Bibliotēka
31.10.2006

Ērika Zanna mūzika

Komentē
0
Saglabā

Hovards Fīlips Lavkrafts (1890–1937) ir amerikāņu autors, kas pasaules literatūras vēsturē zināms, kā viens no ietekmīgākajiem fantasy, šausmu un zinātniskās fantastikas rakstniekiem 20. gadsimtā. Lavkraftu par savu autoritāti atzinuši tādi rakstnieki kā Horhe Luiss Borhess, Stīvens Kings u.c.
25. oktobrī VFF telpās notika autora daiļradei veltīta ievadlekcija.
Šeit lasāmais stāsts „Ērika Zanna mūzika” sarakstīts 1921. gadā un uzskatāms par vienu no nozīmīgākajiem Lavkrafta rakstu darbiem. Stāstu tulkojusi Inese Kaprāne, tuvākajā laikā sekos arī viņas komentāri. Līdz šim Lavkrafta darbi latviski nav publicēti.

¼ Satori

 

___

Esmu ļoti rūpīgi izpētījis pilsētas kartes, bet tā arī neesmu atradis tajās Rue d’Auseil. Esmu iepazinies ne tikai vien ar šolaiku kartēm, jo apzinos, ka ielu nosaukumi mēdz mainīties. Gluži pretēji — esmu pamatīgi iedziļinājies visos senākajos pilsētas teritorijas aprakstos un personīgi pievērsies katrai pilsētas daļai — lai kādā vārdā tā arī nesauktos, — kas iespējams varētu mani tuvināt ielai, kuru es zināju kā Rue d’Auseil. Bet par spīti visiem maniem centieniem, nepiedodams paliek fakts, ka neesmu vairs atradis ne māju, ne ielu, pat ne aptuveno tās pilsētas daļu, kur pēdējos mēnešos, būdams knaps vietējās universitātes metafizikas students, es dzirdēju Ērika Zanna mūziku.

Es nebrīnos par to, ka atmiņa mani pieviļ, jo laikā, kad mitinājos Rue d’Auseil, mana fiziskā un garīgā veselība bija pamatīgi iedragāta un, cik atceros, turp netiku vedis pat savus pāris retos paziņas. Bet tas, ka vairs nespēju atrast šo vietu, reizē šķiet savādi un mulsinoši, jo tā bija sasniedzama aptuveni pusstundas gājienā no universitātes un tai piemītošās īpatnības diez vai jebkad varētu aizmirst tas, kurš kaut reizi pabijis

Rue d’Auseil. Rue d’Auseil atradās viņpus tumšas upes, kuru iekāva stāvas ķieģeļu noliktavas ar nespodriem logiem un pāri stiepās masīvs melnu akmeņu tilts. Virs upes vienmēr cēlās migla, likās it kā tuvējo rūpnīcu dūmi mūždien aizklātu sauli. No ūdens dvakoja tik neciešamas smakas, ka nekur citur nebiju tādas sajutis, un tās noteikti kādreiz varētu palīdzēt atkal atrast šo ielu, jo es tās uzreiz nešaubīgi atpazītu. Aiz tilta stiepās šauras bruģētas ieliņas ar sliedēm, un tad sekoja pacēlums, sākumā pakāpenisks, bet tālāk neparasti stāvs, tur beidzot bija sasniegta Rue d’Auseil.

Nekad vairs neesmu redzējis otru tik šauru un stāvu ielu kā Rue d’Auseil. Tā bija gandrīz kā klints, slēgta visiem transporta līdzekļiem, sastāvot no vairākiem kāpņu posmiem un noslēdzoties ar augstu efejām apaugušu sienu. Ielas bruģis bija nevienāds, vietumis akmens plātnes, vietumis bruģakmens, vietumis plika zeme ar cauri izlauzušos vārgu zaļpelēku veģetāciju. Nami bija augsti, ar smailiem jumtiem, neticami veci un trakoti sašķiebušies uz aizmuguri, priekšpusi vai sāniem. Gadījās, ka viena otrai pretī stāvošās celtnes abas izliecās uz priekšu, saskaroties viena ar otru virs ielas, veidojot gandrīz vai arku, un, protams, apakšā palikušo ielas daļu pasargājot no gaismas. Pāri ielai no mājas uz māju bija pārmesti pat pāris augšstāvu tilti.

