Reliģija un cieņa

Šī eseja pilnā apjomā publicēta krājumā Philosophers Without Gods: Meditations on Atheism and the Secular Life (edited by Louise Antony, Oxford University Press, 2007). Esejas versiju, kas iepriekš bijusi publicēta laikrakstā "Kultūras Diena", profesors Blekbērns līdz presē lasāmam apjomam saīsinājis speciāli latviešu lasītājiem. No angļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode.

1. Piektdienas vakariņas

Pirms pāris gadiem es pieņēmu ielūgumu uz piektdienas vakariņām pie kāda ebreju kolēģa. Es sacītu, ka šis kolēģis man nekad nebija licies īpaši ortodoksāls, un viņš, visdrīzāk, zināja, ka esmu ateists. Lai nu kā, maltītes laikā, pēkšņi tika ievēroti kaut kādi rituāli, un izrādījās, ka no manis tiek sagaidīta līdzdalība — lai es uzlieku cepuri un kaut ko tādā garā. Es nomurkšķēju, ka man ir neērti darīt jebko, kas varētu būt kādas pārliecības izpausme, ja man šī ticība nepiemīt, vai tādējādi pievienoties kādai "brālībai", ar kuru es nejūtu nekā kopīga, un ar ko es nevaru just nekādu īpašu kopību, ja neskaita to, ko jūtu pret cilvēku dzimumu kā tādu. Man tika paskaidrots, ka, ja es arī piedalītos kopējā rituālā, tas nozīmētu nevis to, ka man ir tādi paši uzskati vai pārliecības kā namatēvam vai ka es gribētu īpašā veidā identificēties ar kādu mazu cilvēces daļiņu, bet gan tikai to, ka es cienu viņa pārliecības vai varbūt viņa nostāju. Es atbildēju, ka arī šajā gadījumā es nevaru ar tīru sirdsapziņu darīt to, ko no manis sagaida.

Vakars, protams, līdz ar to bija sagandēts. Bet tad es sev vaicāju, vai tiešām man būtu "jāciena" pārliecības, kurām es nepiekrītu? Piemēram, neviens taču negaidītu, lai es cienu "Flat Earth" kustības biedru pārliecību, ka Zeme ir plakana, vai arī to cilvēku uzskatus, kas ticēja, ka Heila-Bopa komēta ir tāda kā pārstrādes iekārta mirušiem kaliforniešiem, kuri izdarīja pašnāvību, lai tai pievienotos. Ja mans namatēvs būtu piecēlies no galda un aicinājis uzsaukt tostu par Heila-Bopa ticīgajiem vai lauzt maizi, vai paust ar viņiem brālību kādā citā veidā, es būtu tikpat aizvainots un nikns. Man ir žēl un mani skumdina tas, ka cilvēkiem ir tādas pārliecības, mani apbēdina tās cilvēces īpašības, kas padara tās tik izplatītas. Gribētos, lai cilvēki nebūtu tādi. Un, ciktāl varu slavēt kādu cilvēcisko īpašību kopumu, es vēlos arī to, lai cilvēki tik ļoti netiektos nodalīt sevi no citiem, tik daudz nepievērstos atšķirībām starp simboliem, kas kalpo par cilšu atšķirības zīmēm. Es nejūsmoju par dažādu vienību un ideju nozīmītēm, karogiem, lepnām atšķirības zīmēm, jo es nedomāju, ka tās pasaulei nāk par labu. Kad cilvēki kaut ko dara atšķirīgi, reizēm tas ir jauki, bet reizēm arī nav. Jo īpaši tas attiecas uz simboliem, kas atklāti uzrāda reliģisko piederību. Jebkurā gadījumā, esiet atšķirīgi, bet nelieciet man par to visu aiz prieka lēkt gaisā.

"Cieņa", protams, ir viltīgs vārds. Es varu cienīt to, kā jūs kopjat dārzu, vienkārši ļaujot jums arī turpināt to darīt. Es varu arī to cienīt, jūsmojot un uzskatot to par vislabāko veidu, kā kopt dārzu. Šis vārds aptver veselu spektru no vienkāršas neiejaukšanās, aiziešanas garām pa otru ielas pusi, līdz pat pielūgsmei, galvas noliekšanai vai apbrīnai. Šāda nozīmju amplitūda padara šo vārdu ārkārtīgi izdevīgu ideoloģiskiem mērķiem. Cilvēki var sākt pieprasīt no citiem cieņu šaurākajā vārda nozīmē, un kopumā liberālā pasaulē panākt to nebūs īpaši grūti. Taču tad cilvēkā ieperinās tas, ko mēs varētu dēvēt par cieņas nepietiekamību, un tādējādi vēlme pēc minimālas tolerances pārvēršas pieprasījumā pēc daudz būtiskāka līmeņa respekta, tāda kā kopības sajūta vai cienība, un galu galā — pielūgsme un godāšana. Un tā kādā brīdī, ja vien jūs neesat gatavs nodot manā rīcībā savu dzīvi un garu, jūs neizrādāt pienācīgu cieņu manām reliģiskajām vai ideoloģiskajām pārliecībām.

