Laiks Epikūram

Viņgad ir publicēta Epikūra tekstu izlase, kas papildināta ar komentāriem un apcerējumiem. Precīzāk ― bilingvāls izdevums ar komentāriem. Grāmatā ir iekļauti 2 rādītāji (Sengrieķu vārdu tulkojuma rādītājs, Jēdzienu rādītājs tulkotajā tekstā), kā arī Ievads, Pēcvārdi un Literatūras saraksts. Tulkojumu ir veikušas Agnese Gaile un Aija van Hofa. Tulkojuma redaktore, proti, konsultante sengrieķu valodas lietošanā ir Ināra Ķemere, savukārt literārais redaktors ir Uldis Tīrons, bet zinātniskais redaktors ― Arnis Rītups. Izdevums ir komandas darba rezultāts, un tas var tikai priecēt. Turklāt darbs ir aprobēts. Epikūra tekstu „Galvenās atziņas” un „Vēstule Menoikejam” tulkojums Hofas (tolaik ― Miškines) izpildījumā 1997. gadā ir publicēts žurnālā Kentaurs XXI (Nr. 13. 9.–15. lpp.), kur publicēts arī viens no pēcvārdiem, Edgara Narkēviča īsais, bet jēgsaturīgais apcerējums „Epikūra laiks”. Jau šis formālais apskats palielina labvēlīgo attieksmi, ļaujot cerēt, ka grāmatas teksts būs (zinātniski) precīzi izstrādāts un baudāms. Turklāt labvēlīgo uzskaņotību veicina arī tas, ka latviešu lasītāji nemaz tik bieži netiek lutināti ar tekstiem, ko dažkārt dēvē par filosofiskiem. Un, ja ņem vērā, ka grāmata 2008. gadā ir ieguvusi balvu Gada balva literatūrā ― 2007 par tulkojumu, nevar rasties šaubas par izcilu devumu latviešu kultūrā (literatūrā vai filosofijā).

Tomēr šaubas rodas. Tās iezogas, iepazīstoties jau ar grāmatas tekstu. Taču tas netraucē uzrakstīt cildinošu apskatu, ja ņem vērā iepriekš aprādītos apstākļus un darba iezīmes. Un grāmata un tās izveidotāji to tiešām arī ir pelnījuši. Šaubas rodas arī cita iemesla dēļ. Šis iemesls ir saistīts ar to, ko var dēvēt par vērtēšanas kritērijiem vai mērogu. Un pamats tam ir Agneses Gailes paustais intervijā izdevumam „Kultūras Forums” (2008. Nr. 16 (305). 16. lpp.). Gaile saka: „Mēs tomēr gribam strādāt pēc akadēmiskās pasaules standartiem ar domu, ka pēc 20–30 gadiem arī Latvijā arī tie būs tādi paši, un, ja arī pie Epikūra Latvijā neķersies tik drīz, lai grāmata būtu lietojama pēc divdesmit vai pat simts gadiem.” Tulkotāja paskaidro: „[E]s sekoju līdzi prasībām, kādas tās būtu, ja šo grāmatu publicētu angliski vai franciski.” Gaile norāda ― strādājot pie šīs grāmatas, bijusi izjūta, ka pie tās vairs neatgriezīsies, un viņai nav bijis svarīgi, ko par izraudzītājiem tekstiem pēc tam kāds (filosofs) ir rakstījis.

No teiktā izriet daži secinājumi. Latvijā neesot akadēmiskās pasaules standartiem atbilstīgu izdevumu. Lai tā būtu! Taču piedāvātā grāmata atbilstot šiem standartiem, kas arī Latvijā būs spēkā pēc pārdesmit gadiem. Turklāt darbs pie grāmatas esot pabeigts, t.i., tās teksts ir galīgs, precīzs, pilnīgs. Izraugoties teiktajam atbilstīgus vērtēšanas kritērijus, nevar nerasties dažas pārdomas vai atziņas. Tas nebūt nemazina labvēlīgo attieksmi, drīzāk jau tas raisa neizpratni par akadēmiskās pasaules standartiem, saskaņā ar kuriem tiek izdoti darbi citās valodās. Šo to esmu sarakstījis, pārtulkojis un arī publicējis. Pēc tam parasti esmu centies atrast kļūdas, kļūmes un neveiksmes. To, protams, var uzskatīt par gaumes jautājumu, jo var rīkoties arī citādi. Tomēr varbūt šis tas grāmatas veidotājiem var noderēt, jo neba viss ir tik gludi izdevies.

