9
- Asinis jānoslauka, ei, asinis jānoslauka, - saka Ārčijs, izvelk no barona kabatas sniegbaltu mutautu un pārbrauc viņa sejai, barons iekunkstas, notrīc, bet turas kā aristokrāts. - Pag, pag, - saka Ārčijs, - pag, nerausties, ko rausties, sliktāk nebūs. - Un viņš, cik nu maigi spēj, tīra riņķī un apkārt barona brūcei piekaltušās asinis, pa reizei uzspļaudams uz mutauta. - Nekas, šņabis vien ir, - viņš mierina, kad barons vai nu pretīgumā, vai sāpēs saviebjas, laikam jau pretīgumā, barons kā nekā, bet nesaka, neko nesaka barons, izstiepies garšļaukus zālē. - Sūdi būs, Amor, sūdi būs! - Ārčijs saka man, kad esam atgājuši nostāk, tā, lai barons nedzird. - Sprāgst viņš, sprāgst viņš nost, un neko tur nevar darīt, jā! Vajadzēja uz slimnīcu, vajadzēja ātros.
- Kādi ātrie, - es saku. - Par vēlu ar visiem ātrajiem.
- Par vēlu, jā, par vēlu, - atkārto Ārčijs, - tagad jau par vēlu, kāpēc ta ne ātrāk, ko?
- Tāpēc, ka par vēlu! - es bļauju. - Tāpēc, ka neko vairs nevar darīt, neko! Un jau no paša sākuma nevarēja! Tas viņam ir iekšā, jau iekšā, un ārā to neviens ārsts nedabūs! Saproti, idiot?
Redzu, ka nesaprot, bet es negrasos desmitiem reižu atkārtot.
- Pats idiots! - Ārčijs nošņāc un pieiet pie barona, kurš nekustēdamies guļ sētmalā. Barons joprojām ir pilnā un taisni nespēj paiet, baronam ir izrauta acs, tas nav nekas traks, to varētu pārdzīvot, bet pa barona iekšām ložņā draņķis, kas viņu piebeigs pavisam un neglābjami. To nez kāpēc zinu tikai es, Ārčijs to nezina. Ārčijs tic vienīgi tam, ko pats redzējis. Ārčijs arī vēl ir pilnā, bet spēj normāli paiet. Tagad Ārčijs mēģina baronu uzstutēt kājās. Barons muļķīgi ņirdz, viņš vēl nejūt trakās sāpes, viņš vispār nesaprot, kas notiek un noticis. Ja nebūtu Ārčija, es baronu šeit atstātu, viņš man kā sūds uz kociņa vajadzīgs, kaut arī viņš mani izglāba, turklāt neviens vairs viņam nepalīdzēs, velns, nu neviens pats!
Ārčijs manī stulbi blenž, un es atjēdzos, ka pēdējos vārdus esmu izkliedzis skaļi.
- Kuš, kuš, - barons nopurpina. - Ak, māt... K-kāpēc tā jāb... jābļauj... Ir taču nakts... Soņa guļ... Lai taču cilvēks g-guļ...
- Kusties, nolādēts, kusties tak! - Ārčijs lamājas un stumj baronu uz priekšu. - Amor, ko stāvi, nu ko tu stāvi!
- Kšššš... - barons izdveš un apkampj Ārčiju.
Bet es atceros par Soņu.
Piepeši ieraugu, kā Soņa, klaudzinādama papēdīšus, kāpj augšup pa kāpnēm, rakņājas somiņā, atslēgu meklēdama, ilgi meklē, līdz atrod, grib atslēgt durvis, bet nevar, jo durvis nav aizslēgtas, durvis tikai jāpagrūž, lai atvērtos, uz brīdi viņa ir pārsteigta, uz brīdi saniknojas, kā tad tā, kurš muļķis atstājis vaļā durvis, tad parausta plecus, ieiet dzīvoklī, un tad...
