Komentē
0
Saglabā

“Adata” ir mana pirmā grāmata un žanriski grūti definējamais darbs.

Rakstīšana man atgādina gleznošanu. Un gleznā nav svarīgas fotogrāfijas kvalitātes. Tāpēc mana grāmata, tāpat kā brāļiem Kaudzītēm, ir “bildes iz dzīves”. Materiāls ņemts no realitātes un tomēr pārradīts, citāds. Pirmā daļa “Adata”, otrā “Krusta skola”, trešā - “Zīmogs”.

Andra Manfelde

Fragments no pirmās daļas.

8. Uz adatas

Pie Vlada atnāca zoļļi, viņi dūrās. Arī Vladis. Brīnījos, ka ārēji viņu izturēšanā nekas nemainās. Paliek tikai tādi slābani. Piedāvāja arī man. No sākuma kategoriski atteicos, bet sapratu, ka šodien, ja šie iedūrušies, nekāda dzeršana nespīd. Pārliecināja mani, ka no vienas reizes nepierod. Man nebija ko zaudēt. Iedūros. It kā nekas. Nekādu gļuku. Nesapratu - kur tad kaifs? Ir vienkārši mierīgi. Izmisums zudis.

Nākamreiz mani pielauzt jau bija vieglāk. Trešo reizi jau gaidīju. Tā bija jau atkarība.

Es biju laimīga. Tam vairs nevajadzēja nekādu ārēju iemeslu. Nekādas piepūles no manas puses, lai labotu sagandēto dzīvi. Nav spēka bēgt... Nu es varēju nebēgt, tikai jāpastiepj roka.

Varbūt bijām pirmie, kas dūrāmies mūsu pilsētiņā. Magoņu katrā ceļmalā pa pilnam. Iemācījos savākt bindi un uzvārīt hanku. Dūrāmies ar dzelzs špricēm. No trulajām adatām ātri vien centrālās vēnas sadega. Drīz nesaviebdamās skatījos kā adata atrod vēnu, kā parādās kontrole - asins iešļācas brūngani zeltainajā hankas šķidrumā. Siltums ieplūst miesā. Mazas adatiņas - pirkstos, mēle, pierē. Tagad man ir sava pasaule. Pašai savas debesis un neviens mani draņķīgajā realitātē neizdabūs.

Savu sešpadsmito dzimšanas dienu atzīmēju ieduroties kārtīgu devu.

Nobeiguma fragments.

Es mīlu šo pilsētu. Pie pašvaldības, kur galvenais laukums, kur Ļeņina vieta, aug puķes. Būtu vismaz atstājuši kādu zīmi. “Šeit, laikā no 1986. gada līdz 1991. gadam tika novietots Vladimira Iļjiča Ļeņina piemineklis”, citādi bērni domā, ka te ir tikai zāliens un kad pieaugs, vedīs kakināt savus suņus. Un sudrabegles izpletušas zarus. Ļeņinam tagad nemaz nebūtu rūmes. Varbūt, ja piemineklis vēl būtu, egles no vienas puses apcirptu. Kā liepām galotnes pavasaros. Es mammu prašņāju, nu kā tas var būt, nu kāpēc vajag kokiem darīt tik sāpīgi. Un mamma teica, ka pilsētās tā vajag, ka tad jau zari ieķeršoties elektrības vados un izcelsies uguns-grēks. Bet ugunsgrēki te bieži. Grēcīgā, grēcīgā pilsēta. Bet es vēl tagad atceros, tos melnos, spītīgos stumbeņus ar dzeltenīgajiem vidiem. Bērnība ir tik savāda lieta. Mums parkā ir skulptūra. Kaila sieviete tur ūdens krūzi, no kuras tek ūdens. Un es mammai rudeņos vienmēr jautāju - kā viņai nav auksti. Es izstāstīju Armandam, un viņš teica, ka esot domājis tāpat.

