Komentē
1
Saglabā

Publicējam amerikāņu fantāzijas rakstnieka Hovarda Filipsa Lavkrafta (1890–1937) stāstu "Dagons" no nupat apgādā "Prometejs" izdotā krājuma. Latviski tulkojis Kaspars Zalāns.

Šo es rakstu, būdams ievērojamā gara saspringumā, jo, kad iestā­sies nakts, manis vairs nebūs. Bez graša un beidzoties narkotikām, kas vienīgās padara dzīvi ciešamu, es vairs nespēšu izturēt mokas; es metī­šos laukā pa šo mansarda logu uz nešķīsto ielu lejā. Neuzskatiet mani par vārguli vai deģenerātu morfija verdzības dēļ. Kad būsit izlasījuši šīs steigā apskribelētās lapas, tikai tad varēsit spriest, kaut nekad pilnībā neaptver­sit, kāpēc man ir nepieciešama aizmirstība vai arī nāve.

Mūsu kuģis, kurā es biju kravas uzraugs, kļuva par upuri vācu jūras reideram vienā no atvērtākajām un visretāk šķērsotajām plašā Klusā oke­āna daļām. Lielais karš bija vēl tikai iesācies, un friču okeāna spēki vēl nebija pilnībā noslīguši līdz vēlākajai degradācijai, tāpēc mūsu kuģis tika padarīts par likumīgu trofeju, kamēr pret mums — tās apkalpi — izturē­jās ar taisnīgumu un rūpēm, kas pienācās kara gūstekņiem. Patiešām — mūsu sagūstītāju disciplīna bija tik vaļīga, ka piecas dienas pēc tam, kad tikām notverti, man izdevās vienam aizbēgt nelielā laivā ar ūdeni un pār­tikas krājumiem ilgam laikam.

Kad beidzot attapos brīvs un viļņu varā, man bija maz sajēgas par apkārtni. Nebūdams spējīgs jūrasbraucējs, pēc saules un zvaigznēm es varēju vien aptuveni minēt, ka atrados mazliet uz dienvidiem no ekva­tora. Par garuma grādiem neko nezināju, un nebija redzama ne kāda sala, ne krasts. Laikapstākļi turējās skaidri, un nezināmu dienu skaitu es bez­mērķīgi dreifēju zem svilinošās saules, gaidīdams kādu garāmbraucošu kuģi vai cerēdams uz izsviešanu apdzīvojamas zemes krastos. Bet neparā­dījās nedz kuģis, nedz zeme, un zilās, viļņojošās jūras nebeidzamajā pla­šumā un vientulībā es sāku zaudēt cerību.

Pārmaiņa notika, kamēr gulēju. Tās norisi es nekad neuzzināšu, jo mans miegs, lai arī nemierīgs un sapņu apsēsts, bija nepārtraukts. Kad beidzot pamodos, atklāju sevi pa pusei iesūktu gļotaina, ellišķīgi tumša muklāja plašumā, kas monotoni viļņains stiepās, cik vien tālu acs rādīja; mana laiva tajā bija iestigusi kādu gabalu tālāk.

Varētu padomāt, ka mana pirmā sajūta par tik vērienīgu un negai­dītu apkārtnes izmaiņu būtu izbrīns, bet patiesībā vairāk izjutu šaus­mas nekā pārsteigumu, jo gaisā un pūstošajā augsnē bija draudīgums, kas mani sastindzināja līdz pašiem dziļumiem. Visa apkārtne bija derdzīga, pilna ar trūdošām zivju atliekām un citām grūtāk aprakstāmām radī­bām, kuras es redzēju spraucamies laukā no šī nebeidzamā līdzenuma derdzīgajiem dubļiem. Iespējams, man nevajadzētu cerēt vienkāršos vār­dos aprakstīt neizsakāmo šausmīgumu, kas var mist pilnīgā klusumā un tukšā bezgalīgumā. Nekas nebija dzirdams un redzams, neskaitot nepār­trauktu melnu gļotu platību; bet tieši pilnīgais nekustīgums un viendabī­gais skats mani nomāca ar šķebinošām bailēm.

