Donetsk and Luhansk vs Eurovision

Domājams, ka neesmu vienīgais cilvēks, kas situāciju Ukrainā uztver kā iespējamu scenāriju notikumu attīstībai citās bijušajās Krievijas impērijas zemēs, kur teorētiski arī var eksplodēt separātiskas aktivitātes.

Domājams arī, ka es varētu būt starp retajiem, kas pilnīgi mierīgi spētu pieņemt domu, ka Putins neko šajā sakarā nav plānojis, bet vienkārši izmanto izdevību. Un ka ievērojama daļa Ukrainas iedzīvotāju no visas sirds vēlas pievienoties Krievijai. Lai gan tā saucamie referendumi par Doņeckas un Luganskas tautas republiku atdalīšanos no Ukrainas ir labākajā gadījumā uzskatāmi par farsu, es tomēr nebūtu arī sevišķi pārsteigts, ja to rīkotājiem nebūtu nekādas vajadzības viltot rezultātus. Vēl vairāk – separātisms ir pilnīgi dabiska lieta, nevis elitāra konspirācija, ko savijusi saujiņa ļaundaru.

Austrumi: Rietumi = kolektīvisms: individuālisms?

Uz šīm domām mani uzvedināja neviens cits kā Tomass Neivirts, vairāk pazīstams ar savu skatuves pseidonīmu Končita Vursta.

Vurstas uzvara kārtējo reizi parāda psiholoģijā pieņemto dalījumu kolektīvistu un individuālistu kultūrās. Lietas būtība skaidra: individuālisti parasti liek uzsvaru uz indivīda tiesībām un personīgo mērķu sasniegšanas svarīgumu, bet kolektīvisti savos bērnos cenšas ieaudzināt to, ka kolektīvs ir pāri indivīdam. Vienā variantā kulturālais ideāls ir stiprs, pašpietiekams cilvēks, kas spēj izturēt konkurenci. Otrā tas ir tāds, kas labi iekļaujas kolektīvā. Tradicionāls individuālistu kultūras piemērs ir ASV, savukārt pie kolektīvistiem parasti pieskaita Āfriku un lielāko daļu Āzijas.

Spilgta ilustrācija ir slavenais Mičiganas Zivju tests, ko veikuši Ričards Nisbets un Takahiko Masuda no Mičiganas universitātes. Eksperimenta dalībniekiem – japāņiem un amerikāņiem – tika parādīts attēls ar trim lielākām un dažām mazākām zivīm, kas peld akvārijā. Amerikāņi vislabāk spēj atcerēties lielās, "vadošās" zivis un pamana, ja to attēlos kaut kas mainās. Savukārt japāņi daudz labāk atceras un pamana lietu izvietojumu akvārija telpā un izmaiņas tajā.

Lielāka mēroga piemērs kultūru atšķirībām ir diskusija par homoseksuālismu – Vurstas gadījumā, arī par transvestītismu un tradicionālo dzimumu lomu. Tradicionāli kolektīviskās Baltkrievija un Krievija uz Vurstas popularitāti Eirovīzijas reaģēja, skandējot Гейропа! un iesniedzot petīcijas ar prasību nerādīt Vurstas uzstāšanos Eirovīzijas translācijas laikā. Krievijā pat parādījies jauns "Tvitera" sauklis – Побрейся! Не будь как баба!, un heteronormas piekritēji tvīto bildes ar putainiem zodiem un skuvekļiem rokā.

"Ja tā paša dzimuma indivīdi vēlas nodarboties ar seksu, tās ir indivīdu tiesības," saka individuālistiskā Rietumeiropa.

"Homoseksuālisms samazina kolektīva izdzīvošanas izredzes," satraucas kolektīviskā Austrumeiropa. "Pieļaujiet homoseksuālismu, un nāksies legalizēt visas pārējās perversijas, bet tas savukārt sagraus visa kolektīva (tautas, valsts, nācijas utt.) morāli un reproducēšanos."