Atceries “Bumbu?” Mums pilsētā bija tāda kafejnīca, tiešām, pavisam apaļa, horizontāli, protams. No koka un zaļa. Tagad vairs nav. Ir banka. Un tagad arī bankas nav. “Izīrē.” Jo tik mazai pilsētiņai nav vajadzīga tik milzīga banka, bet daudzas un maziņas. Bet kādreiz bija viena. Tikai citur. No mūra un restēm. Es vienmēr iztēlojos, kā tur skaita naudu. Vēlams zelta. Man patika saskaitīt kapeikas, mamma vakaros neļāva, teica ka velns skatoties logā. Man šķiet, es jau tad redzēju viņa acis. Bet varbūt tur vienkārši, aiz papeļu šalkoņas mirguļoja zvaigznes.

“Man kokteili par četrdesmit septiņām!” Aroniju, jo cits nav. Cits vienmēr beidzies, aroniju sula vienmēr paliek pāri. Man garšoja arī ābolkūkas. Bet es nevarēju ciest, ka tās safrizētās pārdevējas ņem bulciņas ar rokām un tad nekad nevar zināt, kurš gals maizītei garšos pēc odekolona. Es neēdu, spļāvu ārā. Un vēl es nevarēju ciest vienkājainos krēslus. Nekad nevarēja zināt, kurš atkal salūzis. Uz tāda var sēdēt, tikai šūpojoties. Un vērot kā ārā cilvēki pa vienam iet uz tualeti. Lielie dzer tumšbrūnu no mazām glāzītēm.

Un “Bumbai” bija jumtiņš. Un zem jumtiņa veda kvasu vasarās. Un es strādāju par pārdevēju. Tumšzaļa muca, nolupušiem sāniem, KVASS, ved no maizes kombināta, smaržo. Man tirgošanās iet no rokas, mazais kausiņš pa trīs, lielais pa seši, skalojamā aparātā ūdens šņāc, visbiežāk nāk kungi gados un joko. “Vai tārpiņi arī kvasā esot!” un lūr, es esmu jauns, gaišmatains skuķis, zilām neziņas acīm. Un skolnieki nāca. Un bērni ar mammām. Mani draugi sēž uz “Bumbas” margām un pa kluso ierauj no kakliņa. Kandžu. Jo spirts vēl nebija ievests un šņabis uz taloniem. Viņi sēž visu dienu, švitina kājas, uzdzer kvasu un pīpo. Kamēr sabiedriskās ēdināšanas darbinieces nenosprieda, ka mana brandža aizbaida patērētājus. Un mani izmeta. Šķiet tanī vasarā es sāku durties.

Es. Mana atmiņa nav mana dzīve. Manas ilgas nav dzīve. Un tas, ko es mīlu, man nepieder. Tikko pieskaries ar rokām, izgaist kā dūmi. Mirāža. Es esmu dzīva. “Mana nāve kas vēl nāks, nebūs aukstāka par kristību rītu un pamošanos pritonā ar dzeltenpelēcīgiem griestiem.” Debesis saulrietā lāsumo plankumainas. Kā leoparda mugura. Cilvēki domā, ka esmu skaista un laba. Skaista un laba. Dzīva. Vēja nesta papeļu pūka, nekas vairāk.

Vējš purina krūmu. Trīs zariņi klajumā, noblietētā kā klons. “Lauztās sirdis.” Sārtas puķes ar baltu mēlīti. Tev nemaz nav salauzta sirds. “Mana nodzertā sirds neko nejūt,” tu teici. Saskretusi čokurā kā brūklene pēc kusuša sniega. Bet kurš gan izdomājis, ka sirdis vispār ir “tādas.” Kā liepu lapas ar norautu kātiņu. Es bērnībā domāju, ka sirds līdzīga piparkūku formiņai un pukst vēderā. Bet tagad man sāp tajā, kreisajā pusē. Un liekas, ka mana sirds ir sakaltis rupjmaizes ķieģelītis, no kura kāds veltīgi mēģina noruikāt šķēli.

