Recenzija
02.03.2017

Par vampīriem, cirslīšiem un eposa koriģēšanu

Komentē
0

Par Līgas Ezeras grāmatu "Nakts sarkanā smarža", autorizdevums, 2017

Kaut gan grāmatas, kuras iznākušas nevis apgādu paspārnē, bet gan autora paša sarūpētā izdevumā, daļa kritiķu mēdz apsmaidīt kā rakstnieka personīgās "nabadzības apliecības" izrakstu, tomēr būtu kļūda uzskatīt, ka autorizdevums pats par sevi klasificētu literāru darbu kā neveiksmi. Pietiekami daudz piemēru pat samērā nesenā pagātnē (pieminot kaut vai savdabīgi slavenās "Greja piecdesmit nokrāsas") liecina – ja vien autors vēlas, viņš arī pats saviem spēkiem var publicēt darbu, iekarot atzinību un radīt situāciju, kad apgādi teciņus vien sastājas rindā pēc nākamā darba.

To visu ņemot vērā, ieintriģēja ziņa par autorizdevumā iznākušu jaunu latviešu fantāzijas žanra romānu. Tiesa, autores Līgas Ezeras vārds uzmanīgam pēdējo gadu fantāzijas lasītājam nebūs gluži svešs – autorei jau publicēts stāsts "Zemes smarža" krājumā "Purpura karaļa galmā". Tagad izdots romāns "Nakts sarkanā smarža", uz kura vāka lieliem burtiem greznojas apsolījums "triloģijas pirmā daļa". Romāna iegūšanu īpašumā nedaudz apgrūtina fakts, ka tas nav nopērkams nevienā no lielajām grāmatnīcu ķēdēm, taču ko tikai neizdarīsi cerībā atklāt jaunu talantu!

Romāna tekstu veido divu galveno tēlu pamīšus izkārtotie stāstījumi. Trīsdesmitgadnieks Aleksandrs – romantiski glītais, tomēr arī visnotaļ ciniskais "dvēseļu izsūcējs" (nav gan skaidrs, kādā nozīmē tas domāts, zināms vien tas, ka caur sociālajiem tīkliem viņš izpriecas pēc iemanās novest naivas būtnes līdz pašnāvībai) – un gados nedaudz jaunākā garīguma meklētāja Randa, kuras prātā šie meklējumi iekopuši īsteni mūsdienīgu eklektikas rasolu: tajā juku jukām mīt dainas, Basteta, Vikas rituāli, meditācija, Dievietes pielūgšana un citi modernā cilvēka prātā tīri miermīlīgi sadzīvojoši jēdzieni. Būdama vienlaikus vegāne, sportiste, klavierspēlētāja un gleznotāja, Randa neatsaka arī casual seksam, iespējai patērēt ievērojamus alkohola daudzumus un piedalīties savdabīgās narkoklubiņa "orģijās" (vērojot tās no malas, protams), tātad – daudzpusīgas intereses.

Romāna sākumā varoņu pašizpausmēs dominē jau patālā pagātnē aizgājušās pusaudžu modes subkultūras īmo raksturīgās izpausmes (šķiet, 1985. gadā dzimušās autores pusaudzes gadi varētu būt iekrituši aptuveni šīs kultūras ziedu laikos) – varoņi gan eksaltētos izkliedzienos, gan demonstrēti saltā vienaldzībā nicina visa pastāvošā bezjēdzīgumu, nēsā "dumpīgus" tērpus un frizūras, koķetē ar alternatīvu un nealternatīvu seksualitāti, alkoholu, narkotikām, saldkaisli apcer vēnu griešanu, dievina melno un sarkano krāsu utt. Subkultūras raksturojums varētu veidot visnotaļ oriģinālu darbības vidi, taču tam būtu nepieciešama emocionāla distancēšanās no aprakstītā, kādu romāna tekstā nemana. Te gan jāpiezīmē, ka jaunāko aktualitāšu kontekstā (domājot par pusaudžu vidū pašreiz it kā izplatītajām "nāves spēlēm") atsevišķas epizodes raisa gluži autentiskus šermuļus.

