Foto: Henriks Eliass Zēgners.
 
Sarunas
22.11.2022

Veselīgs egotrips. "Satori" saruna par jaunāko latviešu kino

Komentē
0

Brīžiem šķiet, ka šoruden ik nedēļu tiek pirmizrādīta kāda latviešu filma. Tas ir mazliet pārspīlēti teikts (un skaitīt var dažādi), taču posmā no septembra līdz decembra beigām Latvijā paredzētas 20 kinodarbu pirmizrādes. Daļa no filmām gan bijušas gatavas jau iepriekš, un to izrādīšana atlikta pandēmijas vai kara dēļ, bet tas mudināja mūs aicināt uz sarunu vairākus kino kritiķus, lai aprunātos par to, kāda šobrīd izskatās Latvijas kino kopaina, kādas tendences tajā iezīmējušās un, galu galā, ko no tā visa ir vērts redzēt. Sarunā piedalījās Žulijens Nuhums Kulibali, Alise Zariņa un Agnese Lipska, to vadīja Henriks Eliass Zēgners.


Henriks Eliass Zēgners. Es saprotu, ka pandēmija bijis galvenais iemesls tam, ka vairāku filmu pirmizrādes novilcinātas un šoruden to ir tik daudz, bet vai tas ir vienīgais?

Žulijens Nuhums Kulibali. Ļoti labs jautājums. Pagājušajā rudenī situācija varbūt nebija tik dramatiska, bet līdzīga. Un 2020. gadā arī. Tas ir abpusēji griezīgs asmens: no vienas puses, studijas uzskata, ka filmu pirmizrādes jāieplāno tad, kad kinoteātros ir skatītāju pieplūdums. Teorētiski tas ir rudens, bet tā ir kultūras nozares mistērija – tas, cik daudz notikumu norisinās septembrī un oktobrī, nav normāli.

Henriks Eliass Zēgners. Vai rudens skaitās labāks laiks pirmizrādēm nekā pavasaris?

Agnese Lipska. Kino apmeklējumam noteikti labāks laiks.

Alise Zariņa. Pavasarī ir mazāk laika, bet arī tas der. Vissliktākais ir maijs.

Henriks Eliass Zēgners. Vai finansējums ir iemesls tam, ka saražots vairāk filmu, vai tas ir vienkārši sastrēgums?

Alise Zariņa. Bija arī Covid-19 bonusa finansējums, ar ko tika taisīta "Emīlija". Tā gan ir daudzsēriju pilnmetrāžas filma. Bija simtgades filmas, tajā laikā runāja par simtgades paģirām un par to, ka vēlāk naudas nebūs, bet tad viss sagriezās kājām gaisā, jo parādījās kovids. Tika domāts par atbalsta mehānismiem, kamēr filmas krājās plauktiņā. Pareģojums nepiepildījās, un tas varbūt pat ir labi, jo esmu dzirdējusi pareģojumu, ka nākamgad kino vispār nebūs naudas, tādēļ ceru, ka turpināsim paredzēt nepareizi.

Žulijens Nuhums Kulibali. Pret iznākšanas laikiem man ir zināmas pretenzijas, lai gan saprotu iemeslus. Man šķiet, ka studijas sev nedaudz iešauj kājā. Simtgade radīja interesantu pavērsienu – izrādās, Latvijas kino kaut kas notiek, ir jauna fāze, kaut arī valstiski motivēta, un tagad divus gadus mums ir bijusi privilēģija redzēt, kā šī fāze attīstās tālāk.

Henriks Eliass Zēgners. Agnese, vai tu jūti, ka simtgade patiešām kaut ko ir stimulējusi?

Agnese Lipska. Simtgade bija iepriekšējā ērā, pandēmija tam visam ir pārvilkusi lielu, sarkanu svītru – dzīve pirms un dzīve pēc. Interesanti, ka tajā brīdī, kad izziņoja Rudens filmu maratonu, visiem bija bažas, ka filmas noēdīs viena otru un nepietiks skatītāju. Bet notika tieši pretējais – visi sāka šturmēt kinoteātrus un iet uz visu. Pēc kolēģu teiktā, šobrīd situācija līdzinās pirmspandēmijas laikiem.

Alise Zariņa. Vai tad?

Agnese Lipska. Šobrīd seansi "Kino Bizē" ir izpārdoti, apmeklējums ir lielisks.

Alise Zariņa. Vai lielajos kinoteātros tā ir?

Agnese Lipska. Mums iet labi.

Žulijens Nuhums Kulibali. Esmu skatījies arī datus, bet man ir sajūta, ka filmas tomēr apēd viena otru. Katrai filmai ir bezzaudējuma punkts – cik daudz ir nepieciešams parādīt kinoteātrī mēneša laikā, līdz filmu atdod straumēšanas platformām. Lielākie filmu ienākumi rodas pirmo divu nedēļu laikā, tad viss izlīdzinās. Rudens maratonā ir 20 filmas!

Agnese Lipska. Ik pēc divām nedēļām ir nākamā filma, ķēdīte nepārtrūkst, bet tas ir super optimistisks skatījums.

Alise Zariņa. Filmu "Mans laulību projekts" pirmajās trijās nedēļās Latvijas kinoteātros noskatījās 2,2 tūkstoši.

Henriks Eliass Zēgners. Cik būtu gana labi?

Žulijens Nuhums Kulibali. 20–30 tūkstoši.

Alise Zariņa. Pirms pandēmijas bija vairāk.

