Domā. Neatvairāms ievads filozofijā

Ievads

Šī grāmata ir paredzēta cilvēkiem, kuri vēlas domāt par tādām nozīmīgām tēmām kā zināšanas, prāts, patiesība, gars, brīvība, liktenis, identitāte, Dievs, labums un taisnīgums. Šīs tēmas nav kādi apslēpti, tikai speciālistiem pieejami dārgumi. Tās ir lietas, par kurām vīrieši un sievietes pauž dabisku interesi, jo tās strukturē veidus, kādos mēs domājam par pasauli un savu vietu tajā. Šajā grāmatā es mēģinu iepazīstināt ar veidiem, kā tiek domāts par šiem nozīmīgajiem jautājumiem, tāpat arī ar vairākām atziņām, ko dažādi domātāji par tiem ir izteikuši. Lasītājiem, kuri apguvuši šo grāmatu, vajadzētu izveidoties daudz labākām attiecībām ar šīm nozīmīgajām tēmām, turklāt tiem vajadzētu būt spējīgiem izlasīt daudzus citkārt sarežģītus un mulsinošus lielāko domātāju darbus ar baudu un pietiekamu izpratni.

Vārds «filozofija» sev līdzi nes visnotaļ neveiksmīgas konotācijas: nepraktiskums, pārpasaulīgums, dīvainība. Man ir aizdomas, ka visi — gan filozofi, gan filozofijas studenti — vienādi piedzīvo klusu mulsuma brīdi, kad kāds nevainīgi pajautā, ko mēs darām. Es izvēlētos iepazīstoties dēvēt sevi par cilvēku, kurš nodarbojas ar jēdzienu inženieriju. Jo, līdzīgi kā inženieris pēta materiālo lietu struktūru, arī filozofs pēta domas struktūru. Saprast struktūru nozīmē redzēt, kā funkcionē daļas un kā tās ir saistītas savā starpā. Tas palīdz saprast, kas labs vai slikts notiks, ja tiks ieviestas noteiktas izmaiņas. Tieši pēc tā mēs tiecamies, kad pētām struktūras, kas veido mūsu pasaules skatījumu. Mūsu jēdzieni un idejas veido to garīgo telpu, kurā dzīvojam. Paveikuši savu darāmo, mēs varam būt vai nu lepni par celtnēm, ko mēs esam uzbūvējuši, vai arī secināt, ka tās ir jājauc nost un jābūvē no jauna. Tomēr vispirms — mums ir jāzina, kas tās ir par celtnēm.

Šī grāmata ir patstāvīga, tā neparedz, ka lasītājam ir kādi citi avoti, tomēr to var papildināt. Piemēram, to var lasīt līdzās dažiem svarīgākajiem avotiem, kurus es bieži citēju. Šie avoti ir viegli pieejami klasiski filozofijas sacerējumi — Dekarta Meditācijas, Bārklija Trīs dialogi, Hjūma Pētījums par cilvēka sapratni vai viņa Dialogi par dabisko reliģiju. Bet tikpat labi tā ir lasāma viena pati, bez minētajiem tekstiem. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas lasītājam vajadzētu varēt pievērsties klasiskiem sacerējumiem vai citiem tamlīdzīgiem tekstiem — par loģiku vai ētikas problēmām — ar jau norūdītu prātu.

Par ko mums ir jādomā?

Lūk, daži jautājumi, kurus jebkurš no mums varētu uzdot pats sev: Kas es esmu? Kas ir apziņa? Vai es varu pārdzīvot sava ķermeņa nāvi? Vai es varu būt drošs, ka citu cilvēku pieredze un sajūtas ir tādas pašas kā manas? Ja es nespēju pieredzēt tieši to pašu, ko citi, vai es varu ar viņiem saprasties? Vai mēs vienmēr rīkojamies tikai paši savās interesēs? Vai nevar būt tā, ka esmu lelle, kas ieprogrammēta rīkoties noteiktā veidā, kaut arī pats esmu pārliecināts, ka es rīkojos, brīvas gribas vadīts?

