāks nekā internetā.

Agnese Logina. Es vairāk domāju pārprotamo komunikāciju. Arī šajā filmā bija aina, kur notiek diskotēka, visi dejo, bet viņi izliekas, ka viens otram neinteresē. Tādas lietas kā attiecību spēles vienmēr ir bijušas. Šobrīd ir daudz vieglāk pārprast, ja komunikācija notiek caur GIFiem.

Santa Remere. Kāpēc lai tev kāds sūtītu GIFu, ja viņš uz tevi neskatās? Tā jau ir skatīšanās.

Agnese Logina. Man ir pat pieauguši draugi, kuri uz jautājumu "kā tev iet?" atbild ar GIFu. (Smejas.)

Henriks Zēgners. Mūsdienu analogs varētu būt situācija, kad tu kādam neseko instagramā, bet tik un tā visu laiku pēti viņa kontu.

Marija Luīze Meļķe. Filmā varoņiem nākas ātri paskatīties vienam uz otru un novērsties, kamēr internetā tu vari divas stundas iet cauri kāda cilvēka dzīvei, kamēr viņam par to nav ne jausmas.

Santa Remere. Tā ir dzīve, ko viņš izlicis aplūkošanai.

Marija Luīze Meļķe. Es esmu no paaudzes, kurai pubertāte sakrita ar totālu interneta uzplaukumu. Lai būtu internetā, mums nevajag iemeslu – tā ir kā otra dzīve, mēs tur vienkārši esam. Nevajag pat skatītāju, jo tā ir daļa no mūsu eksistences.

Santa Remere. Iešana uz bāru savulaik funkcionēja līdzīgi – pusaudži ne vienmēr gāja uz turieni, lai meklētu seksu, lielākoties mērķis bija socializēties. Tā arī bija eksistences forma.

Marija Luīze Meļķe. Atceros, ka mēdzu iet uz veco "Čomski" bez jebkādiem plāniem, jo zināju, ka satikšu kādu, ko pazīstu.

Henriks Zēgners. Atšķirība ir tāda, ka būt internetā tu vari 24 stundas diennaktī 7 dienas nedēļā.

Santa Remere. Arī bārā tā varēja. (Visi smejas.) Tikai tik, cik pagulēt! Tagad es, protams, nožēloju, ka tik daudz laika pavadīju bāros. Visas tās destruktīvās attiecības! Pēc tam bija vajadzīgs gandrīz vai retrīts, jo tajā laikā bija ļoti daudz tēlošanas, izlikšanās, slēpšanās pašam no sevis un pārējiem. Es nezinu, vai tā ir laba un godīga vide.

Marta Martinsone. Neviena sociāla vide nav godīga – cik daudz ir cilvēku, kuri sociālās situācijās nekādā veidā neizliekas?

Santa Remere. Katrā ziņā es domāju, ka filmā biju nevis galvenā varone, bet tā meitene ar salmiņu, kura cigarešu dūmu mutulī paņem pirmo, ko var dabūt.

Henriks Zēgners. Man ir divi jautājumi, iespējams, nosacīti smagākā teritorijā. Šajā filmā viss notika ļoti ēteriski, tīri un šķīsti, bet ko jūs domājat par pusaudžu seksualitātes attēlojumu mākslā un kino vispār? Vai tas ir korekti vai būtu nepieciešami kaut kādi regulējumi? Vai tomēr – absolūta brīvība?

Marta Martinsone. Ja visi iesaistītie ir piekrituši šim mākslas darbam un tas neatstāj traumas iesaistītajiem pusaudžiem. Par pusaudžu attiecībām nevar nerunāt, jo tās pastāv. Kino tomēr ir māksla, kas iet vistālāk un ir vispieejamākā. Ja tīņu seksu izslēdz no kino, jebkura partija ar konservatīvākām nosliecēm var teikt – tāda tīņu seksa nemaz nav! Tad mēs dabūjam tādu pusaudžu AIDS statistiku, kāda ir Latvijā. Cita lieta – kā to rādīt. Ir tāds seriāls "Riverdale", kur varoņiem ir it kā 16 gadu, bet meitenes visu laiku tiek rādītas seksīgā apakšveļā – gandrīz vai pedofila sapnis! Interesanti arī, ka 90. gadu seriālos biežāk nekā mūsdienās parādās prezervatīvu lietošana. "Riverdeilā" nekā tāda nav, jo tas nozīmē, ka būtu jārunā par izsargāšanos, AIDS, seksuāli transmisīvajām slimībām. Tā ir svarīga lieta – ja pusaudzis seriālā neredz tādu lietu kā prezervatīvs, ir vienalga, ja skolas māsiņa viņam saka, ka tas jālieto.