Mani sevišķi pārsteidza šīs ielas iemītnieki. Sākotnēji man šķita, ka viņi ir klusi un atturīgi, bet vēlāk es nospriedu, ka tas ir tādēļ, ka īstenībā viņi visi bija ļoti veci. Es nezinu, kā nonācu līdz dzīvošanai uz šīs ielas. Laikā, kad nokļuvu tur, es nebiju es pats. Biju mitinājies vairākās nabadzīgās ielās, kur mani vienmēr patrieca par īres nemaksāšanu, līdz beidzot es nonācu līdz pussagruvušajai mājai Rue d’Auseil, kura piederēja paralītiķim Blendo. Tā bija trešā māja no ielas tālākā gala un krietni augstāka par visām citām.

Mana istaba atradās piektajā stāvā, tā šeit bija vienīgā apdzīvotā telpa, jo māja bija gandrīz tukša. Naktī, kad atgriezos, dzirdēju dīvainu mūziku no smailā jumta mansarda augšstāvā un nākamajā dienā es par to apvaicājos vecajam Blendo. Viņš teica, ka tas būs bijis vecais vācu vijolnieks, mēmais savādnieks, kurš parakstoties ar vārdu Ēriks Zanns un katru vakaru spēlējot lētā teātra orķestrī. Blendo paskaidroja, ka Zanna vēlme spēlēt vijoli naktī pēc atgriešanās no teātra bija iemesls, kāpēc viņš izvēlējās augsto, izolēto jumta istabiņu, turklāt tās jumta lodziņš bija vienīgā vieta visā ielā, no kuras skatienam pavērās nogāze un panorāma aiz augstās sienas ielas galā.

Kopš tā laika es dzirdēju Zannu katru nakti un, kaut arī viņš man neļāva aizmigt, mani apbūra viņa mūzikas valdzinošā dīvainība. Nebūdams liels mākslas pazinējs, biju tomēr pārliecināts, ka nekad agrāk neko tamlīdzīgu nebiju dzirdējis, un nospriedu, ka viņš ir ļoti oriģināls un ģeniāls komponists. Jo ilgāk es viņu klausījos, jo vairāk viņš mani fascinēja, līdz beidzot pēc nedēļas es sadūšojos un nolēmu iepazīties ar veco vīru.

Kādu nakti, kad viņš atgriezās mājās no darba, es pārtvēru Zannu kāpņu telpā un teicu, ka gribētu uzzināt par viņu kaut ko vairāk un klātienē paklausīties viņa vijoļspēli. Viņš bija maza auguma, kalsns, salīcis vīrs izdilušās drēbēs, ar zilām acīm, grotesku, satīrveidīgu seju un gandrīz pliku galvu. Šķiet, mani pirmie vārdi viņu reizē sadusmoja un izbiedēja. Līdz beidzot mans acīmredzamais draudzīgums nedaudz atkausēja viņa sirdi, un viņš negribīgi deva man zīmi, lai sekoju augšup pa tumšām, čīkstošām un ļodzīgām bēniņu kāpnēm. Viņa istaba, viena no abām slīpi stāvajos bēniņos, atradās rietumu pusē iepretī augstajai sienai, kas veidoja ielas augšējo galu. Istaba bija diezgan liela un vēl lielāka tā likās neparastā tukšuma un nolaistības dēļ. Vienīgās mēbeles bija šaura dzelzs redeļu gulta, netīra izlietne, mazs galdiņš, liels grāmatu plaukts, dzelzs nošu statīvs un trīs vecmodīgi krēsli. Nošu lapas bija nekārtīgi izsvaidītas pa visu grīdu. Sienas bija no plikiem dēļiem un droši vien nekad netika zinājušas apšuvumu, savukārt putekļu kārtas un zirnekļu tīklu klātbūtne vietu pārvērta drīzāk pamestu, nekā apdzīvotu. Acīmredzot Zanna skaistā pasaule atradās kaut kur tālu iztēles kosmosā.