Šaurākajā tolerances nozīmē mēs varam cienīt tos, kuri pieturas pie aplamām pārliecībām. Mēs varam pāriet otrā ielas pusē. Mums nav jārūpējas par to, lai viņi mainītos, un liberālā sabiedrībā mēs netiecamies viņus apspiest vai apklusināt. Bet, ja reiz mēs uzskatām, ka pārliecība ir aplama vai vienkārši iracionāla, mēs nevaram nevienā no plašākajām nozīmēm cienīt kādu, kurš to praktizē — katrā ziņā ne jau tāpēc, ka viņiem ir šādas pārliecības. Mēs varam viņus cienīt par daudzām citām īpašībām, bet tikai ne par to. Mēs varētu vēlēties, lai viņi maina savas domas. Vai, gadījumos, kad viņu maldīgās pārliecības darbojas mums par labu, kā, piemēram, pokera spēlē, var gadīties, ka mēs jūtam ļaunu prieku, ka viņi ir iekrituši. Taču tas vis neliecina par kaut kādu īpašu cieņas veidu, bet gan gluži pretēji. Drīzāk gan mēs redzam to tā, ka mēs esam ieguvēji un viņi — zaudētāji.

Daži postmodernisti uzskata, ka pārliecība ir tīri personiskas dabas jautājums un, vēl vairāk, tāds, kas ir brīvs no normatīvas kontroles. Tas nozīmē, ka jebkādas domas par šādiem jautājumiem ir tikpat labas kā jebkuras citas un uzskatīt citādi nozīmē savā veidā pārkāpt personas tiesības. Mērķis ir tieši tur, kur ieduras pārliecības šautā bulta, un visi iegūst vienādu punktu skaitu. Domāju, ka tas ir pretrunā ar jebkuru nopietnu pārliecības koncepciju, kas pamatā pieprasa kontrastu starp to, kas tiek, un to, kas netiek saprasts pareizi. Loka šaušana, kurā ir atļauts uzzīmēt desmitnieku jebkur, kur ieduras bulta, nav sporta veids ar iespēju iegūt daudz punktu. Tā ir nodarbe, kurā vispār nav iespējams iegūt punktus. Taču te es varu atvilkt elpu, atgādinot vienkāršu lietu — ikdienas dzīvē neviens nekad netic šādai neizvēlīgu pārliecību vienlīdzībai. Ja paisums ir pusdienlaikā, tad tabula, kas apgalvo, ka paisums ir pusdienlaikā, ir labāka par to, kas apgalvo, ka paisums ir sešos vakarā, kā rezultātā jūs uzskrienat uz sēkļa.[1]

Cilvēki mēdz sacīt, ka viņi ciena to cilvēku "atklātību", kas demonstrē kaismīgu ticību, pat ja tas, kam viņi tic, ir acīmredzamas blēņas. Taču mums noteikti vajadzētu atzīt šādu kaislību un pārliecinātību par bīstamu un nožēlojamu. Prāta nosliece, ko parāda šāda kaislība, ir vājuma netikums, nevis spēka tikums. Kaislīga pārliecinātība ir visai tālu no atklātības pazīmes, šajos ēnainajos apgabalos tā drīzāk ir vājuma zīme, kas uzrāda slepenībā turētu pašapziņas nedrošību. Ja piekrītam viktoriāņu laikmeta domātājam V. K. Klifordam, mēs ieraudzīsim, ka tā ir pazīme, kas norāda uz ko vēl ļaunāku: kognitīvā pienākuma nepildīšanu vai noziegumu pret pārliecības ētiku un līdz ar to, iespējams, noziegumu pret cilvēci.[2]

No kurienes tad šī prasība pēc cieņas, prasība, ka arī tad, ja neesi viens no mums, tev ir mūs jāapbrīno, jāsalutē mums vai vismaz smaidošu seju mums jāpiekāpjas? Un kādēļ tik daudzi cilvēki ir ar to mierā? Man par pārsteigumu minētajās viesībās cilvēki sadalījās gluži vienlīdzīgās daļās. Manuprāt, iedzīt mani sava veida lamatās bija netaktiski vai, iespējams, provokatīvi; tas bija vēl viens cieņas pieprasīšanas paveids, un tika sagaidīts, ka es iesaistīšos. Citi uzskatīja, ka es biju nejūtīgs un netaktisks ciemiņš, to vispār pataisot par problēmu. Nudien, neesmu pārliecināts, vai tagad es rīkotos tieši tāpat. Kāpēc vienkārši nebūt labam čomam un nespēlēt līdzi? Galu galā, tas taču nebūtu nekas īpaši zaimojošs, ja es tā darītu — vismaz ne manās acīs.

2. Reliģija un Ontoreliģija

Iespējams, ka daļu atbildes iespējams uzzināt, ja pievēršamies reliģiskās prakses ne-kognitīvajai pusei. Postmodernistu pārspriedumos par reliģiju bieži tiek izmantots nošķīrums starp teoloģiju un "ontoteoloģiju" jeb reliģiju un "ontoreliģiju". Ontoteoloģija izsaka apgalvojumus par eksistenci. Tā uzlūko reliģijas valodu tādā pašā veidā, kā cilvēki, kas sevi dēvē par zinātniskiem reālistiem, skata zinātni. Reliģijas valoda izsaka apgalvojumus par eksistējošo, un šie apgalvojumi ir vairāk vai mazāk saprātīgi un pārliecinoši, un gadījumos, kad tie ir patiesi, tie tiecas izskaidrot veidu, kā lietas eksistē vienā vai otrā gadījumā. Ontoteoloģija pieņem, ka tīri burtiski pastāv tāds trīsklāju Visums, ko pārvalda vienots intelekts, kas ir līdzīgs personai ar dažnedažādiem plāniem, visādām prioritātēm un kuras rīcībā ir gan apbalvojumi, gan soda mēri. Reliģiskās pārliecības objekti — Dievs vai dievi — izraisa visu notiekošo. Viņi ir cēloņsakarību virknes daļa. Arī reliģiskās pārliecības ir viņu izraisītas. Ontoteologi nesaskata būtisku atšķirību starp veidu, kādā krēsls izskaidro to, kā es uztveru krēslu un no tās izrietošo pārliecību, ka manā priekšā patiešām atrodas krēsls, no veida, kādā Dievs skaidro uguns rašanos krūmā un pāris ar baušļiem aprakstītu akmens plākšņu parādīšanos.