Bet šeit būs daži jautājumi par pasauli: Kāpēc ir tā, ka eksistē kaut kas, nevis nekas? Kāda ir atšķirība starp pagātni un nākotni? Kāpēc cēlonība vienmēr virzās no pagātnes uz nākotni, un vai ir jēdzīgi domāt, ka nākotne var iespaidot pagātni? Kāpēc daba arvien saglabā regularitāti? Vai pasaule paredz kādu Radītāju? Un ja tā ir, vai mēs varam izprast, kāpēc viņš (vai viņa, vai viņi) to radīja?

Visbeidzot daži jautājumi par mums pašiem un pasauli: Kā mēs varam būt droši, ka pasaule patiešām ir tāda, kādu mēs domājam? Kas ir zināšanas, un cik daudz mēs zinām? Kas noteiktu pētniecības jomu padara par zinātni? (Vai psihoanalīze ir zinātne? Un kā būs ar ekonomiku?) Kā mēs izzinām tādus abstraktus objektus kā skaitļi? Kā mēs izzinām vērtības un pienākumus? Kā mēs varam pateikt, vai mūsu viedokļi ir objektīvi vai tikai subjektīvi?

Šie jautājumi ir savādi ne tikai tāpēc, ka pirmajā acumirklī šķiet mulsinoši, bet arī tāpēc, ka tie nepieļauj vienkāršu risinājumu. Ja kāds man jautātu, kad būs paisums, tad es zinātu, pie kā jāķeras, lai iegūtu atbildi. Pastāv uzticamas paisuma un bēguma tabulas, pie kurām es varu vērsties. Es varu — lielos vilcienos — zināt, kā tās tiek sastādītas. Turklāt, ja viss cits pieviļ, es varu doties un izmērīt jūras līmeņa celšanos un krišanos pats. Šāda veida jautājums attiecas uz pieredzi, tas ir empīrisks jautājums. To var atrisināt ar vispārpieņemtu paņēmienu palīdzību, kas ietver sevī skatīšanos un redzēšanu, mērījumu veikšanu vai ar pieredzi pārbaudītu kārtulu pielietošanu. Bet jautājumi, kas minēti iepriekšējās rindkopās, nav tādi. Šķiet, ka tie prasa vairāk refleksijas. Acumirklī mēs pat nezinām, kur mums jāskatās. Iespējams, mums ir sajūta, ka mēs īsti nezinām, ko domājam, kad uzdodam šos jautājumus, un nezinām arī to, kas varētu tikt uzskatīts par problēmas risinājumu. Kas, piemēram, varētu man parādīt, ka es galu galā neesmu lelle, kura, lai gan uzskata, ka rīkojas brīvi, ir ieprogrammēta tā rīkoties? Vai mums būtu jāvēršas pie zinātniekiem, kuri ir specializējušies smadzeņu pētīšanā? Tomēr kā gan viņi zinātu, kur meklējama atbilde? Un kā viņi zinātu, ka viņi to ir atraduši? Iztēlojieties šādu avīzes virsrakstu — «Neirologi atklāj, ka cilvēki nav lelles»! Kādā veidā?

Tātad — kas izraisa šādus mulsinošus jautājumus? Atbildot vienā vārdā — pašrefleksija. Cilvēkiem piemīt neatvairāma spēja reflektēt pašiem par sevi. Mēs varam darīt kaut ko ieraduma pēc, taču tad mēs varam sākt reflektēt par šo ieradumu. Mēs varam ieraduma pēc domāt noteiktas lietas un tad reflektēt par to, ko mēs domājam. Mēs varam sev jautāt (vai dažkārt mums pajautā kāds cits), vai mēs zinām, par ko mēs runājam. Lai atbildētu uz šo jautājumu, mums ir jāreflektē par mūsu viedokli, par to, kā mēs saprotam to, ko mēs sakām, un par avotiem, no kuriem mūsu pārliecība ir cēlusies. Mēs varam sākt noskaidrot, vai zinām, ko mēs domājam. Mēs varam vēlēties izprast, vai tas, ko mēs sakām, ir «objektīvi» patiess, vai tikai mūsu pašu skatījuma rezultāts, mūsu individuālā pieeja situācijai. Domājot par to, mēs varam saskarties ar tādām kategorijām kā zināšanas, objektivitāte un patiesība, un mums var rasties vēlme domāt par tām. Šajā brīdī mēs reflektējam par jēdzieniem, procedūrām un pārliecībām, kuras parasti tikai lietojam. Mēs meklējam savas domāšanas sastatnes un nodarbojamies ar jēdzienu inženieriju.

