Bibliotēka
19.12.2006

Nezināmās Kadatas teiksmainie meklējumi

Komentē
0
Saglabā

Trīs reizes Rendolfs Kārters sapņoja par brīnišķīgo pilsētu un visas trīs reizes sapnis aprāvās mirklī, kad viņš apstājās pie augstās terases pilsētas priekšā. Tā mirdzēja visa vienā zeltā, un saulrieta staros valdzinoši izgaismojās pilsētas marmora vaļņi, tempļi, kolonādes un arku tilti no dzīslaina marmora, sidraba baseini ar prizmatiskām strūklakām vērienīgos skvēros un smaržīgos dārzos, platas ielas, kas stiepās caur neredzētu koku alejām, ziedu pārpilnas vāzes un žilbinošas ziloņkaula statuju rindas. Savukārt stāvajās ziemeļu nogāzēs izvietojās augšup kāpjošas sarkanu jumtu strīpas un senatnīgas smailu jumtu kores, kas pietauvojās mazām zālainām bruģakmens šķērsieliņām. Pilsēta bija dievu acuraugs, dievišķu trompešu fanfara un nemirstīgo cimboļu šķinda. Visu pilsētu ieskāva noslēpums, gluži kā mākoņi apņem teiksmainus nekad nesasniedzamus kalnus, un, kad Kārters, elpu aizrāvis un cerību pilns stāvēja pie margotās terases malas, viņu pārņēma gandrīz pilnībā izgaisušu atmiņu atnestais rūgtums un mokošas ilgas, sāpes par zaudēto, tāpat arī tracinoša vajadzība to atgūt un atgriezties vietā, kura reiz ir iedvesusi godbijību un viņam bijusi tik ļoti nozīmīga.

Viņš zināja, ka saistībā ar viņu šai pilsētai reiz bijusi augstākā mērā būtiska nozīme, taču viņš nevarēja pateikt nedz to, kurā reinkarnācijas ciklā viņš šo vietu ir zinājis, nedz arī to, vai pilsētu iepriekš redzējis sapnī vai nomodā. Visai neskaidri tā atmiņā atsauca atspulgus no sen aizmirstas jaunības, kad pārsteigumi un baudījums visas dienas apsedza vienotā mistērijā, kad norietu un krēslu bija vienlīdz viegli pārvarēt, kā pravietots ar lautu skaņas un dziesmas dedzību, atverot ugunīgos vārtus uz arvien jauniem burvīgiem pārsteigumiem. Bet ik nakti, kad viņš bija stāvējis pie šīs augstās marmora terases ar savādām vāzēm un izgrebtām apmalēm, raudzīdamies lejā uz galvu reibinošo saulrietā izgaismoto skaistuma un pārpasaulīgās imanences pilsētu, viņš juta sapņa tirānisko nolemtības jūgu, jo nekādā veidā viņš nespēja pamest šo augsto vietu un traukties lejup pa platajiem, bezgala daudzajiem pakāpieniem līdz vietai, kur šīs senās burvestības apzīmogotās ielas bija sazarojušās un aicinoši izstiepušās.

Kad jau trešo reizi viņš pamodās un vēl joprojām nebija pārkāpis pakāpienus, lai apgūtu klusās saulrieta pilsētas ielas, viņš ilgi un aizrautīgi lūdzās sapņa slepenos dievus, kuri kaprīzi bija sastājušies pār mākoņiem virs nezināmās Kadatas ledainajos plašumos, kur neviens cilvēks nekad nebija spēris kāju. Taču dievi nedeva nekādu atbildi un neizrādīja ne mazāko pieļāvīgumu, turklāt nedeva arī nekādu labvēlības zīmi, kad viņš lūdzās tos sapnī un piesauca upurēšanas rituālos ar bārdaino priesteru Našta un Keman-Ta starpniecību, kuru templis-ala ar uguns pīlāriem atradās netālu no vārtiem uz nomoda pasauli. Tomēr likās, ka viņa lūgšanas uztvertas drīzāk tieši pretēji, jo jau pēc tam, kad bija izskanējusi pati pirmā, viņš vispār pārstāja redzēt brīnišķīgo pilsētu, tādēļ varēja likties, ka viņa trīskārtējā īslaicīgā acu uzmešana no attāluma bijusi vien nejaušības vai pārskatīšanās pēc un vērsusies pret kādu slepenu dievu plānu un gribu.

Visbeidzot palikdams vai gluži slims no ilgām pēc šīm mirdzošajām saulrieta ielām un noslēpumainajām nogāzes šķērsieliņām, kuras paslēpušās starp seniem dakstiņu jumtiem, vairs nespēdams ļauties ne miegam, ne nomodam, lai izdzītu tās sev no prāta, Kārters nolēma ar pārdrošu milzu lūgumu doties turp, kur neviens cilvēks līdz šim vēl nav bijis, un caur tumsu ledaini tuksnesīgajos plašumos sasniegt vietu, kur atrodas nezināmā Kadata, ko skatam aizsedz mākoņi un vainago iztēlei nepakļaujamas zvaigznes, sevī glabā Diženo Dievu noslēpumaino un nokturnālo oniksa cietoksni.