- Soņa! - es uzbļauju Ārčijam, - Soņa nāks mājās! - Pagriežos un metos skriet, neatskatīdamies un nedzirdēdams, ko Ārčijs bļauj man nopakaļ, es skrienu ko kājas nes, drāžos cauri pagalmiem, šķērsoju ielas, lecu pāri betona bluķiem un salūzušiem bērnu ratiņiem, nesos kā vējš un apstājos ne kā miets, bremzēju lēnām, pamazām, pats pret savu gribu, jo kājas vairs neklausa, mute gārdzieniem kampj gaisu, ķermenis palicis viegls jo viegls, tik viegls, ka par tā esamību atgādina vien ellišķīgas sāpes vietā, kur reiz bija sirds, bet tagad ārdās milzīgs āmurs. Nav gulēts, pēdējā glāze pirms trīs stundām, un simt gadu nav skriets. Neesmu pārsteigts, aptveru abām rokām nožēlojamu kociņu, kas pagadījies ceļā, piekļaujos tam, noslīgstu zemē un gaidu ieplūstam sevī kādu kripatu dzīvības, neko citu nespēju. Negaidu eņģeli, eņģelis ir prom, un štatu sarakstos man nekad nav bijis paredzēts eņģelis sargātājs...
Eņģelis izgaisa ātri, pārvērtās vieglā dūmakā, kas arī izgaisa.
- Ak, - noteica barons, nepaspējis iebāzt dūmakā pirkstu. - Cik skaisti...
Bet pirms tam meitenīte bija saraukusi deguntiņu.
- Smird gan, - es piekritu.
Viņa izvilka no kabatiņas mutautiņu, pavēcināja, un es pārsteigts konstatēju, ka smirdoņas vairs nav.
- Tagad tici, ka esmu eņģelis? - viņa vaicāja.
Uzreiz noticēju, ka viņa ir eņģelis. Teicu viņai, lai nāk iekšā, viņa paklausīja, uzmanīgi pārkāpa maniem apģērba gabaliem, kas mētājās pa grīdu, bet tālāk negāja. Meitenīte lūkojās manī no apakšas nevainīga bērna acīm un knibināja kleitas maliņu.
- Tu esi nodzēries un dzīvo kā cūka, Amor, - viņa domīgi teica. - Bet varbūt tas labi, kaut nožēlojami. Varbūt tikai tāpēc tu vēl neesi beigts.
- O, es nevaru būt beigts, - lepni sacīju.
- Zinu, - viņa piekrita. - Vēl pusi mūžības. Bet tevi var sakropļot. Vai iesprostot. Vai citādi neitralizēt.
Es attraucu: - Ak, kam gan to vajag...
Viņa pasmaidīja un turpināja knibināt plāno audumu.
- Tagad daudziem. Tagad daudzi tevi meklē. Man lika tev to pateikt. Arī Vējš, Kas Nes Nāvi parādījies.
Baloži. Ledū sasalušie baloži, kas krita gar bēniņu logu. Vējš, Kas Nes Nāvi. Bastejkalns... Velns, kas īsti notiek?
- Ei, kas notiek? - es noprasīju. - Tu vari pateikt, kas notiek?
- Runā, ka Dievs ir miris, - viņa sacīja un aizkustinoši paraustīja pleciņus. - Tā runā. Es tam neticu. Dievs nevar nomirt. Un vēl runā, ka viss no tevis atkarīgs. Tam es jo vairāk negribu ticēt. Bet citi tic. Daži grib tevi piebeigt. Citi pasargāt. Un laikam jau izmantot.
No virtuves izmeimuroja barons, ieraudzīja eņģeli, iepleta muti un sastinga. Brīdi viņš klusēja, kaut ko pārdomādams. Pat piedzēries viņš bija skaists vīrietis ar pirmsnāves apskaidrību sejā.