Šāds refleksijas brīdis var rasties jebkuras gluži parastas sarunas gaitā. Piemēram, vēsturnieks ir spiests kādā brīdī uzdot jautājumu, kas tiek domāts ar «objektivitāti», «liecībām» vai pat «patiesību» vēsturē. Kosmologam ir uz brīdi jāpārstāj risināt vienādojumi, kuros ir burts t, un jāuzdod jautājums par to, kas tiek saprasts, piemēram, ar laika plūsmu, laika virzienu vai laika sākumu. Taču šajā brīdī, apzināti vai neapzināti, viņi kļūst par filozofiem un sāk nodarboties ar kaut ko, kas ir paveicams vai nu labi, vai slikti. Mērķis ir darīt to labi.

Kā var iemācīties filozofiju? Labāk ir jautāt — kā var iegūt domāšanas prasmes? Domāšana, par kuru ir runa, ietver domāšanas pamatstruktūru aplūkošanu. To darīt var gan labi, gan slikti, gan prātīgi, gan muļķīgi. Tomēr, ja tas tiek darīts labi, iegūt noteiktas zināšanas nav primārais uzdevums. Tas vairāk līdzinās prasmei labi spēlēt klavieres. Slavenākais antīkās pasaules filozofa tēls Sokrats, kuru sastopam Platona dialogos, nebūt nelepojās ar to, cik daudz viņš zina. Tieši otrādi — viņš lepojās ar to, ka bija vienīgais, kurš zina to, cik maz patiesībā viņš zina (atkal refleksija). Lieta, kura, domājams (jo liecības par viņa panākumiem ir atšķirīgas), viņam padevās, bija: atmaskot citu cilvēku paustās pretenzijas uz zināšanām. Labi analizēt domas nozīmē būt spējīgam izvairīties no jucekļa, fiksēt neskaidrības, prast allaž paturēt prātā galveno, formulēt drošus argumentus, apzināties alternatīvas u.tml.

Kopsavelkot var teikt, ka idejas un jēdzienus var salīdzināt ar lēcām, caur kurām mēs redzam pasauli. Filozofijā šī lēca pati kļūst par pētījuma priekšmetu. Panākumi būs atkarīgi ne tik daudz no tā, cik daudz jūs galu galā zināt, bet gan no tā, ko jūs varat izdarīt, kad pārvietošanās ir apgrūtināta: kad argumentu jūrā saceļas viļņi un rodas juceklis. Lai gūtu panākumus, būs nepieciešams ņemt nopietni to, kas ir ietverts mūsu idejās.

Kāda tam jēga?

Jautājumam nav ne vainas, tomēr kādēļ gan raizēties? Kāda tam jēga? Refleksija nenokārto pasaules darīšanas. Tā necep maizi un nevada lidmašīnas. Kāpēc gan tādā gadījumā nenolikt šos refleksijas jautājumus malā un neturpināt nodarboties ar citām lietām? Es ieskicēšu trīs atšķirīgas atbildes uz šo jautājumu — raugoties no augstām, vidējām un piezemētām pozīcijām.

