glezna
kad viņa skatās tumsā
(šķiet sarecē rudens un vējš
un iedegta elektrība, silti no tāluma māju logi, tāpat kā vilcieni naktī, un mušas īd, pamodušās no krāsns sprakšķiem, cik nelaikā ļoti, jo aiz loga rec rudens, ūdens un vējš)
kad viņa skatās tumsā
kur stikla lazējošs atspulgs
viņa ir skaista
“meitene ar persikiem” ir pati pilnība
teica skolotājas
vai jūs esat redzējuši kādreiz
tik tvirtu ādu
tik tīru asmeni
tik baltu galdautu
uz kura guļ gaisma
ja vien tā varētu sacīt par gaismu
kā par dzīvnieku, kā par gazeli, kā par mākoni šķēpa piekaltu plaknē
bet egles aiz loga lāso, tumšzaļas cipreses trūdošu sūnu zemumā
un pirosmani dzer krogā
uz iesmiem pludo karmīns un gaļa
labi ka gleznās nav dzirdami mežraga kliedzieni
labi ka munka mute ir mēma
labi ka kliedzošās mutes ir nozagtas
labi ka “meitene ar persikiem” ir tik lieliski reproducēta
teica skolotājas
kam pirkstu spilventiņi ir kā no dzeltējoša papīra
un grumbaini kā bērna pirksti, kas pārāk ilgi zaļā, pēc skuju ekstrakta smaržojušā ūdenī, meklējuši pīkstošas gumijas zivtiņas
pirksti nedaudz ar ogli
acis ar ogli
kleitas ar ogli
pagalmā pie karuseļa satrunējušo koku, kura vairs nav, drīkst zīmēt tikai ar ogli
arī karuseļa vairs nav
arī pagalma
arī skolotājas
arī meitenes
persiku
atspīduma
un loga
(tumsā ūdens, rudens un vējš)
vēstule
katru rītu viens no mums salauž ledu
mēs esam divi krasti
lēnām savelkas sērsna
no nekustības
kā lai uzmin
kā lai notver
katru nakti tas notiek citā stundā
kad neviens nedzied
tumsa sarec kā purvs
lipīgi auksta kā aļģes
mēs paliekam brīvi gārņi un planieri vien sapņos un atmiņās
kad mūsu nakts dārzi ir mēnesnīca un ūdens
rokas - caurbiras sieti
promšūpu nesošie airi
vējlukturi un slēģi
kur noslēpt seju un acis
no sitieniem un no skatieniem vai nav vienalga
šim kvartālam jumti no skārda
kliedz sirēnas
tu esi pietauvots!
tu esi aizmidzis
es saku - šī pilsēta tiešām ir osta
bet ielās smaržo marcipāns un gluži vai kaistoša saldme
tu saki - šeit ir konditorejas cehs
visa iela kā dzērusi smaržas kā pielieta nopļautiem jūlija ziediem un smagnējais saldums kā no sievām un rudziem ir tieši tieši tāds pats un ļoti gaidīts uz ielām
lai gan ir sērsnu mēnesis un gandrīz vienmēr vēl krēsla
skumjas kā nastas uz kamiešiem cilvēkiem pieturā (smaržo jo saldi)
tūlīt iznirs
trolejbuss
viens div’ trīs
viņš un viņa - tu esi brīvs
bet ja neviens nepalīdz
ledus betonē kapakmens plāksni uz krūtīm
mūsu vienatnes bruņojums
kur iegravēts - “šeit biju es”
mīļās meitenes kam lilijas ir visnevainīgākais tetovējums uz baltām kā maize krūtīm
aiziet neatskatoties vienaldzīgi cik vien var un paslepen noraugās logā
salonā izīrē kāzu kleitas un smokingus mīļi jūs sagaidīs fotogrāfs
ai meitenēm lūpas sūrst jāņogas tumšas un - ai! birstošas
tā kā brūces kā aliču skābums sajaukts ar zemi
un tādas kā zirnekļu plēkas ar rīta rasu pār acīm
viena stāv koridorā un svilpo
viena pīpē pie loga
viena rauj vaļā pastkastīti
kā skrejlapas izkaisās bukleti
viena ved sunīti
viena brauc pāri tiltam
no konduktores pa kluso
cita ir klusa no dzimšanas
cita skūpstās un baidās
nē visas baidās un visas kā viena zog
maigums un skumjas
katram vīrietim - klaidonim
nebūt ne stipram
un ja ne stipram
tad ne tik
ne drusciņas maigam
viņam kurš piedzeras piektdienas vakaros
un kurš neraud jo vīrieši neraud
viņam kurš runā ar zivīm
caur āliņģi sirsniņas formā
viņam šim zaimotājam
kurš sēkliņas spļauj
tieši van Goga brūcēs
- par viņiem!