Vieglā snaudā viņš nokāpa septiņdesmit pakāpienus līdz uguns alai un aprunājās par savu plānu ar bārdainajiem priesteriem Naštu un Keman-Ta. Bet priesteri purināja senas gudrības pilnās galvas un bija gatavi apzvērēt, ka tā būs nāve viņa dvēselei. Viņi norādīja, ka Diženie Dievi jau ir darījuši zināmu savu gribu un viņiem nebūtu pieņemami, ja tos traucētu ar vēl jauniem uzstājīgiem lūgumiem. Viņi Kārteram atgādināja ne vien to, ka neviens cilvēks nekad nav spēris kāju Kadatā, bet arī to, ka nevienam nav ne mazākās jausmas, kurā pasaules malā tā atrodama, vai tā meklējama sapņu zemēs, kas šaipus mūsu pasaulei, vai zemēs, kas atrodas taipus — uz kāda nezināma Fomelhouta vai Aldeberāna pavadoņa. Ja tā pieder pie mūsu sapņu zemēm, tad iespējams tā ir arī sasniedzama, bet tikai trīs par cilvēkiem pilnā mērā saucamas būtnes kopš laiku sākumiem ir jebkad šķērsojušas un atgriezušās atpakaļ no melnajiem bezdievīgajiem citu sapņu zemju bezdibeņiem, taču no visiem trim drosmīgajiem divi atpakaļ bija pārnākuši gluži traki. Šādos ceļojumos pastāvēja neaprēķināmas vietēja rakstura briesmas, gluži tāpat kā šokējošais fināla baisums, kura vārdos neizsakāmā žvadzoņa atskan ārpus sakārtotā universa, kuru nesasniedz nekādi sapņi, šī pēdējā viszemākā amorfā jucekļa dārdi, kas zaimo un mutuļo visas bezgalības centrā, ir neizmērojamais dēmonu sultāns Azatots, kura vārdu neviena radījuma lūpas neuzdrīkstas izrunāt skaļi un kurš izsalcis plosās prātam netveramos, neizgaismojamos kambaros ārpus laika starp apslāpētu un tracinoši pretīgu bungu rīboņu un smalku un monotonu nolādētu flautu džinkstošu gaudošanu, kuru neciešamajā dārdoņā un svilpoņā lēni, lempīgi un ačgārni dejo gigantiskie Pirmējie Dievi, akli, mēmi, tumši, bez prāta. Citi Dievi, kuru dvēsele un ziņnesis ir ņudzoši lienošais haoss Njarlatoteps.

Par šīm lietām uguns alā Kārteru brīdināja priesteri Našts un Keman-Ta, bet viņš vēl joprojām neatkāpās no domas atrast dievus virs nezināmās Kadatas esošajos ledainajos plašumos un izlūgties tiem vēlreiz apskatīt brīnišķīgo saulrieta pilsētu, atgūt atmiņas par to un rast tajā patvērumu. Viņš zināja, ka ceļš būs savāds un bezgala garš, ka Diženie Dievi būs pret viņu, bet, nebūdams iesācējs sapņu zemēs, viņš rēķinājās ar to, ka viņa rīcībā ir daudz derīgu atmiņu un viltību, kas varētu palīdzēt. Tādēļ izlūdzies priesteru formālu svētību un viltīgi apdomājis savu maršrutu, droši pārgājis nākamos septiņsimt pakāpienus līdz Dziļā Miega Vārtiem, viņš nokļuva Apburtajā Mežā.

Šī aizaugušā meža līkloču takās, kurā milzīgie, resnie ozoli savij kopā savus akli taustošos zarus un atmirdz nespodrā blāvumā no dīvainu sēņu fosforizējošās gaismas, mitinās nemanāmie un noslēpumainie zūgi, kuri zina daudzus tumšus un apslēptus sapņu pasaules noslēpumus, kā arī pāris nomoda pasaules noslēpumus, jo mežs divās joslās saskaras ar cilvēku zemēm, taču būtu pārsteidzīgi atklāt, kur tieši tās atrodas. Dažādas neskaidras baumas klīst cilvēku vidū par savādiem notikumiem un cilvēku pazušanas gadījumiem vietās, kas zūgiem ir pieejamas, bet labi vien, ka zūgi nevar nekur tālu aizceļot ārpus sapņu pasaules. Viņi mēdz brīvi pārvietoties pa tuvākajām zemēm blakus sapņu pasaulei, vietumis slepus pavīdot mazi, brūni, gandrīz nemanāmi un arvien gatavi pastāstīt kādus pikantus stāstus, lai kavētu laiku pie mājvietu ugunīm viņu mīļotajā mežā. Lielākoties viņi dzīvo alās, bet daži mēdz izmitināties lielu koku dobumos, un, kaut arī viņi pārtiek galvenokārt no sēnēm, klīst valodas, ka viņiem tīri garšīga šķiet arī gaļa. Nav svarīgi, vai kāds šeit iemaldījies miesā vai garā, jo nevar noliegt, ka daudzi sapņotāji ir iegājuši šai mežā, bet ārā tā arī vairs nekad nav nākuši. Tomēr Kārteram nebija ne mazāko baiļu; viņš taču jau izsenis bija sapņotājs un tāpēc bija apguvis viņu kņadu veicinošo valodu un bieži bija runājis ar viņiem, ar viņu palīdzību atrodot krāšņo pilsētu Selefess Ot-Nargā aiz Tanariana kalniem, kur jau pusgadu valda lielais karalis Kuraness, cilvēks, kurš nomoda pasaulē bija pazīstams ar citu vārdu. Kuraness bija vienīgā būtne, kurš, pabijis zvaigžņu bezdibeņos, atpakaļ atgriezās, esot pie pilna prāta.