Dodot man zīmi apsēsties, mēmais vīrs aizvēra durvis un aizbultēja tās ar lielu koka aizbīdni, iededza sveci un ar to aizdedzināja vēl vienu, kuru bija atnesis sev līdzi. Tad no matēta futlāra viņš izņēma vijoli un apsēdās uz ērtākā krēsla. Viņš neizmantoja nošu statīvu, un, daudz nekomentējot savu izvēli, vairāk kā stundu spēlēja no galvas, savaldzinot mani ar meldijām, kuras es nekad agrāk nebiju dzirdējis un kurām droši vien bija jābūt viņa paša izgudrotām. Mūzikā neskolotam nav iespējams aprakstīt to patieso būtību. Motīvs nedaudz līdzinājās fūgām ar pasāžām, kuras periodiski atkārtojās visai valdzinošā kvalitātē, taču es pamanīju, ka tajās nav nevienas no dīvainajām noskaņām, kādas citkārt biju saklausījis savā apakšstāva istabā.

Šīs iemīļotās melodijas biju iegaumējis, bieži dungoju un varēju neprecīzi nosvilpot pats priekš sevis, tāpēc brīdī, kad vijolnieks beidzot nolaida savu lociņu, es pavaicāju, vai viņš nevar uzspēlēt kādu no tām. Kad es izteicu šo ierosinājumu, grumbu izvagotā satīram līdzīgā seja zaudēja savu apgaroto rāmumu, ko tā bija ieguvusi spēlēšanas laikā, un šķita parādām to pašu neparasto dusmu un baiļu sajaukumu, kuru pamanīju, pirmoreiz uzrunājot veco vīru. Kādu brīdi es sliecos viņu pārliecināt, nedaudz ieminoties par senilitātes untumiem, pat mēģināju savā namatēvā pamodināt kādu dīvaināku noskaņu, nosvilpojot pāris taktis no tām, ko biju dzirdējis iepriekšējā naktī. Bet ne mirkli ilgāk man neizdevās īstenot savu ieceri, jo, kad mēmais vijolnieks atpazina nosvilpotās skaņas, viņa seja pēkšņi sagriezās izķēmotā grimasē, ko nav iespējams raksturot, un viņa garā, aukstā, kaulainā labā roka pastiepās priekšā manai mutei, lai mani apklusinātu un apturētu šo rupjo atdarināšanu. Kad viņš to bija panācis, ekscentriskums turpinājās — viņš uzmeta bailīgu skatu jumtistabas aizvilktajam logam, it kā baidītos no kāda uzmācības — skats likās dubultabsurds, jo jumtistabiņa atradās tik augstu, ka bija neaizsniedzama pat no visu tuvējo māju jumtiem, un, kā man teica durvju sargs, šis jumtistabas logs bija vienīgā vieta visā stāvajā ielā, no kura pavērās skats pāri sienai kalna galā.

Vecā vīra skatiens man atsauca atmiņā Blendo teikto, un savā ziņā untuma dēļ izjutu spēju kārdinājumu paskatīties ārā uz plašo un galvu reibinošo panorāmu ar mēnesgaismas izgaismotajiem jumtiem un pilsētas ugunīm lejā no kalna, kuru nebija redzējis neviens cits Rue d’Auseil iemītnieks, tikai šis īgnais mūziķis. Es pavirzījos uz jumtistabas loga pusi un mēģināju atvilkt neizskatīgos aizkarus, kad biedējošā niknumā, vēl lielākā kā iepriekš, mēmais īrnieks atkal strauji metās man klāt. Šoreiz viņš nervozi māja uz durvju pusi, ar abām rokām pūlēdamies mani aizvilkt līdz izejai. Izjūtot pamatīgu riebumu pret namatēvu, es pavēlēju viņam laist mani vaļā un teicu, ka tagad nu gan es tūlīt pat iešu prom. Viņa ciešais satvēriens nedaudz atmaiga, un, kad viņš redzēja manu patieso riebumu un aizvainojumu, likās viņa dusmas norimās. Pēc mirkļa slābāka tvēriena roka atkal cieši un krampjaini ieķērās manā plecā, bet šoreiz draudzīgākā tonī, piespiežot mani apsēsties krēslā, pēc tam skumji domīgā skatā pārliecies pār papīriem nomētāto galdu, viņš sāka kaut ko gari un plaši rakstīt ar zīmuli samudžinātā svešzemnieka franču valodā.