Atbilde no augstām pozīcijām apšauba pašu jautājumu — tipiski filozofiska stratēģija, jo tā paredz pakāpties par vienu refleksijas līmeni augstāk. Ko mēs īsti domājam, kad mēs uzdodam jautājumu par to, kāda tam jēga? Refleksija necep maizi, bet tas pats attiecas uz arhitektūru, mūziku, mākslu, vēsturi vai literatūru. Runa ir tikai par to, ka mēs vēlamies saprast paši sevi. Mēs to vēlamies pašas sapratnes dēļ, līdzīgi kā zinātnieks vai matemātiķis var vēlēties tikt skaidrībā par Visuma sākotni vai kopu teoriju pašas skaidrības dēļ, vai kā mūziķis var vēlēties atrisināt kādu harmonijas vai kontrapunkta problēmu paša risinājuma dēļ. Šajos gadījumos neviens nedomā par praktisku pielietojumu. Liela daļa dzīves patiešām ir saistīta ar jautājumiem, kā izaudzēt vairāk sivēnu, lai sapirktos vairāk zemes, un tā mēs varam audzēt vairāk sivēnu, lai varētu nopirkt vairāk zemes… Bet laiks, kuru mēs izbrīvējam, lai nodarbotos ar matemātiku vai mūziku vai arī lasītu Platonu vai Džeinu Ostinu (Jane Austen), ir laiks, kas ir augstu vērtējams. Tas ir laiks, kurā mēs rūpējamies par savu garīgo veselību, un garīgā veselība ir labums pats par sevi — tāpat kā fiziskā veselība. Turklāt tā ir ieguvums arī baudas veidā. Kad mūsu fiziskā veselība ir laba, mēs no fiziskiem vingrinājumiem gūstam baudu, savukārt, esot pie teicamas garīgās veselības, baudu mums sagādā garīgi vingrinājumi.

Šī ir naivi ideālistiska atbilde, kuras galvenais trūkums nebūt nav tas, ka tā būtu aplama. Atbildes galvenais trūkums ir tas, ka tā atstās iespaidu tikai uz tiem, kuri jau ir daļēji pārliecināti, — tie ir cilvēki, kuri neuzdod šo jautājumu agresīvā tonī.

Pastāv arī atbilde no vidējām pozīcijām. Refleksija ir svarīga tāpēc, ka tā ir saistīta ar praksi. Tas, kā jūs domājat par to, ko jūs darāt, ietekmē to, kā jūs to darāt, vai arī to, vai jūs to vispār darāt. Tas var noteikt jūsu pētījuma virzienu vai jūsu attieksmi pret cilvēkiem, kas rīkojas citādi, vai — beigu beigās — visu jūsu dzīvi. Izvēlēsimies kādu vienkāršu piemēru. Ja pārdomas noved jūs pie pārliecības par dzīvi pēc nāves, tad jūs varētu būt gatavi izturēt pārestības, kādas jūs nepaciestu, ja, līdzīgi daudziem filozofiem, nonāktu pie pārliecības, ka šī ideja ir absurda. Fatālisms jeb uzskats, ka nākotne ir jau noteikta neatkarīgi no mūsu rīcības, ir tīri filozofiska pārliecība, tomēr tā var paralizēt rīcību. Izsakoties politiskāk, tā var paust samierināšanos ar zemo statusu, kas ir piešķirts dažiem sabiedrības segmentiem, no kā var iegūt cilvēki ar augstāku statusu, kuri mudina citus tā domāt.

Palūkosimies uz dažiem piemēriem, kas ir vairāk izplatīti Rietumu pasaulē. Daudzi, kas reflektē par cilvēka dabu, uzskata, ka mēs savā būtībā esam savtīgi, ka mēs vienmēr lūkojamies pēc tā, kas ir izdevīgs mums, un nekad patiesi nerūpējamies par kādu citu. Jebkuras šķietamas rūpes par citiem sevī slēpj cerības uz pašlabumu nākotnē. Vadošā sociālo zinātņu paradigma ir homo oeconomicus — ekonomiskais cilvēks. Ekonomiskais cilvēks rūpējas par sevi konkurējošā cīņā ar citiem. Tādējādi, ja cilvēki nonāk pie uzskata, ka tas atbilst īstenībai, viņu attiecības ar apkārtējiem kļūst citādas. Viņi mazāk uzticas, mazāk sadarbojas un lielākā mērā uzlūko citus ar aizdomām. Tas izmaina veidu, kādā cilvēki mijiedarbojas, un rada dažādas problēmas. Viņiem būs arvien grūtāk — dažos gadījumos pat neiespējami — panākt ar savstarpēju risku saistītas kopdarbības īstenošanu. Viņi var iekulties situācijā, kuru filozofs Tomass Hobss (Thomas Hobbes, 1588–1679) trāpīgi nosauca par «visu karu pret visiem». Viņi iedzīvosies augstās tirgus darījumu izmaksās, jo vienmēr baidīsies tikt apkrāpti. Ja mana nostāja būtu tāda, ka «mutiska vienošanās nav tā papīra vērta, uz kura tā ir uzrakstīta», tad man vajadzētu maksāt juristiem, lai viņi sastāda līgumus, kas paredz soda naudas, bet, ja es nelolotu nekādas cerības par šiem juristiem, vienīgi to, ka viņi savāks naudiņu par savu pakalpojumu, man vajadzētu sameklēt citu juristu, kas pārbauda šo līgumu, utt. Tomēr viss minētais var balstīties filozofiskā kļūdā — aplūkojot cilvēku motivāciju caur aplamu kategoriju prizmu un tādējādi pārprotot tās dabu. Var būt, ka cilvēki spēj rūpēties viens par otru vai vismaz tiekties pildīt savu pienākumu, vai turēt savus solījumus. Ja mūsu priekšā ir daudz optimistiskāks paštēls, iespējams, cilvēki var sākt dzīvot saskaņā ar to. Viņu dzīves tādā gadījumā kļūst labākas. Tādējādi šis domas darbs — tikt skaidrībā ar kategorijām, kas nepieciešamas cilvēka motivācijas izpratnei, — ir svarīgs praktisks uzdevums. Tas neaprobežojas tikai ar teorētisku pētīšanu, bet aizsākas tajā.