"Jūs nesaprotat lietas būtību," atbild individuālistiskā Rietumeiropa. "Sekss starp indivīdiem ir pieļaujams tikai tad, ja katrs no dalībniekiem spēj sniegt legālu piekrišanu (consent), bet to var izdarīt tikai pilngadīgs cilvēks. Sekss ar kazu, mironi vai nepilngadīgu cilvēku ir amorāls no individuālisma perspektīvas, jo šie potenciālie partneri nespēj sniegt legālu piekrišanu. Un ja sieviete grib audzēt bārdu vai vīrietis – tēlot sievieti, tas pats par sevi nav ne vērtīgi, ne nevērtīgi. Patiesā vērtība ir garantijai, ka indivīdam ir tiesības darīt jebko, kas netraucē citiem."

Atšķirību izteiksme

Katrai kultūrai ir savas vājās un stiprās puses. Individuālistiem daudz labāk padodas bagātību attīstīšana un revolucionāri izgudrojumi. Piemēram, Jurijs Gorodņičenko un Žerārs Rolāns no Bārklijas universitātes Kalifornijā norāda – jo augstāks valsts individuālisma koeficients, jo lielāks valstī reģistrēto izgudrojumu patentu skaits. Lielāka ir arī aktivitāte uzņēmumu dibināšanas jomā. Savukārt kolektīvisti ir pārāki kopēju pūliņu pielikšanā, lai efektīvi un daudz ražotu. Piemēram, Eiropā izgudroti tehnoloģiskie risinājumi tiek daudz efektīvāk pielietoti ražošanā Ķīnā un Japānā nekā pašā Eiropā, savukārt "General Motors" mēģinājums ieviest "Toyota" ražošanas metodes ASV rūpnīcās pilnībā izgāzās.

Kolektīvistu sarakstā vienīgā valsts ar augstu vidējo ienākumu līmeni ir Japāna, bet individuālistu sarakstā ir tikai dažas valstis, kurās ar ekonomiku neiet pārāk spoži – tās ir bijušās PSRS ietekmes valstis Polija, Ungārija, Igaunija, Čehija. Taču – ar piebildi, ka individuālisms novērojams tikai lielpilsētās dzīvojošās jaunās paaudzes vidū, tātad ir nesena parādība.

Lai pārvērstu vecāku-kolektīvistu bērnus par individuālistiem, pilnīgi pietiek ar internetu, un mūsdienu globālā ciemata laikmetā kolektīvisma kultūras visapkārt pasaulei jūtas apdraudētas no individuālistisko kultūru puses.

5-HTTLPR vai kultūra?

Interesanta nianse: kolektīvisms un individuālisms varētu būt ģenētiski programmēti. Džoana Čao un Katrīna Blezinska no Ilinojas Ziemeļrietumu universitātes ir atklājušas korelāciju starp kolektīvisma tendencēm un vienu no serotonīna transportgēna SLC6A4 variantiem ar nosaukumu 5-HTTLPR. 5-HTTLPR klātbūtne tiek asociēta ar depresiju un pastiprinātu jūtīgumu uz tādiem signāliem kā dusmīga sejas mīmika, kā arī ar noslieci piekrist citu viedoklim mīļā miera labad. Čao un Blezinska izsaka viedokli, ka populācijas, kurās dominē 5-HTTLPR, izvēlas kolektīvismu, lai, tā sakot, ar kultūras palīdzību piedāvātu cilvēkiem pleca sajūtu. Šim kulturālajam modelim attīstoties, indivīdiem ar individuālistiskām nosliecēm būtu bijis aizvien grūtāk iekļauties kolektīvā un atrast partneri, ar kuru radīt pēcnācējus, līdz ar to nosacītais "kolektīvisma gēns" pārņēmis visu populāciju.

Pirmajā vietā 5-HTTLPR biežuma ziņā ir Ķīna. Krievija atrodas sestajā, igauņi un poļi brālīgi dala trīspadsmito, tā ka mēs, ļoti iespējams, atrodamies turpat. Vismazāk to var atrast starp angļiem un angļu izcelsmes nācijām – amerikāņiem, kanādiešiem un austrāliešiem. Un kāds pārsteigums – tieši šīs trīs valstis ir līderes individuālisma jomā!

Džordžs Bušs reiz nosauca ASV un Tuvo Rietumu konfliktu par "civilizāciju sadursmi". Pilnīgi iespējams, ka tās pamatā ir ne tikai ekonomiskās un politiskās intereses, bet arī ģenētiski mantots skats uz dzīvi.

Par ģenētiku runājot, vienmēr gan ir vērts atcerēties, ka lielai daļai gēnu nav nekāda absolūtā spēka, to iedarbības koeficientu stipri nosaka attīstības vide un kultūra. Vienā un tajā pašā ģimenē dzimuši bērni var izaugt gan par kolektīvistiem, gan individuālistiem.