Žulijens Nuhums Kulibali. Diezgan dramatiski, ņemot vērā, ka tā tomēr ir Signe Baumane. Filma tapa septiņus gadus ar veselu animatoru komandu. Te gan jāpiebilst, ka filmu rāda ne tikai Latvijas kinoteātri.

Alise Zariņa. Es varu iedot labu atskaites punktu – Nacionālā kino centra filmu finansēšanas konkursa pieteikumā tiek izvērtēta producenta un kinorežisora atbilstība, un viens no kritērijiem ir "visskatītākā filma", kur maksimālo punktu skaitu var iegūt, ja tev ir vismaz viena filma ar 20 000 skatījumiem.

Henriks Eliass Zēgners. "Janvārim" pāris dienu laikā ir septiņi tūkstoši skatījumu.

Žulijens Nuhums Kulibali. Un var saprast, kāpēc viņi par to sūta preses relīzes.

Alise Zariņa. "Janvārim" iet salīdzinoši un paredzami labi, viņi tiks pāri 20 000.

Henriks Eliass Zēgners. Piedodiet par stulbu jautājumu, bet vai Latvijā filma vispār var sevi atpelnīt komerciāli?

Alise Zariņa. Tikai ja tā ir ļoti lēta un tajā ir daudz slēptās reklāmas.

Henriks Eliass Zēgners. Vai šābrīža filmas nav iespējams atpelnīt?

Alise Zariņa. Nav.

Žulijens Nuhums Kulibali. Protams, var notikt brīnums. Jautājums ir arī par to, kas ar filmu notiek pēc pirmajām divām nedēļām. Straumēšanas platforma vienkārši nopērk filmu.

Alise Zariņa. Pašlaik jebkura kino veidotāja sapnis ir pārdot filmu "Netflix". Tas ir grūti, bet nav neiespējami.

Henriks Eliass Zēgners. No Latvijas "Netflix" nekā nav?

Žulijens Nuhums Kulibali. Pagaidām ne, bet kādreiz tas notiks.

Alise Zariņa. Un tad būs brīnums: Latvija var!

Henriks Eliass Zēgners. Kāpēc tu domā, ka tas notiks?

Žulijens Nuhums Kulibali. Tas ir paredzami, jo "Netflix", tāpat kā jebkurš cits uzņēmums, ir tiešā veidā atkarīgs no attīstības. Diemžēl viņu pašu saturs, kas bija viņu jājamzirdziņš, pēdējā laikā nestrādā, un viņi jau sāk runāt par satura ražošanu, nevis filmveidi. Var just, ka "Netflix" piedāvājums vairs nav tāds. Es stipri šaubos, ka drīzumā atkārtosies situācija, kurā "Netflix" var iedot Lilijai Vačovskai miljonu par vienu "Sense8" epizodi, viņiem ir jāmeklē jauni tirgi. Tam var piekrist vai nepiekrist, bet Latvijas kino ir kļuvis krietni konkurētspējīgāks, to uzrāda arī festivālu aprites rādītāji. Tas vairs nav marginālais kino.

Henriks Eliass Zēgners. Vai jūs visi trīs abonējat "Netflix" vai kādu Latvijas straumēšanas servisu?

Žulijens Nuhums Kulibali. Es neabonēju "Netflix", bet kādu laiku pēc šķiršanās izmantoju iespēju vēl padzīvot "Family" profilā. (Visi smejas.) Tagad es abonēju Go3, kuriem ir latviski dublētas filmas. Mani interesēja "Karmas latvieši".

Henriks Eliass Zēgners. Cik Latvijā ir straumēšanas platformu, un ar ko tās atšķiras?

Alise Zariņa. LMT Straume, Go3 un "Tet", varbūt vēl kaut kas margināls. Ja runājam par latviešu kino atbalstu, šo lauciņu pamatā paņēmis "Tet".

Žulijens Nuhums Kulibali. "Tet" arī finansē.

Henriks Eliass Zēgners. Šoruden mums ir 20 filmas. "Janvāris" ir pēdējā, vai arī priekšā ir vēl kaut kas?

Alise Zariņa. Būs arī bērnu filma – “Ziemassvētki džungļos”, kas, ja nemaldos, stāvējusi plauktā jau pāris gadus.

Agnese Lipska. "Mātes piens".

Žulijens Nuhums Kulibali. Tas būs pēdējais šajā virtenē. Diemžēl man jāatzīstas – kaut arī es apmēram orientējos šajā Rudens maratonā, pat man ir grūti visu paturēt prātā.

Alise Zariņa. Vēl Matīss Kaža izlaidīs katru mēnesi jaunu filmu. (Smejas.)

Henriks Eliass Zēgners. Jūs droši vien esat redzējuši lielāko daļu filmu. Kāda kopaina veidojas no šī biruma?

Agnese Lipska. Latvijas kino šobrīd ir kļuvis mazliet globālāks un mūsdienīgāks. Aktieru un veidotāju vidū redzam ārzemniekus, veiksmīgā aprite festivālos apliecina, ka arī paši stāsti labāk translējas pasaulē. Esam diezgan labi tikuši ārā no smagnējā vēsturiskuma, kas visiem gulēja uz pleciem. Es aizeju uz kino un redzu Rīgas tēlus, kosmopolītismu, mazlietiņ sevi.