Lūk, kāds cits pavisam atšķirīgs piemērs. Poļu astronoms Nikolajs Koperniks (Nicholas Copernicus, 1473–1543) reflektēja par to, kā mēs zinām kaut ko par kustību. Viņš saprata, ka mēs uztveram kustību noteiktā perspektīvā, proti, tas, vai mēs redzam lietas kā tādas, kuras kustas, ir atkarīgs no tā, kādā stāvoklī esam mēs paši, un īpaši no tā, vai mēs paši atrodamies kustībā. (Lielākā daļa no mums ir pieredzējuši ilūziju, kad, atrodoties vilcienā vai lidmašīnā, šķiet, ka blakus esošais vilciens vai lidmašīna slīd garām, lai gan vibrācijas dēļ mēs atskāršam, ka patiesībā kustamies arī mēs. Taču šādu ikdienišķu piemēru Kopernika laikā bija krietni vien mazāk.) Tādējādi arī planētu un zvaigžņu šķietamo kustību var izraisīt nevis to kustība, kā tas mums izskatās, bet gan tas, ka kustamies mēs.

Un izrādījās, ka tieši tā tas arī ir. Šajā gadījumā refleksija par zināšanām — tas, ko filozofi sauc par epistemoloģisku pētījumu (no sengrieķu valodas vārda epistēmē, kas nozīmē ‘zināšanas’), bija cēlonis pirmajam iespaidīgajam modernās zinātnes lēcienam. Alberta Einšteina (Albert Einstein, 1879–1955) pārdomām par to, kā mēs zinām, vai divas norises ir vienlaicīgas, ir līdzīga struktūra. Viņš atskārta, ka mērījumu rezultāti ir atkarīgi no pārvietošanās virziena, kas skatīts salīdzinājumā ar norisēm, kuru laiku fiksējam. Tas noveda pie speciālās relativitātes teorijas (un Einšteins pats vēlāk atzina agrāko filozofu nozīmi, kas padarīja viņu vērīgu pret šādu mērījumu epistemoloģiskajām problēmām).

