Pēc zāles

Kādā mirklī es sajūtu sevi kā ieskrējušu moratorijā vasarai. Tas ir iestājies starp caurumainajiem dakstiņu jumtiem un šķībajām sētām. Nezinu, kas šis ir par gadalaiku. Toties es zinu, ka esmu ģērbies tam nepiemēroti. Varbūt pārāk ambiciozi. Uz ielas nav ēnu no tumsnējajiem namiem, kuru mēmums šoreiz nesaskan ar šķietami pavasarīgo koku bezjēdzīgajām zaru vēdām. Ziemeļaustrumu vējš 8 m/s. Esmu iekāpis nepareizā gadalaikā, kas mani vispirms apmulsina, pēc tam atskurbina, un tā šis process visu laiku notiek - mulsums mijas ar zosādu. Izjūtu vēlmi nosvīst. Tā ir vasaras privilēģi­ja. Pārpildīta 4. trolejbusa privilēģija, ko neesmu manto­jis. Vai ari vienkārši neesmu sapratis, kāpēc man tik ļoti gribas nosvīst tieši šobrīd. Vēl protams ir citi velmju punkti, ko izraisa mulsums un tirp­stošas rokas - izdzirdēt akmens plunkšķi peļķē pie tramvaja pieturas, trīsdesmito gadu gramofona čērkstošos akordus caur kādu otrā stāva logu un ieraudzīt meiteni puķainā kleitā dodamies uz vietējo bibliotēku. Šie acumirklīgie uzzibsnījumi liek man apmulst vēl vairāk. Nu jau kļūst ari siltāks. Es paceļu galvu un dodos, kur man jādodas. Veikalā nopērku minerālūdeni un cigaretes. Ultralights. Šis ikdienas patīkamais pienākums mani uzgāzē līdzīgi šņācošajam ūdenim, kas skalojas pret caurspīdīgajām plastmasas sienām. Ūdens bez skaņas. Koki bez mēmuma. Narkomāni bez izspūrušiem matiem. Sīcošs klusums un izkususi šokolādes tāfelīte vecas sievietes tīkliņā.

Pie sarkanas gaismas es apstājos. Mani vienmēr ir mulsinājuši šie brīži, kad jāgaida zaļās krāsas iedegšanās kā kādas dievības parādīšanās, kas, mēmi pamājot ar galvu, dod atļauju šķērsot svētu upi. Es stāvu sastindzis, tad nedaudz pamīņājos no vienas kājas uz otru un pamīšus uzmetu skatienu pretējā ielas pusē stāvošajai nenosakāma vecuma sievietei ar nosakāmu sociālās gru­pas piederību. Viņa izskatās pašpārliecinā­ta - tāpat kā jauniešu kvartets, kas uzspēlēti jautri tērgā man blakus. Un tad jau spīd zaļais, un manas šņorzābakotās pēdas skar sāls un slapjdraņķa

apzelēto asfalta virsmu. Es dodos pirkt zāli. Starpbrīdī piegāja klāt klasesbiedrene, ar kuru es mēdzu runāt tikai angļu valodas obligātajās discussions reizēs, un teica: "Klau, es dzirdēju, ka tu varot dabūt zālīti..." (pēdējo vārdu sakot, viņa pielieca galvu un nedaudz noslēpumaini pas­maidīja - tā smaida diskotēkā uzlūgta meitene, jautāta par mīļāko r'n'b dziedātāju), "...vai tu man nevarētu nopirkt?" Es brīdi apdomājos un piekritu. Tomēr nedaudz nepatīkama sajūta palika. Šķita, ka visa skola mani sāk uzskatīt par kaut kādu dīleri. Bet būtībā jau man tāpat tā zāle bija jāpērk vīkendam. Nav jau grūti nopirkt pie reizes. Nu jau esmu pagājis garam trolejbusa pieturas iedrupušajām stikla sienām un noklustu cara laika namu paēnā. Ejot pēc zāles mani vienmēr moka diskom­forta sajūta, kas tajā pašā laikā jaucas ar dēkas un aizliegtā augļa aromātu. Laikam jau šāda "veselīga stresa" sajūta cilvēkam ir pat nepieciešama, es nodomāju, un nogriežos uz šķērsielas. Pie ielas galā zvil­nošās baltās ēkas mani parasti jau sagrābj šīs vilinoši sāpīgās sajūtas spēcīgākais vilnis. Šķiet, ka es eju pa iedomātu kaujaslauku ar ierautu galvu plecos, sagumis uz priekšu -gatavs kuru katru brīdi, izdzirdīs šāvienu vai mīnas svilpienu, mesties zemē. Kaut šīs ielas būtu šaurākas. Kaut lītu lietus, kaut es būtu neredzams. Pāreju nelīdzeni bruģēto ieliņu un eju pār netīri nomīdīto zālāju, kas mani atdala no Maskavas ielas. Un esmu pie nomel­nējušas piecstāvu mājas. Pie ieejas uz soliņa sēž divi čigānu jaunekļi un pļāpā savā dīvainajā valodā. Par mani neliekas ne zinis, vienīgi uzmet neizdibināmu skatienu, kas neliecina ne par ko. Tādus dreifējošus ledus gabalus viņi ir redzējuši atliku likām. Lecu pa diviem pakāpieniem uzreiz. Ienāk prata, ka šī kāpņutelpa ir pārāk šaura. Man trūkst elpas, sirds dauzās, nosvīdusi roka kabatā žņaudza spožo stacijas kioskā iemainīto divlatnieku. Trīs klaudzieni pie brūnajām durvīm. Pēc brīža tās veras un parādās liela auguma čigānonkulis. "Man divus", es nomurminu apmulsis gan no čigāna izmēriem, gan parasti pilnā un skaļā dzīvokļa mēmā tukšuma, kas asi un bezmaz vai konfliktējoši kontrastē ar sirds nu jau pieklustošo dār­doņu. Manās rokās ir kāši. Beidzot. Es griežos uz durvju pusi, lai ietu, un pēkšņi dzirdu aiz muguras: "Laimīgu Jauno gadu, dēls!" Pat neatjēdzos, ka jāpasaka paldies un metos kāpņutelpas piesmakušajā pustumsā. Esmu prom. No visa, tikai ne no šiem četriem vārdiem, kas skan manī un atbalsojas, nespējot aizplūst prom.