Žulijens Nuhums Kulibali. Man ir sajūta, ka filmu veidotājiem vairs nav tik ļoti bail. Un to var redzēt vērienā un idejās, kaut vai eksperimentos, jo iepriekš bija sajūta, ka filmu projekti ir rakstīti tā, lai tie  popularizētu Latvijas tēlu pasaulē un pavisam noteikti nonāktu X kinofestivālā. Latvijā kino arī mēdz apkalpot nacionālpatriotiskas vajadzības, un tas ne vienmēr ir slikti, bet vienā mirklī vismaz manā burbulī tā kļuva mazliet par daudz. Triju mēnešu laikā iznāca Mārča Lāča "Revolūcija" un "Nemierīgie prāti", bet pēc tam "Sema ceļojumi" – pirms gadiem pieciem es nevarēju iztēloties, ka Latvijā taisītu tādas filmas. Piedevām tik dažādos līmeņos: "Revolūcija" ir mazbudžeta filma, "Sema ceļojumi" ir starptautiska kopprodukcijas filma un "Nemierīgie prāti" ir gan kopprodukts, gan mazbudžets – pirms simtgades tā tiešām nebija.

Alise Zariņa. Viena lieta, ko es mēdzu teikt, – mēs šobrīd ejam veselīgā egotripā. Šķiet, ka tā bija Inga Pērkone, kas jautāja: kāpēc latvieši netaisa žanra kino? Mēs tūliņ būsim izsmēluši "pirmo" – vairs nebūs "pirmās latviešu šausmu filmas", "pirmā latviešu vesterna". Visi žanri būs izmēģināti, un mēs varēsim taisīt kino. Es biju šokā, ka pat Kairišam ir egotrips. Ar egotripu es domāju personisku stāstu, ko tu pastāsti savā veidā. Tas ir posms, ko mēs izdzīvojam. Manuprāt, tas ir ļoti veselīgi – taisīt godīgāku kino. Kino par to, kā es kļuvu par režisoru, par mākslinieku. Šādu filmu ir daudz: "Nemierīgie prāti", "Tizlenes", "Revolūcija", "Janvāris". Un tas ir ļoti labi, jo mēs varam tikt jaunā līmenī, tāpēc ka iepriekšējais ir vēsturiskais un nacionālistiskais – ko par mums padomās? Tagad ir "sirds uz plaukstas kino", kur gan arī ir daudz kļūdu.

Henriks Eliass Zēgners. Katram jāuztaisa tā filma, kas dzīvo viņam iekšā.

Alise Zariņa. Reizēm fakts, ka stāsts ir par tevi, ir vāji maskēts, reizēm vispār nav maskēts. Ja esi nekritiskāks, stāsts sanāk iedomīgs. Dažs labs režisors intervijās teicis, ka jaunībā daudz ko panācis ar izskatu, gluži kā viņa varonis. Kad tu kā režisors (vai industrija) esi izstāstījis to, kas tevī gruzd iekšā, var sākt domāt par žanra kino. Tas nav obligāti solis uz priekšu, bet solis citā virzienā. Līdzīgi kā nacionālpatriotiskie stāsti joprojām pastāv, bet vairs nav the thing, arī personiskais stāsts paliks kā kino vēstījums, bet attīstība ies tālāk.

Henriks Eliass Zēgners. Tas ir labs sistemātisks skatījums, jūs piekrītat?

Agnese Lipska. Bet vai visi tie virzieni nevarētu pastāvēt vienlaikus? Jo nav tā, ka visi pēc tam sāks veidot žanra kino. Egotrips būs visu laiku.

Alise Zariņa. Tā ir lieta, ko varētu pārmest. Cik tu taisīsi filmas par to, kā tu kļuvi par mākslinieku? Šobrīd mēs redzam, cik daudzos un dažādos veidos to var izstāstīt. Ir dažas lietas par kino veidošanu, kas virmo gaisā. Pirms vairākiem gadiem gan Jānim Nordam, gan Aikam Karapetjanam filmās bija klibs džeks. Es domāju: kā tas ir iespējams? Jūs gandrīz vienlaicīgi izmantojat kaut kādu dīvainu elementu! Tās lietas virmo gaisā. Es nedomāju, ka tie, kas uztaisīja filmu par to, kā kļuva par māksliniekiem, domāja, ka būs tik daudz tematiski līdzīgu filmu.

Žulijens Nuhums Kulibali. Es piekrītu Agnesei: veselīgas kino ainas pazīme ir tā, ka īstenojas kino lielie arhetipi. Nacionālais kino ir tāds, tie ir mūsu stāsti plašā nozīmē. Ir dīvaini, ja režisors nedebitē ar filmu par sevi. Tā ir lieta, kas jāizdara, un tas nenozīmē cringe vai kvalitātes zudumu. Tu jau sāc apzināties pasauli no sevis un tikai pēc tam empatizē.

Alise Zariņa. Tas ir tas, ko es saku.

Žulijens Nuhums Kulibali. Patiesību sakot, man šķiet, ka mēs vairāk ejam autorkino virzienā, žanrs kļūst stilīgs mazāk.

Agnese Lipska. Žanrs ir aiz mārketinga trika paslēpts autorkino.

Žulijens Nuhums Kulibali. Mums tā ir prakse.

Alise Zariņa. Tā pati "Upurga" man šķiet forša žanra filma, kas kaut ko paķer no pasaules sajūtas un padara to izteikti lokālu. "Midsommar" Latvijas versija. Šī teorija ir viegli apgāžama, bet, manuprāt, ir nacionālpatriotiskais virziens jeb tas, kā mēs gribam tikt redzēti, un dziļi individuālais. Daļā valstu izdevies to apvienot, piemēram, Islandē tas kļuvis par valsts rokrakstu. Varbūt šādi tas saplūst kopā: mēs saprotam mūsu personīgo stāstu kā universālu, pa virsu uzlīst sarkanbaltsarkanā mērcīte un, izrādās, nav nemaz tik traki.