es jūtu līdzi viņām un viņiem
tu jūti? tu teici ka mīlestība ir krutka
mēs esam raduši sastrēbties tīru made in Hollywood
- par mums! vienmēr tava priekā un sāpēs
***
3 sievietes kapos griezīgās balsīs meldiju sev vien tik zināmo velk kā pēdējais tramvajs stīgu vai sliedes tik skaļi tur džinkst
un zvīļojas apses
to āda ir mežģīņu sedziņas neskartas bufetes tumsā un putekļos aizmirstā roze balta vāzē bez ūdens jau kuro gadu tur čab
3 sievietes balstās kā trenkāti zvēri pret betona sienu spīdīgi zaļo un aukstu
un vainadziņi tām trim
ir āboliņš
rasa un zāle un kveldētais jūnijs sejās kas smēja un dziedāja pirms vēl es nācu
un acis tik vienmuļi zilas kā debesu skartas tik rāmas?
tai citai mute ir vārti laidars un zobi ir jēri un ābolu gurkstoši tvirtais kad dziedi
kad dziedoša spēlē un smejies indigo kleitā un kapara matiem
akardeoniste notvēra vēju
bet sev
3 sievietes ēdienu nes
un kad aizsniegsi rokas mīkstas un siltas
kā kļavlapu skārusi maize paliks ieplaka lēna un nezūd kā spilvenā ilgi gaidītais vaigs
un kā sūnas
pārāk maigas un sārtas šīs 3
3 sievietes operas vējā smaržo pēc vaniļas šifona arbūzu vārīgās saldmes vēl saldāk taču kad krīt
bū saldāk kad pārplīst uz pusēm un sula kā lietus un šļaksti notek gar pirkstiem uz kakla
bet sievietes krāsotām lūpām ir bronza un granīts staltas un svinīgi stingas
taksists brauks operas pagalmā un tu nelūdzies nenāks nevienam tās līdz
jo neraud pēc toskas un dzīves
redzokļi tumši un smagi pieskaras vēl aiz manis gājējus steidzīgos gūsta tā sieviete klusē
piecdesmit blondīnei kura pie dēļu žoga stāv nekustīgi un halāts ir dilstoša samta un puķu un viņa ir drukna kā kuģis gaida bet nesauc
stipra kā lādiņš
viņa ir pulkstenis tornī
pilna ar zobratiņiem
un sēra
un iela
iepretim baltajai lapai sēž ķīniete
saulespuķes un zelts
maksā vīrietim
pirmā līnija ogle
viņa gleznas ir kaltētas govju ādas kas klabinās vējā un biedē pirms vēl iestājas krēsla
viņš paņems naudu un teiks - tu esi neglīta
ķīniete
no tās dienas cilvēki zīlēs pēc puķēm kuras par uguns mēdz dēvēt
un indīgā sula sarec uz pirkstiem un sargies ja pieskaries lūpam un jau jūti ka deg
svilina ādu
jo ziedlapas meitenes asaras esot
***
lapas krīt kā sašauti putni
pilni dzeltenas dziesmas
uz sedziņas sunītis guļ
bezpajumtniece pīpē
kiosks slēgts
nakts
lūpu rozā svītriņa ir iemute ugunij
viņa izlūgusies cigareti žēlsirdīgajam kungam
garāmgājējam kurš pieradis pie šīs ielas kā pie tepiķa kā pie mājām pie mātes pie dzīves
tikai tad kad lietas sadeg mēs ieraugām to sākotnēji cildeno nozīmi
kā piemēram šo sievieti ar neglīto seju
tik raupjas nevienas nepiedzimst viņas kļūst
cik smagas! un viņu zīds smaržo pēc humpalas un pēc nāves
viņu miesas ir kartupelis ievīstīts batista mutautiņā
tik tikko jaušama vēl sit sarkana dzīsliņa
varbūt tikai līdz brīdim kad pēdējā lapa notrūks
ielāgo - rudens ir dzejas un auglības laiks
un ziema ne visiem nes nāvi
iegaumē šo nakti šo ielu to vīrieti
iegaumē garāmejošo mani
rīt tā vairs nebūs
atceries - tu sieviete ar neglīto seju
un nagu lakas ģeogrāfiju strupajos pirkstos
kā sadauzītas bumbiņas virpinās
kā saplēstas krelles pusaudzes rokās
neprātīgas lūdzējas asaru slacītajās
sievietes rokās cigarete
un kad notrīs
no plastmasa glāzes izlīst kafija
šķīstoša deguma un vislētākā degvīna dvaka
iesmilkstas suns
***
pat tad ja dubļu panckā gulēšu
un zemi ēdīšu
es piecelšos
lai atgrieztos un atgriezīšos
…
vēl simtkārt tā
plīst zemē augļi sulodami nekaunībā valgā
un serdes zelts pret melnējošo nogurumu
asnus šķeļ
šo jumu balsta mūsu kolonādes
ko nenocērt un nenocērt tik ilgi
…
2004. rudens - 2005. ziema
0