Ontoreliģija, iespējams, ir tā, ko pēc pašu domām baznīcu solos piekopj vienkārši cilvēki un kas atbalsojas viņu paražās. Visskaidrāk tas redzams tad, kad paražu ievērošanā ir iekļauti pieņēmumi arī par laiktelpas kārtību un cēloniski saistītām norisēm, ko tās ietvaros var sagaidīt. Kādam manam draugam reiz Kembridžā bija apkopēja, kas piederēja Jehovas Lieciniekiem. Šķita, ka viņas dzīvi caurstrāvoja galvenokārt laimīgas gaidas, jūtoties kā vienai no nedaudziem izglābtajiem, kas var iegūt tiesības doties augšup Pilskalnā (kaut kas līdzīgs nocietinājumam, kas ir augstāks par visaugstākajām būvēm) un "skatīties slaktiņu". Viņa dzīvoja ļoti konkrētās gaidās, kas līdzinās gaidām, kādas mums ir par nakts un dienas atnākšanu (vai tomēr īsti ne, ja ticam Hjūmam). Daudz kas no tā, kas attiecas uz reliģiju, tā saucamās "reliģiju brīvības" ietvaros šķiet samērā līdzīgs. Apmirdzētajai Slaktiņa dienai pienākot, gaiss būs pilns kristiešu, kas, par jaunu pielādēdami rēgainas pistoles un stūrēdami rēgainus autiņus, no augšas nolūkosies uz slaktiņu, kas piemeklēs visus citus. Te ir tikai viens solis līdz pieņēmumam, ka, iespējams, pastāv pavisam noteiktas stratēģijas, kā šos vēlamos notikumus pasteidzināt — piemēram, spridzinot cilvēkus vai balsojot par prezidentu Bušu.

Ontoteologi ir šāda veida reliģiju garīgie vadoņi. Viņi, piemēram, spēj risināt tādus jautājumus, kā — vai debesīs būs vieta arī mājdzīvniekiem, un kādā ķermenī, ja vispār ķermenī, mēs iemiesosimies pēc augšāmcelšanās, vai, galu galā, kas tieši notiks ar neticīgajiem? Viņi var nebūt tik muļķīgi kā tā Jehovas lieciniece vai miljoniem ļaužu, kas pārdod pārtiku un degvielu Slaktiņa dienai, bet šā vai tā — viņi nodarbojas ar vienu un to pašu.

Izglītotākās aprindās ontoteoloģija nav modē. Tā vietā mums vajadzētu uzlūkot reliģiju dzejas, simbolu, mītu, prakses, emociju un attieksmes gaismā, vai kā nostāju pret ierasto, ikdienas pasauli ap mums. Reliģija nav jāuztver kā instruments citu pasauļu aprakstīšanai un pat ne šīs pasaules pagātnes un nākotnes notikumu skaidrošanai, bet tikai kā orientieris attiecībā pret šo pasauli. Reliģijas valoda neko nereprezentē, tā nevar mums pastāstīt ne par atsevišķām neatkarīgām kosmosa daļām, ne laiktelpas apgabaliem, un pat ne kaut ko tādu kā vienkārši laiks vai vienkārši telpa, kurā risinās viss notiekošais. Tā ir simboliska un ekspresīva un tiecas virzīt mūs citu pretim citam vai norādīt uz mūsu vietu šajā pasaulē.

Sauksim šo reliģiskās prakses interpretāciju par ekspresīvo interpretāciju. Tāpat kā citas antireālistiskas un antireprezentacionālas teorijas, arī tā var tikt pasniegta dažādos veidos. To var piedāvāt kā — Devida Hjūma vārdiem — "kaut kādā ziņā neizskaidrojama" prāta stāvokļa aprakstu, kāds ir raksturīgs vienkāršajam ticīgajam baznīcas solā. Taču šis variants ir maz ticams, jo baznīcas solā sēdošā cilvēka repertuārā var būt arī laba daļa patiesu gaidu un cēlonisku pārliecību. To var pasniegt arī normatīvi: baznīcas solos sēdošie var sevi uzskatīt par noslēpumainu laika un telpas apgabalu pārstāvjiem, lai arī tā vietā viņiem vajadzētu uzlūkot sevi kā noteiktas attieksmes paudējus. Sekojot Deividam Lūisam, mēs varētu nosaukt ekspresīvo teoloģiju par samulsušā baznīcēna prāta "minimāli nesamulsināto pārskatu".[3]

Lai vai kā mēs uz to lūkotos, ekspresīvā teoloģija apgrūtina iespēju būt ateistam. Ontoteoloģijas laikos mēs zinājām, kas notika, ja kāds izteicās, ka "Dievs ir", un mēs arī zinājām, kādus argumentus likt priekšā, lai parādītu, ka nav ne mazākā iemesla tam ticēt. Bet, kad tas viss ir kļuvis vecmodīgs, sižetā rodas sarežģījumi. Ja kādam liekas, ka Harija Potera filmās notikušais patiešām notika vai — ka notika kas līdzīgs, mēs varam pievērsties novērojumiem, zinātnei un cilvēku liecībām, lai noliktu viņus pie vietas. Bet, ja kāds paziņo, ka šīs filmas pauž emocijas un sapņus un ka ir taču labi, ja cilvēkiem ir sapņi, to jau ir grūtāk apšaubīt un apgāzt. Neviens taču nevēlas aizliegt stāstus, kas pacilā noskaņojumu.