Paviršības vai apgrēcības?

Parasti publikācijas iezogas pa kādai kļūmei. Arī Epikūra izdevums nav izņēmums. Tomēr nereti rodas iespaids, ka runa nav tikai par kļūmēm.

Šādas kļūmes laikam ir dažkārt sastopamā dažādā rakstība, piemēram, „filosofija” un „filozofija” (380)[1], „hedonisms” un „hēdonisms” (249), „hetairas” un „hetēras” (7). Tomēr citviet laikam tik vienkārši nav. Var jau būt, ka var „sadurties ar grūtībām” (329), tomēr, cerams, ka saduršanās nav nāvējoša. Nav gluži skaidrs, ko nozīmē „iziet no laikmeta interesēm” (320) vai „krājumā zem nosaukumu” (xi). Parasti tiek runāts un rakstīts, ka krājumā kaut kas ir ievietots ar noteiktu nosaukumu vai virsrakstu. „[L]abojums ienes tekstā.” (4) Varbūt labojums var kaut ko ieviest, ienes parasti kaut kas cits. Vienuviet grāmatā ir runa par kādu Epikūru, „kas nāca no Magnēsijas” (21). Nav skaidrs, vai viņš ir jau atnācis vai arī joprojām tikai nāk. Vārds „mīzalpūslis” (13), protams, var būt izraudzīts stilistisku apsvērumu dēļ, tomēr diezin vai literāri būtu rakstīt, piemēram, „anti-epikūrisms” (375) vai „sekojoši runāts” (205). Par veiksmīgu nevar uzskatīt arī izteikumu „(..) padzina Samas salas kolonistus atēniešus, kā rezultātā atēnietis Epikūrs (..)” (322). Nav īsti saprotams, ko nozīmē tas, ja kāds cilvēks „ar nicinājumu apraksta savu izpratni” (191). Ar nicinājumu kaut kas tiek aprakstīts? Cilvēks nicinoši apraksta pats savu izpratni? Var jau iebilst, ka tas viss ir nieki. Tomēr viedoklis tiek nevis apgāzts (27), bet gan atspēkots. Parasti lieto apzīmējumus „iepriekš” un „turpmāk”, nevis „zemāk” un „augstāk”. Grāmatā var atrast arī šādu kuriozu izteikumu kā „tepat augstāk” (252), taču izrādās, ka šis „tepat” attiecas uz pasāžu 93. lappusē.

Var jau būt, ka angļu un franču izdevumos netiek izvirzīta prasība rakstīt literārajā valodā, tāpēc vairāk stila pērles neuzskaitīšu.

Ievadā pieteiktais

Ievadā īsumā tiek pieteikts, kas un kā turpmākajā tekstā tiks izmantots. Tas lieti noder lasītājam, sagatavojot turpmākajam darbam. Tomēr arī ar ievadtekstu viss nav gluži kārtībā. Nav skaidrs, kāpēc Voliāno jeb Voljāno (Vogliano, 1881–1953) pēkšņi pārtop par Foļiano (xvi)? Arī Kohalskis pārtop par Kočalski (xvi). Nav noprotams, kāpēc tulkotājām mazpazīstamais, divas grāmatiņas pārtulkojušais Arturs Kohalskis ir svarīgāks, piemēram, par Mihailu Gasparovu? Darbam pieteikto un izmantoto izdevumu un autoru saraksts ir iespaidīgs. Šādi var atrunāt Gasparova veikuma neizmantošanu. Taču neskaidrības var izraisīt Miroslava Markoviča (1921–2001) izdevuma izmantošana, kuram tulkotājas sakās pieejam kritiski. Vai tiešām svarīgākais ir tikai tas, ka šis izdevums ir jaunākais pieejamais izdevums? Domājams, ka plašāks izklāsts par Markoviča veikumu lasītājiem lieti noderētu. Taču tas nemazina  Gailes un Hofas padarītā vērtīgumu.

