Baudkāri aizstāvot

Lai arī mēs uzskatām sevi par brīvdomīgiem, tomēr baudkārei ir slikta slava. Tā ir darvas karote medus mucā, ģimenes melnā avs, neaudzinātā, piedauzīgā māsīca tādiem priekšzīmīgajiem ģimenes locekļiem kā mīlestība un draudzība. Tā mīt nepareizajā pusē, slampājas apkārt, ar elkoņiem iegrūstīdamās mūsu dzīvēs pārāk daudz, un nosarkst, nokļūstot starp biedriem.

Dažiem cilvēkiem patīk nedaudz piedauzīgas lietiņas. Bet ne jau vairumam no mums, ne jau vienmēr. Mēs uzsmaidām mīlniekiem, kas ir sadevušies rokās parkā, taču saraucam degunus, ja pieķeram tos izspēlējam savu kaisli krūmos. Mīlestībai viņi aplaudē. Baudkāre ir zaglīga, nokaunējusies, samulsusi. Mīlestība ar paškontroli, prātu un pacietību rosina labo otrā. Baudkāre dzenas pēc sava apmierinājuma, pārsteidzīga, neiecietīga pret jebkādu kontroli, imūna pret saprātu. Mīlestība zeļ sveču gaismā un sarunās. Baudkāre ir vienlīdz jestra gaitenī vai taksometrā, un tās runa sastāv no dzīvnieciskiem kunkstiem un kliedzieniem. Mīlestība ir individuāla: ir tikai viens unikāls Cits. Baudkāre pieņem jebko. Mīlnieki lūkojas viens otram acīs. Baudkāre lūkojas apkārt, izfantazē krāpšanas, rīcības plānus un savaldzināšanu, salīdzinot izdevības. Mīlestība pieaug līdz ar zināšanām un laiku, uzmanības apliecinājumiem, patiesumu un uzticību. Baudkāre ir drēbes, kas, steigā izģērbjoties, nomestas gaitenī, divu futbola komandu uzbrucēju sadursme. Mīlestība ilgst, iekāre pārsātinās.

Baudkāre patrenc piedienību. Tā aizvīla Annu Kareņinu no viņas vīra un dēla un Vronski no tā cienījamās karjeras. Dzīvot ar Baudkāri ir līdzīgi kā dzīvot iekaltam važās kopā ar vājprātīgo. Lietojot Šopenhauera spožos vārdus, gandrīz vai pareģojot Klintona prezidentūru, iekāre ir gandrīz visu cilvēku centienu galējais mērķis, tā kaitīgi ietekmē vissvarīgākos pasākumus, iejaucas visnozīmīgākajās darīšanās jebkurā diennakts stundā, dažreiz uz brīdi apmulsina pat izcilākos prātus, ar savu nederīgumu nevilcinās sagraut valstsvīru pārrunas un zinātnieku pētījumus, tai piemīt ķēriens ieslidināt mīlas vēstulītes un matu cirtas pat ministru portfeļos un filozofiskos manuskriptos.

Tādējādi mēģinājums iestāties par iekāri varētu šķist donkihotisks vai paradoksāls, vai pat nepieklājīgs. Filozofs Deivids Hjūms rakstīja, ka tikums ir jebkura gara kvalitāte, kas ir „lietderīga vai tīkama pašai personai vai citiem”. Baudkārei ir labas izredzes atbilst šīm prasībām. Patiesībā baudkāre ir ne tikai lietderīga, bet arī būtiski svarīga. Bez tās neviena no mums šeit nebūtu. Tādējādi uzdevums, ko es sev izvirzu, ir notraust kādu dubļu daļu, izglābt baudkāri no tuksnešos mītošu vecu vīru apsūdzībām, kas atbalsojas, atbrīvot to no Romas bālajiem un nenovīdīgajiem biktstēviem un no renesanses riebuma, iznīcināt puritāņu siekstas un kauna stabus, nošķirt to no citām lietām, kas, kā mēs zinām, pazemina to (jo ir par baudkāri sliktākas lietas, tādas, kas pašu baudkāri padara netīru), un tādējādi pacelt to no grēka kategorijas tikuma kategorijā. Vai patiešām es vēlos atvilkt aizkarus un ļaut gaismai izkliedēt krietno nakti, kas pateicīgi apslēpj mūsu mulsumu? Vai es nostājos līdzās kiniķim Kratētam, kas, uzskatīdams, ka ne par ko nav jākaunas, publiski kopojās ar savu sievu Hiparhiju? Viennozīmīgi nē, taču daļa uzdevuma ir noskaidrot, kāpēc ne.