Laiks mani drupina kā maizīti.

Laiks drupina sejas, cilvēku ādas, acis kļūst kaleidoskops. Neskaties acīs. Tad pazīs. Tur aiziet Ilze. Kā viņa ir novecojusi! Novecojusi sieviete. Droši vien arī uzkāpusi uz adatas. Lūdzu, turpmāk šajā pilsētā nēsājiet zīmogotu krekliņu. Ar šprici vai adatu. Lai iebraucēji un izklaidīgie vietējie jūs, narkomānus, no parastajiem un vienkārši drūmajiem varētu atšķir. Jo HIV un AIDS visstraujāk izplatoties mūsu pilsētā. Mūsu pilsēta - geto.

Jo tam vienkārši nelaimīgajam, seja sakrunkojusies kā datele un no galvvidus sāk atkāpties mati, pat astē saņemtā frizūra vairs nepalīdz. Mūsu vietējās televīzijas reportieris vairs neizskatās pēc inteliģenta. Esot nelaimīgs, viņš teica. Un viņam pieder vairāk kā citiem. Vienreiz pa divām nedēļām viņš aizbrauc uz Rīgu. Un filmē. Bet vienalga - nelaimīgs. Tāpēc viņš bēdas vienreiz gadā uzrakstot uz papīra. Man liekas - uz nodzeltējuša rūtiņu papīra, izrauta no “Atmiņu klades”. Tad viņš rakstīto sarullē, ieliek pudelē un, stāvot uz tilta, iemet upē. Un tad atkal gadu var dzīvot mierīgi.

Tik pat mierīgi kā mazpilsētas sievietes. Viņas brauc ar riteņiem. Pat dūšīgās. Tas nekas, ka vecas. Un es brīnos. Viņas lēni minas un nemaz neliekas smagas. Pūkainas. Un ja viņas nokristu, nemaz nesasistos. Atlektu atsperīgas kā gumijas bumbiņas, varbūt viņām iekšā ir debesmannā. Graciozas kā virves dejotājas. Viņu dzīves ir auglis. Bērni izskoloti un iekopts dārziņš.

Un čigānietes šeit īpašas. Tāpat kā debesis. Kas zemas un piebriedušas slīd, šķiet tūlīt aizķersies aiz baznīcas torņa un pārplīsīs. Līst. Baznīcas tornī ik ceturksni zvana, bet nesteidzas neviens. Čigānietes iet un švitina savas zelta somas, zibina zelta kurpītes, vai vismaz zobus. Man liekas, ka viņas tur savās rokās pavedienus, citādi jau no kā gan tā mūsu pilsēta tik noburta.

Man patīk ieskatīties logos, tie te ir zemi. Cilvēki reizēm aizmirst aizvērt slēģus. Varbūt viņiem liekas, ka gaišzilās gaismas dēļ neko no ielas nevar redzēt. Kādreiz es apstaigāšu pilsētu un saskaitīšu ieslēgtos televizorus. Bet, re, kur atvērts logs, zila gaisma mirguļo stūrī, klaigas un smirdoņa. Benčiki, peregārs, nāve. Ieelpojot iespējams inficēties.

Kad ieskatos “Šļirču apmaiņas punkta” logā, es ieraugu Vairu. Resnā Vaira, kuru Vladis sasita parkā uz soliņa, mani klausīdams. Viņa vairs neduroties, es redzēju TV raidījumu. Un ja nu es ieietu. Teiktu “čau” un “piedod”. Es uzzinātu, varbūt kāds miris, varbūt izglābies. Es paskatītos viņai acīs, es būtu samulsusi, es droši vien lielītos. Viņa izskatās slikti. Zili riņķi zem acīm. Viņa apmeklē psihoterapeitu un harizmātisko baznīcu “Dzīvais vārds”. Un pēc tam man būtu žēl. Es vairākas reizes noeju gar logiem, un, kad beidzot saņemos ieiet, viņas vairs nav. Tikai vīrs. Viņam ir zelta zobi, plati smaida. Es viņu nepazīstu. “Āāā! Tā esi tu, es tevi atceros!” Mēģinu smaidīt, bet kā lai pasaku, ka tā nemaz neesmu es, ko viņš pazinis, ko atceras. Ka tad es biju kā komā, kā filmā, ka tas bija ļauns sapnis, un nemaz nebija dzīve.

