Divzvaigžņu baznīcas

1

mizu tiem kokiem nav
un atpūtas krēslos nesēž neviens
šajā karstajā siestā
spārnoti sienāži laižas no balkona balkonā
meklējot veldzi aiz puķu podiem
tas nekas ka kleķa ēka tevī kā peizāža mīt
“nāc vien manī”: sauc riekstu un vīnu krogs
ja arī tava seja reiz kļūs par bildi pie sienas
un visi to tā zinās n. g. ka neskatīsies virsū
tu tik un tā būsi aizsedzis daudz mazāk pie dzīvības esošu iztēles augli
bet kad atkal tu būsi sakļāvis spārnus
un bumbieru tirgotājs tev parādīs īsto pasaules formu

un tomēr pilns ar apļiem tu domā
un svēto laukumiem gaļas gabaliem ledus gabaliem tavā martīnī glāzē
uz galdiņa blakus
un tu jau krīti tur blakus gultā
un aizmiedz uz 7 gadiem


2

no rīta uzmodina
kaut kas spārdās uz balkona puķpodu ēnā
par laimi tavs zelta ķeglis puspasaules pirkstu dažādu nolūku glaudīts un grābts
kā tas mēness gabals Vašingtonas astronautikas muzejā
tas ķeglis ir tava numura atslēdziņa

un tu to atdod mulatam tauriņā
tavā fantas glāzē ledus kūst
tavs naudas devējs smēķē un pūš dūmus spēļu automātos

koki bez mizām zem sevis slēpj telefonbūdiņas
tajās melnmatainas lelles zvana uz mājām
bet es zvanu tādai lellei
un tiešām gribu zināt ko viņa rīt dara
kā izrādās to nevarot teikt
jo tas būšot pārsteigums


3

pagrabs pilns ar blondīnēm kas vērpj desas kā Ariadnes
kas acis nespēj pacelt augšup
redzēt garos bālos džentlsvešiniekus
kuri paši zinot ceļu labirintā ieiet baznīcā

es redzu eņgeli kam skrūvē spārnu nost
un Mariju kas nedaudz izbrīnīta - sevi nodūrusi
zirgi jāj
un atrodos es lielā pussakrālā mizanscēnā
eņģelis ar vienu spārnu lidot māk uz riņķi vien
ak putniem dīvains priekšstats ir par mums

ap baznīcu vijas asinsvadu šauruma ielas


4

kalnainā mauriņā viens lidina pūķi
okeāns pārdeva man gliemežvāku
es sēdēju “Sēnītes” tipa ēstuvē

vai cik maz laika
putni lielījās ka dzīvo šeit
man garām paskrēja kamene vēl no 89`

šai pilsētā lido
bet nu gan laiks
ieskrēju vēl dažās picērijās
un iebridu atmiņās par tevi
siesta kā ķirmis grauza manu ledu

un tad es sajutu tavu roku elkonī


5

piecpirkstaina plauksta manu acu augstumā gaida kad es pa to uzsitīšu ar savējo


6

es sekoju rādītājpirkstam kas izlokās ceļu rādot turpat kilometru garš
apstājas pie luksofora

bet šajā karstajā siestā visi guļ
vien pūce veikalā mirkšķina savas uzacīm bagātās acis kādai krātiņa rūtij

es viņu pērku
mēs ejam caur klintīs izurbtiem tuneļiem
gar ūdens apēstiem krastiem
un pēkšņi pūce kliedz: zeme
zeme


7

gaisma nāk no pundurpriedēm

riteņbraucēju saujiņa vēja plēsta izslīd caur kalnu pirkstiem

šādus mirkļus pārstrebies viens lakstīgalas balss īpašnieks dzer pienu ar skatu uz jūru
un saka: “un viņi te dzīvo”

centrā tukšs apaļš akmens galds kā karaļa Artūra un viņa bēdubrāļu zobenu futlāris
zviedru galds

šī māja ir divzvaigžņu futlāris tranzīta dienām

tā akmens lode
rotājums mirdz pundurpriežu apgaismots

ūdens jahtu pilns


8

es stāvu pie timpānista kapa
un aplaudēju
viņš vienmēr bija īstā laikā īstā vietā

es stāvu pie mežradznieka kapa
un nejauši nopirkto vizbulīšu pušķi pret akmens plāksni atstutēju

mēs ar flautisti sēdējām šarlatānu bārā
kur kino kritizē
un telpu silda Mtv
tā vienmēr ģērbās melnā kostīmā
un cigarete juka tai ar flautu
mēs sēdējām un kopīgi to atcerējāmies
ka ik viens mēs roku pielikām
katrs savā profesijā
Brēmenes ceļojošie muzikanti

viņa aizsmēķēja fa# mažorā
neviens jau nav miris - viņa teica

viss bija tik dzīvs
pat ledus gabali manā glāzē sarunājās

nodur mani ar flautu


9

stiklu spodrinātājs sēž uz balkona margas un kož bumbiera gurnā
melnmatainā palīdze ieķērusies tam elkonī


10

pirms visa ir maziņa pauzīte
tāds kā laiciņš pārdomām
mirklis parunāt ar stikla spodrinātāju
tā lai īstā lieta nāk ar akcentu kā jaunā rudens kolekcija

tā liekot pauzi pie pauzes
visi kļūst arvien lielāki mākslinieki