Kāds varētu noliegt, ka šajā lietā ir palicis kas paveicams. Viņi saka — mēs esam emancipēti. Mēs dzīvoja veselīgā — jo seksualizētā — sabiedrībā. Mēs apliecinām dzīvi un visus tās procesus. Mēs jau esam atkratījušies no klīrības un mulsuma. Sekss vairs nav kas tāds, par ko būtu jākaunas. Ar mūsu attieksmi viss ir kārtībā. Tad kāpēc satraukties?

Es esmu uz vienu roku ar daudzajām feministēm, kas uzskata, ka šī jestrā pašapmierinātība ir neciešama, un ne jau tikai tāpēc, ka seksualizētas kultūras izpausmes pārāk bieži dehumanizē vīriešus, un īpaši sievietes un pat bērnus.

Mūsu komerciālās kultūras seksualizācija nav nekas vairāk kā vien aizgrābtība ar to, no kā mēs baidāmies vai ko uzskatām par problemātisku. Kad es dzīvoju Ziemeļkarolīnā, parasti divgadīgas un trīsgadīgas meitenītes bija spiestas pludmalē valkāt peldkostīmu augšdaļiņas, un kāds sešgadīgs bērns tika izslēgts no skolas, jo mēģināja noskūpstīt savu skolasbiedru. Tādos štatos kā Džordžija un Alabama vismaz nesen „jebkāda ierīce, radīta vai tirgota kā primāri pielietojama cilvēku ģenitāliju stimulēšanai,” tika uzskatīta par neķītru; Šādu priekšmetu glabāšana, pārdošana, iznomāšana un tamlīdzīgi tika uzskatīta par smagu pārkāpumu, par ko pienākas liels naudas sods vai pat apcietinājums. (Anglijā nav īpaši labāk: meitenes likumīgi var nodarboties ar seksu no 16 gadu vecuma, taču nevar iegādāties vibratorus, pirms sasniegušas 18 gadu vecumu.) Līdzīgi kā Anglijā, gandrīz visos ASV štatos prostitūtām ir liegta pienācīga likuma aizsardzība, lai gan šis aizliegums rada milzīgas sociālas problēmas.

2002. gada maijā pēc bijušā Svētā Krēsla (Holy See) stratēģa Džona Klinka (John Klink) padoma Buša administrācija atteicās parakstīt Apvienoto Nāciju deklarāciju par bērnu tiesībām, ja vien ANO seksuālās un veselības izglītības plāni jaunattīstības valstīs netiktu izmainīti tā, lai mācītu, ka pirms kāzām ir pieļaujama tikai un vienīgi atturēšanās no seksa.

ASV valdība katru gadu iztērē aptuveni 1 miljonu ASV dolāru nodokļu maksātāju naudas seksuālās izglītības "atturēšanās" programmām, lai arī šādas programmas paaugstina jaunu cilvēku veselības riskus, padarot slepenu pārošanos bez izsargāšanās par vienīgo alternatīvu. Human Rights Watch ir nākusi klajā ar ziņojumu, kas apgalvo, ka "atturēšanās" programmas apdraud pusaudžu veselību, jo skolās viņiem tiek liegta nepieciešamā informācija. Ziņojumu ievada citāts no kādas Teksasas skolotājas: „Agrāk [pirms "vienīgi atturēšanās" programmas] es varēju teikt: "Ja jūs nenodarbojaties ar seksu — lieliski. Ja nodarbojaties, — jums ir jābūt piesardzīgiem un jālieto prezervatīvi." Tas tika izmests miskastē”. Ziņojumā tiek norādīts, ka federālajās programmās bieži vien bērniem tiek melots, piemēram, par prezervatīvu efektivitāti. Šī nav tādas kultūras pazīme, kas kontrolē savu attieksmi pret seksualitāti. Līdzīgi ir Apvienotajā Karalistē; Anglijas Baznīca sevi šķeļ divu tematu sakarā. Viens ir par homoseksuāliem garīdzniekiem, otrs — par sievietēm mācītājām. Arī šī nav tādas kultūras iezīme, kurā sekss tiktu pieņemts, kāds tas īstenībā ir. Tā kā šeit vēl ir ko darīt.