Marija Luīze Meļķe. Manuprāt, 16 gados seksīga apakšveļa ir normāli.

Marta Martinsone. Protams, ka tas ir normāli, bet šajā gadījumā ļoti jūtams maskulīnais skatījums.

Santa Remere. Jā, tā ir nemotivēta, pārspīlēta seksualitāte ar mērķi iegūt lielāku publiku. Tur netiek runāts par pusaudžiem svarīgām tēmām vai piedāvāts viņu skatījums – tā ir konfekte pieaugušajiem. Tomēr nedomāju, ka tas ir pedofila sapnis – ja viss ir kārtībā, var skatīties arī šādas lietas.

Marta Martinsone. Ņemot vērā arī to, ka Vainstīna kungs beidzot saņēmis savu daļu taisnās tiesas, šajos gadījumos vienmēr jāņem vērā, kas ir veidotāji – režisors, producents. Ir svarīgi, vai tie ir veci, aizdomīgi vīrieši, kuri liek jaunām meitenēm drasēt apakšveļā, jo to var labi pārdot, vai arī profesionāļi, kas ir ieinteresēti stāstā.

Pusaudžu vecumā es šajos seriālos redzēju savu ideālo dzīvi – no vienas puses, es sapratu, ka tā ir Amerika, cita realitāte, bet tajā pašā laikā šķita, ka tieši tādai vajadzētu būt manai dzīvei un tieši tā man vajadzētu izskatīties. Tāpēc 90. gadu seriāli ir briesmīgi, jo tur, piemēram, nav pilnīgi neviena resna cilvēka. Vai arī, ja ir, tad kā nūģis vai smieklīgais tēls. Tur nav vispār nekādas dažādības, un skatoties var šķist, ka tu jau no dzimšanas esi nepareizs. Tāpēc nepieciešama šī atbildība.

Santa Remere. Arī uz mani šajā vecumā kino atstāja iespaidu. Atceros, ka mēs ar draudzeni 15 gadu vecumā noskatījāmies "Vilcienvakti" un uzreiz aizgājām nopirkt cigaretes. Mēs gribējām to dzīvesveidu, lai arī filma it kā māca, ka tas ir slikti. Mēs absolūti gribējām šajā pasaulē ienirt. Ar visām sekām un nezinot, kas ir heroīns, bet es to gribēju – es gribēju būt tā mazgadīgā, kurai ir sekss ar pieaugušo, stilīgo britu. Mēs šādi dzīvojām vairākus gadus, tas bija mežonīgi. Varētu likties, ka tāpēc nevajadzētu taisīt šādas filmas, bet, padomājot divreiz, šādā vai citādā formā mēs tik un tā to darītu. Mēs bijām tam predisponētas.

Henriks Zēgners. Tev tiešām tā šķiet?

Santa Remere. Viena filma nevar likt pēkšņi sākt tā dzīvot. Ja nu vienīgi tev ir kādas nopietnas novirzes un tu kļūsti par sērijveida slepkavu, noskatoties vienu filmu.

Marija Luīze Meļķe. Pat tādā gadījumā filma nav vainīga.

Marta Martinsone. Tieši tā – ierosinātājs var būt jebkas, kaut vai pārdevējs "Rimi".

Santa Remere. Divus gadus agrāk, kad mūs vēl neinteresēja tādas lietas, mēs lēkājām pa jumtiem – burtiski lēcām no viena jumta uz otru. Es negribētu, lai mani bērni to dara, bet acīmredzot viņi kādā brīdī to darīs. Šajā vecumā vajag pārkāpt robežas.