Lapā, kura beidzot nonāca pie manis, viņš lūdza man piedošanu un iecietību. Zanns rakstīja, ka viņš esot vecs un vientuļš, savādu baiļu un nervu kaišu pārņemts, kuras saistītas ar viņa mūziku un citām lietām. Viņam esot bijis prieks, ka klausījos viņa mūziku, un viņš izteica vēlēšanos, lai vēl kādreiz atnāku ciemos un neņemu galvā viņa ekscentriskumu. Tomēr citiem viņš nevarot spēlēt priekšā savas dīvainās melodijas un nevarot ciest, ja viņam tās jādzird no citiem, tāpat arī viņu tracina, ja kāds aiztiek kaut ko un pieskaras kaut kam viņa istabā. Līdz mūsu sarunai kāpņutelpā viņš neesot iedomājies, ka es savā istabā varu noklausīties viņa muzicēšanu, un tāpēc lūdza man, vai nevaru parunāt ar Blendo par istabas īri vēl kādu stāvu zemāk, kur es nevarētu viņu izdzirdēt naktī. Viņš rakstīja, ka varētu samaksāt īres cenas atšķirību.

Kamēr es sēdēju, cenšoties atšifrēt nebaudāmo franču valodu, jutos mazliet iecietīgāks pret veco vīru. Viņš bija fizisku un garīgu ciešanu upuris, gluži kā es, turklāt metafizikas studijas man bija iemācījušas labsirdību. Klusumā aiz jumtistabas loga atskanēja viegla čaboņa — nakts vējā droši vien iečīkstējās slēģi, un nezin kāda iemesla dēļ es paskatījos uz jumta logu gandrīz tikpat nikni kā pirmīt Ēriks Zanns. Kad biju ticis galā ar lasīšanu, es savam namatēvam paspiedu roku, un mēs šķīrāmies kā draugi.

Nākamajā dienā Blendo man piešķīra vēl dārgāku istabu trešajā stāvā starp diviem dzīvokļiem, kuri piederēja kādam augļotājam gados un cienījamam mēbeļu tapsētājam. Ceturtais stāvs palika tukšs.

Nebija jāpaiet ilgam laikam, lai pārliecinātos, ka Zanna karstā vēlme pēc manas kompānijas nav bijusi tik liela, kā likās sākumā, kad viņš mani pārliecināja pārcelties dzīvot zemāk par piekto stāvu. Ciemos viņš mani nelūdza, bet, kad es ierados, viņš jutās neomulīgi un spēlēja kaut ko gluži mehāniski. Parasti tas notika naktīs — pa dienu viņš gulēja un tāpat nevienu istabā neielaida. Manas simpātijas pret viņu nepieauga, kaut gan mansards un dīvainā mūzika uz mani atstāja savādi fascinējošu iespaidu. Mani pārņēma neparasta vēlēšanās paskatīties ārā pa jumtistabas logu aiz sienas, lejup uz neredzamo nogāzi un daudziem visur pilsētā izkaisītajiem krāšņajiem namu jumtiem un to smailēm. Reiz teātra darba laika stundās, kad Zanns bija prom, es uzrausos augšā uz bēniņiem, bet durvis bija aizslēgtas.

Man tomēr izdevās atkal saklausīt vecā mēmā vīra naksnīgo vijoļspēli. Sākumā klusiņām uz pirkstgaliem es aizlavījos līdz savai agrākajai istabai piektajā stāvā, tad kļuvu vēl pārgalvīgāks un uzkāpu vēl augstāk pa čīkstošajām kāpnēm, kas veda uz smailo bēniņstāvu. Tur šaurā gaitenītī aizslēgtu durvju priekšā, kurām pat atslēgas caurums bija aizklāts, bieži dzirdēju tādas skaņas, kas manī viesa neizsakāmas bailes, reizē neskaidra brīnuma apjausmu un pamazām savērpjošas mistērijas šausmas. Nevarētu teikt, ka skaņas būtu pretīgas — tā tas nebūt nebija, drīzāk tām piemita skanējums, kas nelīdzinājās nekam no šīs zemeslodes, un reizēm dažos intervālos tās, šķiet, ieguva tādu polifoniskumu, kādu, manuprāt, diez vai jelkad spētu no sava instrumenta izvilināt viens vijolnieks. Ēriks Zanns nenoliedzami bija neatklāts vērienīgs ģēnijs. Jo tālāk uz priekšu ritēja nedēļas, jo nevaldāmāka kļuva mūzika, savukārt vecais mūziķis palika arvien kalsnāks un arvien nožēlojamāks savā izvairīgumā. Tagad jau viņš atteicās mani pieņemt, lai arī kādā laikā es nenāktu, un izvairījās no manis vienmēr, kad sastapa mani kāpņu telpā.