Mulsumu varbūt var izraisīt vienīgi tas, ka tulkotājas Itālijā ir atradušas kaut ko jaunu. Acīmredzot Itālijā ir parādījusies jauna pilsēta, proti, Naples (xii; sk. arī: 393; 395; 400; 401). Kaut gan citviet tiek norādīts – Napoli (Neapole). Arī Firenze vienuviet ir pārtapusi par Florenci (395). Taču to var saistīt ar dīvaino atsauču sistēmu, kaut gan patiesības labad jāatzīst, ka Latvijā nav pieņemta vienota, visiem saistoša atsauču sistēma.

Komentāri

Izstrādātie komentāri ir iespaidīgi ― no 187. lappuses līdz 287. lappusei. Ieguldīto darbu patiesi laikam spēj novērtēt tikai tas, kam pašam nācies gatavot komentārus. Komentāri un tulkotais teksts būti aplūkojami vienlaikus, jo tie ir cieši sajūgti, tomēr tos var skatīt arī šķirti: komentāri ne vienmēr ir pakārtoti tekstam. Mēģināšu ar dažiem piemēriem paskaidrot.

Tulkojumā tiek minēts darbs „Pamudinājums” (23). Komentāros (202) tiek norādīts, ka Protreptikos, t.i., „tāds darbs (ar mērķi pievērst jauniešus filosofijai) bija arī Aristotelam”. Taču šāds darbs ir bijis ne tikai Aristotelim. Šāda tipa darbi vispār ir ļoti iecienīti tā sauktajā hellēnisma laikmetā. Savukārt, īpaši izceļot Aristoteli, nebūtu bijis slikti norādīt, ka šis darbs ir rekonstruēts un ka tas ir bijis gana svarīgs 20. gadsimta filosofijā. Kāpēc Epikūra laikabiedri vai vēlāku laiku pārstāvji ir nenozīmīgāki par Aristoteli?

Tulkojumā (7) tiek rakstīts: „Epiktēts viņu sauc par „nekaunīgo muldoņu” un izsakās par viņu ļoti paļājoši.” Komentārā (191) tiek skaidrots: „Ariāna darbā Epiktēta sarunas, III, 24, 37–38) Epiktēts ar nicinājumu apraksta savu izpratni par epikūriešu dienas kārtību: piecelties, nožāvāties, paēst, apgulties, nodoties netiklībai.” Komentārā netiek norādīts, kur Epiktēts nosauc Epikūru par nekaunīgu muldoņu un izsakās par viņu paļājoši. Epiktēts izsakās par epikūriešiem, nevis Epikūru. Turklāt norāde nav precīza, pareizi ― Epict. Diss. III 24, 39. Taču arī šajā pasāžā nav runa par kaut kādu netiklību. Visticamāk, ka šāds neprecīzs komentārs ir vienkārši lieks.

„Vēstulē Hērodotam” (29; DL X 35) tiek rakstīts: [K]as pietiekami tālu tikuši visa aptveršanā.” Šī pasāža netiek komentēta. Taču var gadīties, ka ta holā nemaz nav tik mazsvarīgs. Pastāv fragments (Us. 75), kas, starp citu, ir arī pārtulkots fragmentu izlasē (153) kā 40. fragments. Tajā tiek pausts, ka „visu lietu daba ir ķermeņi un tukšums”. Visa aptveršana paredz aptvert, ka „visa (tōn holōn) daba (physis) ir ķermeņi ir tukšums”. Var, protams, strīdēties par tulkojumiem, interpretācijām, tomēr nevar noliegt tekstuālā korpusa sastāvdaļu savstarpējo izskaidrošanos un šādas interpretācijas iespējamību.

Izdotajā grāmatā kā pielikums ir iekļauts Vēstules Hērodotam plāns. Man grūti spriest par šī pielikuma jēgu. Manuprāt, komentāri tikai iegūtu, ja būtu izveidots pārskats, piemēram, par svarīgākajām paralēlēm starp Epikūra un Lukrēcija tekstiem. Izmantojot jau pieminēto vēstuli Hērodotam, veidotos šāda aina:

Epikūrs             Lukrēcijs

37                    IV, 478–521

38                    I, 150–214

39                    I, 215–328

40                    I, 329–397

                        I, 430–634

41                    I, 951–1051

42                    II, 333–568

43/44               II, 80–250  utt.