Spraucoties pa zemām fosforizējošām ejām starp gigantiskiem stumbriem, Kārters izsauca pāris vibrējoši kņadīgas skaņas zūgu manierē un ik pa brīdim ieklausījās, vai nesadzirdēs atbildi. Viņš atminējās, ka viens noteikts šo radījumu ciemats atradās meža centrā, kur lieli apsūnojuši akmeņi veidoja apli, — vietā, kura, pirms kļuvusi neapdzīvota, vēstījusi par senākiem un daudz briesmīgākiem iemītniekiem, kas sen aizmirsti. Šīs vietas virzienā viņš tagad steidzās. Viņš meklēja ceļu, vadoties pēc groteskām sēnēm, kuras likās lieliski padevušās, jo tuvāk atradās šausmīgajam aplim, kur senākās būtnes bija iecienījušas dejošanas un upurēšanas. Visbeidzot šo biezo gaļīgo sēņu dižā gaisma jau atmirdzēja pavisam draudīgi zaļa, un pelēks milzenis izstiepās augšup caur meža jumtu un pazuda skatienam kaut kur gaisā. Tas bija tuvākais no lielā gredzena akmeņiem, un Kārters zināja, ka atradās netālu no zūgu ciemata. Atkārtojot vibrējoši kņadīgo skaņu, viņš pacietīgi gaidīja un beidzot jutās apbalvots ar sajūtu, ka bezgala daudz acu viņu vēro. Tie bija zūgi, jo viņu dīvainās acis var pamanīt vēl ilgi pirms kļūst izšķiramas viņu mazā, gludi brūnā ķermeņa aprises.

Viņi līda laukā no apslēpta, alai līdzīga poraina koka un drūzmējās bariņos, līdz beidzot viss vāji izgaismotais apvidus čumēja un mudžēja no tiem. Daži mežonīgākie uzdrošinājās Kārteru nepatīkami durstīt, un viens pat diezgan riebīgi viņam ieknieba ausī, bet nesavaldīgos garus drīz vien savaldīja viņu vecajie. Vecajo padome, atpazīstot ciemiņu, piedāvāja no ķirbja izgrebta trauka nobaudīt raudzētu sulu, kas iegūta no kāda iecienīta koka, kurš nelīdzinājās pārējiem un bija audzis no sēklas, ko kāds bija nometis zemē no mēness, un kamēr Kārters to tik ceremoniāli dzēra, sākās ļoti dīvaina saruna. Zūgi diemžēl nezināja ne to, kur atrodas Kadatas torņa virsotne, ne arī to, vai ledainie plašumi ir meklējami mūsu sapņu zemē vai kādā citā. Par Dižajiem Dieviem klīda baumas vienlīdz no visām pusēm, un vienīgais, ko varētu teikt, būtu tas, ka ticamāk viņus var sastapt augstu kalnu virsotnēs nekā ielejās, jo tajās viņi, atceroties pagājību, dejo, kad mēness ir augšā un mākoņi lejā.

Tad viens ļoti vecs zūgs atminējās par kādu pārējiem nezināmu lietu un teica, ka Ultarā aiz Skai upes joprojām esot kaut kur aizķērusies pēdējā neiedomājami seno Pnekotisko manuskriptu kopija, kuru sarakstījuši nomoda ļaudis sen aizmirstās ziemeļu karalistēs un atnesuši uz sapņu zemi laikā, kad garmatainais kanibāls Gnofke ieņēma daudziem tempļiem bagāto Olato un arīdzan nokāva visus Lomāras zemes varoņus. Viņš teica, ka šie manuskripti varot daudz ko atklāt par dieviem, un vēl bez tam Ultarā esot cilvēki, kuri paši redzējuši dievu zīmes, turklāt viens vecs priesteris pat esot uzkāpis kalnu augstienēs, lai ieraudzītu dievu dejošanu mēnesgaismā. To redzēt viņam neesot izdevies, taču viņa kompanjonam gan esot izdevies, vēlāk viņš esot pazudis neizsakāmā veidā.

Pēc tam Rendolfs Kārters pateicās zūgiem, kuri pauda draudzīgu kņadu un izsniedza viņam vēl vienu izgrebta ķirbja trauku ar mēnesskoka vīnu līdzņemšanai tālajā ceļā, kā arī paradīja ceļu līdz fosforizējošā meža otrai malai, kur caur Leriona nogāzēm plūst straujā Skai un līdzenumā iezīmējas Hatega, Nīra un Ultara. Viņam aiz muguras slepeni un nemanāmi līdzi zagās vairāki ziņkārīgie zūgi, jo viņi gribēja uzzināt, kas varētu atgadīties ar Kārteru un pēc tam savējiem atnest atpakaļ veselu leģendu par notikušo. Milzīgo ozolu kļuva arvien vairāk, kad viņš steidzās prom tālāk no ciemata. Viņš cītīgi meklēja noteiktu vietu, kur koki būtu retāki, nokaltuši gandrīz kā miruši vai mirstoši starp nedabīgi cieši augošām sēnēm un savu kritušo biedru pūstošiem trūdiem un irstošiem baļķiem. Tajā vietā viņam būs strauji jāpagriežas malā, jo meža zemē atrodas iespaidīga akmens plāksne un tie, kas uzdrošinājušies tai tuvoties, apgalvo, ka tai apkārt ir trīs pēdas plats dzelzs gredzens. Paturot prātā lielo arhaisko apsūnojušo akmeņu apli un tās iespējamo uzstādīšanas iemeslu, zūgi nemaz nenāca ne tuvu tam. Viņi tīri labi apjēdza, ka ne jau viss, kas aizmirsts, obligāti ir arī miris, tāpat no brīva prāta viņi nemaz negribēja sajust, kā viņu skatam lēni paveras plāksne.