Vaira ar vīru šeit strādā, un katru dienu runā par adatām un par zālēm. Rotē visu laiku vienā punktā. Varbūt viņi tiešām ir varoņi un kādam taču tas jādara. Ko es esmu nākusi uzzināt, vai vēl kāda nāvi? Man kauns, bet citreiz man liekas, ka gaidu - man kādu dienu piezvanīs un pateiks - “Ieva ir mirusi.” Eduards jau gadu nestāv rindā pēc ubagu zupas. Jānis, Aldis, Oskars miris. Andrejs sen kā pazudis. Valentīnam apsaldētās kājas nenogrieza uzreiz, bet pa gabalam. No sākuma pirkstus. Un tad tikai pēdas. Bet “melnie” vienalga nākuši virsū, un viņš aizgājis no klostera. Kaut naktī, kaut pāri žogam, kaut ziemā, ar kruķiem. Tad atgriezies, kājas nogrieztas līdz celim. Vienalga plosījies, aizbēdzis dzert. Un tagad amputētas līdz gurniem. Klostera brāļi viņu ieceļ gultā, pansionāta palagos, viņš žestikulē ar rokām un plati smaida. Priecīgs kā bērns, brīvs kā vēl nekad. Naktis vairs nevilina, aiziet vairs nevar, izvēles nav, brīvs.

Nu izstāstiet, kā jums iet. Jā, Rita ir mirusi. Sandra arī. Tā kā no aborta, tā kā no saindēšanās. Par Intu nekādu ziņu, liekas beigta. Duras ļoti daudzi, gandrīz visi. “Pienāc vēl!” Veras durvis, ja nu nāk kāds no tiem... kā man aizbēg. Viņš nāk apmainīt šļirci. Es atceros to puisi. Toreiz viņam bija tikai divpadsmit. Kā baku rētas, kā spitālība saēdusi viņa seju. Daudzi atkrītot atpakaļ, saka Vairas vīrs. Grēks ir sērskābe, kas apzīmogo cilvēku sejas. “Tu atnāksi?” Es meloju, ka atnākšu. Es tik ļoti gribu būt brīva.

Ārā debesis milzīgas un sargājošas. Vējš kā ūdens, ko nodzerties. Es vienreiz redzēju pa televizoru, kāds narkomāns stāstīja, ka redzējis Dieva roku. Tik ļoti milzīgu, pāri visam, visam, pilsētai, zemei, lielu kā debesis. Es viņam ticu. Tikai tik ļoti liela roka spēj izraut no elles, purva, nāves, no tās sasodītās tumsas, kas ir tepat, tepat šinī dzīvē, laikā, iegrauzusies miesā tur cieši un taisnīgi kā tiesneša āmurs. Atceries nāvi.

Tomēr neviens nespēj atcerēties brīdi, kad mūsu tik ikdienišķajās un vārīgajās miesās Kāds ieslēdza sirds mehānismu, kaut kam tik vienkāršam un nezināmam, kuru citādāk neprotam nosaukt, kā - dzīve.

Atkal viens aiziet garām un mani nepazīst. Tik parastā, šaurā ielā, krīt ēna, asa kā žilete, novelk robežu starp gaismu un tumsu. Tik parastā pilsētā, ielā, mēs divi esam redzējušies, bet neesam satikušies. Nesavienojamas pasaules, šķirtas kā ēna un gaisma. Katrs draņķa cilvēks ir galaktika. Galvenais ticēt. Mēs pārnēsājām dzīvības un nāves putekšņus.

Andra Manfelde

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!