Ukrainas referendumi no psiholoģijas viedokļa

Ukraiņu individuālisma vēsmas varēja novērot Verkas Serdjučkas (Andrija Daņilko) uzstāšanās brīdī Eirovīzijā 2007. gadā. Par sievieti pārģērbies vīrietis no bijušās PSRS! Turklāt Verka toreiz dziedāja dziesmu ar nosaukumu "Lasha Tumbai" – nonsensa frāzi, kas aizdomīgi izklausās pēc "Raša gudbai"… Protams, šī gada Eirovīzijas uzvarētāja ir vizuāli vēl iespaidīgāka, taču jebkurā gadījumā – abu mākslinieku (mākslinieču?) panākumi ir signāls tam, ka Eiropas balsojošā publika novērtē indivīda drosmi būt par indivīdu kolektīva priekšā vai pat par spīti kolektīvam. Kā nekā, Neivirts par pseidonīmu ir izvēlējies vārdu "Wurst", no austriešu analoga latviešu teicienam "man viss pie kājas" – "das ist mir Wurst". Simboliski šī desa nozīmējot to, ka nav svarīgi, kas tu esi un kā izskaties, saka Končita. Galvenais – cik tu esi labs vai slikts kā indivīds.

Krievijas kulturālajā kontekstā šāda attieksme ir principiāli nepieņemama. Savā 1998. gada instrukcijā amerikāņu evaņģēliskajiem misionāriem, kas vēlas strādāt pēcpadomju Krievijā, Stīvens Čepmens brīdina, ka būtisks krievu sadzīves aspekts ir уравниловка, tendence visus nolīdzināt. It īpaši nabadzīgākajos reģionos, vidusmēra iedzīvotājs centīsies novilkt kādu, kas viņu pārspējis, līdz savam līmenim, bet nevis pacelties līdz otra līmenim. Egalitārisms un savstarpēja atkarība (dependency) ir valdošais etoss. Garākais zāles stiebrs zem izkapts krīt pirmais, māca krievu tautas gudrība.

Atšķirībā no Krievijas ar tās joprojām izteikti kolektīvisko ideoloģiju, ukraiņi pēdējo gadu laikā aizvien vairāk ir sliekušies uz individuālistisko Rietumu pusi. Ukrainas gadījumā cerība pavērt iespējas indivīdam tiek asociēta ar Eiropas Savienību. Jau kopš 1998. gada. Toreiz Leonīda Kučmas vadībā Ukraina ar ES noslēdza savu pirmo Partnerības un sadarbības vienošanos, kā arī izteica cerību kādreiz iestāties tās sastāvā. Piecpadsmit gadus vēlāk, kad Krievijas spiediena rezultātā prezidents Janukovičs atteicās parakstīt tālāku vienošanās līgumu starp Ukrainu un ES, tūkstošiem protestētāju ieņēma Kijevas Neatkarības laukumu, skandējot "Ukraina ir Eiropa".

Astoņdesmito gadu vidū veiktie socioloģiskie pētījumi ierindoja Ukrainu kopā ar citām padomju republikām kolektīvisma kultūru starpā. Taču jau tikai vienu paaudzi vēlāk, 2008. gadā, Margarita Šafiro no Portlandes Valsts universitātes noskaidroja, ka ukrainietes ir kļuvušas daudz lielākas individuālistes pat par amerikānietēm. Saskaņā ar Pjū pētījumu centra datiem, lielākā daļa ukraiņu, kas ir jaunāki par 30 gadiem, vēlētos dzīvot valstī, kurā indivīdam ir iespējas sasniegt savus personiskos mērķus. Lielākā daļa no tiem, kas vecāki par 50, šādu iespēju vērtē kā nesvarīgu.

Ukrainas konflikta būtība slēpjas nevis primitīvā Krievijas ģeogrāfiskajā alkatībā, bet tradicionāli kolektīvisku sabiedrību panikā par individuālistiskās kultūras spiedienu. To vislabāk ilustrē bieži lietotais sadalījums "Rietumu "vērtībās"" un "tradicionālajās vērtībās" (ievērojiet pēdiņu lietojumu). Krievija sevi nostāda un bieži tiek uztverta kā veco labo padomju laika vērtību sargātāja, un pie tās tad arī vēršas pēc aizsardzības.