Epizodes, kas liecina par talantu un oriģinalitāti, raksturo abu jauniešu asociatīvo sasaisti ar dabas parādībām, kuras daļēji ataino dvēseles norises un ir redzamas vien viņiem abiem un vēl saujiņai izredzēto. Aina vienā no romāna pirmajām lappusēm – meditācijas brīdis, kurā uz prasmīgi iezīmētas vizualizētu emociju ainavas fona puiša "tumsa" mēģina savā veidā erotiski pakļaut un caururbt meitenes "miglu", – ir viens no poētiskākajiem "nefiziskā seksa" aprakstiem, kādus nācies lasīt. Diemžēl šīs teksta daļas lielākā problēma ir neviendabīgums: aprakstu izjustā poētika neizbēgami sacērtas neveiklā sazobē ar neviendabīgi ritošo sižeta līniju un teksta klišejiskumu.

Aleksandrs dvēseļu apēšanas nolūkos apciemo te draugu geju, kurš uztur slepenu narkotiku bodīti ar teātra elementiem, te simtgadīgu kundzīti, kuru kādā brīdī pats pret savu gribu paved, te šizofrēnisku nimfomāni. Visur viņa ceļā liktenīgas sakritības dēļ pagadās Randa, līdz, protams, notiek neizbēgamā satuvināšanās. Reālās norises caurauž dialogi, kurus abu jauniešu apziņā risina viņu avatāri, totēmi, iekšējie dzīvnieki vai gari, kā nu kuro reizi autorei labpatīkas tos nosaukt – dieva jērs (rakstīts te ar lielo, te mazo burtu) un Svētā Govs, kuri miglaini runā par slepenu Projektu, kam abi jaunieši piesaistīti. (Iekšējo zvēru/garu vietumis visai kašķīgie dialogi gan ar to "īpašniekiem", gan vienam ar otru varētu pretendēt uz komismu, ja vien to saturs neciestu no pamatīgas liekvārdības devas, tāpat kā gandrīz visu pārējo romāna personāžu dialogu saturs.)

Kad romāns ir aptuveni pusē, lasītājam liekas, ka viss jau caurmērā skaidrs – sižeta pamatu veidos abu "neparasto un nesaprasto" jauniešu tuvināšanās uz eksistenciālās neziņas fona par to, ko iesākt ar savu dzīvi (te jāpiemin: neizskatās, ka kādam no abiem varētu būt aktuālas tādas prozaiskas nodarbes kā darbs vai mācības – šim nolūkam autore abus apveltījusi ar pirms laika gluži vai no gaisa nokritušu naudas summu ne vairāk, ne mazāk kā vairāku miljonu apmērā). Taču pārliekas detalizētības un daudzvārdīgu dialogu peļķē buksējošajam sižetam vēl ir kaut kāda attīstības iespēja, kad neilgi pirms romāna puses autore pati savām rokām apgriež savam garabērnam kaklu un padara abus mīlētājus par vampīriem. Jā, jā, jūs uzminējāt, tie nebūt nav "sliktie", klasiskie vampīri, kuri čuč zārciņos un sūc asinis, nē, šis vampīrisms ir gandrīz debesu dāvana, hiperbolizēts sajūtu un izjūtu asums, pārdabisks spēks, ātrums un ilgmūžība... Un sākas pa apli nebeidzami riņķojošais problēmloks: vampīrisms un tā praktiskās izpausmes, who wants to live forever, kopienas noslēpumi un meli, vārdu sakot, visa tematika, kam pirmo treknumu noslauca jau lieliskā Anna Raisa ar savām "Vampīru hronikām" un no kuras vēl pēdējās sūkalas izspieda "Krēslas" sāga un tās neskaitāmie pakaļdarinājumi. Šķiet, ka pēckrēslas laikmetā katrs autors, kurš savā darbā ievieš mīlētājus vampīrus, ar to pašu ir izsludinājis literāro pašnāvību, lai gan var, protams, būt arī atsevišķi ģeniāli izņēmumi. "Nakts sarkanā smarža" diemžēl nav viens no tādiem.