Ja "Dievs ir" kļūst par nostājas pret pasauli apzīmējumu, tad tā noliegums nozīmē nostājas noliegumu. Taču mēs nevaram zināt, kā noliegt nostāju, iekams nezinām, kas tā ir, un diemžēl tieši šeit jautājums kļūst diezgan nenoteikts. Iespējams, izteikums "Dievs ir" ir jāuzlūko kā mīlestības vai prieka izpausme — un kurš gan vēlas, ka viņu vaino kā mīlestības un prieka noliedzēju?

Taču tikpat labi ir iespējams, ka izteikums "Dievs ir" lielākoties darbojas kā atļauja pieprasīt no citiem cieņas apliecinājumus. Tas parādās kā pastiprinātājs un tas, ko tas pastiprina, bieži vien ir visnožēlojamākā un vārgākā cilvēka dabas daļa. Es gribu tavu zemi un tas man ļauj raidīt jūsu virzienā lielākas un dižākas dusmu lēkmes, ja es pieķeru sevi sakām, ka Dievs vēlas, lai es vēlos tavu zemi. Cilts vēlas uzspiest sievietēm šķīstību, un pārdabiski vārdi iedveš tām piekāpību. Mums krīt uz nerviem kaimiņi, un viedoklim uzreiz ir cits svars, ja mēs paziņojam, ka viņi ir ķeceri un atkritēji. Tā ir reliģija, kas ir lietota lai izplatītu un pastiprinātu tādas emocijas kā bailes, paštaisnums, atriebības kāre, rūgtums un naids pret citiem un pret sevi. Ja reliģijas valoda darbojas šādi, tad mums nevajadzētu vēlēties, lai to kāds lieto, un nevajadzētu arī pašiem to izmantot.

Es neuzskatu, ka ar reliģijas ekspresīvo funkciju viss sākas un beidzas. Tas tāpēc, ka es šaubos, vai reliģija varētu pildīt šo pastiprinātāja funkciju, ja ekspresīvā teoloģija ņemtu vērā socioloģiju vai arī parasta ticīgā jūtas. Citiem vārdiem sakot, es ticu, ka tā spēj darboties kā pastiprinātājs tikai tādēļ, ka "kaut kādā ziņā neizskaidrojamā" prāta nodalījumā ir krietna tiesa ontoreliģijas piejaukuma. Doma par to, ka Dievs vēlas, lai mēs paņemam otra zemi vai sodām sievietes, nesaņemtu papildus stimulu, ja visi zinātu — un ja visi zinātu, ka visi zina, ka tas ir drīzāk simbolisks vai metaforisks izteikums, kas pauž vēlmi iegūt zemi vai ierobežot sievietes, — un ka tikai mēs paši esam šīs domas autori. Ideja par to, ka uz zemes ieradīsies kāda no ārpasaules sūtīta vara, ir noteicoša, lai šai domai būtu kāds spēks. Es pieņemu, ka tā būtu tikpat būtiska arī tad, ja mēs nespētu atrast nevienu, kas būtu ar mieru likt roku uz sirds un atzīt piederību arī ontoloģiskajam aspektam. Tas tik un tā spētu viņus ietekmēt kā tēls, kuru viņi nevar izmainīt — un, lai arī mēs zinām, ka tās ir iedomas, tās tik un tā var kļūt par iespējamiem tādu emociju kā bailes avotu, un tāpēc tās var kalpot arī kā paštaisnuma avots, kas ir saistīts ar prasību pēc cieņas.

Tas viss ir ļoti nomācoši, it īpaši tāpēc, ka izrādās — cilvēkiem tā ir neapturama nepieciešamība. Tomēr reliģija ir tikai cilvēka izdomājums, un, lai arī cilvēki kopumā ir slikti, tie tomēr nav pavisam slikti. Cilvēku bijība ir cilvēciska bijība — tā atklāj vēlmes, cerības, aizvainojumu, atcerēšanos, mēģinājumus piešķirt sabiedrisku nozīmi lielajiem dzimšanas, laulības un nāves notikumiem. Pat kristieši, jūdi un musulmaņi ir cilvēki. Tātad šīs ir tās dievbijības izpausmes, pret ko es pats izturos ar bijību. Vēl vairāk — varu atzīt, ka es tās respektēju visai stingrā nozīmē. Es priecājos par cilvēkiem, kas cenšas piedēvēt cilvēka dzīves notikumiem un emocijām lielāku nozīmi, un ja viņi to dara tik labi kā Džons Dons vai Miltons, vai Bahs, es to visdrīzāk uzlūkoju ar godbijību.

Taču kaut kur sirds dziļumos es pats "pieprasu", lai cilvēki cienītu manu mazo otrās pakāpes pietāti vai bijību. Kā gan es justos, ja kāds nevis vienkārši paliktu vienaldzīgs, bet turklāt uzskatītu mani par sentimentālu vai mulsinošu, vai arī apsmejamu, ja mani aizkustina Rafaēls vai Bahs? Baidos, ka es justos sarūgtināts, tāpat kā tad, ja, apmeklējot Lielo Kanjonu, mana godbijības, baiļu un pacēluma sajūta sadurtos ar jūsu vienaldzību un vēlmi pēc saldējuma. Mūsu starpā tad būtu bezdibenis. Protams, jūs varat taisnoties — jūs bijāt noguruši, izsmelti, pārlieku aizņemti, dusmīgi par kaut ko, varbūt, ka jau vairākkārt esat redzējuši šos kalnus, —, bet, ja jūs nemaz nejūtat nepieciešamību taisnoties, tad mēs jau esam ceļā uz atsvešinātību un potenciālu naidu. Ja jūs uzlūkojat Lielo Kanjonu kā iespēju uzsākt tūrisma biznesu, es būšu jūsos vīlies. Varbūt mums būs pat jāšķiras.

