Domas
21.08.2012

Saldā diktatūras garša

Komentē
0
Saglabā

Kadrs no Čārlija Čaplina filmas "Lielais diktators"

Uzreiz ir jāsāk ar atkāpi. Lai arī diktatori parasti ir visu acu priekšā, tomēr nekad nav īsti skaidrs, ko mēs redzam. Visvienkāršāk ir pieņemt, ka attēls atbilst iekšējai būtībai un ka diktators patiešām savā asinskārē vēlas savu pretinieku nāvi vai ieslodzīšanu cietumā. Ka rīcība atspoguļo personas iekšējo pārliecību.

Piemēram, samērā nesen skaļi izskanēja kāds pētījums, kura autori veidoja un salīdzināja Ādolfa Hitlera, Sadama Huseina un Kima Čen Ira personības profilus [1]. Visiem trim minētajiem tika konstatētas izteiktas sadisma, paranojas, antisociālas un narcisma pazīmes.

Tā ir kļūda. Anderss Bērings Breivīks kādā intervijā norādīja, ka esot ilgi cīnījies ar sevi, līdz apguvis spēju nogalināt līdzcilvēkus [2]. Cilvēkiem vispār ir svarīgi saglabāt pozitīvu paštēlu un izskaidrot savu ētiski apšaubāmo rīcību ar apstākļiem, nepieciešamību vai kādu ideoloģisku augstāku mērķi, kura sasniegšana attaisno izmantotos līdzekļus. Tā darīja Hitlers, tā darīja Staļins, tā dara lielākā daļa cilvēku. Šī iemesla dēļ zināšanas par diktatoriem ir diezgan nosacītas.

Es iesaku diktatoru diagnosticēšanu sākt no pavisam citas puses. Par diktatoru gandrīz nekad nepiedzimst, tādēļ mums ir lielisks materiāls diktatora salīdzināšanai pašam ar sevi – kāds viņš bija pirms nokļūšanas pie varas, un vai vēlāk viņa uzskati, rīcība mainījās. Lūk, daži pārdomu vērti fakti no savstarpēji atšķirīgu diktatoru un autokrātu dzīves.

Vladimirs Putins. Vienkāršs, parupjš puisis no Ļeņingradas mikrorajona, kurš aizraujas ar spiegu filmām un nokļūst VDK. Juku laikos, pateicoties labām svešvalodu zināšanām un varbūt arī kontaktiem, tiek iesaistīts vietējā elitē, kas nodarbojas gan ar politiku, gan 90. gadu sākumam raksturīgu biznesu. Tur rada par sevi labu priekšstatu un ar laiku nokļūst jau Krievijas prezidenta administrācijā un kļūst par Borisa Jeļcina mantinieku. "Novaja Gazeta" žurnālistu pētījums diezgan sīki attēlo Putina psiholoģisko portretu. Saskaņā ar viņu interpretāciju, izšķirošā loma Putina pārvērtībā no robusta, bet lietišķa valsts galvenā ierēdņa [3] par varu izbaudošu autokrātu ir bijusi Krievijas pareizticīgās baznīcas vadītājiem, kuri saskatīja Putinā Dieva dotu iespēju stiprināt Krieviju un baznīcas lomu tajā [4].

Askars Akajevs. Kirgīzijas Zinātņu akadēmijas prezidents, starptautiski zināmais fizikas doktors kā kompromisa kandidatūra tika ievēlēts par pirmo Kirgizstānas PSR prezidentu. Akajeva uzdevums bija veidot valsts pārvaldes sistēmu etnisku pretrunu un ekonomisku problēmu plosītā valstī bez demokrātijas pieredzes, un vēl līdz 1993. gadam rietumu presē viņš tika raksturots kā liberāls un prodemokrātisks valsts vadītājs [5]. 1995. un 2000. gada vēlēšanas gan neiztika bez viltojumiem, kuru dēļ starptautiski tās tika atzītas par negodīgām. Akajeva prezidentūra kļuva arvien korumpētāka, patmīlīgāka un varaskārāka. 2005. gadā nemieru dēļ viņš ar ģimeni aizbēga no valsts un nolika pilnvaras.