Šāds pārskats būtu uzskatāms un ļautu viegli orientētos dažādos tekstos.

Sadaļā „Epikūra dzīve” tiek minēti dažādi viņa darbi. Taču tie principā netiek komentēti. Tomēr informācija par tiem varētu lieti noderēt. Minēšu dažus piemērus. „Pamudinājums”. ― Darbs nav idents ar vēstuli Menoikejam (Steckel H. Epikuros // Realencyclopädie der Classischen Altertumwissenschaft. Stuttgart, 1968. Suppl. 11. Sp. 622). „Polimēds”. ― Saturs nav zināms. „Dzīres”. ― Vienīgais dialoga formā veidotais Epikūra teksts. Darba formālais veidojums tiek kritizēts jau antīkajā pasaulē. Iespējams, ka darbam ir bijis cits nosaukums (Bignone E. L’Aristotele perduto e la formazione filosofica di Epicuro. Firenze, 1973. T. 2. P. 191). Turklāt izveidot šādu informatīvu pārskatu nemaz nav tik grūti.

Zemēs ar izkoptām filosofijas vēstures izstrādes tradīcijām pastāv tā sauktās standarta rokasgrāmatas. Šajā gadījumā runa ir par darbiem, kas izmantojami, lai uzsāktu epikūrisko tekstu un pārdomu pasaules iepazīšanu. Tā kā latviešu izdevumā minēti tikai daži izdevumi vācu valodā, norādīšu uz divām rokasgrāmatām. Hossenfelder M. Die Philosophie der Antike. Bd. 3: Stoa, Epikureismus und Skepsis. München, 1985. Ueberweg F. Grundriss der Geschichte der Philosophie. Völlig neu bearb. Ausg. Bd. 4, 1: Die hellenistische Philosophie. Hrsg. von H. Flashar. Basel, 1994 (Mihaela Erlera raksti par Epikūru, Epikūra skolu un Lukrēciju ― S. 29–490). Starp citu, Erlers piedāvā arī Epikūra tekstu īsu anotāciju (S. 75–125).

Komentāru lomu pilda arī ieteiktā literatūra. Taču literatūras sarakstā iekļauto darbu izvēles kritēriji nav skaidri. Tiek minēti noteiktu autoru raksti, taču viņu monogrāfiskie pētījumi netiek uzrādīti. Vai arī dažs labs monogrāfisks pētījums vispār netiek minēts. Norādīšu tikai uz dažiem izdevumiem. Boyancé P. Épicure. Paris, 1969. Englert W. Epicurus on the swerve and voluntary action. Decature, 1987. Gigante M. Cinismo e epicureismo. Napoli, 1992. Goldschmidt V. La doctrine d’Epicure et le droit. Paris, 1977. Jürss F. Die epikureische Erkenntnistheorie. Berlin, 1991. Krämer H. Platonismus und hellenistische Philosophie. Berlin, 1971. Var, protams, iebilst, ka visu nav iespējams aptvert, taču akadēmisko izdevumu raksturīgā iezīme ir iespējami pilnīgāk uzrādīt un izmantot paveikto. Cits variants ir skaidri norādīt, kādu tradējumu, skolu, tradīciju pārstāv darba izdevēji.