Kā pēdējo piemēru mēs varam aplūkot filozofisku problēmu, ar kuru saskaras daudzi cilvēki, kad viņi domā par garu un ķermeni. Daudzi cilvēki ļoti strikti nošķir garu kā kaut ko vienu un ķermeni kā kaut ko pavisam citu. Lai gan šķiet, ka šāds nošķīrums vienkārši atbilst veselajam saprātam, tas dažādos nemanāmos veidos var inficēt mūsu praksi. Var rasties, piemēram, grūtības saprast, kā šīs divas lietas mijiedarbojas. Ārsti šādā gadījumā var nonākt pie slēdziena, ka ir turpat vai neizbēgami, ka fizikālā stāvokļa ārstēšana ar nolūku iedarboties uz garīgiem vai psiholoģiskiem cēloņiem būs neveiksmīga. Tālāk viņi var nospriest, ka nav iespējams saprast, kādā veidā cilvēka garīgie traucējumi var būt cēlonis izmaiņām sarežģītā fizikālā sistēmā — cilvēka ķermenī. Galu galā laba zinātne mums apgalvo, ka, lai iegūtu fizikālas vai ķīmiskas sekas, mums ir vajadzīgi fizikāli vai ķīmiski cēloņi. Tādā veidā mēs varam nonākt pie apriora, drošticama uzskata, kas iegūts, neatstājot kabinetu, ka viena veida ārstēšana (teiksim, ar medikamentiem un elektrošoku) noteikti ir «pareiza», bet cita veida terapijas (kā, piemēram, humāna apiešanās ar pacientiem, apspriešanās, analīze) ir «aplamas», nezinātniskas, nepamatotas un neveiksmei nolemtas. Taču šāds viedoklis pavisam droši ir balstīts nevis zinātnē, bet aplamā filozofijā. Labāka filozofiskā koncepcija, kas skaidro attiecības starp garu un ķermeni, to izmaina. Labākai koncepcijai vajadzētu mums nodrošināt iespēju saprast, kāpēc gara un ķermeņa mijiedarbības faktā nav nekā pārsteidzoša. Tas ir pavisam ikdienišķs fakts, ka domas par dažām lietām (garīga norise) var būt nosarkšanas (fizikāla norise) cēlonis. Domas par nākotnes briesmām var izraisīt dažādas izmaiņas ķermenī: sirds dauzās, dūres sažņaudzas, iekšas saraujas. Līdzīgā veidā nevajadzētu pastāvēt nekādām grūtībām saprast, kā tāds garīgs stāvoklis kā mundrs optimisms var izraisīt tādu fizikālu stāvokli kā plankumu izzušana vai pat vēža remisija. Tas, vai šādas lietas notiek, kļūst par tīri empīrisku faktu. Kabineta drošticamība, ka nekas tāds nevar notikt, pati izgaismojas kā tāda, kas balstīta vājā domas struktūru izpratnē vai, citiem vārdiem, sliktā filozofijā, un šajā nozīmē ir nezinātniska. Šāda atskārsme var mainīt uz labu gan mediķu attieksmi, gan praksi.

Tādā veidā šī atbilde no vidējām pozīcijām atgādina mums, ka nepastāv pārrāvums starp refleksiju un praksi un ka mūsu prakse var mainīties uz labu vai uz sliktu atkarībā no mūsu refleksijas kvalitātes. Mēs dzīvojam domāšanas sistēmas iekšienē gluži kā mājā, un, ja mūsu intelektuālā māja ir šaura un saspiesta, mums ir jāzina, kādas labākas struktūras ir iespējamas.

Atbilde no piezemētām pozīcijām tikai nedaudz uzspodrina šo apsvērumu, un nevis saistībā ar tādiem jaukiem un tīriem priekšmetiem kā ekonomika un fizika, bet gan nolaižoties pašā apakšā — viszemākajā stāvā, kur cilvēku dzīve nav tik pieklājīga. Vienu no satīru sērijām, kuru ir gravējis spāņu gleznotājs Goija (Goya), sauc «Prāta snauda rada briesmoņus». Goija bija pārliecināts, ka daudzas cilvēku pastrādātās muļķības ir radušās «prāta snaudas» dēļ. Vienmēr atrodas cilvēki, kuri mums stāsta, ko mēs vēlamies, kā viņi to sagādās un ko mums vajadzētu domāt. Uzskati ir lipīgi, un cilvēki var panākt, ka citi notic teju vai jebkam. Parasti mēs tiecamies uzskatīt, ka mūsu rīcības veids, mūsu pārliecības, mūsu reliģija un mūsu politika ir labāka par viņējo vai ka mūsu Dieva dotās tiesības ir pārākas par viņu tiesībām, vai arī ka mūsu intereses paģēr veikt apsteidzošus vai aizsardzības uzbrukumus pret viņiem. Beigu beigās, tās ir idejas, kuru vārdā cilvēki nogalina viens otru. Mēs dodamies karā, ar tīru sirdsapziņu apspiežam citus vai dažkārt pat samierināmies, ka mūs apspiež citi, — un tas viss, pamatojoties idejās par to, kādi ir citi vai kādi esam mēs, vai kādas ir mūsu intereses vai tiesības un ko tās pieprasa. Kad šīs idejas ir saistītas ar prāta snaudu, kritiska atmošanās ir pretinde. Refleksija dod mums iespēju pakāpties soli atpakaļ, ieraudzīt perspektīvu, no kuras mēs spējam paraudzīties uz situāciju, kas, iespējams, ir sagrozīta. Tāpat arī rodas iespēja pārliecināties, vai eksistē kāds arguments, kas balsta mūsu rīcības veidu, vai arī tas ir tikai kaut kas subjektīvs. To darīt nozīmē nodarboties ar jēdzienu inženieriju.