Agnese Logina. Atceros savu robežu pārkāpšanu. 13 gadu vecumā viena pati braucu no Latgales ar stopiem uz Rīgu, kur man vajadzēja piedalīties reliģiskā mūziklā un tēlot mirstošu narkomāni. Es ļoti ceru, ka mani bērni nebrauks ar stopiem, jo tas vispār nav droši. Kāds vīrietis mani paņēma mašīnā no Salaspils līdz Rīgai, un es ar viņu uzsāku sarunu. Braucot iekšā Rīgā no Salaspils puses, visapkārt ir meži. Tajā brīdī viņš man prasa: "Nu, tad sarunāsim kādu seksiņu? Vismaz kādu minetiņu?" Es uzreiz domāju par savām iespējām – mēs esam uz šosejas, apkārt nekā nav, vieni meži. Tajā brīdī sāku stāstīt viņam par Jēzu un to, ka neatbalstu seksu pirms laulībām. Šis pavērsiens viņu tik ļoti izsita no sliedēm, ka viņš mani izlaida autobusa pieturā. Šī ir pieredze, kuru nenovēlu nevienai trīspadsmitgadīgai meitenei.

Marija Luīze Meļķe. Man arī stopēšanas laikā ir uzdots šāds jautājums. Tajā brīdī es vispār nespēju aptvert to konceptu. Man biežāk jautā, vai es esmu puisis vai meitene, tāpēc katra reize, kad kaut kas tāds ir noticis, man ir bijusi totāls šoks, kamēr citas meitenes ar to saskaras bieži. Vienu reizi es biju ģērbusies augstos zābakos, platās biksēs, armijas jakā, īsiem matiem, cepuri galvā. Tik un tā – krieviski runājošs polis man piedāvāja seksu. Es jau tā slikti saprotu krievu valodu, bet viņš vēl runāja ar spēcīgu poļu akcentu. Es klausījos, ko viņš saka, un domāju – nē, nē, nē, es noteikti vienkārši nesaprotu, ko viņš runā. Bet viņš papūlējās, lai sanāktu pēc iespējas artikulēti. Tomēr es pēc tam nepārtraucu stopēt.

Agnese Logina. Es arī nepārtraucu stopēt, bet sāku ņemt līdzi nazi. Nekad to neesmu izmantojusi, bet tas radīja drošības sajūtu. Es gan nekad to neesmu teikusi mammai.

Santa Remere. Tagad viņa to uzzinās.

Marta Martinsone. Čau, mammu!

Agnese Logina. Nu, tas ir post factum.

Marija Luīze Meļķe. Man šķiet, ka trūkst informācijas par to, ko darīt, ja esi sūdos. Var mācīt to, kā nenonākt sūdos, bet reizēm tas notiek tik un tā. Tad attieksme ir – pats vainīgs!

Agnese Logina. Kā rāda mana pieredze, var sākt runāt par Jēzu.

Marta Martinsone. Vistrakākās ir milzu bailes no vecākiem un citiem cilvēkiem varas pozīcijās. Ja kādā bīstamā situācijā vienīgais risinājums ir zvanīt mammai vai tētim, bet pusaudzis baidās, ir iespējams nokļūt vēl lielākās nepatikšanās. Tas ir bīstami.

Santa Remere. Pat ja tevi izvaro – galvenais, lai mamma neuzzina! Tas ir absurds!

Marta Martinsone. Jo beigās sanāks tā, ka tu esi vainīgs, jo izdarīji kaut ko nepareizi, neklausīji.

Henriks Zēgners. Es atceros tādu priekšmetu kā "Sociālās zinības", kur tika stāstīts arī par reproduktīvo veselību un seksualitāti. Man patika, ka skolotāja ļoti skaidri, cilvēcīgi pateica: "Ja jūs iekuļaties nepatikšanās, dieva dēļ, neklusējiet, bet sakiet kādam! Komunicējiet ar vecākiem, nāciet un runājiet ar skolotājiem!" Protams, tas nemaina to, ka, pat zinot par atbalsta sistēmu, darbojas bērna un pusaudža instinkts izolēties. Vismaz man tā bija.

Marija Luīze Meļķe. Man šķiet, ka gadījumi ļoti atšķiras. Man vienmēr bijusi sajūta, ka vecākiem ir jāstāsta viss. Ir bijis pat tā, ka mamma saka: "Zini, Luīze, vecākiem nav viss jāzina." Tiešām! (Visi smejas.) Grūti pateikt, no kā tas atkarīgs.

Marta Martinsone. Jūsu paaudze ir atklātāka, un vecāki ir labāk informēti par dažādiem komunikācijas veidiem ar bērniem. Es arī esmu mēģinājusi panākt atklātību sarunās ar vecākiem, bet sapratu, ka tas nenotiks.