Izdevums būtu tikai pilnīgāks, ja vismaz īsumā būtu aplūkota epikūrisko tekstu izdošanas vēsture. 19. gadsimtā pastāv pozitīva attieksme pret Epikūra filosofiju, viņš pat tiek uzskatīts par pozitīvisma priekšteci (Guyau M. La morale d’Epicure et ses rapports avec des doctrines contemporaines. Paris, 1927. 7. éd.), tomēr dominējoša ir atturīga vai pat negatīva attieksme. Pamatu jaunām izstrādnēm piedāvā H. Ūzeners ar 1887. gadā publicēto darbu „Epicurea”. Taču Ūzeners lielākoties aprobežojas ar filoloģiju. 20. gadsimta pirmajā pusē nozīmīgi ir Krēnerta, Voliāno un Diano darbi (grāmatā neminētais darbs: Crönert W. Kolotes und Menedemos. Leipzig, 1906. ND: Amsterdam, 1965). Kopā ar fon der Mīla editētajiem tekstiem un Beilija komentēto izdevumu tie veido pamatu jaunām interpretācijām. Svarīgu pavērsienu Epikūra izpētē iezīmē Biņones pirmo reizi 1936. gadā publicētais darbs „L’Aristotele perduto e la formazione filosofica di Epicuro”. Biņone cenšas uz Epikūru attiecināt V. Jēgera paveikto saistībā ar Aristoteli. Faringtona, Festižjēra un Šmida darbos tiek izvērsts Epikūra mācības ētiskais un soteroloģiskais aspekts, uzsverot reliģiskā faktora nozīmīgumu (grāmatā neminētie darbi: Farrington B. Science and politics in the Ancient world. London, 1939 (1946); Schmid W. Epikur // Reallexikon für Antike und Christentum. Stuttgart, 1961. Bd. 5. Sp. 681–819). 1960. gadā Arigeti izdod papildināto Epikūra tekstu krājumu un iedibina izdevumu sēriju „La scuola di Epicuro”. No 1971. gada tiek izdots žurnāls „Cronache Ercolanesi”, kas veltīts epikūrisko tekstu izdošanai, komentēšanai un interpretācijām. Longa un Sedlija komentētais izdevums, kā arī jaunu liecību un bibliogrāfiju izdevumi (Gigante M. (Dir.) Catalogo dei papiri ercolanesi. Napoli, 1979; Capasso M. Primo supplemento al Catalogo dei papiri ercolanesi // Cronache Ercolanesi 19. 1989. P. 193–264; Smith M. F. Diogenes of Oinoanda. Napoli, 1993; Franchi dell’Orto L. (Dir.) Ercolano 1738–1988. Roma, 1993) ir labs atspaids filosofiski vēsturiskiem un filosofiskiem pētījumiem.

Izvērstais pēcvārds?

Ievadā tiek vēstīts, ka grāmatā iekļauts „izvērsts pēcvārds par Epikūru un epikūrismu” (xv). Gailes apcerējumu laikam tiešām var uzskatīt par plašāko latviski līdz šim izdoto tekstu par Epikūru. Taču apcerējuma izvērstība ir apšaubāma kaut vai tāpēc, ka ne visi temati (piemēram, par līguma teoriju, tiesību teoriju, vēršanos pret izglītotību u.c.) ir aplūkoti, dažkārt tie nav pat pieminēti. Tomēr plašais apcerējums par Epikūra dzīvi, piedāvātā tulkojuma pamatotību ir labs pamats turpmākajam darbam. Tiesa, apcerējumā minētie apgalvojumi ne vienmēr ir pamatoti. Katrā ziņā tie ir problemātiski.

Gaile par pašsaprotamu uzskata to, ka Epikūra mācībā ir trīs daļas (328). Šādi tā tiešām tiek interpretēta, taču pats Epikūrs tā laikam nav rīkojies. Katrā ziņā pastāv interpretācijas, kurās tiek runāts par divām „daļām”, proti, ētiku un fisioloģiju (mācību par dabu, natūrfilosofiju), saistībā ar kuru pastāv raksts ar apakšvirsrakstu „Kanons”. Tādējādi tiek runāts arī par kanoniku. „Galvenajās atziņās” (XI) ir pausts: „Ja mūs nemocītu šaubas par debesu parādībām un par nāvi ― ka tik tā ar mums kaut kādā veidā nav saistīta ― un ja mūs nemocītu neziņa par sāpju un vēlmju robežām, mums nebūtu vajadzīga dabas izpēte.” Tātad, ja nebūtu šaubu un neziņas, fisioloģija nemaz nebūtu vajadzīga. Arī Seneka (Us. 242 = Sen. Ep. 89, 11) zina teikt, ka Epikūra mācībā ir divas daļas (šī fragmenta tulkojums gan grāmatā nav iekļauts). Turklāt ar (antīkās) filosofijas „daļām” vajadzētu apieties piesardzīgāk. Tolaik nepastāv mūsdienām raksturīgā katedrizētā, specializētā filosofija, bet „daļas” drīzāk ir aspekti (sk.: Hadot P. Die Einteilung der Philosophie im Altertum // Zeitschrift für philosophische Forschung. 1982. Bd. 36. S. 422–444. Sk. arī: Hadot P. Qu’est que la philosophie antique? Paris, 1995). Epikūra filosofijas trijdaļīgums vai divdaļīgums (vai pat iztikšana bez kādām daļām) ir interpretācijas jautājums, taču Gailes veiktā kanonikas nodēvēšana par epistemoloģiju (329; 344) jeb metodoloģiju (355) liecina par filosofijas vēstures un terminoloģijas nepārzināšanu. Labākajā gadījumā var runāt par izziņas (atziņas) teoriju, nevis epistemoloģiju, kas principā sāka veidoties tikai 20. gadsimtā.