- Tieši tādu es tevi iedomājos, - barons maigi sacīja eņģelim un izstiepa pret mani pirkstu. - Vai tu viņai pieskāries?
Man mugurā joprojām bija tikai ap gurniem aptītais dvielis.
- Ko viņš tev izdarīja, Lolita? - barons noprasīja meitenītei.
- Es neesmu Lolita, - eņģelis atbildēja.
- Nu gluži kā dzīva, - barons nomurmināja. - Ģeniāli!
- Viņi tūlīt būs klāt, - meitenīte man teica. - Es neko nevaru darīt. Es tikai atnācu pabrīdināt. Tu, Amor, man nepatīc. Es ar tevi vispār nerunātu, bet...
- Tu pazīsti cilvēkus, - barons teica meitenītei. - Es arī ar viņu nerunātu, ja varētu. Tu laikam esi ļo-oti viltīga, vai ne? Gribu tevi aptaustīt, drīkst?
Un barons, iepletis rokas, klupa viņai virsū. Meitenīte palēca sāņus, barons gāzās, pirksti saķēra kleitiņas malu, notirkšķēja audums, un atsedzās sniegbalts pleciņš. Kā par brīnumu barons saglabāja līdzsvaru.
- Vai! - viņš izsaucās, ieraudzījis lilijas ziedu uz sniegbaltā pleciņa. - Milēdija!
- Tu drīz mirsi, - eņģelis, tīdamies kleitiņas driskās, sacīja baronam.
- O... visa dzīve ir n-nāves gaidīšana, - barons sacīja, piepeši sākot stostīties. - Tu, milēdij, arī m-mirsi. Kāds t-teica... ka dzīve ir ssssss... slimība, kas vienmēr beidzas ar n-nāvi...
- Kas būs klāt? - Es noprasīju, un tai brīdī līdz mums atplūda no vannas istabas izlauzies ūdens. Nebiju aizgriezis vannas krānu. Meitenīte noreaģēja ātri, noāva kurpītes, novilka baltās, slapjās zeķītes un ar nožēlu tās aplūkoja. Plikš, plakš! Viņa paplikšķināja basās kājeles ūdens straumē.
- Nožēlojami, - viņa teica. - Amor, es tevi brīdināju. Kaut nu tu sapūtu!
Viņa izgaisa ātri, pārvērtās vieglā dūmakā, kas arī izgaisa. Barons nepaspēja iebāzt pirkstu dūmakā. - Cik skaisti, - viņš noteica.
- Kāpēc tu pabāzi olu zem gultas? - es baronam jautāju. - Kāpēc tu, ķēms tāds, pabāzi olu zem manas gultas?
Barons visai ticami iepleta acis.
- Ko tu, draugs... - viņš iesāka.
Un tad man pielēca. Dievišķā atklāsme. Ne par olu. Vispār. Jā, par olu arī. Ieaurojos, saukdams Ārčiju, un, paldies Dievam, Ārčijs tūlīt pat izlēca no virtuves. Kad vajadzēja, viņš mācēja pamosties, nazis arī bija, kā tad bez naža, un vienlaikus manā guļamistabā nodunēja, noblīkšķēja nu gluži tā, it kā kāds, un ne viens vien, būtu ielēcis pa logu, īpaši nekautrēdamies, ka var izdzirdēt. Laikam atskanēja arī ņurdēšana.
Basās kājas ūdenī slīdēja, velns, manas drēbes, ak, manas drēbes peldēja pa gaiteņa grīdu, es pagrābu bikses, tās nebija iespējams uzvilkt, pamēģiniet uzvilkt kājās tikko no ūdens izvilktas bikses!
- Ko dari, ko tu dari! - Ārčijs mani parāva. - Ārā!
Es iebļāvos: - Pliks?