No debesīm svilināja saule, kas man šķita gandrīz vai melna savā bezmākoņu nežēlībā, itin kā atstarotu tintes melno purvāju zem kājām. Ierāpies muklājā izmestajā laivā, sapratu, ka tikai viena teorija var izskaidrot manu stāvokli. Tam bija jābūt vēl nedzirdētas jaudas vulkāna izvirdumam, kas uzrāva virszemē daļu no okeāna gultnes, atklājot teri­torijas, kas neskaitāmus miljonus gadu atradušās noslēptas zem neiz­mērāmām ūdens dzīlēm. Tik plaša bija šī jaunā zeme, kas augšāmcēlu­sies zem manis, ka es nespēju saklausīt pat visvārāko bangojošā okeāna skaņu, lai cik ļoti piepūlētu ausis. Nebija arī jūras putnu, kas varētu knābāt mirušās būtnes.

Vairākas stundas domāju un skumu, sēdēdams laivā, kas gulēja uz sāna un tādējādi sniedza nelielu pavēni, saulei slīdot pāri debesīm. Die­nai ejot, zeme sāka zaudēt savu līpenīgumu, un šķita, ka neilgā laikā būs izžuvusi pietiekami, lai es varētu pa to pārvietoties. Tonakt gulēju maz un nākamajā dienā sagatavoju saini ar ūdeni un ēdienu, lai varētu doties pa sauszemi pazudušās jūras un iespējamā glābiņa meklējumos.

Trešajā rītā augsne bija kļuvusi pietiekami sausa, lai pa to viegli varētu staigāt. Zivju smārds bija tracinošs, bet mani satrauca krietni vien draudīgākas lietas, lai es pievērstu uzmanību tik niecīgai bēdai, tāpēc drosmīgi devos nezināmā virzienā. Visu dienu es neatlaidīgi virzījos uz rietumiem, par mērķi izmantodams pauguru, kurš bija augstāks par jebkuru citu pacēlumu viļņainajā tuksnesī. Nakti pārlaidu paša veidotā apmetnē un nākamajā dienā turpināju ceļu uz pauguru, lai gan tas šķita knapi nācis tuvāks, kopš pirmoreiz to saskatīju. Līdz ceturtajam vaka­ram biju sasniedzis uzkalnu, kas izrādījās krietni augstāks, nekā rādījās no attāluma; to apņemošā ieleja padarīja kalna reljefu asāku uz apkārtējā fona. Pārāk noguris, lai kāptu, es apgūlos tā ēnā.

Nezinu, kāpēc tonakt mani sapņi bija tik mežonīgi; bet, pirms dil­stošais, tomēr neticami uzbriedušais mēness bija pacēlies augstu virs aus­trumu līdzenuma, es pamodos aukstos sviedros un apņēmos vairs negu­lēt. Biju pieredzējis tādas parādības, kuras atkārtoti izturēt būtu pāri maniem spēkiem. Mēness blāzmā es sapratu, cik muļķīgi bija ceļot die­nas laikā. Bez kveldējošās saules žilboņas ceļojums būtu atņēmis daudz mazāk spara; patiešām, tagad jutos gana spējīgs pieveikt stāvumu, kas bija mani atbaidījis saulrieta laikā. Paņēmis savu nešļavu, devos uz augs­tības kori.

Es jau minēju, ka paugurainā līdzenuma nepārtrauktā nemainība manī izraisīja neskaidras šausmas; bet liekas, ka šīs šausmas kļuva vēl lie­lākas, kad sasniedzu kalna virsotni un tā otrā pusē ieskatījos neizmēro­jamā aizā vai kanjonā; mēness vēl nebija pacēlies gana augstu, lai izgais­motu tā tumšos nostūrus. Es jutos kā pasaules malā, skatīdamies pāri tās dzegai mūžīgas nakts neizdibināmajā haosā. Manu acu priekšā šaus­mās vīdēja savādas atblāzmas no Miltona “Zaudētās paradīzes” un Sātana atbaidošās rāpšanās cauri bezveidīgām tumsas valstībām.

Mēnesim kāpjot augstāk debesīs, es sāku manīt, ka ielejas nogāzes nav tik perpendikulāras, kā biju iztēlojies. Akmens dzegas un izvirzījumi kalpoja kā diezgan ērti pakāpieni, bet pārsimts metrus zemāk slīpums palika krietni lēzenāks. Neizprotama impulsa dzīts, es ar grūtībām rau­sos lejā pa akmeņiem, līdz stāvēju uz laidenas nogāzes, veroties Aīda val­stībā, kurā gaisma vēl nebija iesniegusies.