Kims Čen Irs. Ziemeļkorejas revolūcijas līdera Kima Ir Sena dēla klasesbiedrene atceras, kā jaunais Kims, kuru klasesbiedri dēvējuši par Juru, mīlējis rietumniecisko un organizējis viņiem skolā Jaungada svinības, fotografēšanos albumiem, izlaidumus – neko tādu korejieši vēl nebija piedzīvojuši [6]. Pēcāk dēls ilgus gadus pavadīja tēva ēnā kā mūžīga otrā persona, lai saņemtu mantojumā vienu no dīvainākajām valstīm pasaulē. Pie varas viņš nonāca tam visnepiemērotākajā brīdī deviņdesmito gadu pirmajā pusē, kad tik noderīgais PSRS atbalsts bija zudis, bet papildus vēl valsti mocīja neražas gadi. Nekāda tuvināšanās rietumiem viņa valdīšanas gados Ziemeļkorejā nenotika, drīzāk pretēji – valsts kļuva par pasaulē noslēgtāko teritoriju un slīga nabadzībā un atpalicībā. Tieši Kima Čen Ira laikā Ziemeļkorejā totalitārisms tika izkopts līdz pilnībai.

Aleksandrs Lukašenko. Kā reiz kādā intervijā izmetusi viņa sieva: mans Saša jau nekur ilgi neuzkavējas. Bijis izskatīgs puisis, paticis meitenēm un organizējis ballītes [7]. Ieguvis augstāko izglītību, dienējis robežsardzē, iestājies kompartijā, bieži mainījis dažādus amatus, līdz īsi pirms Padomju Savienības sabrukuma kļuvis par sovhoza direktoru. Ievēlēts par deputātu pirmajā demokrātiskajā parlamentā Baltkrievijā, kļuvis par pretkorupcijas komisijas vadītāju. Uz šī viļņa [8] tad arī ievēlēts par prezidentu un atbilstoši savai izpratnei sācis veidot baltkrievu tautas vienotību.

Muamars Kadafi. Lībija līdz sešdesmitajiem gadiem bija viena no pasaules nabadzīgākajām valstīm. Kad tika atklāta nafta un sākta plaša tās ieguve, valsts strauji kļuva turīgāka, tomēr ar autokrātisku un korumpētu karali priekšgalā. Kamēr karalis ārstējās ārzemēs, varu bez asinsizliešanas pārņēma jaunu militāristu grupa un pasludināja republiku. Tās priekšgalā nonāca harismātiskais, izskatīgais Kadafi. Kad no ASV valdības tika saņemts atteikums lūgumam pārdot ieročus armijas vajadzībām, Kadafi acīmredzami apvainojās, pieprasīja būtiski samazināt darbinieku skaitu ASV vēstniecībā un sāka sadarbību ar PSRS [9]. Ar laiku Kadafi attīstīja savu valsts pārvaldes iekārtu, sponsorēja teroristus, iesaistījās citās arvien dīvainākās darbībās.

Šie ir virspusēji fakti par ļoti dažādiem līderiem autokrātiem, bet nevienā no gadījumiem mēs nevaram teikt, ka jau kopš bērnības, jaunības būtu redzamas kādas uzkrītošas rakstura dīvainības, kas minēto personu ļautu identificēt starp citām. Patiesībā es apšaubu, vai vispār viņi būtu tikuši līdz valsts vadīšanai, ja tādas dīvainības būtu bijušas iepriekš uzskatāmi redzamas.

Rakstura īpatnības, dīvainības vislabāk sāk izpausties neierobežotas vai gandrīz neierobežotas varas apstākļos. Kāpēc? Ikdienā mēs pietiekami bieži sastopamies ar cilvēkiem, no kuriem esam atkarīgi vai kuri, mazākais, nav atkarīgi no mums. Līdz ar to varam būt diezgan droši – ja sāksim uzvesties dīvaini, nekavējoties sekos līdzcilvēku reakcija. Kļūstot par absolūtu vadītāju, no cilvēka sāk visi baidīties. Objektīva, kritiska vērtējuma saņemšanas iespējas tuvojas nullei. Tādēļ negatīvās rakstura īpašības, gluži kā nezāles, vairs nekas neattur no sazelšanas. Un tad kādā brīdī mēs jau varam runāt par kārtējo trako, no realitātes atrauto diktatoru.