Žulijens Nuhums Kulibali. Ideālā gadījumā tas rezultējas ar latviešu kino jauno vilni (ja nepietrūks naudas). Interesanti, ka pašlaik mums blakus strādā divu paaudžu režisori – tiešām strādā, nevis vieni strādā un otri cenšas sākt strādāt.

Agnese Lipska. Man interesē, ko jūs domājat par vilni. Vai tas nav festivālu izdomāts un stipri ierobežojošs koncepts? Pirms desmit gadiem bija grieķu savādais vilnis, un tagad mēs festivālos redzam, ka viņi atražo tos pašus tropus, un paliek šķebīgi. Man liekas, ka vilnis nodara lielāku ļaunumu nekā labumu.

Žulijens Nuhums Kulibali. Ja runājam no aukstasinīga mārketinga perspektīvas, vilnis ļauj uzlikt birku, ka Latvijā taisa šādu kino.

Agnese Lipska. Mēs varam iztēloties, kā rietumu pasaule skatīsies uz Austrumeiropas, Latvijas kino. To, kāds tas vilnis būs, kā tiks iepakots. Tas būs koloniālais skatiens.

Henriks Eliass Zēgners. Mūsu priekšrocība varētu būt tā, ka paši definējam vilni. Man ir piemērs no literatūras – kad bija Londonas gads, Latvija kā fokusvalsts mērķtiecīgā veidā sevi iepakoja ar introvertu kampaņu. Bet tas nozīmē ļoti mērķtiecīgu mārketinga un publicitātes darbu. Postkoloniālajā diskursā tas ir viens no veidiem, kā izvairīties no citu greizā vai automātiskā skata – pašiem pārliecināti saukties vārdā.

Alise Zariņa. Jānis Ābele kāpa uz "Short Riga" skatuves, lai pieteiktu savu absolūti brīnišķīgo īsfilmu, un teica: "Visi tagad runā par satura ražošanu, man prieks, ka mēs vēl taisām kino." Lai kino nonāktu līdz ārzemju skatītājam, tas ir kaut kā jāiepako. Berlīnes kinofestivālā džeks, kurš pasaka, ka ir no "Netflix", var bēgt, jo visi grib ar viņu iepazīties. Gatava un laba filma atradīs ceļu, bet ražošana un resursu piesaiste diemžēl nozīmē pārdošanu, tāpēc mums ir producenti. Starp citu, ir vērts runāt par jauno producentu paaudzi, ko aizsāka "Tasse".

Henriks Eliass Zēgners. Varbūt pastāstiet par studiju un producentu situāciju Latvijā!

Žulijens Nuhums Kulibali. Studiju un filmu ražošanas pasaule ir ļoti sarežģīts un daudzšķautņains process, kuru akurāti var raksturot, tikai esot iekšpusē. Man ir sajūta, ka es pārzinu Latvijas studiju sistēmu uz seši, gandrīz labi.

Agnese Lipska. Es arī labāk neņemšos par to runāt.

Alise Zariņa. Ar producentiem notiek kaut kas līdzīgs kā ar režisoriem. Piemēram, Matīss Kaža ir gan režisors, gan producents, un, manuprāt, savā producenta atvēzienā viņš ir iespaidīgāks: no vienas puses, viņš ir pārdevējs, no otras puses – viņam nepatīk iet ierastas taciņas. Paralēli ir vecās studijas. Mums joprojām ir producenti, kas dod režisoriem nenormālu brīvību. Reti kur tā ir – par Ameriku nerunāsim, bet Eiropā daudz tādu nav. Režisors var čīkstēt par to, ka producents neatrod pietiekami daudz naudas, lai realizētu viņa sapņus, bet visādi citādi mūsu producenti ir ļoti atbalstoši, viņi ir pieraduši strādāt ar super mazu naudu.

Henriks Eliass Zēgners. Literatūrā vairs nerunā par viļņiem, bet par paaudzēm, brīžiem parādās jēdziens "skola", kam sen vairs nav sakara ar īstām izglītības iestādēm. Vairāk ir runa par autoru grupu, kas ļoti aktīvi draudzējas, komunicē, rīko pasākumus. Vai nav tā, ka arī kino ir kompānijas? Piemēram, Ābeles un Lācis vai jauno sieviešu balsis: Alise Zariņa, Liene Linde un Marta Martinsone. Vai tas nav būtiskāk par nacionālā viļņa aspektu?

Žulijens Nuhums Kulibali. Mēs varam runāt arī par skolu – jaunie cilvēki Latvijas kino nāk no Latvijas Kultūras akadēmijas. Esmu tam gājis cauri un noprotu, ko Kultūras akadēmija režisoriem rāda kā labu esam, uz ko mudina tiekties. Žanriskā ziņā tur ir diezgan daudz no reālpsiholoģiskā kino.

Alise Zariņa. Nacionālajā Filmu skolā ir Jānis Putniņš.

Agnese Lipska. Es joprojām studēju LKA, man pat šodien bija lekcija pie Jāņa Putniņa.

Henriks Eliass Zēgners. Vai Tu piekrīti Žulijenam par skolas ietekmi?

