Īsi par Latvijas autorību

Palasot pirms pusgada preambulas uzmetumus un nesen kā publiskoto versiju, man radās sajūta, ka tās autori beidzot ir izlasījuši Satversmi (starp citu, reti kurš to lasījis) un viņus pārņēmis rūgtums, ka Satversmē rakstītais nekādi neatbilst viņa ekspektācijām par to, kādai jābūt šai valstij. Nu nav tur ierakstīts nupat kā izdomātais "Latvija ir tikai latviešu valsts" u.c. spārnotās domas par "valstsnācijām" u.tml., bet dažbrīd pat gluži pretējais... T.i. 1918. gadā dibinātās valsts pamatprincipi bija citi, nekā šodienas radikāļu vīzija, bet gribas tak kaut teorētiski to pēctecību saglabāt. Tad nu atliek divi ceļi: a) mainīt Satversmi (daudz punktu, garš process, daudz kas var neiziet cauri, kāds var piesiet antikonstitucionālismu un nostāšanos pret 1918. gadā dibināto valsti), b) uzrakstīt pa jaunam Satversmē neierakstīto, tb savu mūsdienu izpratni (kuras tēzes Satversmes tēviem pat murgos nav rādījušās) nosaukt to par "preambulu", piekabināt "nemaināma" un tad jau pašu 20. gadu Satversmi var likt plauktā un aizmirst, lai klājas ar putekļiem un netraucē tiem, kas labāk zina, kādai tai valstij būs būt. Citu racionālu pamatojumu es šai ņemtnei ap preambulām neredzu.

Ījabs:
pagātne kopumā nemaz nav tik vienkārša un viendimensionāla, kā to iedomājas mūsu preambulas cīņu galvenie antagonisti
=========================
Diez vai tā ir, ka visi "antagonisti" iedomājas, ka pagātne ir vienkārša un viendimensionāla.

Vai mēs nopietni varam uzskatīt, ka Levits, Čepāne vai Lauris Liepa pagātni redz viendimensionālu?

Manuprāt, šeit ir vien kārtējais piemērs, kad diskusija tiek reducēta - tiek "novilkta" līdz līmenim un kontekstam, kurā omulīgi jūtas tie, kuru virsuzdevums vai virsdzinulis ir sasniegt "nihil".:) Šajā gadījumā - Sedlenieks, Kažoka, Procevska, Neiders, Bankovskis. Taču tieši no viņu puses viens pēc otra nāk melnbalti un primitīvi spriedelējumi.