Pats velns nezina, cik esmu uzrakstījis tev vēstules. Daudzas tikai iesāktas, jo pietrūka jēgas rakstīšanai. Pats velns nezina, cik daudz no tām esmu saplēsis, aizmetis, aizmirsis. Pēc tam truli raugoties nekādā punktā un domājot neko.
Vispār man iet labi. "Labi" ir tāds relatīvs apzīmējums. Gluži kā sofistiem - viss ir relatīvs. Viss grīļojas, ļogās, bet nesabrūk. Ar laiku... Viss slēpjas apburošos daudzpunktos. Kaut es klusumu uzrakstīt spētu. Nu ja. Uldis Bērziņš. Nevaru iztikt bez citātiem. It īpaši situācijās, kad vārdi neveidojas; tie pulsē kaut kur manās sviedrainajās rokās. Tad tikai citāti spēj glābt mani.
Es vēlos no tevis atvadīties vēlreiz. Šoreiz kādā puspamestā aerodromā. Starp aukstiem un vienaldzīgiem lidmašīnu purniem un apgrieztiem spārniem. Sarūsējušām šasijām, starp kurām rēgojas uzblīdusi riepu gumija. Un milzīgs nelīdzens asfalta tuksnesis ar neizprotamām baltām raustītām līnijām, kas izskatās pēc kādas slepenas pilsētas plāna. Pilnīgs klusums. Es uzmetu skatienu tavām apsprēgājušajām lūpām, kas paveras, lai izpūstu ultra light dūmus. Un jautājošs skatiens. Zinu, ka nav jēgas runāt. Words are spoken to be broken. Bet arī klusumu es nespēju izbaudīt. Varbūt kādas neartikulētas skaņas. Kliegt! Un apskaut šo absurdo TU-118 vraku. Kliegt! Sprāgt! "Man patiesi ir žēl, ka viss ir tā sanācis." Pārvērsties par rūsējošu lidmašīnu ar apgrieztu spārnu stumbeņiem. Un būt tādai - fankī - lidenei. Sviests, kur tu rodies. Tu nosvied uz asfalta izsmēķi un saki vēl kaut ko. Es atbildu. Notiek saruna starp diviem cilvēkiem. Starp diviem wonderful human beings.
Un tad jau vairs nenotiek nekas.
Nākošnedēļ laikam būs daudz pasākumu. Tas labi. Mani trakoti besī šis konveijers: mājas-skola-darbs-mājas. Dažreiz tajā iespraucas arī kāds idiotisks īru krogs, kurā atrodoties un vērojot šo pozitīvisma apdvesto bezdomu kultu, kurā tik pašapmierināti gozējas hiperpozitīvie laikmeta subprodukti, tērpušies žurnālos noskatītos stilīgos uzvalkos, man sāk likties, ka esmu pēdīgākais lūzers. Šī sajūta mani ilgi neatstāj par spīti alkohola iespaidam. Bet vienmēr jau ir glābiņš no šīs sajūtas - mājas. Tagad arī jāķeras pie mūsu jaunā projekta, ko tas fonds tomēr galu galā atbalstīja. Arī muzons jau ir sarunāts. Forši.
Ceru, ka drīz sāks snigt. Vēlos īstenu ziemassvētku noskaņu. Vēlos tikai gaišas sejas, domas un trīsošas svecīšu liesmiņas bērnu plaukstās. Kaut es klusumu uzrakstīt spētu. Iedomājies - ir tāds mūzikas instrumentu veikals "Rondo". Baigās asociācijas.
Ļoti iespējams, ka saplēsīšu arī šo. Vēl nezinu, ko iesākt. Vai turpināt rakstīt, vai iet skatīties filmu. Tagad rādīs Misteru Bīnu. Nezinu vai "misters" jāraksta ar lielo vai mazo burtu.
Man tik ļoti nepatīk nekas ekskluzīvs un patētisks. Ko vēl varētu pateikt.
Nezinu. Jūtos iztukšots un noguris. Viss notiek tik pēkšņi. Pat dzejoli nevar uzrakstīt, lai gan to ļoti gribētos - tieši šobrīd. Kaut kā ir jādzīvo. Kaut es klusumu uzrakstīt spētu. Klusuma stumbri sāk zarot. Tev, Juri, Jāni, dvēsele zvaigznēs paceļas garot.
Gribās dzert šampānieti un mīksti noreibt. Un sapņos nogurušo galvu nolikt tavā klēpī. Tas būtu silts - kā saprotošs un mēms mierinājums. Bet daudz gribēt ir kaitīgi. Tas sāp.
Tevi, Juri, Jāni, pret miljoniem miroņu sūtīja karot. Lai telemeli ekrānos dziest. Vesj afganskij narod. Vai tāds mums liktenis nolādēts jobanarot. Pret veču turbāniem baltiem. Pret bērnu galviņām melnām. Nāve tu zemnieka arod. Pie velna tos vārdus ko es zinot un darot.
Spēju padomāt tikai domāšanas pēc.
0