Rūdolfs Vērdiņš
pirms 4 gadiem
Kā cilvēks, kurš nav ticis tālāk par Rīgas pionieru pils zīmēšanas pulciņu, es nevaru pienācīgi novērtēt mākslu.Tādēļ, kad man saka "Rozentāls", es domāju "smuks"; ļaudis, baznīca, vēl ļaudis, vēl smuks; tā gluži gaumīgā, koķetā bilde ar sievieti un pērtiķi (liek domāt par Klimtu; bet tā būs man neizglītotība) ... ir vēl interesanti darbi, interesantāki darbi, bet, ja paliekam pie tā, kas tiek kanoniski atgremots, tad tiešām nu ļoti smukas Janim tās gleznas.
Nē, guļamistabā es nekārtu, ja nu vienīgi to pērtiķi; ēdamistabā, vestibilā, to var; vai muzejā, - vislabāk lai paliek muzejā. Nē, pats laikam neaiziešu: māte bērnībā veda, un tagad kaut kā nesanāk un nesanāk. Bez tam tas muzejs drusku atgādina piepūtušos Melngalvju namu ar blakus dārzā ieraktām Rimčika saldējuma vitrīnām. Nē, nepārprotiet, - man patīk, tiešām patīk. Bet vienalga atgādina.
***
Gaidot savu diletanta kāviena tiesu no kultūras profesionāļiem, es domāju par to pamatīgo pirti, kuru M.L.M. šeit sakurinājuši i zinātāji, i acīmredzami neprašas.
- Vai komentēšana ir kas cits kas pašapliecināšanās (kas ir arī sākotnējais raksts; un kas ir labi!) Nedaudz negatīvs raksts un daudz negatīvi komentāri. Kaut kādā mērā personīgs raksts, un bezpersoniski komentāri.
- Vai tam ir kāda pedagoģiska vērte? Nu, ja tas būtu joks (nāk prātā ""Oh shut up, you nauseating adolescent!"); bet nē, lielā nopietnībā šaujam ar lielgabalu. Pa zvirbuļiem? Pa zvirbuļiem. Un pa redaktoru, kas stāv zvirbulim aiz muguras; tak redaktoram tas kā pīlei ūdens, šie šāviņi ir nieks viņa bruņām; vien zvirbuli var būt būs pēc tam grūti sakasīt kopā.
:-(

kas ir, tas ir
pirms 4 gadiem
Gabaliņš ar muzeja-ledusskapja salīdzinājumu bija vienīgais svaigums šajā rakstā. Ļoti labi.
Bet pārējais - tipisks subjektivitātes, pesimisma pārņemtas skolnieces vārstījums, kas rada iespaidu par "es gribu būt atšķirīga un pārcilvēcīgi atklāta, dzīve ir bulshits, institūcijas un pseidointelektuāļi tāpat, centīšos izklausīties pietiekami vēsa, bet tāpat parādīšu, ka esmu mācījusies mākslas vēsturi un protu nosaukt arhitektoniskās detaļas".
Pietrūkst jēgpilnāka svaiguma, bez tās "mīļo dienasgrāmatiņ" vaimanāšanas. Ko tādu droši var rakstīt blogā, bet publicēties ne vienmēr uzreiz vajag. Var just, ka raksti dzeju, bet publicistikā ne vienmēr var izbraukt uz asprātīgām metaforām vai kādiem tur vārdu salikumiem.

Un kritika, it īpaši, ja argumentēta, vajadzīga ne jau kaut kādam agresīvam uzbrukumam, bet vienkāršam mugurkaula veidošanas treniņam. Jo šobrīd tekstā visvairāk pietūkst tieši mugurkaula.

negribu
pirms 4 gadiem
Kaut kā dikti patīkami lasāms bija. Nesaprotu komentārus. Ejiet taču līdzi laikam, draugi!

Edgars Raginskis 1
pirms 4 gadiem
Jauna rubrika Satori saturā. Vidusskolnieču pārdomas no cikla "Mīļo dienasgrāmatiņ...".
Pārdomas nenoliedzami vajadzīgas (domāt jau mūsdienās nav populāri, tāpēc jāveicina process), taču vai katras pārdomas pelnījušas iemūžināšanu rakstu zīmēs, neesmu drošs.

Liene Linde
pirms 4 gadiem
Ļoti forša eseja par mākslas, muzeja un mākslas muzeja apmeklētāja attiecībām. Vienīgi par īsu, būtu gribējies lasīt iespaidu apskatus par lielāku skaitu darbu."Ļoti cenšos gribēt gleznot" - jauka asprātība. Nedaudz izbrīna komentāru agresija.