Un ir vēl sliktāk, ja jūs cilvēku radītās lietas uzlūkojat tikai šādā gaismā. Dirhemas Katedrāles velves, Tadžmahala, Stonhedža, Lindisferna — šīm vietām tiešām pienākas uzmanība, jo tās liecina par cilvēka gara lielumu, kas ir pelnījis zināmu apbrīnu un pat godu. Un nav nemaz tā, ka uzreiz ir jāciena pārliecības, kas aiz tām stāv (Stonhedžas gadījumā nevienam par to nav ne jausmas, un Tadžmahalas gadījumā tāda ir tikai nedaudziem apmeklētājiem). Mūs šajās vietās skar skaistums un enerģija, neatšķaidīta uzskatu vienotība, kā arī pagātnes greznība — tas viss kopā raisa mūsos cēlas jūtas, arī cieņu. Ja jūs nespējat pienācīgi atbildēt šim rosinājumam, mums būs jāizšķiras ar vēl lielāku noteiktību nekā Lielā Kanjona gadījumā.

3. Emocijas un cieņa

Ekspresīvā teoloģija ne bez pamata raisa šaubas. Ar to saistītie cilvēki, izklausās kā ateisti cīņas suņu siksnās. Izklausās, ka viņi ir atklājuši jaunu viltību. Tev tikai jāaizstāv reliģiski izteikumi kā zināma veida literatūra, kas nav pārlieku grūti, jo kurš gan var apstrīdēt izdomu? Bet tad var turpināt un sākt pielietot izteikumus ar visu pārliecības un ticības spēku. Tā būsiet atbrīvojušies no epistēmiskiem pienākumiem, bet saglabājuši visu degsmi un sparu. Bet, kā jau es teicu, domāju, ka krāpšanās ir visas kopējās procedūras pamatā: valodas funkcija (attieksmju un attieksmju pret attieksmēm leģitimizācija) patiesībā balstās ontoloģiskās iedomās, ko attiecīgā pozīcija oficiāli noliedz. Citādi izteikumi "Dievs man teica, ka tā ir mana zeme" un "vācies!" skanētu un funkcionētu pilnīgi vienādi, un, ja kāds zaudētu drosmi izteikt tādu pavēli, neko nelīdzētu arī pirmais izteikums.

No otras puses, ekspresīvās teoloģijas pārstāvjiem ir sava taisnība. Astoņpadsmitajā gadsimtā cilvēki pakāpeniski apjauta, ka klasiskie Dieva eksistences pierādījumi nepavisam neaizved tik tālu, cik gribētos. Pat ja kosmoloģiskais arguments vai iekārtojuma arguments kā pierādījumi ir jūs pārliecinājuši, jums bija jāturpina domāt par atsevišķiem tādiem Dieva vai dievu atribūtiem, pie kuriem pats bijāt nonācis. Un tam bija jābūt projicēšanas procesam. Ja jūsu kultūra slavina atriebību, jūs meklējot nonākat pie atriebīga Dieva, ja jūsu kultūra slavina greizsirdību, jūs nonākat pie greizsirdīga Dieva, un tā tālāk. Bet kādēļ gan tādā gadījumā apgrūtināt sevi ar sākotnējo teoloģisko domu gaitu? Reliģisko izteikumu un darbību maiņas vērtība valūta kļūst par emocionālo licenci, kas jums tiek izsniegta lietošanai. Jebkuras šķietamās transcendentālo faktu reprezentācijas kalpo tikai tam, lai stiprinātu kultūras veidotās attieksmes.

Ekspresīvā teoloģija vēsta, ka tieši šis ir tas kodols, kas jāsaglabā, būtība. Ir jāapslāpē šķitums, ka mēs aprakstām transcendentālo realitātes daļu. Tomēr tā ir tikai dekorāciju uzstādīšana — emocionālā realitāte tiek ietērpta tā, lai tā šķiet nozīmīga vai tāda, ko iespējams komunicēt vai praktizēt. Tas ir kā mīts par ceļu augšup kalnā, kas tika mērots, lai atrastu vārdus par to, kā dzīvot. Bet tas, ja cilvēki tiek paturēti lūgšanu solos, neļauj viņiem ceļojumā piedalīties. Mīts un visas tam nepieciešamās dekorācijas, ierastā atkārtošana, rituāls vai arī mācītājs tad ietekmē to, kas nodarbina draudzes prātus. Cilvēkus no malas tas tomēr apdraud daudz vairāk, turklāt ne tikai ar to, ka visi ar esošo nostāju saistītie rituāli, kā arī viss pārējais, pauž kaut ko, kas ir bijis pirms tam. Bīstamība slēpjas pastiprinājumā, priecīgajā prāta, šaubu, pārrunu un kompromisu noliegumā.