Protams, ne jau tikai valstu vadītāji ir pakļauti realitātes trūkuma riskam. Līdzīgi gadījumi ar neierobežotas varas nesējiem ir novēroti arī citās situācijās, kur starp indivīdiem pastāv izteiktas varas pozīcijas. Viens no spilgtākajiem pēdējo gadu skandāliem šajā jomā ir amerikāņu karavīru veiktā ieslodzīto spīdzināšana Abu Graibas cietumā Irākā [10]. Tomēr tas ne tuvu nav vienīgais, varbūt tikai vislabāk dokumentētais līdzīgs gadījums. No Otrā pasaules kara laikiem ir saglabājies daudz stāstu par represīvo iestāžu darbinieku nekontrolētu varmācību, ņirgāšanos par sev pakļautajiem. Sarakstu varētu turpināt ar neskaitāmiem līdzīgiem atgadījumiem dažādās valstīs un laikos.

Luijam XIV pieder teiciens: "Valsts, tas esmu es." Bet ne jau viņš vienīgais ir domājis līdzīgi. Kadafi draudēja tautai, ka Lībija bez viņa nepastāvēs, bez Putina arī Krievija sagrūšot. Vai Putins pats tā domā? Domāju, ka jā. Autovadītājs, galdnieks, datorspeciālists ar laiku sāk izjust savu darba instrumentu kā sava ķermeņa turpinājumu. Kāpēc lai ilggadējiem "varas vertikāles" saimniekiem nerastos šāda izjūta par valsti?

Par nelaimi autokrātiem arī protestus, kritiku un vēlmi mainīt pastāvošo sistēmu viņi sāk uztvert kā personīgu uzbrukumu sev, kā mēģinājumu nodarīt sāpes, ievainot vai nogalināt. Būtībā tajā brīdī viņi jau ir zaudējuši cīņā par varu.
 


[1] Coolidge F. L., Segal D. L. (2009). Is Kim Jong-il like Saddam Hussein and Adolf Hitler? A personality disorder evaluation. Behavioral Sciences of Terrorism and Political Aggression, 1, 195–202. http://www.uccs.edu/~faculty/fcoolidg/Kim%20Jong-il%202009%20Behavioral%20Sciences%20of%20Terrorism.pdf
[2] Koranyi B., Gibbs W. Norway mass killer Anders Behring Breivik tells terror trial he was a ‘normal,’ ‘nice person’. http://news.nationalpost.com/2012/04/20/norway-mass-killer-anders-behring-breivik-tells-terror-trial-he-was-a-normal-nice-person/
[3] Прямая линия с Президентом России, 2001 год. ОРТ и РТР. http://www.youtube.com/watch?v=yeEgjk2ClLs
[4] Блаженный В. (2012). Владимир Путин: Анатомия личности. http://www.novayagazeta.ru/politics/53963.html
[5] Байсалов Э. (1999). Роль личности в истории: выбор президента Акаева. http://neweurasia.info/archive/2000/tribuna/04_10_kg-Akaev.html
[6] Одноклассница Ким Чен Ира рассказала о его школьных годах. НТВ. http://www.ntv.ru/novosti/254473/
[7] Ляшкевич А. (2005). Супруга президента Белоруссии Галина Лукашенко: Саша ходил ко мне на свидания за четыре километра. Комсомольская правда в Белоруссии. http://www.kp.ru/daily/23587.4/45042/
[8] Jāpiemin arī atentāta mēģinājums, kas pret Lukašenko tika veikts priekšvēlēšanu kampaņas laikā. Kas vēl vairāk varētu veicināt pretkorupcijas komisijas vadītāja popularitāti?
[9] Gaddafi Rise to Power in Libya: Libyan Revolution 1969–1972. http://www.paperlessarchives.com/qaddafi_rise_to_power_in_libya.html
[10] Hersh S. M. (2004). Torture at Abu Ghraib. The New Yorker. http://www.newyorker.com/archive/2004/05/10/040510fa_fact

Tēmas

Reinis Lazda

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!