Tad vienu nakti, klausoties pie durvīm, es izdzirdēju spalgi griezīgu vijoles pāraugšanu haotiskā skaņu kakofonijā; šis elles troksnis, kurš patiešām lika sākt šaubīties par manu sašķobīto veselo saprātu. Ja tas nebūtu nācis vien no šī sava atsegtā portāla, tas būtu bēdīgs pierādījums tam, ka šausmas ir reālas — atskanēja šausminošs, neartikulēts kliedziens, kādā var iebļauties vien mēmie un kāds rodas tikai pašu baisāko šausmu vai ciešanu brīžos. Es vairākkārt pieklauvēju pie durvīm, bet nesaklausīju nekādu atbildi. Pēc tam kādu brīdi pagaidīju tumšajā kāpņutelpā, drebinoties no aukstuma un bailēm, līdz beidzot izdzirdēju nabaga mūziķa vārgos centienus piecelties no grīdas, mēģinot pieturēties pie krēsla. Pārliecinājies par to, ka viņš pēc nokrišanas ģībonī ir atguvis samaņu, es atkal atsāku klauvēšanu, vienlaikus skaļi un pārliecinoši sakot savu vārdu. Dzirdēju kā Zanns aizstreipuļo līdz jumtistabas logam un aiztaisa gan slēģus, gan loga rāmju režģus, tad atsteberēja līdz durvīm, kuras nedroši atvēra, lai ielaistu mani iekšā. Šoreiz prieks par manu klātbūtni bija īsts, jo viņa samocītajā sejā iemirdzējās atvieglojums, un viņš ieķērās manā mētelī, kā bērns ieķeras mātes brunčos.

Patētiski sapurinot, vecais vīrs mani piespieda apsēsties krēslā, bet pats iegrima otrā krēslā, tam blakus uz grīdas bezrūpīgi gulēja vijole un lociņš. Kādu laiku viņš sēdēja kā sastindzis, dīvaini drebot un saglabājot paradoksālu sasprindzinātības un iebiedētas klausīšanās iespaidu. Pēc tam viņš izskatījās apmierināts un, šķērsām pārliecies pār galdu, uzrakstīja mazu lapiņu, kuru man iedevis, atgriezās pie galda un sāka kaut ko steidzīgi bez apstāšanās rakstīt. Savā zīmītē viņš man lūdzās žēlastības vārdā un manis paša ziņkārības dēļ pagaidīt tepat, kur esmu, kamēr viņš pabeigs pilnu izklāstu vācu valodā par visiem brīnumiem un briesmām, kuras viņu piemeklējušas. Es gaidīju, un mēmā vīra zīmulis uz papīra steidzās uz priekšu.

Tas iespējams notika stundu pēc tam, kad biju pacietīgi gaidījis, un kamēr vecā mūziķa drudžaini rakstītās lapas bija krājušās kaudzē. Es ievēroju, ka Zanns satrūkstas, it kā no kāda šausminoši šokējoša mājiena. Caururbjošu skatu viņš vērās aizkariem aizvilktajā jumtistabas logā un drebēdams klausījās. Tad gandrīz kā iedomās arī es pats izdzirdēju skanējumu, tā nebija gluži biedējoša skaņa, tomēr izteikti zema un bezgalīgi tāla mūzikas melodija, kas vedināja mani uz domām, ka spēlētājs varētu atrasties vienā no tuvējām mājām vai pat drīzāk kādā no mājokļiem aiz augstās sienas, kur man nekad nebija izdevies paraudzīties. Uz Zannu tas atstāja briesmīgu iespaidu, jo, nometis zīmuli, viņš pēkšņi piecēlās, paķēra vijoli un sāka satricināt nakti ar vēl mežonīgāku vijoļspēli par to, kādu agrāk biju dzirdējis atskanam pēc viņa vijoles lociņa pavēles, izņemot pēdējoreiz aiz aizslēgtajām durvīm noklausīto.