Kārters apmeta līkumu īstajā vietā un dzirdēja, kā viņam aiz muguras sabijušies uzsāka kņadu daži biklākie zūgi. Viņš jau bija samierinājies ar to, ka zūgi viņam sekos, tāpēc nemaz nejutās pārsteigts — pamazām bija sācis pierast pie šo ziņkārīgo radījumu īpatnībām. Bija mijkrēslis, kad viņš sasniedza mežmalu un arvien augošā pamales blāzma vēstīja, ka atkāpjas rīta krēsla. Viņš redzēja, ka virs leknajiem līdzenumiem, kas veda līdz Skai, stiepās dūmi no namiņu skursteņiem, un visās malās bija redzami šīs miermīlīgās zemes kārtīgie skārda jumti, apstrādātie zemes gabali un dzīvžogi. Vienu brīdi viņš apstājās pie kādām lauku mājām, lai no akas padzertos ūdeni, un suņi pārbiedēti rēja uz nemanāmajiem zūgiem, kuri ļekatoja apkārt pa zāli. Pie citām mājām, kur ļaudis jau bija pamodušies un grozījās pa sētu, viņš apvaicājās par dieviem, vai tie bieži mēdz dejot virs Leriona kalna, bet zemnieks ar sievu viņam tikai deva Vecajo zīmi un parādīja ceļu uz Nīru un Ultaru.

Pēcpusdienā viņš jau soļoja pa vienu no platajām un lielajām Nīras ielām, kas reiz jau bija apgūtas un kur bija aizsākušies viņa senākie ceļojumi šajā virzienā. Drīz vien viņš nonāca pie liela akmens tilta, kas veda pāri Skai un kurā par pamatakmeni cēlāji upurējot esot iemūrējuši dzīvu cilvēku, kad pirms trīspadsmit gadsimtiem to būvējuši. Savukārt uzreiz aiz tilta biežā kaķu klātbūtne (un kaķi uzreiz kūkumā sagrieza muguras, okšķeriem zūgiem tuvojoties) apliecināja Ultaras tiešo tuvumu, jo Ultarā saskaņā ar senu un būtisku likumu neviens nedrīkstēja nosist kaķi. Tik patīkama šķita Ultaras nomale ar maziem, zaļiem namiņiem, kārtīgi dzīvžogiem apjoztām saimniecībām, un vēl burvīgāka likās pati savādā pilsēta ar seniem torņveida jumtiem. Bija redzams, kā namiem augstāk pārkarājās augšējie stāvi un neskaitāmie skursteņu ķipīši, kā lejup stiepās šauras kalnainas ieliņas, kur it visur skatam pavērās senas bruģakmens plāksnes, ja vien piemīlīgie un graciozie kaķi ļāvās paiet nostāk. Ieraugot pusnemanāmos zūgus, kaķi likās paklīstam, un Kārters devās tieši atturīgā Vecajo tempļa virzienā, kur vajadzēja būt priesteriem un senajiem rakstiem. Pirmoreiz nokļuvis šajā cienījamajā apaļā ziloņkaula tornī, kas rotā Ultaras augstāko kalnu, viņš uzmeklēja patriarhu Atālu, kurš esot uzkāpis aizliegtajā Hateg-Klā virsotnes akmeņainajā tuksnesī un atgriezies atpakaļ sveiks un vesels.

Apsēdies uz ziloņkaula podesta vītnēm greznotās svētnīcas centrā, Atāls nu jau bija pilnus trīs gadsimtus vecs, bet joprojām apveltīts ar asu prātu un labu atmiņu. No viņa Kārters uzzināja daudz ko būtisku par dieviem, bet galvenokārt to, ka viņi patiešām ir tikai Zemes dievi, kas valda diezgan pavārgi pār mūsu pašu sapņu zemi un nekur citur tiem nav ne varas, ne mājvietas. Atāls apgalvoja, ja tiem ir labs noskaņojums, viņi var arī uzklausīt cilvēka lūgšanas, bet nevienam nebūtu jādomā par to, kā uzkāpt viņu oniksa cietoksnī Kadatas virsotnes ledainajos plašumos. Laimīgā kārtā neviens cilvēks nezinot, kur tieši slejas Kadata, jo tās sasniegšanas pūliņi beigtos ļoti drūmi. Atāla sabiedrotais Barzajs Gudrais kliegdams ticis uzrauts debesīs brīdī, kad uzkāpis tikai un vienīgi zināmā Hateg-Klā kalna galā. Ar nezināmo Kadatu, ja vien to vispār jebkad izdosies atrast, ir vēl ļaunāk, jo, ja arī dažreiz gurdam mirstīgajam izdotos pārspēt Zemes dievus, viņus aizsargā Citi Dievi no Ārienes, kuru labāk vispār neapspriest. Vismaz divreiz pasaules vēsturē Citi Dievi ir atstājuši zīmogu uz Zemes pirmatnējā granīta, pirmoreiz aizvēsturiskos laikos, kā liecina tās Pnakotisko manuskriptu daļas, kas pārāk senas, lai tās kāds spētu izlasīt, otrreiz Hateg-Klā virsotnē, kad Barzajs Gudrais mēģinājis ieraudzīt Zemes dievu dejošanu mēnesgaismā, tāpēc, Atāls ieteica, labāk likt visus dievus mierā, izņemot piesaukšanu taktiskās lūgšanās.

