Par Giljermo del Toro animācijas filmu "Pinokio" (2022)
Pagājušā gada nogalē straumēšanas platformā "Netflix" iznāca režisora Giljermo del Toro jaunākais veikums – leļļu animācijas filma "Pinokio", kurā pazīstamās pasakas sižets ir ievietots Musolīni Itālijā, pielāgots un pārveidots, pretstatot koka puisēna naivumu īpaši nežēlīgai pasaulei. Rūpīgi izstrādātā pasaulē atdzīvojas režisoram tuvas un diemžēl joprojām aktuālas tēmas. Nupat filma apbalvota ar "Oskaru" kā labākā pilnmetrāžas animācijas filma.
Giljermo del Toro galvenokārt ir pasauļu būvētājs. Viņš pievērš uzmanību katrai detaļai, lai tā uz ekrāna redzamajā pasaulē atrastos ar iemeslu un loģiku gan pasaules iekšējā uzbūvē, gan ārēji pasniegtajā stāstā, t.i., lai to saprot gan ekrāna pasaules iedzīvotājs, gan skatītājs. Visam jābūt "pa īstam". Tas ir savdabīgs apzīmējums, ko lietot fantāzijas filmu kontekstā, bet tieši tur arī ir tā sāls – del Toro pasaules ir īstas, kaut gan atrodas aiz nepārkāpjamas robežas. Tai pašā laikā tās acīmredzami ir filmas. Kino, kas ir realitātes nospiedums, ir emocionāli iedarbīgāks, jo ļauj laist notiekošo caur sevi bez aiztures, bet man kino par kino padara tieši paaugstinātas stilizācijas pakāpe. Kino, kas ir mazliet teātris. Del Toro izdodas atrast izcilu balansu starp šiem diviem pretmetiem: pa īstam un ne pa īstam. Viņa pasaules ir izstrādātas līdz pēdējam sīkumam; tās ir viņa prāta nospiedums, kas nonāk līdz mums tikai filmas veidolā un nekā citādi.
Pēdējos gados del Toro nodarbojas ar eksperimentiem. Galvenokārt pazīstams kā monstru un fantāzijas radījumu iedzīvinātājs, viņš 2021. gadā izlaida pat "parastu" drāmu bez fantastikas elementiem ("Murgu aleja", "Nightmare Alley"), kurā, kā šim režisoram arī briesmoņfilmās ir raksturīgi, vienīgie briesmoņi ir cilvēki. Nu viņš ķeras klāt animācijai. Šis solis del Toro filmu progresijā ir visai loģisks, jo animācija ļauj kontrolēt ikkatru ekrāna pasaules elementu, ieskaitot varoņu žestus un mīmiku. Turklāt viņa filmās liela nozīme ir taktilajam aspektam, un, šķiet, kino nav nekā taktilāka par leļļu (stop-motion) animāciju. Tekstūras, materiāli, attēla "kokainums" – pilnīgi viss rada fiziski sajūtamas realitātes iespaidu. Es saku "realitātes", jo īstums režisoram šajā filmā ir bijis ļoti būtisks. Un, tā kā pasaule tiek būvēta speciāli filmai, tad tajā nav pilnīgi nekā mākslīga vai viltota.
Jaunais "Pinokio" padara jau tā visai nomācošās pasakas stāstu vēl drūmāku, pārceļot to uz fašistisko Itāliju un liekot nabaga Pinokio pārdzīvot ne tikai eksistenciālas šausmas, apkārtējo neiecietību un/vai ļaunprātību un ikdienas nelaimes, bet arī režīma kalpu šķietamo visvarenību. Šis jaunais fons piešķir galvenā varoņa naivumam citu funkciju. Striktu noteikumu pasaulē Pinokio reprezentē absolūto nepakļāvību – arī tad, kad viņš ir spiests iekļauties sistēmā (dziedāt fašistu maršus vai piedalīties jauno kareivju treniņnometnē), viņš atrod veidus, kā to lauzt. Piemēram, aina ar Musolīni ir muļķīga, bet savā bērnišķumā šķīsta (del Toro savai Musolīni karikatūrai burtiski ieliek mutē vārdus "man patīk marionetes").
Izvēlētais fons padara "Pinokio" par del Toro "fašisma triloģijas" trešo filmu. Iepriekšējās divas – "Sātana mugurkauls" ("El espinazo del diablo", 2001) un "Pāna labirints" ("El laberinto del fauno", 2006) – norisinās Spānijas pilsoņu kara laikā un pēc tā. Visās trijās filmās galvenais varonis ir bērns, kuram jāspēj noorientēties un izdzīvot šausmīgā pasaulē un kurš kļūst par cerības nesēju – upurējis savu nevainību, bērns kļūst par katalizatoru izmaiņām mikrokosmā un, iespējams, arī plašākā sabiedrībā. Fantāzijas īpatsvars katrā no tām ir atšķirīgs. Spoks "Sātana mugurkaulā" reprezentē noslēpto, asiņaino pagātni, kuras pēdas, lai vai cik rūpīgi dzēstas, saglabājas tagadnē, un to atklāšana ir neizbēgama. Savukārt "Pāna labirintā" fantāzijas pasaule (kā noprotams) pastāv tikai galvenās varones iztēlē, meitenei cenšoties sadzīvot gan ar personisko, gan valsts traumu. "Pinokio" gadījumā neticības apvēršanu (suspension of disbelief) pieprasa jau pats filmas uzstādījums – skatītājam ir jānotic pasaulē ietverajai maģijai, jo stāsta galvenais varonis ir fiziski neiespējama būtne. Ar katru filmu pasakas faktors pieaug, un tas ir vērojams ne vien šajā triloģijā, bet visā režisora filmogrāfijā.
Normunds Naumanis savulaik rakstījis: "[Del Toro filmas] ir misticisma pilni šausmu stāsti lieliem bērniem, kuros vispirms jau fascinē vizuālo fantāziju orģijas, novēršot uzmanību no biedējošā satura – un tas allaž ir: Memento mori!" Nenovēršamā nāves klātbūtne ir īpaši būtisks elements arī "Pinokio". Šajā filmā galvenais varonis nevis sarunājas ar aizsaules reprezentācijām vai no šīs saules mēģina uzrunāt mirušos, bet pats aizceļo pēcnāves pasaulē, kur viņu sagaida zaķi – zārka nesēji – un pati Nāve, kas runā Tildas Svintones (protams!) balsī. Dzīvības un nāves robežu del Toro pārkāpj pirmoreiz. Un Pinokio par īstu zēnu kļūst, nevis iegūstot miesu, bet gan zaudējot nemirstību, kas viņam ļāva pārvietoties starp dzīvo un mirušo pasauli. (Nemirstība kā cilvēcības zaudējums ir motīvs, kas del Toro nāk līdzi jau no pašas pirmās pilnmetrāžas filmas – "Hronoss" ("Cronos", 1993).)
Tā vietā, lai Pinokio kā Frankenšteina briesmonis nīstu savu radītāju (kurš viņu arī sākotnēji atgrūž), viņš to mīl un dara visu, lai saņemtu mīlestību pretī. Abi šie radījumi dodas pasaulē, paturot savu radītāju prātā, bet, kamēr Frankenšteina naids izraisa atriebību, tikmēr Džepeto pieņemšana noved pie laimīgām beigām visiem, kas paturēja cilvēcību sirdī, – neatkarīgi no tā, vai viņi ir bijuši cilvēki vai koka lelles, vai Keitas Blanšetas (jā!) ierunāts pērtiķis. Giljermo del Toro pasaku vēstījumi nekad nav sarežģīti. Un tas tos padara patiesus.
0