Būtu bezjēdzīgi mēģināt aprakstīt Ērika Zanna spēlēšanu tajā baisajā naktī. Tas briesmīgumā pārspēja visu, ko jebkad bija nācies dzirdēt, arī tāpēc, ka varēju redzēt gan viņa sejas izteiksmi, gan varēju apjaust, ka šoreiz viņu spēlēt ir mudinājušas stindzinošas bailes. Viņš centās radīt troksni, lai novērstu kaut ko un aizdzītu to projām, šo „kaut ko” es nespēju pat iedomāties, kaut gan jutu, ka tam bija jābūt kam ļoti varenam un bijību raisošam. Spēlēšana pārauga fantastiskā, izaicinošā un histēriskā skanējumā, tomēr līdz pēdējam saglabāja liela ģēnija vērienīgumu, kāds zināms piemita šim dīvainajam vecajam vīram. Es atpazinu atmosfēru un noskaņu — tā bija mežonīga ungāru deja, kura bija tik populāra teātros, un es acumirklī apjautu, ka šī ir pirmā reize, kad dzirdu Zannu spēlējam cita komponista skaņdarbu.

Skaļāk un skaļāk, aizvien nevaldāmāk un nevaldāmāk nāca arvien jauni šīs izmisušās vijoles kliedzieni un vaimanas. Vijolnieks bija briesmīgi izmircis sviedros un salīcis kā pērtiķis, nepārtrauktā izmisumā skatoties uz aizvilkto jumtistabas logu. Viņa neprātīgi sasprindzinātajās acīs, man šķita, es pamanīju ko līdzīgu neskaidriem satīriem un bakhanāliju dzīrotājiem, kuri dejoja un kā neprātīgi griezās cauri zibeņos trakojošiem mākoņu un miglas bezdibeņiem. Un tad man likās, ka dzirdu spalgu nesatricināmu skaņu, kas vairs nenāca no vijoles, tā bija klusa, nesteidzīga, pavēloša, izsmejoša skaņa kaut kur tālu rietumos.

Šajā mirklī slēģi iečīkstējās kaucošajā nakts vējā, kurš spēji iesitās logā no ārpuses kā atbilde uz trako spēlēšanu iekšpusē. Zanna kliedzošā vijole tagad pārspēja pati sevi, izdvešot tādas skaņas, kādas nekad nebūtu domājis izdzirdēt no vijoles. Slēģi iečīkstējās vēl skaļāk, vēja brāzmas lauzās stikla rūtīs, cenšoties atraut logu. Tad no ilgiem, neatlaidīgajiem triecieniem stikli saplīsa lauskās un iekšā ielauzās dzestrs vējš, pamatīgi nodrebinot sveču liesmu un no galda aizpūšot papīra lapas, kurās Zanns bija sācis stāstīt savu šausmīgo noslēpumu. Es paraudzījos uz Zannu un redzēju, ka vēršanās uz jumtistabas loga pusi vairs nebija apzināta. Viņa zilās acis likās izspiedušās uz āru, stiklainas un vairs neko neredzošas, un viņa trakā vijoles spēlēšana bija kļuvusi par aklu, mehānisku un neatpazīstamu orģiju, kādu nekad nespēs aprakstīt neviena spalva.

Pēkšņa vēja brāzma, stiprāka par visām iepriekšējām, paķēra viņa manuskriptu un trieca to pret jumtistabas logu. Es sekoju, izmisīgi mēģinot notvert gaisā lidojošās lapas, bet tās bija aizpūstas prom ārā pa logu vēl pirms sasniedzu izdauzītā loga rāmi. Tad man atausa atmiņā senā vēlēšanās paskaitīties laukā pa šo jumtistabas logu, vienīgo visā Rue d’Auseil, kur skatam pavērās nogāze aiz sienas un visas pilsētas panorāma. Bija ļoti tumšs, taču pilsētas ugunīm jau vajadzēja būt iedegtām, tāpēc pilsētas panorāmu cerēju ieraudzīt par spīti lietum un vējam. Taču, kad, sveču liesmiņām drebot vējā un prātu zaudējušajai vijolei gaudojot tam līdzi, palūkojos lejup, es neredzēju nekādu pilsētas skatu, nekādas draudzīgas uguntiņas, kas spīdētu pretī no pazīstamām ieliņām, tā vietā — tikai un vienīgi bezgalīgu kosmisku melnumu, jebkādas iztēles spējas pārkāpjošu kustībā un mūzikā dzīvojošu izplatījumu, kam nebija ne mazākās līdzības ar kaut jel ko uz visas zemeslodes. Un kamēr es tur stāvēju, patiesās šausmās skatoties, vējš nopūta abas sveces vecajā, smailajā jumtistabiņā, mani atstājot negantā un necaurredzamā tumsā ar pilnīgu haosu un elles valstību manā priekšā un naksnīgā dēmoniskā neprātā rēcošo vijoli man aiz muguras.

