Recenzija
17.02.2016

Berlināles pieraksti. Trešais

Komentē
0

Jo lielākas slavenības piedalās preses konferencē, jo bezjēdzīgāki top žurnālistu jautājumi. Kolinam Fērtam kāds vakar laipni apjautājās, kāda ir viņa mīļākā grāmata. Džordžs Klūnijs, noklausījies ļoti garu žurnālistes monologu, painteresējās, vai sekos arī jautājums vai arī viņa vienkārši vēlas paflirtēt. "Vai tās bija ļoti lielas mocības – imitēt amerikāņu akcentu?" cita dāma jautāja Džūdam Lovam. "Ko jūs gribat, lai es saku? Nē, nebija,"  viņš atbildēja. Smaidot, protams, ka smaidot. Uz visu jāatbild smaidot, apkārt neskaitāmi fotogrāfi sastinguši, gaidot kādu mazu nobīdi no ierastajiem žestiem un sejas izteiksmēm.

Es neuzdrošinos pacelt roku. Varbūt sanāks tieši tikpat muļķīgi. Iespējams, brīdī, kad tu skaties tieši acīs aktierim, tu uzreiz zaudē elementāras komunikācijas spējas. Varbūt lielākā daļa cilvēku savu vienu jautājumu nespēj izmantot, lai noskaidrotu kaut ko būtisku, lai pievērstos režisoram, labi, režisoram vēl tiek zināma uzmanība, bet scenārija autori, producenti un operatori lielākoties smaida klusējot. Kritizēt visas šīs mazās izrādes, protams, būtu zināma liekulība no manas puses, jo beigu beigās arī šodien saņēmos noskaidrot, kāda ir sajūta, sēžot pāris metru attālumā no Gaja Pīrsa, Loras Linejas, Kolina Fērta un Džūdas Lova. Un tāpēc pat izgāju ārā no filmas pāris minūtes pirms beigām. Un nolēmu, ka vairs tā nedarīšu, jo šķiet, ka vienīgais cilvēks, kas pēdējos gados festivālu preses konferencēs pateicis ko negaidītu, ir Larss fon Trīrs.

Filma, par ko tika runāts, "Ģēnijs" ("Genius"), viena no tām, kas Berlinālē vakar piedzīvoja pasaules pirmizrādi un arī piedalās galvenajā konkursa skatē, stāsta par Frensisa Skota Ficdžeralda un Ernesta Hemingveja mums mazāk zināmo (šķiet, latviski netulkoto) laikabiedru Tomasu Vulfu un viņa draudzību un sadarbību ar izdevēju un redaktoru Maksu Pērkinsu. Režisora Maikla Grendedža debijas pilnmetrāža noteikti drīzumā nonāks arī Latvijā kaut vai zvaigžņu biruma dēļ (bez jau pieminētajiem šeit redzama arī Nikola Kidmena Volfa mīļotās sievietes lomā) un rakstīšanas un radīšanas procesa izpēte tieši no rediģēšanas aspekta piešķir filmai zināmu svaigumu. Vulfs (Lovs) ierodas pie sava redaktora (Fērta) ar vairākām kastēm aprakstītu lapu, un pēc tam viņi pavada dienas un vakarus kopā, lai izburtos cauri un īsinātu, īsinātu un vēlreiz īsinātu.

Piemēram, emocionāls un izvērsts apraksts, cik neaizmirstamas un skaistas (kā okeāns un tā tālāk) bija meitenes acis vismaz lappuses garumā, beigu beigās pārvēršas lakoniskā "viņas acis bija zilas". Tiek apspēlēts tas, kā Lova un Fērta varoņu savstarpējā dinamika atgādina tēva un dēla saikni, tādējādi nelāgi iespaidojot abu romantiskās attiecības. Viens no viņiem ir nosvērts un ģimenisks, otrs – aizrautīgs, emocionāls un apveltīts ar valdzinoši dabisku neprātību. Taču "Ģēnijs" visu sižetu ar karotīti baro skatītājam – skat, viņš raksta daudz (gandrīz ķerra ar aprakstītām lapām); lūk, viņš nenovērtē savas sievas mākslinieciskos centienus (viņa pie vakariņu galda tērzē par sevis rakstīto lugu, bet tiek brutāli pārtraukta), un šis rakstnieks saprot fikciju, bet ne dzīvi (atļaujas aizrādīt, ka Zeldu Ficdžeraldu vajadzētu nogādāt kādā iestādē, lai Skots varētu koncentrēties radošajam darbam). Un tā tālāk, un tā vēl joprojām. Filmu vada dialogi, kas reizēm izrādās spēcīgi, reizēm apmaldās klišejās, taču arī šeit fikcijas ir vairāk nekā dzīves.