Tāpēc, lai arī "referendumiem" pašpasludinātajās tautas republikās nav nekāda legāla seguma, tie, ļoti iespējams, ataino vēlmju realitāti. Kopš kristīgās pasaules sadalīšanās starp katoliciskajiem Rietumiem un pareizticīgajiem Austrumiem, katra puse ir gājusi savu attīstības ceļu. Šobrīd šīs atšķirības vairs ne tikai kurina konspirācijas teorijas par to, kā Rietumu kapitālisti grauj "tradicionālās vērtības", bet ir novedušas līdz pilsoņu karam un separātismam. Šķiet, ka ukraiņi ar vēlmi kļūt individuālistiskiem ir nostādījuši sevi pret Ukrainā dzīvojošajiem krieviem, kas dzīvo krievu kultūras burbulī un vēlas atdalīties no "liberastijas apsēstās" Ukrainas.

Būtiska nianse šeit ir tāda, ka krievu kolektīvistiem Ukrainā ir kolektīvs ārpus Ukrainas, pie kura vērsties tradicionālo vērtību saglabāšanas nolūkā. Pārējām postpadomju telpas tautām tāda ārpusvalsts kolektīva nav.

Visbeidzot – par mums

PSRS pavadītie gadi pagājuši uz kolektīvisma nots – brālīgā republiku saime kopīgiem spēkiem cēla komunistisku (tātad – kopēju) gaišo nākotni. Pēc PSRS sabrukuma Baltijas republikas centās aizbēgt no Krievijas kulturālās ietekmes un ar galvu pa priekšu metās Rietumu individuālistiskās kultūras dīķī. Taču daudziem, it īpaši vecākajai paaudzei, šis ilgi kārotais lēciens ir atnesis aukstu vilšanās šalti, un viņi ilgojas atpakaļ pie kolektīvisma.

Piemēram, trakajos jaunības gados Imanta Kalniņa pirmās grupas dalībniekiem milicija ar varu apgrieza matus. Nu jau neapstrīdamā briedumā Kalniņš paziņo, ka PSRS māksla tika turēta uz augsta pjedestāla, bet Rietumu vērtību sistēma ir bankrotējusi. Līdzdalība ES tiek salīdzināta ar grimšanu purvā, bet par politiskās līderības ideālu komponists uzskata Lukašenko un Putinu.

Latvijā, tāpat kā daudzviet citur, vecāko kolektīvistu paaudzi no lejas spiež jaunākā individuālistu paaudze. Kā tas attīstīsies, ir grūti atbildams jautājums. Būtisks Latvijas situācijas aspekts ir imigrācija – kam nepatīk no padomju laikiem mantotā uzspiestā un kontrolējošā kolektīvisma gaisotne, tas var pārcelties dzīvot uz individuālistiskajām Rietumu valstīm. Gastarbeiteru ēra tuvojas beigām, tā vietā tagad notiek izglītotu Austrumeiropas profesionāļu rūpīgi pārdomāta izvēle strādāt vietā ar augstāku algu un labākām sociālajām garantijām. Ukrainā šāda drošības ventiļa nav. Toties, tāpat kā Ukrainai, arī mums ir austrumu reģioni ar savu etnisko sastāvu un liels procents iedzīvotāju, kas savās ilgās pēc kolektīvisma vērtībām visā saskata pūstošo Rietumu, cionistu vai pasaules valdības konspirāciju.

Vienas sekas imigrācijas radītajai segregācijai ir nācijas sadalīšanās individuālistos un kolektīvistos ar neizbēgamu individuālistu aizplūšanu uz turieni, kur viņi var justies psiholoģiski komfortabli, kamēr "tradicionālo vērtību" piekritēji paliek mājās. Vai šie divi tik atšķirīgie psiholoģiskie tipi spēs atkal saplūst vienā nācijā, ir smags jautājums. Vai nu kopumā diezgan kolektīviskajai valstij būtu jāmainās uz individuālisma pusi, vai arī individuālistiem kaut kāda iemesla dēļ būtu jāizdomā atgriezties… Bet individuālisti jau tāpēc arī ir individuālisti, ka viņiem tās kolektīva raizes nav svarīgākas par kaut kādu tur austriešu desu.