Agnese Lipska. Man šķiet, tas ir neizbēgami. Lai rastos skola, vajag būt tradīcijai, akadēmijas kontekstā tas ir Dāvis Sīmanis, Jānis Putniņš un Pēteris Krilovs.

Alise Zariņa. Kaut kādā ziņā Pērkone?

Agnese Lipska. Jā, personības, kas izaudzina paaudzi, mums ir saskaitāmas uz vienas rokas pirkstiem.

Henriks Eliass Zēgners. Es gribētu palūgt katru nosaukt trīs savas favorītes no pēdējā gadā iznākušajām Latvijas filmām.

Žulijens Nuhums Kulibali. Šis ir mirklis, kurā iegūt ienaidniekus. Pirms gada iznāca "Gads pirms kara".

Alise Zariņa. Tas bija tik sen, pirms kara!

Žulijens Nuhums Kulibali. "Latvijas filma" ir problemātisks jēdziens, jo bieži tās top kopprodukcijā, piemēram, "Dabiskā gaismā". Tā ieguva "Sudraba lāci" Berlinālē, lai gan to ir ļoti grūti nosaukt par latviešu filmu – tā nav latviski.

Alise Zariņa. Par kopprodukcijām ir vērts parunāt, tas daudz ko izskaidro. Ļoti daudzas filmas meklē kopprodukcijas partnerus, jo tas sniedz lielāku finansējumu, bet vienlaikus uzņemšana ir daudz sarežģītāka. Taču tā ir arī lielāka iespēja radīt filmu citās valstīs, piedalīties festivālos. Katrai valstij ir savi uzstādījumi par to, kādas radošās pozīcijas nepieciešamas, lai filma skaitītos kopprodukcija. Radošās pozīcijas ir režisori, operators, komponists, mākslinieks utt.

Žulijens Nuhums Kulibali. No Latvijas puses filmu "Dabiskā gaismā" pārstāvēja "Mistrus Media", un man šķiet, ka Latvijā tā pat nepiedzīvoja izrādīšanu. Tā ir Latvijas filma, kuras realitātē šeit nav.

Agnese Lipska. Trešajā vietā "Māsas", otrajā "Neona pavasaris", pirmajā "Mans laulību projekts".

Alise Zariņa. Man noteikti "Māsas" ir pirmajā vietā, otrajā "Mans laulību projekts".

Žulijens Nuhums Kulibali. Man trešajā vietā ir "Nemierīgie prāti", otrajā – "Mans laulību projekts" un pirmajā – "Janvāris". Varbūt tādēļ, ka mani šī filma labā nozīmē ļoti pārsteidza.

Henriks Eliass Zēgners. Secinājums ir tāds, ka jāredz "Māsas" un "Mans laulību projekts". Ar ko, jūsuprāt, šīs filmas ir tik spēcīgas un labas?

Alise Zariņa. Tallinas kinofestivālā 2018. gadā redzēju dramēdiju par cilvēkiem, kas tiek pārvietoti no vienas mentālās aprūpes iestādes uz otru – "Vasaras izdzīvotāji". Tas bija roadtip, kurā viņi runāja par pašnāvību mēģinājumiem. Un Lietuvai bija daudz tādu filmu, man šķiet. Tajā pašā laikā mums Latvijā tika veidotas filmas par arhetipiskiem vidusšķiras pārstāvjiem, kuri risina ne pārāk ticamas laulības drāmas. Mēs tajā laikā "izdomājām" cilvēkus, par kuriem taisīt kino. "Māsas" ir par bērnunamiem, tātad, likās, ka būs čerņa, ļoti uzspēlēti aktieri – tā, kā mēs apmēram iedomājamies latviešu filmu par bērnunamu. Bet režisore ir brīnišķīgi noķērusi patiesumu, it sevišķi bērnu aktieru gadījumā. Pilnīgi visu, ko "Māsām" varētu pārmest, man kompensēja cilvēcīgums un godīgums. Tas, ka filma runā par smagu tēmu ārkārtīgi cilvēciskā veidā.

"Māsās" ir arī viens no maniem visu laiku mīļākajiem momentiem latviešu kino. Potenciālie amerikāņu audžuvecāki lūdz, lai meitenes izstāsta pirmo bērnības atmiņu. Viena potenciālā audžumāsa saka: "Es atceros: spīdēja saulīte, mamma nāca." Jautājums tiek pārtulkots mazajai māsai, un viņa atbild: "Tur bija kaut kāds vīrietis, dedzināja mani ar šķiltavām." Otrā māsa: "Tas nebija nekāds vīrietis, tas bija tavs tētis!" Un mazā: "Ā, nu, jā, jā." Tas tiek pārtulkots amerikāņu ģimenei. Šis stāsts lauž sirdi, jo ir īsts, bet vienlaikus tas ir absolūti komiski. Mums jau sen to vajadzēja, kad runājam par būtiskām problēmām.

Henriks Eliass Zēgners. Vai filma didaktiski moralizē?

Alise Zariņa. Nē, tā ir īsta.

Žulijens Nuhums Kulibali. Es nesaku to par "Māsām", bet, metot tiltu uz pagātni, man vienā brīdī piebesīja latviešu sociālā drāma, jo varēja just, ka festivāli to ņem pretī. Tas sākās ar "Es esmu šeit".

Agnese Lipska. Tas varēja būt Latvijas jaunais vilnis.