Tas, kā kultūrā saprot "vīrišķību" vai "sievišķību", ietiecas ikvienā mūsu dzīves nostūrī. Tas nosaka, kā mēs izaugam, ar ko mēs lepojamies un līdz ar to — no kā kaunamies vai pret ko izjūtam naidu. Mūsu bailes rada fantāzijas un izkropļojumus, agresiju un godkāri, vardarbību un karu. Fašisms, iespējams, bija visuzskatāmākā politiskā kustība, kas veidojās ap Vīrieša ideālu, bet tā nebūt nav pēdējā. Tikpat labi var minēt islāma attieksmi pret sievietēm un Rietumu sievietēm.

Cilvēciskās baudkāres un cilvēciskās domāšanas ainava ir milzīga. Cilvēki ir veltījuši veselus mūžus, lai ieskicētu nelielas tās daļas. Pat kamēr jūs lasāt šīs rindas, neirologi zīmē tās plānus, farmaceiti domā zāles, lai to pārveidotu, ārsti piņķerējas ar tās disfunkcijām, sociālie psihologi sastāda anketas par to, evolucionārie psihologi izdomā teorijas par tās izcelsmi, postmodernisti dekonstruē un feministes satraucas par to. Un liela daļa pasaules literatūras ir veltīta tai vai arī tās tuvajai radiniecei — erotiskajai mīlestībai.

Taču vārdam "baudkāre" ir plašāks pielietojums, nekā vienkārši seksuālas alkas: dzīves alkas, dzīvotkāre, kāre pēc zelta, varaskāre. Iespējams, seksuālo baudkāri vajadzētu atzīt tikai par vienu no baudkāres veidiem. Svētais Akvīnas Toms atbild uz paša iebildi: baudkāre nav ierobežota ar seksuāliem (veneriskiem) jautājumiem vien.

Varētu šķist, ka iekāres saturs nav tikai un vienīgi erotiskas kaislības un baudas. Augustīns apgalvo (Confessions ii, 6), ka „baudkāres afekti ir pārmērība un pārpilnība”. Taču pārmērība attiecas uz gaļu un dzērieniem, kamēr pārpilnība attiecas uz mantu, bagātību. Tādēļ iekāre patiesībā nav attiecināma tikai uz erotiskām kaislībām un baudām vien.

Viņš arī satraucās, ka iepriekšējā autoritāte iekāri ir definējusi kā „kāri uz netiklu baudu”. Taču netikla bauda attiecas ne tikai uz venerisko saturu, bet arī uz virkni citu. Tādēļ baudkāre nav attiecināma tikai uz erotiskām kaislībām un baudām.

Akvīnieša satraukums par nepieciešamību tikt skaidrībā ar šo tematu ir bijis vietā. Vairākos septiņu nāves grēku uzskaitījumos baudkāre ir aizvietota ar luxuria jeb greznību. Tā nav nevainīga kļūme; drīzāk tā atspoguļo vēlmi ienest definīcijā kaut ko morāli nosodāmu. Ja baudkāri asociējam ar pārmērībām un galējībām, tad tās lieta ir jau zaudēta. Taču tā ir lēta uzvara: pārmērīga baudkāre ir slikta tādēļ, ka tā ir pārmērīga, nevis tādēļ, ka tā ir baudkāre. Ja definīcijā iebūvē priekšstatu par pārmērīgumu, tad baudkāre ir nolemta jau tās nosaukuma dēļ vien, un priekšstats par pārmērību viennozīmīgi grasās tai sekot. Ja mēs apgalvojam, ka cilvēkam ir kāre uz zeltu, mēs netieši norādām uz to vairāk nekā to, ka viņš vienkārši vēlas naudu, kā mēs visi. Nav tikai tā, ka zelts radītu mirdzumu viņa acīs; ir tā, ka nekas cits nespēj radīt šo mirdzumu vai arī ka zelts rada to pārāk spilgtu.