A.L.
pirms 4 gadiem
Nesaprotu pat, ko ar šo domāts pateikt? Ka tieši šāds muzejs un šāda izstādes forma neder vai arī Rozentāla darbus būtu jāpārrada, citādi pasniedzot vidē. Protams, laikam skaidrs, ka izstāde "nepatika". Tad droši vien ir visas iespējas to labot, darbojoties izstāžu kuratora jomā. Tikpat droši, ka tēmas ir iespējams kaut kā (nesaprotamā tonī) pārradīt multimediālās mākslas jomā. Taču - izstāde ir klasisks, īslaicīgs Rozentāla darbu piemineklis Rozentāla darbam, ieguldījumam Latvijas mākslā, idejām un virzieniem, ko mākslinieks radīja un attīstīja. Tāpat jebkura izstādes apmeklētāja, tai skaitā pašas autores, izjūtas un centienus "patērēt" mākslu saukt par pseidointelektuālismu ir gluži bezjēdzīgi, jo kas vispār tas ir? Katrs kā prot, tā uztver, vērtē, savukārt, cik paša katra groži liedz elst, pūst, izsaukties, sēdēt uz grīdas un pārzīmēt un vēl nezin ko citu darīt, ir katra paša ziņā. Pieņemšu šo par to, kas tas, manuprāt, ir - individuālās estētiskas izjūtas un subjektīvu baismu produkts savaldītu emociju esejā. Nu, mūsdienās var eksistēt visas uztveres, izjūtu un izpausmes formas, kas vienam būs sastingušas mākslas izstādes, bet citam augstabauda, bet atkal citam pseidointelektuāli centieni, kurus imitēt, šķiet, liek vide. To gan es saprotu, to uztveru no esejas, un piebalsoju. Taču - nafig!; piedrāzt! Meklē to, kas (ja nu) patīk tajās gleznās, kas ne, rauc degunu, kur gribas; neglaimo nekam. Ainavas tiešām nav tas unikālais, taču kas ir? Tikai detaļu - patīkamo UN netīkamo - meklēšana radīs baudu. Man lielākā daļa izstādīto portretu arīdzan neliekas aizrautību raisoši, toties tajos ir sīkumi, niekumi - kāda acs, kāds gaismas traips, kāds parauts acu vai lūpu kaktiņš savādi smalkā vai rupjā triepienā. Un tās tumsnējās bībeles tēmas, un dabas stihiju apsolījumi. Jā, tur var iekrist un pazust. Un vai nav vienalga, ko biļešu tanta? Starp citu, mūsu mazvērtības izjūtas smeļas mutē ik uz soļa, sevišķi tad, kad izmisīgi gribas, lai mums no sejas nolasa kaut daļu mūsu stāsta, un saprot arī. Nekā nebija. Taču ar izstādi tam maza sakara, ja nu vienīgi, ja ļauj personīgajam nevis uzlabot, bet pasliktināt, vājināt, izkropļot savu baudījumu. Es gan ceru, ka klasiskais muzeja formāts neizzudīs nekad; modernie pārradījumi jau ir ka biezs. Arī Latvijā gluži labi pietiek.

A.L.
pirms 4 gadiem
Postkomentārs: izlasīju vēlreiz paša uzrakstīto (dažu citu atsauksmju mudināts) un sapratu, ka pirmais teikums izklausās nejauki. Par to atvainojos, tā nedomāju, un tālākā tekstā atspoguļoju savu nonākšanu no manām emocijām, līdz manai saprašanai. Taču visiem pa prātam būt nav iespējams, un nevajag!!! Tad būtu vien pelēki putekļi, kā popmūzikas talantšovos, kuros visi cīnās līdzināties vienam kaut kam.

malva
pirms 4 gadiem
Un atkal tas pats (kas visulaik un kas visur)! Varētu jau nobubināt pie sevis ``Pylna Reiga Latgolys mankurtu, gaisa nav (kā Harijs Bernans)!`` un vienkārši nospļauties, bet saka, ka klusēšana dažkārt ir lielāks ļaunums par runāšanu. Tādēļ viedokli nerīšu vis lejā, bet atstāšu virtuālajā izplatījumā.
Viens šeit izsakās, ka notikušais (raksts + komentāri) esot šāviens pa redaktoru un pa ... zvirbuļiem. Vairāk gan izskatās pēc knosīšanās (gadu gadiem ieilgušās) ap sevi, ap pašiem ``rainis = spainis``, ``Janis = janis``, ``latvis = latvānis``, ``latvija = Latvānija`` (J.K. ruporā) līmenī. Lodes no ``lielgabaliem`` tarkšķ un tarkšķ Raiņa, latviešu, Latvijas, nu jau arī Rozentāla virzienā. Un, galvenais, šāvējiem tas tā iepaticies, ka vairs ``gaisa nav``. Laikam jau miera nebūs, kamēr visi (minētie) nebūs izšauti. Ja ar steigu skolu mācību programmās pašizzināšanas nolūkos neieviesīs Aitmatova ``Un garāka par mūžu diena ilgst``.
 ATGRIEZTIES UZ RAKSTU

PĒC TĒMAS SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!