Žulijens Nuhums Kulibali. Paldies Dievam, mēs nekļuvām par to. Tas ir virziens, ko no mums sagaida, tādas ir arī Krievijas kino veiksmīgākās eksporta preces.

Agnese Lipska. Par "Māsām" mana atbilde ir līdzīga – ļoti būtisks ir cilvēcīgums, ko redzēju arī "Manā laulību projektā". Tāpat humors. "Mans laulību projekts" ir sievietes stāsts, bet vienlaikus ļoti iekļaujošs. Tas neiebrauc didaktikā, lai gan tiek pasniegts ļoti tieši.

Žulijens Nuhums Kulibali. Es sapratu, kāpēc "Mans laulību projekts" man šķita tik pievilcīga filma – ir meistarības pakāpe, kurā par sarežģītām lietām var runāt vienkārši, atrast tām īstos vārdus. Filma varēja būt ļoti, ļoti sarežģīta, jo septiņu gadu laikā ir daudz iespēju samudrīties, bet tā ir pārsteidzoša, mānīgi vienkārša.

Henriks Eliass Zēgners. Kaut kur lasīju, ka kultūrai ir četri līmeņi: ceturtajā vietā ir "sarežģīti un slikti", trešajā – "sarežģīti un labi", otrajā – "vienkārši un slikti", pirmajā – "vienkārši un labi". Viena no problēmām, ko redzu no savas pozīcijas, ir apstāklis, ka Latvijas kinokritikā pārklājas cilvēki, kas raksta par kino un to veido. Man autori bieži atsaka recenzijas, jo baidās sačakarēt darba iespējas, ja godīgi uzrakstīs savas domas. Tas attiecas arī uz kritiķiem. Kā no tā, jūsuprāt, varētu tikt ārā?

Žulijens Nuhums Kulibali. Neatkarīgs redakcijas finansējums. Kritiķi ir cilvēki, viņiem ir jāēd. Skaidrs – ja tu vari sevi kompromitēt tā, ka tas ietekmē tavas iespējas strādāt un pelnīt ar to naudu, tas kļūst problemātiski. Mūsu kultūras redakcijas gan ir ļoti saprotošas, tāpēc tās ir pašu kritiķu bailes. Kaut arī tā ir taisnība – mēs visi dzeram no vienas akas, mēs visi dzeram vienā bārā.

Alise Zariņa. Es esmu pesimistiskāka.

Henriks Eliass Zēgners. Vai jūs pārskatāmā pagātnē esat izlasījuši kādu recenziju, kas varētu sabojāt attiecības? Vai mums kritikā vispār ir pieņemts to ziloni istabā nosaukt vārdā? Gadījumos, kad skaidrs – ir slikti, visi par to runā pusčukstus.

Žulijens Nuhums Kulibali. Drusku privileģētā statusā ir Elīna Reitere, viņas recenzija par filmu "Nekas mūs neapturēs" jau drusku kļuvusi par kanonu, etalonu. Inga Pērkone arī nav ļoti pielaidīga.

Alise Zariņa. Esmu redzējusi, kā cenšas marginalizēt arī šīs ārkārtīgi gudrās sievietes. Pie Reiteres bija dzēsti komentāri, kad cilvēki saprata, ka tā nevajag. Tie bija mēģinājumi, nezinu, minimizēt cilvēku. Tā ir pretīga tendence. Viens režisors arī pie recenzijas par "Nekas mūs neapturēs" uzrakstīja, ka tas ir marksisms. Cits režisors, kurš ar mani nesveicinās, pēc neglaimojošas recenzijas arī runāja par marksismu – marksisms iet roku rokā ar sliktām filmām. Mēs nevaram runāt par nobriedušu mākslinieku, ja viņš šādi reaģē uz kritiku. Tas ir ļoti nomācoši, ka tas netiek, atvainojiet, kritizēts. Man šķiet, mums nevajadzētu piedot vēršanos pret kritiķa personību. Tam nevajadzētu būt normāli.

Agnese Lipska. Man gribētos, lai man ir gatava atbilde par asu un trāpīgu kritiku, ko esmu izlasījusi, bet tas notiek ļoti, ļoti reti. Elīna Reitere un Inga Pērkone aizstāvas ar milzīgu kino teorijas bagāžu, un tas ir ļoti skaisti, bet, ja viņas nepiedāvātu šos argumentus… Automātiski rodas aizstāvēšanās.

Henriks Eliass Zēgners. Tā ir aizstāvība vai argumentācija?

Agnese Lipska. Tā ir argumentācija, kas, šķiet, brīžiem izriet no tā, ka citādi to nevar atļauties pateikt.

Žulijens Nuhums Kulibali. Es nebūtu tik pesimistisks. Šķiet, tas ir katra kritiķa uzdevums, iemesls, kādēļ viņš raksta kritiku. Tas ir ļoti personīgi, un es ticu, ka iemesli katram atšķiras. Bet otrs ir jautājums par iekšām. Jo dziļāk tu esi tur iekšā, jo bīstamāk, bet tā ir kritiķa dzīve.

Alise Zariņa. Vēl viens zilonis istabā ir tas, ka Elīna Reitere un Inga Pērkone pauž feminismu. Interesanti, vai kaut kas mainītos, ja tas būtu kritiķis vīrietis. Ja viņām kaut ko pārmet, tad pārmērīgu aizraušanos ar sieviešu tiesībām.

Žulijens Nuhums Kulibali. Tas ir pats vieglākais arguments.

Alise Zariņa. Jautājums – kas mainītos, ja mums būtu Ingus Pērkons?