Lai gan Kārters jutās vīlies par Atāla atrunāšanas centieniem un niecīgo palīdzību, ko spēja rast Pnakotiskajos manuskriptos un Hsana septiņās slepenajās grāmatās, viņš tomēr neļāvās pilnīgam izmisumam. Vispirms viņš iztaujāja veco priesteri par burvīgo saulrieta pilsētu, kuru bija redzējis no margotās terases, ar domu, ka varbūt viņam izdosies to atrast bez dievu palīdzības, bet Atāls nevarēja neko pateikt. Atāls apgalvoja, ka šī vieta varbūt pieder pie viņa personiskās sapņu pasaules un nevis tās redzamās zemes, kuru zina daudzi, tāpat arī iespējams tā atrodas uz citas planētas. Bet tas šķita mazticams, jo sapņa trīskārtēja izbeigšanās diezgan skaidri norādīja, ka pilsēta ir kas tāds, ko Diženie Dievi vēlas noslēpt no viņa.

Kārters paveica kādu viltību, piedāvājot savam vaļsirdīgajam namatēvam tik daudz malkus no zūgu dotā mēnessvīna, ka vecais vīrs kļuva pārmērīgi runīgs. Zaudējis jebkādu atturību, nabaga Atāls izpļāpājās par aizliegtām lietām, pastāstot par lielo attēlu, par ko ziņoja ceļinieki, ka tas esot iekalts Ngraneka kalna cietajā klintī Dienvidjūrā Oriaba salā, un dodot skaidru mājienu, ka tēlam varētu būt kāda līdzība. Zemes dievi tajā varētu būt ielikuši paši savus vaibstus laikā, kad viņi mēnesgaismā tur dejojuši. Žagodamies viņš arī izteicās, ka šī veidola iezīmes esot ļoti savādas, līdz ar to būšot viegli iegaumējamas un spēs kalpot par drošu zīmi dievu rases atpazīšanai.

Beidzot Kārteram kļuva saprotams, kāda tam visam jēga dievu meklēšanā. Kā zināms, jaunākie no Diženajiem Dieviem bieži mēdza maskēties par cilvēkiem, lai apņemtu par sievām cilvēku meitas, tādēļ ap ledaino plašumu robežām, kur atrodas Kadata, mītošajos zemniekos lielākoties vajadzēja ritēt dievu asinīm. Ja tas patiešām atbilst patiesībai, tad labākais veids, kā atrast ledainos plašumus, būtu apskatīt akmenī iekalto seju Ngranekā un sazīmēt vaibstus. Kad tie būs rūpīgi iegaumēti, jāmeklē tādi paši dzīvo ļaužu vidū. Tur, kur tie būs visskaidrākie un izteiktākie, tuvumā vajadzētu mājot dieviem, un, lai kādi akmeņaini klajumi arī nebūtu viņpus šāda ciemata, tā būs tā vieta, kur atrodas Kadata.

Šādos apvidos daudz ko varētu uzzināt par Dižajiem Dieviem un tie, kuros rit viņu asinis, varētu būt pārmantojuši kādas atmiņas, kas meklējumos varētu izrādīties ļoti noderīgas. Taču viņi varētu arī neko nezināt par saviem vecākiem, jo dieviem tik ļoti nepatīk atpazīstamība cilvēku vidū, ka nav atrodams neviens cilvēks, kurš būtu apzināti skaidri ieraudzījis viņu sejas. To Kārters bija sapratis jau tad, kad mēģināja pa kāpnēm nokāpt lejā līdz Kadatai. Bet dievu pēctečiem varētu būt jocīgas, visnotaļ augsti cildenas, viņu līdzgaitniekiem pārprotamas domas, un viņi varētu dziedāt par tālām zemēm un dārziem, kas liktos nevienam nezināmi pat sapņu zemē, tāpēc vienkāršie ļaudis viņus sauktu par muļķiem. No tā visa iespējams varētu iemācīties senus Kadatas noslēpumus vai rast kādas norādes par brīnišķīgo saulrieta pilsētu, kuru dievi tur slepenībā. Vēl vairāk, varbūt varētu noteiktos gadījumos notvert kādu ļoti iemīļotu dieva bērnu kā ķīlnieku, vai varbūt sagūstīt pat pašu jauno dievu, kad viņš nomaskējies mitinās starp cilvēkiem kopā ar kādu piemīlīgu zemnieku jaunavu kā savu līgavu.