Pirmīt es sacīju, ka maldīga pārliecība nevar būt iemesls, lai kādu cienītu. Ja es nespēju pievienoties jūsu pārliecībai, man nav iemesla jūs cienīt tikai par to, ka jums tā piemīt. Patiesībā ir gluži otrādi. Taču attiecībā uz emocijām tas nav gluži tāpat. Ja man gadās nokļūt sveša cilvēka bērēs, es nevaru just tādas pašas sēras kā tuvinieki un citi sērotāji. Taču es neuzskatu, ka viņi, to apraudādami, kļūdās vai viņu uzvedībā būtu saskatāms kāds trūkums, netikums vai cita nepilnība. Gluži otrādi — mēs vērtējam atzinīgi viņu publisko sēru izpausmi, un ja viņi šādas sajūtas neizrādītu, viņi šķistu mums sveši un aizdomīgi. Var teikt, ka mums ir jāciena viņu ciešanas, un to mēs arī darām. Mēs varam saudzīgi stāvēt maliņā. Varam sevi nedaudz ierobežot un palaist viņus pa priekšu (un izslēgt mašīnā radio). Mēs varam arī izpildīt lūgumus, kas citādi netiktu ņemti vērā (un ļaujam pāris dienu neierasties darbā). Tāpat bērna dzimšana un precības ir laimīgi notikumi, un nav labi tos iztraucēt ar likstām vai sērām (nemaz nerunājot par to pareģošanu, kā tas ir daudzās pasakās).

Tātad, ekspresīvā teoloģija var tikai iegūt no nošķīruma starp kognitīvām nesaskaņām, kas visbiežāk neiet kopā ar cieņu, un emocionālām atšķirībām, kas ar cieņu visbiežāk iet roku rokā. Cilvēku emocijas ir svarīgas, un neatkarīgi no tā, vai mēs jūtam tām līdzi vai nē, mēs atvēlam tām laiku un telpu un savā ziņā — dodam tām pajumti.

Ierādot emocijām centrālo vietu, ir vieglāk arī saprast Hjūma "kaut kādā ziņā neizskaidrojamos" prāta stāvokļus. Emocijas spēj precīzi parādīt nenoteiktību un ambivalenci, kuru viņš ievēro, turklāt mums nav jāpieņem, ka subjektam piemīt pretrunīgas domas par kādu lietu. Māte var bārt savu palaidnīgo dēlu, nosodot viņa uzvedību, veltīt viņam visus debesu lāstus, nonievāt vai nicināt viņa mūziku vai viņa mīļākās, bet tajā pašā laika viņa ik brīdi ir gatava mesties cīņā kā tīģeriene, ja kāds cits uzdrošināties darīt tāpat. Un tas nebūt nenozīmē, ka viņai ir pretrunīgas domas par dēlu; viņa gluži vienkārši uzskata, ka attālākiem cilvēkiem nav tādas pašas tiesības attiecībā pret dēlu, kā viņai. Gluži tāpat ir ar antīkajiem autoriem, kas stāsta neķītrus jokus par dieviem, bet gatavi ik mirkli cīnīties pret bezdievjiem.

Diemžēl reducēt reliģijas būtību uz emocijām nozīmētu ārkārtīgi rupju vienkāršojumu. Nostājas, kas ar to saistītas, visbiežāk attiecas uz attieksmi. Un ir negodīgi izmantot telpu un pajumti, ko mēs piedāvājam emocionālos mirkļos, par labu vecām attieksmes nepareizībām. Būtiskākās attieksmes bieži vien ir tās, kuru atšķirība ietver nesaprašanos, un tādā gadījumā, tāpat kā ar pārliecību, mēs nevaram savienot nesaprašanos ar cieņu pēc būtības. Attieksmes ir publiskas.

Iedomāsimies, piemēram, ka no kalna virsotnes tiek atnesti vārdi, ka sievietei ir vērtība tikai kā vīrieša daļai — kā tiek uzskatīts Islamā. Šis nav tiešs emociju izpaudums. Šajā izteikumā pausta praktiska nostāja vai attieksme, kas var atklāties visos iespējamajos veidos. Šī attieksme nevar šķist pievilcīga egalitārajos Rietumos. Ko darīt — vai mums tā būtu "jāciena"? Nekādā ziņā. Šis piemērs līdzinās Heila—Bopa komētas gaidītājiem. Es to uzskatu par šausmīgu attieksmi, un tas, ka aizvien pastāv cilvēki un likumi, kas to atbalsta un veicina, ir spļāviens cilvēcībai sejā.

Es reiz norādīju, ka "pievienotā nozīme" jeb ontoloģiskās sadaļas, no kā ekspresīvās teoloģijas pārstāvis vēlētos atbrīvoties, patiesībā ir būtiska, lai izveidotu tādu attieksmi, ko viņš tomēr vēlētos saglabāt. Ko tas nozīmē? Ir viegli iedomāties tādu attieksmi pret sievietēm, kas vairāk vai mazāk atbilst Islama reliģijai, bet kur cilvēki, kas tai seko, rīkojas saskaņā ar nereliģiskiem priekšstatiem vai iedomām, jeb kaut kā sapludina abas minētās jomas. Domāju, ka ontoloģiskās iedomas savu darbu dara citā lauciņā. Tās strādā, lai izslēgtu jautājumus un šaubas un lai izvairītos no saprāta. Tās nostiprina īpašu asociāciju tiltu starp "vajadzētu būt" un "ir" un norobežo to no jebkādas kritikas. Tādējādi būtu gandrīz neiespējami aizstāvēt uzskatu, ka sievietes ir vērtīgas kā vīrieša daļas arī gluži pasaulīgā kontekstā (kas nenozīmē noliegt tā tīri sekulāro izcelsmi — kas sakņojas nepamatotās attieksmēs un praksēs). Būtu daudz grūtāk sacīt, ka fakti, kādus mēs sastopam pasaulē, ne tikai padara vērtējumu pieņemamu, bet arī drošu un neapšaubāmu tādā mērā, ka to noliegt būtu acīmredzama nelietība. Šādu, lūk, mazumiņu nes līdzi ontoloģiskās iedomas. Tie nav vienkārši ieteikumi, ka pareizais veids, kā nokaut āzi, ir pārgriezt tam rīkli; tie ir norādījumi, kuru pārkāpšana ne tikai apdraud tavu statusu kopienā, bet arī pakļauj briesmām tavu dzīvi. Pieverot acis uz šīm iedaļām, ekspresīvā teoloģija patiesībā noliedz visu, kas padara reliģijas valodu tik spēcīgu, kāda tā ir.