Žulijens Nuhums Kulibali. Tā arī ir tēma – kritikā nav daudz vīriešu.

Henriks Eliass Zēgners. Kas ir jūsu vilšanās Latvijas kino?

Žulijens Nuhums Kulibali. Es ilgi domāju, kā savu atbildi formulēt tā, lai to nevarētu atšifrēt. Bija ļoti spilgts žanra kino pieteikums no režisora, kuram vienu mirkli viss bija pirmais – pirmā šī žanra filma, tad šī. Viņš arī ļoti brīvi pārvietojās no dokumentalitātes uz spēles kino. Tad viņš uztaisīja vesternu, un reti ir tā, ka, filmai beidzoties, es skrienu projām, lai man neviens nebūtu jāsatiek pa ceļam.

Henriks Eliass Zēgners. Tev tiešām reti tā gadās?

Žulijens Nuhums Kulibali. Tik akūti – totāli.

Alise Zariņa. Man bija jautri tajā filmā.

Henriks Eliass Zēgners. Tā bija filma, pēc kuras es iznācu no zāles apstulbis. Tajā brīdī es sapratu, no kurienes nāk impulss runāt par nodokļu maksātāju naudu.

Agnese Lipska. Man reti ir lielas gaidas, es nelieku sev vilties, jo nesaceros. Bet no visa, ko esmu redzējusi šoruden, man vismazāk patika "Mīlulis". Man tā šķita sterila filma.

Žulijens Nuhums Kulibali. Varbūt "frigida" būtu īstais vārds.

Alise Zariņa. Dažas filmas, kas varētu būt vilšanās, esmu drosmīgi atļāvusies neskatīties. Kāds man teica: "Bet tev jau nekas nepatīk!" Es atbildēju: "Nē, man šoruden viss patīk!" Lielā mērā tā arī ir, var piesieties detaļām. Uz "Mīluli" es neaizgāju. Varu vienīgi skumt par dažu reakciju uz to, ka mums beidzot ir ļoti plašs sieviešu stāstu piedāvājums. Tikko notika Baltijas filmu festivāls Ņujorkā, Dita Rietuma bija ielikusi fotogrāfiju ar Signi Baumani, Martu Martinsoni un Lindu Olti. Mana vilšanās varētu būt viena režisora komentārs zem bildes: "Kas tas: kaut kāds sieviešu festivāls?" Es nodomāju – tiešām? Vienu gadu mums ir sievietes, un jau tāda reakcija.

Henriks Eliass Zēgners. Kas, jūsuprāt, šobrīd ir Latvijas kino lielākā problēma? Runājot arī par institucionālajiem procesiem.

Žulijens Nuhums Kulibali. Vieglā atbilde – nauda. To varam atmest, jo tas ir vienkāršākais, ko atbildēt.

Alise Zariņa. Viens no lielākajiem iemesliem uztraukumam ir tas, ka tuvākajā nākotnē Nacionālā kino centra vadītājai Ditai Rietumai beigsies pilnvaras un vietā, iespējams, nāks kāds cits. Dita Rietuma ārkārtīgi daudz darījusi Latvijas kino, man grūti iztēloties, kurš cits varētu ieņemt šo vietu un tik ļoti virzīt uz priekšu Latvijas kino.

Agnese Lipska. Es teiktu, ka pašapziņa ir problēma. Šogad mūsu filmas ir dabūjušas balvas starptautiskos festivālos Romā, Varšavā, esam nominēti Eiropas Kinoakadēmijas balvai, viss ir lieliski. Apbalvojumi, kas beidzot validē mūsu kino, liek domāt: "O! Mūsējie taču taisa kaut ko labu!" Tas notiek, jo tie ārpusē mūs ir novērtējuši. Man gribētos, lai pašapziņa nāktu no mums pašiem. Es gaidu, kad piedzīvošu paradigmas maiņu un skatītāji nāks uz Latvijas kino ar labu sajūtu, nevis "atkal būs kaut kas dīvains: super pārintelektuāls vai komerciāli draņķīgs". Šobrīd tā vidustelpa ir brīnišķīgi aizpildīta un repertuārā katrs var atrast kaut ko savai gaumei.

Alise Zariņa. Ir grūti dabūt cilvēkus atpakaļ uz kino.

Žulijens Nuhums Kulibali. Tu nozagi manu tēzi, būs jādomā jauna.

Alise Zariņa. Ir grūti pārliecināt cilvēkus, ka latviešu kino šobrīd ir labs. Šausmīgi skumji, jo ticu, ka šobrīd mums ir labākais spēles kino kopš neatkarības atjaunošanas, bet ārkārtīgi daudziem skatītājiem tas paslīdēs garām nemanīts. Es nezinu, kā panākt, lai filmas dzīvo ilgāk.

Henriks Eliass Zēgners. Man patīk atbilde par pašapziņu kā lielāko problēmu, tas ir darba intervijas gājiens: "Kas ir tavs lielākais trūkums?" "Esmu nenormāli čakls, pārstrādājos katru dienu."