Piepeši manu uzmanību piesaistīja milzīgs un neparasts objekts pretējā nogāzē, kas stāvus tiecās ārā no zemes aptuveni simts metru attā­lumā; objekts, kas balti mirgoja augšup kāpjošā mēness dāvātajos sta­ros. Ātri vien sevi pārliecināju, ka tas ir tikai gigantisks akmens, lai gan sajutu noteiktu iespaidu, ka tā apveids un atrašanās vieta nebija tīri dabas veidota. Tā tuvāka apskate mani piepildīja ar apjautām, kuras nespēju izpaust vārdos; neskatoties uz tā kolosālo mērogu un atrašanos bezdibenī, kas bija rēgojies jūras dibenā kopš pasaules pirmsākumiem, es nešau­bīgi uztvēru, ka šis savādais objekts bija prasmīgi veidots monolīts, kura apmērs bija pieredzējis dzīvu un domājošu būtņu meistarību un, iespē­jams, pielūgsmi.

Apstulbis un izbijies, bet ne bez savdabīgas zinātnieka vai arheologa sajūsmas, es pārskatīju apkārtni rūpīgāk nekā iepriekš. Mēness, atrazda­mies gandrīz zenītā, spīdēja pārdabiski un spoži virs augstajām kraujām, kas ielenca aizu, un atklāja, ka tās dibenā viļņojas plaša ūdenstilpe, kuras malu es nespēju saskatīt un kura gandrīz sasniedza manas pēdas, kad biju nostājies uz nogāzes. Otrpus aizai ciklopiskā monolīta pamatu apskaloja vilnīši; uz tā virsmas es tagad varēju saredzēt gan uzrakstus, gan primi­tīvas skulptūras. Rakstība sastāvēja no man nezināmas hieroglifu sistē­mas un nelīdzinājās nekam, ko jebkad biju redzējis grāmatās; tā bija vei­dota no standartizētiem ūdensbūtņu simboliem, to skaitā zivīm, zušiem, astoņkājiem, vēžveidīgajiem, moluskiem, vaļiem un tamlīdzīgi. Vairākas zīmes acīmredzami atveidoja zemūdens būtnes, kas ir mūsdienu pasaulei nezināmas, bet kuru trūdošos apveidus es biju redzējis okeāna virsceltajā līdzenumā.

Tomēr tieši tēlainie grebumi visciešāk savaņģoja manu uzmanību. Viņpus monolītu apņemošajam ūdenim, pateicoties to masīvajiem izmē­riem, bija skaidri redzama bareljefu ierinda, kurā cirstie tēli padarītu skaudīgu pat Gistavu Dorē. Es pieņemu, ka tajos bija atainoti cilvēki — vai vismaz kāds cilvēku paveids —, taču viņi bija atveidoti, draiskojamies kā zivis kādā zemūdens alā vai lūdzamies kādā monolītā svētvietā, kas arī izskatījās esam zem ūdens viļņiem. Par viņu sejām un aprisēm es neuz­drīkstos runāt sīkāk, jo atmiņas par tām vien liek man sajusties maz­spēcīgam. Šīs būtnes izskatījās groteskākas nekā jebkas, ko iztēlojies Po vai Bulvers, ar velnišķīgi cilvēciskām aprisēm, neraugoties uz kājām un pēdām, starp kuru pirkstiem stiepās peldplēve, briesmīgi platām un gaļīgām lūpām, stiklainām, izvalbītām acīm un citām īpatnībām, kuras atminēties ir vēl nepatīkamāk.

Neparastā kārtā viņi šķita izkalti krietni par lielu gleznainajam fonam, jo viens no radījumiem bija redzams galinām vali, izmērā tikai nedaudz lielāku par viņu pašu. Kā jau minēju, es ievēroju to groteskumu un neparasto lielumu, tomēr jau pēc mirkļa nospriedu, ka tie bija vien kādas primitīvas zvejnieku vai kuģotāju cilts iztēloti dievi — cilts, kuras pēdējais pēctecis gājis bojā gadsimtus, pirms bija dzimis pirmais Pilt­daunas cilvēka* vai neandertālieša priekštecis. Godbijības pārņemts no šī negaidītā ieskata pagātnē, kas pārspēja pat vispārdrošāko antropologu pieņēmumus, es stāvēju, zudis apcerē, kamēr mēness manā priekšā meta ērmotas atblāzmas klusajā kanālā.