Taču Atāls nezināja, kur tad Oriaba salā īsti meklēt Ngraneka kalnu, un ieteica Kārteram iet gar dziedošās Skai krastiem līdz vietai, kur tā saplūst ar Dienvidjūru. Tur gan neviens Ultaras pilsonis nekad mūžā nav pabijis, savukārt tirgotāji tur atbrauc kuģos vai atnāk ar garām mūļu un divriču karavānām. Šeit atrodas liela pilsēta Dilat-Līna, bet Ultarā par to klīst slikta slava, jo tajā pietauvojas melnas airētāju trīs solu galeras ar rubīniem no skaidri nenoteiktiem krastiem. No šīm galerām izkāpušie tirgoņi veic darījumus ar juvelieriem. Tie ir cilvēki vai vismaz cilvēkveidīgi, bet airētāji gan nekad neparādās, un Ultarā tas neliekas pieņemami, ka vietējiem tirgotājiem būtu jātirgojas ar tādiem melniem kuģiem no nezināmām vietām, kuru airētāji nemaz netiek parādīti.

Kad Kārters saņēma šo informāciju, Atāls jau bija kļuvis ļoti miegains, un Kārters viņu uzmanīgi noguldīja uz inkrustēta melnkoka guļvietas un sakārtoja viņa garo bārdu pieklājīgi uz krūtīm. Kad Kārters pagriezās, lai ietu, viņš pamanīja, ka nekāda apslēpta kņada viņu vairs nepavadīja, un viņš brīnījās, kāpēc zūgi kļuvuši tik slinki savās ziņkārīgajās pakaļdzīšanās nodarbēs. Tad viņš ievēroja, ka visi piemīlīgie pašapmierinātie Ultaras kaķi mazgā savas ķepiņas ar neparastu baudu, un atminējās sprauslāšanu un ņaudēšanu, kura bija vāji saklausāma zemākajās tempļa daļās, kamēr viņš iedziļinājās sarunās ar veco priesteri. Viņš atcerējās arī ellīgi badīgo skatienu, kādu īpaši nekaunīgs jaunais zūgs bija veltījis mazam melnam kaķēnam ārā uz bruģakmens ielas. Un tā kā neko uz zemes viņš nemīlēja vairāk par maziem melniem kaķēniem, viņš pieliecās un noglaudīja piemīlīgos Ultaras kaķus, kad tie apmierināti laizījās, un daudz nesēroja, ka zinātkārie zūgi viņu vairs tālāk nepavadīs.

Bija jau pienācis saulriets, tāpēc Kārters apstājās pie sena krodziņa uz mazas, stāvas ieliņas, lai no augšas palūkotos lejā uz pilsētu. Un, kad viņš uzkāpa uz balkona savā istabā un skatījās lejup uz sarkano dakstiņu jumtu jūru un bruģētajām ieliņām, un iekoptajiem jaukajiem zemes gabaliem viņā pusē, kas likās tik sulīgi koši un maģiski rietošajā slīpajā saules gaismā, viņš zvērēja, ka Ultara visticamāk būtu tā vieta, kur viņš vienmēr gribētu mājot, ja vien viņam nebūtu atmiņas par vēl lielāku saulrieta pilsētu, kas arvien liek dzīties uz priekšu pretī nezināmām briesmām. Tad iestājās krēsla un sārtās dakstiņa jumtu kores izskatījās violetas un noslēpumainas, un mazas dzeltenas uguntiņas viena pēc otras iemirdzējās vecajos režģu logos. Melodiskas zvanu skaņas atskanēja no augšējā tempļa torņa, un pirmā zvaigzne iemirgojās maigi virs pļavām viņpus Skai. Ar nakts iestāšanos atskanēja dziedājumi, un Kārters snauda, kamēr lautisti slavēja senās dienas otrpus saviem filigrānajiem balkoniem un mozaīkveida pagalmiem vienkāršajā Ultarā. Un varbūt pat Ultaras daudzo kaķu daudzbalsīgajā koncertā būtu savs skaistums, bet tie visi bija kļuvuši lēnīgi, smagnēji un klusi pēc dīvainās uzdzīves. Daži bija aizzagušies projām uz noslēpumainām valstībām, kuras ir zināmas tikai kaķiem, un pilsētas iemītnieki mēdza spriedelēt, ka tās esot mēness tumšajā pusē, kur kaķi aizlecot no smailajiem māju jumtiem, bet viens pavisam mazs kaķēns lēni uzrāpās augšā pa trepēm un ieleca Kārteram klēpī, lai murrātu un spēlētos, un saritinājās viņam pie kājām, kad Kārters beidzot atlaidās uz pieticīgās guļvietas, kuras spilveni bija pildīti ar smaržīgiem, iemidzinošiem augiem.

No rīta Kārters pievienojās tirgotāju karavānai, kas devās uz Dilat-Līnu ar vērptu Ultaras vilnu un Ultaras rosīgo fermu kāpostiem. Nākamās sešas dienas viņi, šķindošu zvārgulīšu ieskandēti, jāja pa gludo ceļu blakus Skai, dažas naktis pavadot mazu dīvainu zvejas pilsētiņu krogos, dažas naktis nakšņojot zem klajās debess zvaigznēm, klausoties kā laivinieku dziesmas brīžiem atskan un aizskan virs rāmās upes ūdeņiem. Apvidus bija ļoti skaists ar zaļiem dzīvžogiem, birztalām, gleznainiem smailiem savrupnamiem un astoņstūru dzirnavām.