Henriks Zēgners. Gribu uzdot vēl vienu jautājumu. Filmā gan šis aspekts bija attēlots ļoti humāni, bet bieži par pusaudžu attiecībām tiek smīkņāts – tā jau bija tikai pusaudžu aizraušanās! Pieaugušie mēdz pret pusaudžu attiecībām izturēties nenopietni, uzskatot, ka jebkas, kas tur notiks, būs neveikli un slikti, taču, manuprāt, pirmās attiecības mūs ietekmē uz visu atlikušo dzīvi un veido nākamo attiecību psiholoģiskos pamatus. Kā jums šķiet?

Marija Luīze Meļķe. Manuprāt, viedoklis, ka pusaudžu attiecības – tas nav nopietni, ir pazīme, ka runātājs nav ticis pāri savām pusaudžu gadu attiecībām. Es savu dzīvi pusaudžu gados mēģināju pārvērst par indī filmu. Man riebjas uz to atskatīties – es mēģināju visu padarīt pēc iespējas poētiskāku, mākslinieciskāku, galvenais, lai būtu skaisti! Tādā veidā es palaidu garām daudz svarīgu, interesantu lietu. Man nebija rīku, kā piekļūt realitātei, bet es biju saskatījusies ļoti daudz filmu un mēģināju šo sajūtu dabūt arī savā dzīvē, neizjautājot pati sevi par to, kas ar mani notiek. Pusaudžu gadi tomēr ir dīvaini – galu galā smadzenes strādā citādi! Es, piemēram, daudzās lietās vienkārši nespēju iedziļināties.

Marta Martinsone. Tie tomēr ir hormoni – tu īsti nesaproti, kas ar tevi notiek, tu esi uzvilkts, tev viss besī, tu kaut ko gribi.

Agnese Logina. Bet īsti nezini, ko tieši.

Marija Luīze Meļķe. Es zināju, ko es gribu – lai viss ir ar kino filtru.

Agnese Logina. Manī šī filma raisa zināmu skaudību, jo mana pirmā mīlestība noteikti nebija tik skaista, rožaina un pasteļtoņos. Forši, ka citiem tā ir.

Marta Martinsone. Tā ir filma!

Santa Remere. Tas filtrs ir uzlikts, lai signalizētu, ka varoņi redz savu pasauli šādu.

Agnese Logina. Piekrītu, ka pirmās attiecības ietekmē tālāko dzīvi, bet grūti saprast, kas tieši ietekmē.

Santa Remere. Manuprāt, tālāko dzīvi ietekmē pilnīgi visas attiecības, kas tev ir pusaudža gados, – arī ar vecākiem un draugiem. Vispirms tu izspēlē attiecību lomas ar saviem brāļiem un māsīcām – tur ir gan greizsirdība, gan konkurence. Ja tik agri izveidojas romantiskas attiecības, tās ietekmē mūsu dzīvi tāpat kā jebkura socializēšanās.

Marta Martinsone. Daudz esmu domājusi par to, ka pirmās attiecības ļoti ietekmē arī tas, ko tu skaties un lasi. Tas izklausīsies viegli psycho, bet es nevaru būt pārsteigta par savu attiecību pieredzi, ja pusaudžu gados visskaistākais mīlasstāsts man likās Nastasjas Fiļipovnas un Rogožina attiecības "Idiotā". Viņš viņu nogalina!

Santa Remere. Es izlasīju "Marķīzi de Sadu" 15 gadu vecumā, bet tas, šķiet, neatstāja sekas uz manām attiecībām.

Marta Martinsone. Man, piemēram, krievu klasika radīja priekšstatu par to, kādai jābūt mīlestībai. Tā pati "Anna Kareņina"! Dostojevskis un Tolstojs man sabojāja visu izpratni par attiecībām.

Marija Luīze Meļķe. Tu neesi pirmais cilvēks, no kura es kaut ko tādu dzirdu.

Santa Remere. Tas izskaistina, iedod kaut kādus ideālus, bet, kad tu meklē saķeri ar reālu cilvēku, pienāk klāt arī visa pārējā literatūra un publicistika.

Marta Martinsone. Tā kā pusaudža gados man nebija attiecību, tad bija šie ideāli. Es iztēlojos, ka šādām jābūt manām ideālajām pusaudžu attiecībām – fingers crossed, ka mans psycho bojfrends mani nogalina. Šausmas!

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!