Pārmērībai ir vairākas dimensijas. Iekāre var būt pārmērīga tās intensitātē, ja kaut kā vienkārši gribēšanas vietā mēs esam pārāk griboši, vai arī esam pārmērīgi vīlušies, to kaut ko neiegūstot. Pārmaiņus — iekāre var būt pārmērīga tās vērienā, kad kāds vēlas nevis vienkārši varu, bet gan absolūtu varu, nevis vienkārši zeltu, bet gan visu zeltu. Seksuālā iekāre var būt pārmērīga abējādi. Tā var kādu nodarbināt pārāk daudz un tā var pārāk daudz paģērēt. Dons Žuans ilustrē abus: gan pārmērīgas norūpēšanās kaiti, gan arī to, ka iekļauti ir pārāk daudzi objekti. Līdz šim ir pieredzēts, ka daudzi vīrieši ir vēlējušies izzināt, vai viņi atšķiras no Dona Žuana. Tika ziņots, ka Bils Klintons ir izgājis terapiju, lai "izdziedētos" no savas seksa "atkarības", taču problēma šajā gadījumā bija nevis viņa iekāres intensitāte, bet gan par tās neapvaldītā virzība un viņa vājā paškontrole. Kādēļ šīs nenozīmīgās kļūmes — līksmības iemesli visā pārējā pasaulē — raisīja tik neveselīgu naidu konservatīvajā Amerikā? Galu galā ir sen zināms, ka lielāks skaits prostitūtu sabrauc pilsētās, kurās notiek republikāņu konferences, nevis tajās, kur demokrātu. Iespējams, šim amerikāņu publikas sektoram netīk domāt par savu prezidentu, savu Kara Dievu, kā par mierīgi triumfējošās Veneras upuri, izlaidušos postkoitālā izsīkumā, ar tā ieročiem pazeminātiem līdz tikai rotaļlietām.

Šķiet, ja mēs runājam par pārmērībām, tad mums ir jāspēj salīdzināt to ar kādu taisnīgas un proporcionālas seksualitātes ideju; tādu, kuras intensitāte ir adekvāta, kurai trūkst apsēstības, taču tā ir kas vairāk par vienaldzību un ir vērsta uz pienācīgu objektu. Dažreiz cilvēkiem tas izdodas. Patiesi, vienā ziņā dabai tas izdodas mūsu vietā, tā kā beigās mēs nomierināmies un iemiegam. Tādēļ var šķist aplami apgalvot, ka baudkāre ir pārmērīga pati no sevis un pati par sevi. Patiesi, kad mēs esam gurdeni vai nomākti vai arī veci un noguruši, mēs ciešam no nepietiekamas, nevis pārlieku lielas baudkāres. Spriežot pēc mūsu faktiskajām izvēlēm, nevis moralizēšanas, baudkāre mums tīk gana labi. Reklāmas aģentūras pārspēj pašas sevi, proponējot, ka viņu produkti ļauj mums modināt baudkāri citos, taču neviens nekad nav kļuvis bagāts, iesakot veidus, kā padarīt sevi pretīgu.

Ir vēl cits veids, kurā baudkāre varētu šķist pati par sevi un pati no sevis pārmērīga, nepieļaujot savaldību, mērenību. Ēšana atbrīvo mūs no kāres pēc ēdiena, no izsalkuma. Un mēs to savienojam ar citām aktivitātēm, kā, piemēram, runāšanu vai lasīšanu, vai televīzijas skatīšanos. Taču aktivitātei, kas atvieglo mūsu iekāri, ir raksturīgi izslēgt citas funkcijas. Tā nepadara mūs aklus vārda tiešajā nozīmē, pat ne īslaicīgi, un mēs ātri spētu atturēties, ja ierastos nepareizais viesis. Bet tā stāv tuvu ekstāzei — būšanai ārpus sevis —, ko daudzi no mums sasniedz. Lielākā daļa pasaules tiek izslēgta, tiklīdz ķermeni pārpludina iekāre un vēl vairāk, kad tuvojas apogeja. Smadzenēm ir nepieciešams liels daudzums asiņu — no tā arī teiciens, ka vīrietim ir divi orgāni, kam vajag daudz asiņu, taču vienā reizē pietiek tikai vienam. Šajā izteikumā ir daļa burtiskas patiesības — un ne tikai par vīriešiem —, ka tieši seksuālās kulminācijas punkts izstumj domāšanu. Tas izstumj pat lūgšanu, kas, domājams, ir viens no iemesliem baznīcas iebildēm pret to.

Iespējams, tam tā nav jābūt: eksistē pieraksti par baudkārajiem ķīniešiem, kuri spējuši diktēt vēstules, pārojoties ar saviem partneriem. Tas, protams, ir virtuozi, taču tur iztrūkst vismaz viena no baudkāres praktizēšanas baudām — atdošanās, aizmiršanās kā tāda.