Dienu iepriekš pieredzēju cita amerikāņu autora – Emīlijas Dikinsones – biogrāfijas ekranizējumu "Klusā kaislība" ("A Quiet Passion") Terensa Deivisa izpildījumā. Dikinsoni atveido Sintija Niksone, kurai ne tikai jāspēj iedzīvināt viena no vēsturiski nozīmīgākajām dzejniecēm, bet vienlaikus jānovērš skatītāja asociācijas ar seriāla "Sekss un lielpilsēta" Mirandu. Šajā filmā autora klātbūtne ir sajūtamāka, daļa no filmas ir dzejnieces rindas, kas gan vairāk kalpo kā ilustrācija, jo pilnvērtīgi uztvert dzeju, kas ieslīd filmā klusuma mirkļos, var izrādīties nopietns izaicinājums. Atkāpšanās pagātnē ļauj primitīvākā veidā uzlūkot sieviešu tiesības un cīņu par līdztiesību kā tādu – ir skaidrs, ka Emīlija Dikinsone netika visupirms uztverta kā dzejniece, bet gan kā sieviete – ar visām no tā izrietošajām sekām un traumām. Viņa tiek publicēta, tomēr ar piezīmēm, kas atkārtojas, un būtībā ietver apgalvojumu, ka dzejniece raksta labi. Sievietei.

Atgriežoties pie "Ģēnija" un to pavadošās preses konferences, viens no jautājumiem, kas izskanēja: "Pērkinss izdeva arī autoru sieviešu grāmatas. Kādēļ tas netiek pieminēts?" Kolins Fērts uzreiz norādīja, ka izdevēja grāmatplauktā filmā bijusi redzama arī viena sievietes sarakstīta grāmata. Žurnāliste vienkārši bijusi neuzmanīga. Protams, kino nevar pārrakstīt vēsturi, interesanti vērot, kā tā tiek interpretēta. Pagātnei pārmest vieglāk, netaisnības, ko piedzīvoja Pērkinsa laulātā draudzene kā rakstniece vai arī Emīlija Dikinsone, ir uzskatāmas un neuzliek atbildību šodienai. Tomēr uzkrītoša ir izvēle, runājot par diviem autoriem, vienā gadījumā risināt rakstnieka kā cilvēka, bet otrā – rakstnieka kā sievietes likteni. Dzimumpiederība tiek pasniegta kā izšķirošā, kaut gribētos domāt, ka vismaz paša būtības atspoguļošanā būtu iespējams atskatīties un saredzēt, ka dzimums veidoja tikai daļu no esības un vēl daudz mazāku daļu, raugoties uz literāro mantojumu. Tomēr salīdzinot divus dižgaru portretējumus, viena nelaimīguma iemesli meklējami radošajās mokās, bet otra – nepatīkamajā piedzimšanas par sievieti faktā.

Džūdas Lova tēlu balina apstāklis, ka neko citu, izņemot to, ka viņš ir kaislīgs rakstnieks, mēs īsti neuzzinām. Sintijas Niksones – tas, ka mēs tā arī nesaprotam, ka viņa ārpus būšanas par neprecētu un rūgtu vecmeitu ir arī kaislīga rakstniece.

Nav šaubu, ka "Ģēnijs" drīz būs redzams kinoteātros, "Klusā kaislība" paliek uz jautājuma zīmes. Taču, izmantojot iespēju, ka šīs ir festivāla piezīmes, pieminēšu kādu citu filmu, absolūti nesaistītu ar iepriekš minētajām, par kuras klātbūtni Latvijā nevaru būt droša. Tā ir Spaika Lī "Chi-raq", viena no pretrunīgākajām, spilgtākajām un uzrunājošākajām Berlināles filmām. Spaiks Lī šogad saskaitās uz "Oskariem", paziņojot, ka nudien nav iespējams, ka jau vairākus gadus nav vērā ņemamas melnādainu cilvēku kandidatūras būtiskākajās kategorijās. Un viņa "Chi-raq" runā tieši par neredzamo Amerikas daļu – melnādaino cilvēku situāciju. Taču runā tādā veidā, kas raisījis sašutumu arī no šīs minoritātes puses, pārmetot režisoram atkāpi no realitātes un gandrīz vai klaju ņirgāšanos. Tāpēc, ka "Chi-raq" paceļ ārkārtīgi smagu tēmu, tūkstošskaitlīgās slepkavības Čikāgā, taču izvēlas par to runāt satīriskā veidā, par pamatu ņemot Aristofana sengrieķu lugu "Līsistrate", stāstu par to, kā Pelopenēsas kara laikā sievietes, lai panāktu miera izlīgumu, atsakās nodoties dzimumsakariem ar saviem vīriem, kamēr tie neatmetīs agresīvo kara stratēģiju.

Lī pārmet vieglprātīgo attieksmi, izliekoties, ka ar pāris jokiem var risināt samilzušu traģēdiju. Bet viņš neapšaubāmi vērš uz to uzmanību, groteskā un kariķētā veidā. "No peace, no pussy" – skaļi paziņo galvenā varone, un šāds teksts nebūt nelec ārā no kopainas, kur visi tēli sazinās dzejā. Vai repā. Atskaņās katrā ziņā. Iztēlojoties filmu, kurā šie jautājumi tiktu risināti nopietni, var arī uzreiz redzēt risku, ka, runājot pārāk tieši, zustu nozīme un vērtība. Patoss, pārmērīga piesardzība, pārspīlēts politkorektums – viss, kas mūs (reizēm pret pašu gribu) atbaida un liedz just līdzi, tiek aizmēzts, atstājot košu, nekaunīgu un pat dzīvespriecīgu… pārmetumu aklumam. Ar dejām un dziesmām. Un pēkšņi tu reaģē, jo beidzot nezini, kā vajadzētu reaģēt.

Raksts tapis, pateicoties Alisei Zariņai piešķirtajai VKKF stipendijai braucienam uz Berlīni.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0