Žulijens Nuhums Kulibali. Ne tikai no komerciālā, bet arī no kino kultūras skatpunkta ir ļoti, ļoti svarīgi, ka ir kinoteātru kultūra, ka cilvēki skatās kino ar citām acīm nekā ar "YouTube" un video straumēšanas platformu pārsātinātām smadzenēm. Līdzīgi kā ar teātri – to apmeklē, lai redzētu kaut ko unikālu. Kino nav tikai lielāks ekrāns, tā ir vesela pieredze, cits skatīšanās veids. Kino teorijā daudz uzmanības tiek pievērsts tieši tam, kā mēs skatāmies – pārtraukti vai nepārtraukti. "Netflix" filmas pieredze atšķiras ar to, ka tu trīsreiz aizej pačurāt un uzsmērē sviestmaizi, kamēr kinoteātris ir uzbūvēts tā, lai tu varētu būt filmas pasaulē. Problēma ir vieta, kur skatītāji sastopas ar kino. Kaut tik nerodas līdzīga situācijā kā akadēmiskajā mūzikā, kur paaudze, kas pieradusi klausīties dzīvo izpildījumu, aiziet, bet jauni cilvēki vietā nenāk. Tas, kā viņi iepazinušies ar šo mūziku, ir Spotify lofi hip-hop beats to study formātā.

Alise Zariņa. Man nesen kino pasākumā pienāca klāt jauns vīrietis, lai pateiktu kaut ko labu par manu filmu. Viņš sāk runāt, es smaidu, baigi forši. Un tad viņš saka: "Bet vispār es uz to tavu filmu biju ar savu boifrendu. Mēs skatījāmies, un man likās – es iemīlu Latviju no jauna." Lūk, jauniešiem mūsdienu kino var būt nacionālpatriotisks.

Henriks Eliass Zēgners. Kas, jūsuprāt, ir Latvijas kino lielākā cerība?

Žulijens Nuhums Kulibali. Es šobrīd jūtos privileģēts rakstīt kritiku, jo mēs esam ļoti, ļoti interesantā Latvijas kino posmā. Lielākā veiksme ir cilvēki, kas šobrīd darbojas industrijā, jo no malas grūti redzēt, cik darba ir aiz ekrāna. Un bučas producentiem, jo viņi izdarījuši zvēra tiesu, lai tas būtu iespējams.

Agnese Lipska. Kino vide ir profesionālāka, viss notiek. Gaidu Matīsa Kažas nākamos producētos darbus, gaidu Signes Birkovas darbus, gaidu, kas būs tālāk.

Henriks Eliass Zēgners. Tu saki, ka "Bizei" ir pilna zāle. Vai tas, ar kādām sejām cilvēki iet ārā no filmām, izskatās cerīgi?

Agnese Lipska. Man ir liels prieks redzēt sinerģiju, kas rodas, kad pēc seansa skatītāji tiekas ar režisoriem, operatoriem un aktieriem. Es redzu, cik aizrautīgas sarunas rosās. Bija tāds foršs atgadījums – atbrauca Signe Baumane, skatītāji viņu bija pārtvēruši pie durvīm, izveidojās ļoti gara rinda, cilvēki nāca un prasīja autogrāfus. Es neko tādu vēl nebiju redzējusi. Tādā brīdī es izjūtu cerību.

Henriks Eliass Zēgners. Alisei pilnīgi drūma seja.

Alise Zariņa. Pašlaik mēs vairāk runājam par režisoriem un producentiem, bet aug arī citi kino profesionāļi. Piemēram, Grebņevs, kurš uzbliezis gan "Neona pavasari", gan "Māsas". Kādreiz uzskatīja, ka operatori jāņem no ārzemēm. Aug arī aktieri. Kādreiz teica, ka mums nav kinoaktieru, bet tagad viņi ir un aug tieši caur šo pieredzi. Pirms gadiem aktieriem nebija iespējas augt. Ne tikai es, bet visa kino industrija ilgstoši ir vaimanājusi par to, cik ārkārtīgi maz mēs ieguldām scenārija attīstīšanā. Tagad atveru konkursa rezultātus, un, ja pirms gada piešķirtais finansējums vienas filmas scenārijam bija 5000–7000 eiro, tagad ir 20 000 – mēs esam kaut ko sapratuši un kino industrija kļūst par treniņu laukumu. Divtūkstošo reizi pieminēšu Matīsu Kažu – viņš caur saviem darbiem mums ir parādījis, ka kovida laikā var uzbliezt divas filmas. Vienā kadrā, paviljonā savam priekam ņēmis un trenējis aktierus. Mēs redzam, ka kino nozīmē iet uz pirmizrādi un skatīties – būs vai nebūs. Tas ir augšanas posms, un augt var tikai caur darbu.

Žulijens Nuhums Kulibali. Kaža ir ļoti dzīvs piemērs tam.

Henriks Eliass Zēgners. Vai jums ir kādas fināla replikas?

Žulijens Nuhums Kulibali. Lai arī latviešu kino tiek ieguldīta liela nauda, reizēm rodas jautājums – kam to vajag? Es saprotu, ka Nacionālajam kino centram jāsasniedz savi rādītāji, režisoriem ir ambīcijas, bet kam to vajag? Mums jārāda kino industrijai, ka latviešu kino ir vajadzīgs, tad viss būs bumbās.

Alise Zariņa. Filmu mārketings ir neveikls, tas joprojām mācās. Mums arvien daudz kas notiek no mutes mutē, un tas tiešām ir nenormāli svarīgi – mēs varam filmas izplatīt, runājot par tām. Mēnesi jau kliedzu: "Ejiet uz "Māsām"!" Man liekas, ir ļoti svarīgi padot tālāk.

Henriks Eliass Zēgners. Es neesmu redzējis "Māsas".

Žulijens Nuhums Kulibali. Mēs varam iet kopā.


Tēmas
 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!