Septītajā dienā pie horizonta priekšā iezīmējās miglainas aprises, un tad pamazām jau tuvojās augstie, lielākoties bazaltā celtie, melnie Dilat-Līnas torņi. No tālienes Dilat-Līna ar saviem šaurleņķu smailajiem torņiem mazliet atgādināja Milžu Uzbērtu Dambi, un tās ielas bija tumšas un nepievilcīgas. Šeit pie neskaitāmām ostas piestātnēm atrodas daudzi drūmi piekrastes krogi, un visa pilsēta ir pārpilna ar dažāda kaluma dīvainiem jūrniekiem no visām pasaules malām un pāris vietām, kuras, kā runā, nemaz nav uz zemes. Kārters iztaujāja nejauši sastaptos, dīvaini tērptos pilsētas iedzīvotājus par Ngraneka virsotni Oriaba salā un atklāja, ka viņiem tā ir labi pazīstama. No šīs salas Beharnas ostas pienāca kuģi, turklāt vienam kuģim vajadzēja doties turp jau pēc mēneša, un Ngraneks atrodas tikai divu dienu kalnainā pārejā no šīs ostas. Bet tikai retais ir redzējis akmenī iekalto dieva seju, jo tā esot tajā Ngraneka pusē, kam ļoti grūti piekļūt, jo tā paceļas virs stāvām klintīm un draudīgām lavas nogāzēm. Reiz šajā pusē dievi bija sadusmojušies uz cilvēkiem un apspriedušies šai jautājumā ar Citiem Dieviem.

Dilat-Līnas piekrastes krogos no tirgotājiem un jūrniekiem bija grūti izvilināt šo informāciju, jo vislabprātāk tie mēdza sačukstēties galvenokārt par melnajām galerām. Vienai no šīm galerām ar rubīniem no nezināmiem krastiem vajadzēja ierasties šeit pēc nedēļas, un pilsētas ļaudis baidījās noraudzīties, kā tā piestāj krastā. Tiem vīriem, kuri izkāpa krastā tirgoties, mutes bija pārāk platas, un maniere, kādā viņi mēdza sasiet savus turbānus virs galvām divās vietās virs pieres, likās sevišķi bezgaumīga. Un Sešās Karalistēs nekad nebija redzēti mazāki un jocīgāki apavi kā viņiem. Bet pats ļaunākais no visa bija neredzamo airētāju jautājums. Šie trīs solu airi kustējās pārāk ņipri, akurāti un sparīgi, lai vispār būtu parocīgi, turklāt tas nebija gluži pareizi kuģim palikt ostā nedēļām ilgi, kamēr tirgotāji tirgojās, bet nepievērsa pilnīgi nekādu vērību kuģa apkalpei. Tas nebija gluži taisnīgi pret Dilat-Līnas krodziniekiem, nedz maizniekiem, nedz arī miesniekiem, jo viņi nekad neiepirka ne kripatas provianta. Tirgotāji iegādājās tikai zeltu un dūšīgus melnādainos vergus no Pargas viņpus upei. Tas bija vienīgais, ko līdzi ņēma šie nepatīkamā skata tirgoņi ar saviem neredzamajiem airētājiem. Un tās dvakas, kas nāca no šīm galerām, kad dienvidu vējš iegriezās no kuģu piestātnēm, nav iespējams aprakstīt. Tikai nepārtraukti pīpējot stipru tagzāli, pat veco ostas krogu rūdītākais apmeklētājs tās knapi spēja izturēt. Dilat-Līna nekad nebūtu pacietusi melnās galeras, ja tādi rubīni būtu iegūstami kā citādi, taču visā zemes sapņu pasaulē nebija zināmas tādas raktuves, kur iegūtu kaut ko tamlīdzīgu.

Galvenokārt par šīm lietām Dilat-Līnas kosmopolītiskie ļaudis tenkoja, kamēr Kārters pacietīgi gaidīja kuģi no Beharnas, kas viņu aizvestu līdz salai, uz kuras paceļas augstās un neapdzīvotās Ngraneka virsotnes. Tai pat laikā viņš nepārstāja meklēt, bieži izprašņājot ceļiniekus no tālām zemēm, kādus nostāstus, kas varētu būt saistīti ar Kadatu ledainajos plašumos, šo brīnumaino pilsētu ar marmora vaļņiem un sudraba strūklakām, kas saulrietā redzamas zem terases. Tomēr par šo tēmu viņš neko neuzzināja; kaut gan reiz viņš pamanīja, ka viens vecs šķībacains tirgotājs izskatījās dīvaini saprotošs, kad tika pieminēti ledainie plašumi. Šis vīrs bija iemantojis dīvainu reputāciju par tirgošanos ar šausmīgajiem akmens ciematiem Lenga plakankalnes ledainajos tuksnešos, kurus neviens vesels cilvēks neapmeklē un kuras ļaunās ugunis jau iztālēm ir redzamas naktīs. Baumoja, ka viņam pat esot bijuši darījumi ar to augsto neaprakstāmo priesteri, kurš sejai priekšā nēsā dzeltenu zīda masku un viens pats mitinās aizvēsturiskā akmens klosterī. Nebija nekādu šaubu par to, ka šāds cilvēks varēja būt ielaidies sīkos darījumos ar tādām būtnēm, kas ļoti iespējams mājo ledainajos plašumos, bet Kārters drīz atklāja, ka nav nekādas jēgas viņu iztaujāt.