Viens no nomācošākajiem sociālās antropoloģijas atklājumiem ir tāds, ka sabiedrības ar noteiktu reliģiju ir daudz stabilākas un ilglaicīgākas, nekā tās, kurām reliģijas nav. Ir pierādīts, ka tādas grupas kā komūnas vai New Age kustības pastāv četrreiz ilgāk, ja tās piekopj vienotu reliģiju. Ir jau redzams, kādēļ tam tā jābūt. Reliģijas apvienotu ļaužu grupu var raksturot un definēt ar visādu iedomu palīdzību, kas lidinās gaisā, kaisīdamas burvju putekļus starp "ir" un "vajadzētu", nodrošinot vispārēju palīdzību jebkādām darbībām ar abiem šiem vārdiem, izslēdzot daudznozīmību un padarot jebkādas domstarpības teju vai pavisam neiespējamas.

4. Nozīme Pasaulē

Noslēguma daļā es vēlos stāties pretī idejai, ka reliģija pati par sevi aizņem visu garīgumam paredzēto telpu, kā arī piepilda dzīves jēgas meklējumus. Cilvēki, meklējot dzīves jēgu, mēdz lūkoties divos virzienos. Viens no tiem stāv viņpus pašas dzīves — tā ir transcendentālā un ontoloģiskā iespēja. Mēs varam pievērst skatienu un cerības citai pasaulei, citam esamības veidam, kurā vairs nav nekārtības un bēdu un pašreizējās dzīves bezjēdzīgo kustību un notikumu. Mēs vēlamies izkļūt laukā no šaurās, neērtās, nejaušību pilnās, galīgās un dzīvnieciskās pasaulīgās eksistences. Mūsu nenozīmību kosmosā spēj kompensēt vienīgi pārliecinātība par nozīmību plašākos mērogos. Tā ir cerība uz citu pasauli. Un, ja ir grūti tai noticēt, ir taču garīgie vingrinājumi un lūgšanas, kas šajā ziņā palīdz. Tie, kas zina abas puses, kā gudrie un kā mistiķi, mūs iedvesmo ar saviem ziņojumiem, pastāstot šo un to no tās otras pasaules godības. Šeit parādītais jēgas saturs stāv pāri mūsu ierobežoto dzīvju un ierobežoto iedomu pilnajai laicīgajai pasaulei. Literatūra, māksla, mūzika un reliģiskās prakses tādos gadījumos šķiet domātas tam, lai piešķirtu balsi šāda veida attieksmei pret jēgu. Tā, protams, arī ir ontoreliģija, jo minētās attieksmes ir iespējamas tikai tādā gadījumā, ja mēs ticam tai — nākamajai pasaulei, kuru apdzīvo mirušie, eņģeļi vai debesu kori.

Bet ir vēl kāda jēgas iedomāšanās iespēja reliģiska satura mākslas interpretācijai, un tā ir — meklēt jēgu pašā dzīvē. Tas ir imanentais risinājums. Tas ir saskaņā ar ikdienu. Cilvēka dzīvei cilvēku pasaulē ir pietiekama jēga — dzīvot pazīstamu un pat līdz apnikumam ierastu darbību un pieredzes robežās. Šīs imanentās iespējas ietvaros dzīvei jēgu piešķir mazuļa smaids, dejotājas grācija, balsu kopējais skanējums, mīļotā cilvēka kustības... Dažiem cilvēkiem to rada aktivitāte un sasniegumi: kalna smailes sasniegšana, finiša līnijas šķērsošana kā pirmajam, jaunu zāļu izgudrošana vai dzejoļa uzrakstīšana. Visas šīs lietas pastāv tikai īsu laiku, bet tas nemazina viņu nozīmi. Smaidam nav jāpaliek kāda lūpās mūžīgi, lai tas nozīmētu to, ko nozīmē. Nav nekā aiz vai ārpus dzīves norisēm. Vēl jo vairāk, nav neviena kopēja mērķa, uz ko šīs norises tiecas, bet mēs varam atrast ko īpašu, vērtīgu un nozīmīgu procesos kā tādos. Nav tādas lietas kā vienīgās dzīves jēgas, bet dzīves ietvaros var pastāvēt daudz jēgu.

Lūk, tāpēc ateistam nevajadzētu justies vainīgam, ka viņš nespēj rast sevī atbalsi dižiem reliģiskās mākslas darbiem. Ja tie ir nudien diženi, tad tas nav tādēļ, ka tie jūsmo par ontoloģiskām iedomām, to nieciņu, kas, ja es nemaldos, kalpo, lai rosinātu un nosargātu cilvēku morālās pārliecības. Atšķirībā no ontoloģijas to lielums mājo drīzāk emocijās, un arī nošķīrums, ko šīs pārliecības iezīmē, drīzāk attiecas uz emocijām, nevis uz attieksmēm. Savukārt emocijas ir reakcijas uz šo dzīvi, un šeit un tagad. Kā jau augstāk minēju, pat kristieši ir cilvēki, un viņu kopīgo cilvēcību pauž lielākie kristīgās mākslas paraugi. Tas pats attiecas uz citām reliģijām.