Tad pēkšņi es to ieraudzīju. Tā pacelšanos iezīmēja neliela ūdens saviļņošanās, un tad virs tumšajiem ūdeņiem pacēlās neradījums. Mil­zīgs kā ciklops Polifēms un derdzīgs, tas aizbrāzās kā briesmonīgs murgu iemiesojums pretī monolītam, ap kuru apmeta savas gigantiskās, zvīņai­nās ķetnas, vienlaikus klanīdams atbaidošo galvu un izdvesdams savda­bīgas, ritmiskas skaņas. Šķiet, tajā brīdī es zaudēju prātu.

Maz ko atceros no neprātīgās kārpīšanās augšā pa nogāzi un klinti un murgpilnā klejojuma atpakaļ uz laivu. Man šķiet, es daudz dziedāju un savādi smējos, kad vairs nebiju spējīgs dziedāt. Neskaidri atminos varenu vētru neilgu brīdi pēc laivas sasniegšanas; lai vai kā, zinu, ka dzir­dēju pērkona grāvienus un citas skaņas, kuras Daba pauž tikai savos nesa­valdīgākajos garastāvokļos.

No ēnainības es izkļuvu Sanfrancisko slimnīcā; turp mani atveda amerikāņu kapteinis, kura kuģis okeāna vidū bija izglābis laivu. Delīrijā es atklāju daudz ko no piedzīvotā, taču maniem vārdiem tikpat kā netika pievērsta uzmanība. Mani glābēji neko nezināja par zemes pacelšanos virs ūdens Klusajā okeānā; man arī nešķita jēgpilni uzstāt uz kaut ko, kam viņi neticētu. Vienreiz es uzmeklēju izslavētu etnologu un uzjaut­rināju viņu ar savdabīgiem jautājumiem par seno filistiešu zivs dieva Dagona leģendu, bet ātri pamanīju, ka viņš ir bezcerīgs tradicionālists, un vairāk netirdīju.

Naktīs es joprojām redzu to neradījumu — it sevišķi, kad mēness ir dilstošs, bet vēl gana pilns. Izmēģināju morfiju, bet tas sniedz tikai gais­tošu glābiņu un ir ievilcis mani savās skavās kā bezcerīgu vergu. Tāpēc šobrīd, uzrakstījis pilnu aprakstu savu līdzcilvēku zināšanai vai uzjaut­rinājumam, es grasos to visu izbeigt. Bieži sev vaicāju, vai tas nevarēja būt vien fantasms — drudža rēgi, man vāļājoties saules apdullinātam un vāvuļojošam atklātajā laivā pēc aizbēgšanas no vācu kara kuģa. Tā es sev vaicāju, bet vienmēr par atbildi nāk šaušalīgi dzīva vīzija. Nespēju domāt par jūras dziļumiem, nenodrebēdams par nenosaucamajām būtnēm, kas varbūt šajā pašā mirklī rāpo un valstās pa glumo gultni, pielūdzot savus senos akmens elkus un kaļot savas derdzīgās ģīmetnes zemūdens obelis­kos no izmiekšķēta granīta. Sapņos redzu dienu, kad viņi pacelsies virs bangām, lai ar savām smakojošajām ķetnām ierautu dzelmē niecīgās, karā novājinātās cilvēces atliekas — dienu, kad zeme grims un tumšā okeāna gultne pacelsies visaptverošā ellišķībā.

Beigas ir tuvu. Es dzirdu troksni pie durvīm, it kā garām svemptos kāds milzīgs, glums ķermenis. Tas mani neatradīs. Ak, Dievs, tā plauksta! Uz logu! Uz logu!

 

* Agrīnā cilvēka fosilijas, kuras 1953. gadā zinātnieku komiteja pierādīja kā falsifikāciju.

Hovards Filipss Lavkrafts

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!