Tad melnā galera ieslīdēja ostā klusi un vientuļi garām bazalta molam un augstai bākai līdz ar dienvidu vēja atnestu dīvainu smaku. Neomulība iezagās piekrastes krogos un pēc mirkļa jau krastā uz priekšu dipēja zaglīgie tumšo, platām mutēm, kuprainiem turbāniem un mazām kājām apveltīto tirgotāju soļi, meklējot juvelieru tirgošanās vietas. Kārters viņus vērīgi apskatīja, un, jo ilgāk viņš skatījās, jo vairāk viņam tie nepatika. Tad viņš ieraudzīja, kā viņi dzina dūšīgos melnādainos vīrus no Pargas augšā pa kuģa kāpņu dēļiem, stenot un sviedros mirkstot, tajā neparastajā galerā, un prātoja, kādās zemēs, un vai vispār tā būs kāda vieta, kur šiem resnajiem patētiskajiem radījumiem būs lemts kalpot.

Trešajā vakarā, galerai stāvot krastā, viens no nepievilcīgajiem tirgotājiem uzrunāja Kārteru, grēcīgi smīkņājot un norādot uz to, ko dzirdējis krogos par Kārtera meklējumiem. Viņš izskatījās pēc tāda, kuram pieejamas publiskai apspriešanai neizpaužamas zināšanas, un kaut gan viņa balss intonācija bija neciešami pretīga, Kārters juta, ka tik tāla ceļinieka pamācības nevajadzētu atstāt bez ievērības. Viņš lūdza tirgotāju kļūt par viņa viesi slēgtajās augšstāva istabiņās un, lai atraisītu viņam mēli, izvilka pēdējos zūgu mēnessvīna krājumus. Svešais tirgotājs krietni iedzēra, bet pēc šiem malkiem viņa smīkņāšana nebūt nemazinājās. Tad viņš izvilka neparastu pudeli ar savu vīnu, un Kārters pamanīja, ka pudele bija veidota no kāda liela izdobta rubīna ar izgrebtiem rotājumiem, kuri savā teiksmainībā pārsniedza iztēles robežas. Viņš piedāvāja vīnu savam namatēvam, un kaut arī Kārters paņēma tikai pavisam mazu malciņu, viņš juta, kā sagriežas telpa un viņu pārņem neiedomājams tropu drudzis. Tikmēr viesa smaids kļuva arvien platāks un platāks, un pēdējais, ko Kārters redzēja pirms iegrima pilnīgā tumsā, bija tumša riebīga seja, kas raustījos ļaunos smieklos un kaut kas neizsakāms parādījās vietā, kur viens no abiem oranžā turbāna priekšējiem saišķiem bija izjucis no epileptiskās jautrības lēkmes.

Kārteram atgriezās samaņa tikai uz kuģa klāja briesmīgu smaku jūklī zem teltsveidīga audekla, nenormālā ātrumā traucoties gar Dienvidjūras burvīgajiem krastiem. Viņš nebija saslēgts važās, bet trīs tumši sardoniski tirgoņi stāvēja līdzās, plati smaidīdami, un, vien paskatoties uz viņu turbānu sapinumiem, Kārteru pārņēma tāds pat nelabums kā no dvakām, kas plūda augšup no draudīgajām lūkām. Viņš redzēja, ka garām paslīdēja brīnišķīgas zemes un pilsētas, par kurām viņam bieži tika stāstījis viņa kolēģis zemes sapņotājs, senās Kingsportas bākas sargs, kādreiz sen senos laikos. Viņš atpazina Zaku, aizmirsto sapņu mājvietu ar tās tempļiem rotātajām terasēm, zemiskās Talarionas torņus, kur pār tūkstoš brīnumu dēmonpilsētu valda Lati emanācija, un Zuras nesasniegtā baudījuma zemes, kapeņu pilnos dārzus, divus vienādus kristāla zemesragus, kas satiekas augšup kā mirdzoša arka un sargā piestātni Sonja-Nīlā, svētajā iedvesmojošās pievilcības zemē.

Garām visām šīm krāšņajām zemēm nedabīgi slīdēja briesmīgi smirdošais kuģis, steigā kulstoties no apakšējo neredzamo airētāju nenormālajiem vēzieniem. Un pirms diena bija galā Kārters redzēja, ka stūrmanim nav nekāda cita mērķa kā vien Rietumu Bazalta Pīlāri, aiz kuriem vienkāršie ļaudis mēdza teikt esot Katūrija, bet gudri sapņotāji labi zināja, ka tie bija monstroza ūdenskrituma vārti, kur saplūst kopā visi zemes sapņu pasaules okeāni bezgalīgā tukšumā un gāžas pāri tukšajai telpai uz citām pasaulēm un zvaigznēm ārpus sakārtotā universa, kur haosa vidū ar rīboņu un svilpoņu izsalcis plosās dēmonu sultāns Azatots un kur dejo Citi Dievi, kas ir akli, mēmi, drūmi un bez prāta ar savu dvēseli un ziņnesi Njarlatotepu.

 

No angļu valodas tulkojusi Inese Kaprāne.

Hovards Filipss Lavkrafts

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!