Tiesa, tekstā parādās arī tādi savdabīgi atklājumi kā vampīrlatviešu valoda (vampīriem valodu visvieglāk esot iemācīties, īpaši lielā vairumā notiesājot tās lietotājus, hm, varbūt šo ieteikt Valsts valodas aģentūrai?), vēstījums par vampīriem, kas jau vienpadsmit tūkstošus gadu mituši Daugavas krastos un pie idilliskiem bērnu šūpuļiem rādās Laimas paskatā (varbūt nepieciešams labojums Pumpura tekstā? "Kur teka Daugava līčotiem krastiem, dzīvoja laimīga vampīru tauta"?), utt. Taču lielākā daļa teksta pēc grandiozās pārvampirēšanās līgani svārstās starp nebeidzamiem infoblāķiem par vampīrkultūras teorētiskajiem un praktiskajiem aspektiem (tostarp atstājot milzumu robu teorijā) un seksīgas košanas jeb kodelīga seksa aprakstiem, kuru laikā asinis šķīst galoniem un klišejas – kvadrātmetriem. Izrādās, ka ar vampīriem tā vai citādi visi mūsu īmo varoņi saistīti jau kopš dzimšanas, Randai pielemts dižs liktenis, par vampīru karalieni varenāka izrādās vampīru superkaraliene, bet par to savukārt – supersuper... un tā tālāk, jo sižets pēc šiem atklājumiem bezcerīgi iestrēgst haosā, kur turpina dzenāt savu asti līdz pat grāmatas beigām. Laiku pa laikam autore it kā cenšas savus varoņus izraut no stagnācijas, liekot tiem eksaltēti apcerēt "lielās" tēmas par dzīvi, nāvi un mūžību, taču, tā kā romāna otrajā daļā tikpat kā vairs neuzplaiksnī pirmās puses poētiskie zibšņi, visi mēģinājumi piešķirt sižetam kādu nebūt dziļumu ir nolemti neveiksmei. Autore netaupa spēkus, lai lasītāju šokētu ar teksta saturu (publisks homoseksuāls mīlas akts uz skatuves? Lūdzu! Aukstasinīga slepkavība? Darīts! Baisas vampīru tuvcīņas? Ir! (Lai gan – kur mēs jau to esam redzējuši...) Mirušā augšāmcelšana? Kā divus pirkstus...), bet rezultātā sanāk šokēt galvenokārt ar izpildījumu. Grūti arī pateikt, vai atsevišķi fakti – piemēram, jauniņo vampīru mīļa dēvēšana par "cirslīšiem" un varoņu maldīšanās stilistiskajā skalā no gotiskajām velvēm līdz Daugavgrīvas "Supernetto" (gandrīz vienas rindkopas ietvaros) – ir apzināts parodijas paņēmiens, taču teksts pats sevi uztver tik nopietni, ka atliek pieņemt: komiskais efekts ir nejaušs.

Būtu jau labi, ja šo tekstu varētu nosaukt vienkārši par neveiksmīgu eksperimentu, taču problēma slēpjas faktā, ka autore, pēc visa spriežot, rakstīt spēj. Īpaši romāna pirmajā pusē ik pa brīdim uzplaiksnī trāpīgi salīdzinājumi, spožas metaforas, neparasti un talantīgi raksturotas sajūtas, kas palīdzētu autorei radīt lieliskus darbus tādos žanros kā miniatūra vai tēlojums. Taču, tā kā šai gadījumā runa ir par romānu, kura mugurkaulu tomēr jāveido sižetam, paveras daudz bēdīgāka aina: sižets diemžēl ne tikai klibo uz abām kājām, bet pat velkas četrrāpus, un nav skaidrs, kādus kruķus tam varētu piedāvāt triloģijas solītās pārējās divas daļas, lai šo samocīto radījumu pieceltu stāvus.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0