Ir labi, ka zeme kustas. Nav tādas lietas kā pieklājīga vai kontrolēta ekstāze, tāpēc mums nevajadzētu apsūdzēt baudkāri vien tādēļ, ka tās rezultāts ir jūtu uzplūdu, aizmiršanās galējības. Patiesi, šāda veida pieredze parasti tiek uzskatīta par vienu no lielākajiem dzīves labumiem un ir kritērijs citiem. Pat katoļu svētuma stīvajā atmosfērā vislabākais, ko mistiķi varēja izdarīt, lai paustu savu ekstātisko nodošanos Dievam vai Kristum, bija veidot to, atdarinot seksuālo ekstāzi. Metaforas ir vienādas: ekstātisku nodošanos raksturo tas, ka subjekts padodas, sadeg, zaudē sevi, tiek padarīts akls vai pat uz brīdi iznīcināts, pārciešot "mazo nāvi". Svētā Terēze no Avilas runā par „bultu, ietriektu pašos iekšu un sirds dziļumos”, tādējādi dvēsele „nezina, kas tai kaiš, vai ko tā iekāro”, un vēl viņa runā par moku, ciešanu pieredzi, taču tādu, kas ir „tik tīkama, ka dzīvei nav citas baudas, kas spētu sniegt lielāku apmierinājumu”. Tādējādi ne vien Bernīni juta dziņu attēlot orgasmātisku. Viņas laikabiedri arī īsti nevarēja izlemt, vai tas bijis Dieva vai velna darbs, un beigu beigās tika nolemts par labu pirmajam.

Interesanta ir šī stāvokļa asociēšana ar nodošanos un zināšanām. (Atcerieties bībelisko salīdzinājumu par nodošanos seksam ar kādu un tā zināšanu, pazīšanu.) Reālistiski noskaņoti filozofi skatās iešķībi uz tālāk nenododamajām zināšanām, un, tā kā mistiķu pretenzijas uz zināšanām, kuru mums pārējiem nav, nav verificējamas, tad ir viegli turpināt būt skeptiskam. Lai cik jēdzīgi tas arī būtu dievišķās ekstāzes gadījumā, ir grūtāk noraidīt šīs asociācijas seksuālās ekstāzes gadījumā. Vai noraidāmas būtu visas seksuālās nodošanās pieredzes, cilvēku saplūsme?

Atgriezīsimies pie Akvīnieša paša maz mierinošās atbildes uz definēšanas problēmu.

Kā saka Isidors: „...baudkāres pilns vīrs ir tas, kurš ir izvirtis baudās.” Tātad cilvēka prātu pāri visam pārmērībās ved erotiskas baudas. Tāpēc iekāre ir īpaši saistīta ar šāda veida baudām.

Pirmā iebilde ir, ka šķiet aplami apgalvot, ka baudkārīgs vīrs ir tas, kurš ir izvirtis baudā: viņš var būt un var arī nebūt, atkarībā no veiksmes. Jebkurā gadījumā, seksuāla baudkāre ir izteiktāka, ja mēs neesam baudas pārsātināti. Pārsātināts vīrietis vai sieviete vairs nejūt baudkāri. Vārds "pārmērīgs" nav nemaz tik neitrāls, tas netieši norāda uz nemieru un postu. Visbeidzot, nav tā, ka veneriskas baudas samaitā cilvēku prātus. Ņūtons, šķiet, bija visai askētisks, kamēr Einšteins tāds viennozīmīgi nebija.

Tādēļ mums nevajadzētu ļaut, ka baudkāres kritiķi tā vienkārši uztiepj pārmērības nojēgumu. Mums nevajadzētu kritizēt baudkāri vairāk par visu ko citu vien tādēļ, ka ir iespējams zaudēt vadību pār to, jo tad mēs varētu kritizēt arī badu, ka tas var novest pie rijības, vai slāpes, ka tās var novest pie apskurbuma.

No angļu valodas tulkojusi Iliāna Veinberga.

Šis ir rediģēts fragments no Saimona Blekbērna grāmatas "Baudkāre" (Lust), kas ir daļa no eseju sērijas par septiņiem nāves grēkiem, ko publicē Oksfordas Universitātes izdevniecība.