- Zārkā apģērbs, jā! - Ārčijs drūmi piesolīja un no visa spēka pagrūda mani, es ietriecos sienā, Ārčijs novicināja roku, nazis nosvilpa gar barona ausi un trāpīja melnā ēnā, kas parādījās durvīs no istabas uz gaiteni, ēna ar būkšķi sabruka uz grīdas pie barona kājām. - Kas tas, kas tas ir, Amor, ko? Kas tas par mēslu, ko?
- Suns!
- Ei! - barons iekliedzās. - Kas tas tāds?
- Suns, kāds suns, es suņus zinu, tas nebija suns! - Ārčijs elsa. - Durvis, ei, taisi vaļā durvis!
Istabas durvīs parādījās otra ēna, uzvijās lēcienā, barons iekliedzās, nostreipuļoja ēnai priekšā, gāzās un gāzdamies saķēra ēnu aiz pakaļkājas, asi zobi noklakšķēja sprīdi no mana kakla, nāsīs iesitās pretīgs smārds, es atlēcu atpakaļ.
Nezvērs patiešām līdzinājās milzīgam, melnam sunim, tas ņurdēja un rāvās uz manu pusi, velkot baronu pa grīdu, barona tvēriens bija stings kā mironim.
- O, vella! - Ārčijs noelsās. - O, vella, skat, ko viņš dara!
Nesapratu, kā barons var viņu noturēt, suns nepievērsa baronam ne mazāko vērību, suni interesēja tikai un vienīgi mana sastingusī persona, es grābstījos gar durvju atslēgu un biju aizmirsis, uz kuru pusi tā jāgriež, zināju, ka suns tūlīt izrausies, barons kaut ko rēca, Ārčijs pārlēca sunim pāri, un pēc mirkļa viņam rokā jau atkal bija nazis, jā, un tad mazais Ārčijs taisīja vēl vienu lēcienu un ietrieca nazi dzīvniekā, ko turēja barons, beidzot es pagriezu atslēgu, durvis atvērās, suns iegaudojās un krampjaini noraustījās, suņa ķetna, ne barona turētā, otra, pārslīdēja pār barona seju, barons atkal iebrēcās, palaida suni vaļā un saķēra seju, es izklupu kāpņu telpā, barons rāpoja uz durvju pusi, Ārčijs saķēra viņu aiz padusēm un bļāva, lai taču kāds palīdzot, Ārčijs bija maziņš, un barons liels, es atgriezos, un pa abiem mēs viņu izvilkām ārā, es ar kāju aizcirtu durvis.
Kāpnēs dega spuldzīte. No barona sejas pilēja asinis.
Noliecos pie barona. Kreisās acs vietā rēgojās asiņains dobums, cīpslas un citi mēsli, acs nebija. Tur bija vēl kaut kas, kaut kas melns un smails, es mēģināju to satvert ar pirkstiem, bet šis melnais, smailais veikli izslīdēja no maniem pirkstiem, iešļūca dziļāk un pazuda. Pazuda kaut kur baronā. Barons klusi nostenējās. Es arī.
- Nazis, - Ārčijs sacīja. - Ē... tur mans nazis palika. Velns!
Viņš grasījās doties atpakaļ, es viņu noturēju. Neko daudz viņš neprotestēja. Tad ieraudzīja barona ģīmi. - Ei, kas ar viņu?
Neskaidroju. Vajadzēja ātrāk tikt no šejienes prom.
Nezinu kā, bet mēs baronu uzdabūjām kājās un kaut kā nostiepām lejā pa kāpnēm.
Žēl, ka mūs neviens neredzēja. Mēs bijām varoņi. Mēs spējām viņu aizstiept diezgan tālu. Kad ieraudzīju pievārtē gulošu žūpu, mēs nometām baronu zemē, jo man vajadzēja bikses. Žūpas bikses man bija par īsu, bet kājās uzstīvēju. Žūpa neiebilda, jo neko nejuta. Bija taču silta vasaras nakts.
Un tad es atcerējos par Soņu.
0