Es streipuļoju atpakaļ bez mazākās iespējas aizšķilt uguni, uzgrūžoties galdam, apgāžot krēslu un visbeidzot kaut kā aiztaustoties līdz vietai, kur piķa melnumā kliedza šokējošā mūzika. Galvenais glābt savu ādu un vismaz censties glābt Ēriku Zannu, lai kādi spēki arī man nestātos pretī. Vienā mirklī man šķita, ka man pieskaras kaut kas ledains. Es iekliedzos, bet manu kliedzienu apslāpēja derdzīgā vijole. Pēkšņi no melnās tumsas neprātā zāģējošais lociņš uz mirkli man trāpīja, un es nopratu, ka atrados ļoti tuvu vijolniekam. Es paliecos uz priekšu, pieskāros Zanna krēsla atzveltnei un tad, sataustījis viņa plecu, to krietni paraustīju cerībā viņu atgriezt atpakaļ pie veselā saprāta.

Viņš nereaģēja un vijole joprojām spalgi spiedza bez apstājas. Es pastiepu roku, lai pieskartos viņa galvai, kuras mehānisko locīšanos es taču varēju apturēt, un es kliedzu viņam ausī, ka mums abiem ir jābēg projām no nakts melnumā neizprotamajām lietām. Ne viņš man ko atbildēja, ne arī mazināja savas neizturamās mūzikas neprātu, kamēr likās tumsā un juceklī visapkārt jumtistabiņai dejo dīvainas vēja strāvas. Kad mana roka aizskāra Zanna ausi, es nodrebēju, kaut gan pats nesapratu kāpēc — nesapratu līdz brīdim, kad sataustīju viņa nekustīgo seju. Tā bija ledus auksta, sastingusi seja, bez ieelpām un izelpām, stiklainās acis bija izspiedušās uz āru un truli blenza tukšumā. Un tad, gluži kā dievišķā brīnumā, kaut kā atradis durvis un atšāvis vaļā lielo koka bultu, es mežonīgā ātrumā metos projām no šīs radības ar stiklainajām acīm tumsā un no šīs nolādētās vijoles dēmoniskajiem rēcieniem, kuras trakums turpināja pieaugt pat, kad skrēju projām.

Lecot, slīdot, lidojot lejā pa šiem bezgalīgajiem tumšās mājas pakāpieniem, aiztraucoties neprātā projām pa šauro, stāvo un seno ielu ar pakāpieniem un sašķiebtām pussabrukušām mājām, reizēm noripojot zemē pa kāpnītēm un aizķeroties aiz akmeņogļu gabaliem, beidzot nonācu līdz zemākām ieliņām un smirdīgās kanjonmūru upi. Es dzinos pāri lielajam melnajam tiltam uz mums zināmām platākām, veselīgākām ielām un bulvāriem. Tie visi ir briesmīgie iespaidi, kas velkas man līdzi. Un es atminos, nebija vēja, un mēness bija paslēpies, un mirgoja visas pilsētas gaismas.

Par spīti visiem maniem rūpīgajiem meklējumiem un pētījumiem, kopš tā laika man nekad vairs nav izdevies atrast Rue d’Auseil. Bet es nemaz neesmu tik apbēdināts ne vien par manu neizdošanos, ne arī par neiedomājamo bezdibeņu pazušanu, par kuriem vēstīja tik cieši sarakstītās lapas, kuras vienīgās būtu varējušas izskaidrot Ērika Zanna mūziku.

 

No angļu valodas tulkojusi Inese Kaprāne. Oktobris, 2006. gads.

Hovards Fīlips Lavkrafts

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!