Gaile norāda, ka mūsdienās var lasīt labi ja vienu divdesmito daļu no Epikūra tekstiem (321). Tas paredz pamatīgu hermeneitisko darbu un piesardzību secinājumu izdarīšanā. Taču Gailei laikam tas nav svarīgi (tas ieskanas arī intervijā). Atsaucoties uz Lāertas Diogena minētajiem darbu nosaukumiem, viņa secina, ka ētikai veltīta ne vairāk kā trešdaļa Epikūra teksta kopuma (355). Vadoties pēc nosaukumiem, laikam jau var secināt, ka, piemēram, arī Nīčes darbs „Rīta ausma” ir veltīts fizikai, fisioloģijai. Gaile ir pat vēl kategoriskāka un apgalvo, ka Epikūra ētika ir balstīta fizikā (365). Jau minētā 11. „Galvenā atziņa” liecina par ko citu. Pārliecinošāka šķiet fizikas pamatotība ētikā (par to, neuzrādot jau minētos pētījumus, sk.: Hossenfelder M. Epikur (1991). München, 2006; Bartling H. Epikur. Theorie der Lebenskunst. Cuxhaven, 1994; Horn Ch. Antike Lebenskunst. München, 1998 u.c.).

Gaile īsumā aplūko arī tā saukto iedarbības vēsturi. Taču secinājums, piemēram, par Lorenco Vallu ir pārsteidzīgs un nepamatots. Tā vien šķiet, ka iepazīšanās kaut vai ar Dorotejas Kimmihas pētījumu „Epikureische Aufklärungen” (1993) ļautu šo aplūkojumu padziļināt ne tikai filosofijas, bet arī literatūras un mākslas jomā. Epikūriskie motīvi latviešu kultūrā nav izpelnījušies Gailes uzmanību, lai gan varētu būt bijusi norāde kaut vai uz Veidenbaumu.

Tulkojums

Par tulkojumu rakstīt ir ārkārtīgi grūti. Nevar neņemt vērā tulkotāju un redaktoru veikto darbu, kas tikai daļēji atveidojas tekstā. Taču svarīgākais laikam ir tas, ka par tulkojumu ko jēdzīgu var pateikt, ja piedāvā jaunu tulkojumu vai strādā ar piedāvāto tulkojumu. Bet grāmatas apskatā tas nav iespējams. Tāpēc varu minēt tikai dažus vispārīgus apsvērumus.

Man pašam atbilstīgāks šķiet tā sauktais literal translation, kad tulkojums ir in ultimitate literalitatis. Taču tas ir tikai viens no tulkojuma veidiem. Epikūra tulkojumā, manuprāt, iezīmējas šis veids, tomēr vietumis figurē kaut kas cits. Mēģināšu paskaidrot ar piemēru, ko esmu patapinājis no Pjēra Ado (Hadot P. La philosophie comme manière de vivre. Paris, 2001. P. 119 f.). Hērakleitam ir slavena atziņa, ka physis kryptesthai philei, ko parasti atveido ― daba mīl slēpties. Atziņas nozīme varētu būt šāda: kas rodas, tas tiecas nomirt. Aleksandrijas Filona interpretācijā daba (Dievs) slēpjas, jo ir transcendenta. Neoplatonismā daba ir zemākā realitātes sastāvdaļa, tāpēc tā arī slēpjas. Savukārt Heidegers Hērakleita atziņu skaidro šādi: slēpšanās ir Sein mīļākā nodarbošanās. Epikūra teksti nepastāv savrupus, šķirti no citiem (arī turpmākiem) tekstiem. Tulkojumā vai komentāros tie ir ņemami vērā.