Tāds pats dalījums attiecas uz ontoloģiski reliģisko pieeju — pieņemt, ka kaut kas ir svēts, un tas aizmiglo nošķīrumu starp emocijām un attieksmi. Attieksme ir tas, kas jebkuros apstākļos ir no svara. Atzīt kaut ko par svētu nozīmē uztvert to kā robežšķirtni visam, kas var tikt darīts. Kaut kas tiek atzīts par svētu, ja to nevar ziedot citu lietu labā, nevar nosvērt un analizēt no izdevīguma un zaudējumu viedokļa un ja tam nevar pieskarties. Atmiņas par mīļoto cilvēku ir svētas, ja tās netiek apšaubītas un tiek uzlūkotas kā neaizskaramas. Zinātnieks apgalvo, ka patiesība ir svēta, ja tiek noliegts to apšaubīt un ja pat vissīkākā neprecizitāte tiek uzlūkota ar sašutumu, un doma, ka mēs varētu to atbalstīt, lai izmantotu tikai, teiksim, finansiāliem mērķiem, viņam šķiet neapspriežama. Mēs uzlūkojam naksnīgās debesis kā svētas, ja negrasāmies pat domās pieļaut, ka tajās varētu palaist milzīgu reklāmas satelītu, kas, ja ļoti, ļoti daudzi cilvēki to vēlētos un ja tajā tiktu ieguldīts milzums naudas, mūžīgi projicētu kokakolas vai makdonalda reklāmas. Mums nemaz nav jābūt piederīgiem noteiktai reliģijai, lai atzītu šo lietu absolūto svarīgumu. Un, ja kāds tās iedomātos apšaubīt, šķiet, būtu pat īsti vietā runāt par zaimošanu.

Ja pārlieku daudzas lietas vienlaikus tiek atzītas par svētām, dzīvi ielenc un iežogo fetiši. Ja tā, ko uzskatām par svētu, ir pārlieku maz, mēs iestiegam pasaulē, kur visu var pirkt un pārdot un aprēķināt ieguvumu un zaudējumu tabulās. Vislabāk, kā allaž, ir noturēties līdzsvarā starp abām galējībām, un to, ka līdzsvaru vēl neesam atraduši, varam uzskatīt par modernitātes vienu no skumjākajām sekām, kā arī bargi nosodīt kapitālistisko pasauli, kura taču varētu aizliegt piešķirt tam visam politisku formu. Ko Lielais Bizness grib, to Lielais Bizness arī dabū, un, tāpat kā tagad tas ir iekļāvis savu interešu lokā cilvēka genomu un interesantus pirmskaitļus, tā tas varētu arī iekļaut kompromisus ar patiesību un naksnīgu debesu pārvēršanu reklāmas laukumā.

Ja es uzskatu, ka pret naksnīgajām debesīm vajag izturēties kā pret neaizskaramām, mani dziļi šokē un tracina doma par to ekspluatāciju komerciāliem mērķiem, un līdz ar to es nevaru cienīt tos, kas šajā jautājumā ir citādās domās. Tas ir, es nevaru viņus cienīt tieši šīs sajūtu atšķirības dēļ (bet es varu nelabprāt atzīt viņu izdomas vai ambīciju mērogu). Lūk, problēma. Es nevaru piekrist vienkārši pieņemt šīs atšķirības, jo praksē tas nozīmētu vienkārši ļaut viņiem darboties un gaidīt, vai viņi nudien var savākt pietiekami daudz naudas vai iegūt tik lielu sponsoru labvēlību. Man tomēr jāpaliek pie pārliecības, ka viņiem nav taisnība. Šeit ir runa par viņu nejūtīgumu un vēlmi parādīt nostāju, kas ir līdzīga tīņu vēlmei spēlēt skaļu un visbiežāk citiem netīkamu mūziku visās iespējamās vietās un bez pārtraukuma. Tas nozīmē liegt cilvēkiem ilgoto mierinājumu vai arī kādu sajūtu kopumu, ko vairs nav iespējams izpaust, un tas nudien ir noziegums pret cilvēci. Mēs varam to saukt arī par noziegumu pret naksnīgajām debesīm, bet man tas šķiet nepietiekams apzīmējums, lai darītu zināmu, kas tieši notiek nepareizi. Kosmoss ir pietiekami liels, lai pieciestu dīvaino makdonalda reklāmu, bet mēs — neesam.

Un tā, noslēdzot šo visu — vai man būtu vajadzējis tajā piektdienas vakarā rīkoties citādi? Baidos, ka šī lieta ir neskaidra. Vai es tiku lūgts izturēties ar lielu cieņu pret ontoloģisku pašapmānu, kuras pamatmērķis ir aizsargāt no uzmanīga prāta izvērtēšanas nejaušas attieksmes un paradumus? Vai arī tiku aicināts izrādīt minimālu cieņu, ne vairāk kā parastu toleranci pret rituāliem un bijības izpausmēm, kuru izrādīšana ir tikai cilvēcīga, un ko ārkārtīgi nepieciešams aizsargāt pret apkārtējo rupjo ieguvumu-zaudējumu analīzes pasauli, kā arī ārpus jebkādas kontroles esošajām ekonomiskajām interesēm? Baidos, ka uz šo jautājumu nav vienas atbildes. Un man šķiet, ka mana namatēva kaut kādā ziņā neizskaidrojamo prāta stāvokli var interpretēt gan tā, gan bez šaubām arī daudzos citos veidos.

[1] Šī rindkopa apkopo garāku domas izvērsumu no mana darba "Patiesība. Ceļvedis apmulsušajiem" (Truth: A Guide for the Perplexed, Penguin and Oxford University Press, New York, 2005)
[2] Clifford W.K. "The Ethics of Belief" // The Ethics of Belief Debate, ed. Gerald D. McCarthy, Atlanta Scholars Press, 1986.
[3] Lewis Dawid, "Quasi Realism is Fictionalism" // Fictionalism, ed. Mark Kalderon.