Kas ir daba Epikūram? Vai „dabas teorija” ir „dabas izpēte” (29)? Tomēr svarīgāks ir kas cits. Tulkojumā un komentāros ik pa laikam parādās apzīmējums „mēraukla”, pamatojot tā izmantošanu ar tēlainību un konkrētību (330). Šādi iespējams nokļūt arī pie patiesības mērauklas. Laikam jau šādu mērauklu var piemērot itin visam. Epikūram ir darbs „Peri kritēriū”, tā apakšvirsraksts ― „Kanōn”. Tulkojumā var lasīt ― Par mērauklu jeb Kanons. Gaile pati norāda (329), ka vārds „kanons” sengrieķu valodā apzīmē taisnleņķi. Taču tad „taisnleņķis” tiek aizstāts ar vārdu „mēraukla”, lai beigu beigās ar to aizstātu vārdu „kritērijs”. Šādi aizrunājas arī līdz „mērauklas tvērumiem” (31; DL X 38). Šķiet, ka arī mērķa apzīmējuma izmantošana nav īpaši veiksmīga. Lasot tulkojumu, var sastapt izteikumu „augstākais mērķis” (11), tikai 21. lappusē atklājas, ka vārds „augstākais” ir iestarpinājums, tomēr beigās (360) atkal tiek runāts par augstāko jeb gala mērķi. Augstākais (supremum) vai pilnveidojoties sasniedzamais, gala (consummatum) mērķis. Izteikumā par augstāko mērķi vai labumu skan kristietiskās toņkārtas. Katrā ziņā iestarpinājuma „augstākais” izmantošana prasīt prasās pēc skaidrojuma. Ne īpaši skaidrs tulkojumā ir izteikums, ka „pirmtvērumi tātad ir uzskatāmi” (27).

Tomēr kopumā terminoloģiskie risinājumi ir pieņemami, atliek vien vērot, kā tie tiks iestrādāti. Kaut arī Gaile intervijā norāda, ka izdot pētnieciskos darbus latviski ir diezgan absurdi, tikai šādos pētījumos var apstiprināties (vai neapstiprināties) piedāvātais tulkojums. Pagaidām man problemātiski šķiet divu apzīmējumu izmantošana. Aisthēseis tiek atveidots kā sajūtas jeb maņas. Varbūt labāks tomēr ir apzīmējums „izjūtas”? Ja jau pirmtvērumi ir uzskatāmi, ar kādu maņu tie tiek tverti? Tomēr par šo apzīmējumu man pašam nav īstas skaidrības. Toties pathē atveide ar vārdu „pārdzīvojumi”, manuprāt, nav attaisnojama. Izmantojot šo vārdu, nākas teikt, ka epikūriešiem pārdzīvojumi ir bauda un sāpes (27). Taču ne visas sāpes vai baudas ir pārdzīvojums. Dažkārt sāpes var pārdzīvot, taču parasti tas notiek visnotaļ specifiskos apstākļos. Epikūrs, šķiet, drīzāk runā par piedzīvoto, piedzīvojamo, to, ko izvēlas kā piedzīvojamo. Līdz ar to nāktos skaidrot arī hēdonē jēgu un vārda „bauda” izmantošanu.

Tulkoti tiek arī „būtiskākie fragmenti” (xi), taču atlases kritēriji tā arī netiek minēti. Salīdzinot ar klasisko Ūzenera izdevumu, var izdarīt pagaidu secinājumu. Fiziku raksturo fragmenti 266–395, bet ētiku ― 396–607. Latviešu izdevumā (citā sakārtojumā) uz ētiku tiek attiecināti vien 30 fragmenti.

Daži secinājumi

Neraugoties uz dažām šajā apskatā minētajām piezīmēm, Epikūra tekstu izdevums ir vērtējams pozitīvi, un svarīgākie iemesli ir šādi. Pirmkārt, Epikūra tekstus beidzot var lasīt latviski, principā tie ir pieejami ikvienam interesentam. Otrkārt, pieejams ir arī teksts sengrieķu (un latīņu) valodā, turklāt šis teksts ir tulkotāju veidots izdevums. Treškārt, izdevums nodrošina pirmavotu studijas. Ceturtkārt, izdevums atvieglina turpmāko darbu, iestrādājot Epikūra (epikūrisko) filosofiju. Tāpēc arī var teikt, ka pienācis laiks Epikūram, t.i., pašu darbam saistībā ar Epikūru.