Tā kā nav iespējams iepriekš noteikt, kurp refleksija var mūs aizvest, tā var tikt uzlūkota kā bīstama. Vienmēr atrodas kāds, kas iebilst. Daudzus cilvēkus filozofiski jautājumi mulsina vai pat aizskar. Daži baidās par to, ka viņu idejas, ja viņi sāks par tām domāt, var neizrādīties tik stabilas, kā viņi vēlētos. Daži var vēlēties rast balstu «identitātes politikā» jeb, citiem vārdiem, identificēties ar noteiktu tradīciju, grupu, nacionālo vai etnisko piederību, un tas mudina viņus pagriezt muguru tiem, kas nepieder viņu kopienai un apšauba viņu grupas uzskatus. Viņi noraidīs kritiku; viņu vērtības ir «nesamērojamas» ar viņu grupai nepiederošu cilvēku vērtībām. Tās var saprast tikai brāļi un māsas no viņu loka. Cilvēkiem tīk patverties neartikulētā, komfortablā un ierastā tradicionālo uzskatu sistēmā un pārāk daudz neraizēties par tās struktūru, izcelsmi vai pat kritiku, ko tā, iespējams, ir pelnījusi. Refleksija paver ceļu kritikai, bet tradicionālajam rīcības veidam kritika var nepatikt. Šādā veidā ideoloģija kļūst par noslēgtu loku, kas ir tendēts izjust dziļu nepatiku pret izjautājošu prātu.

Pēdējos divtūkstoš gadus filozofiskā tradīcija ir bijusi šādas omulīgas pašapmierinātības ienaidnieks. Tā ir uzsvērusi, ka neizjautāta dzīve nav dzīvošanas vērta. Tā ir pastāvējusi uz racionālas refleksijas spēju atsijāt mūsu prakses nederīgos elementus un aizvietot tos ar labākiem. Tā ir identificējusi kritisku pašrefleksiju ar brīvību, uzskatot, ka tikai tad, kad mēs varam redzēt sevi patiesā gaismā, mēs varam kontrolēt virzienu, kādā mēs vēlētos doties. Tikai tad, kad mēs varam skaidri redzēt mūsu stāvokli, redzēt to kopumā, mēs varam sākt domāt par to, kā rīkoties. Karls Markss (Carl Marx, 1818–1883) ir izteicies, ka iepriekšējie filozofi ir mēģinājuši saprast pasauli, lai gan vajadzēja to mainīt; tas ir viens no visu laiku muļķīgākajiem izteikumiem (kuru turklāt pilnībā atspēko viņa paša intelektuālā darbība). Viņam veiktos labāk, ja viņš piebilstu, ka, nesaprotot pasauli, jūs nezināsiet ne nieka, kā to mainīt, vismaz uz labu. Rozenkrancs un Gildenšterns atzīst, ka viņi neprot spēlēt stabuli, tomēr viņi tiecas manipulēt ar Hamletu. Kad mēs rīkojamies bez izpratnes, pasaule var būt gatava atbalsot Hamleta vārdus: «Pie joda, vai gan domājat, ka es vieglāk spēlējams nekā stabule?»

Mūsu laikā pastāv akadēmiski strāvojumi, kas iebilst šīm idejām. Ir cilvēki, kas apšauba pašus patiesības, prāta vai neieinteresētas refleksijas iespējamības jēdzienus. Lielākoties viņi rada sliktu filozofiju, bieži vien nezinot, ka viņi to dara. Tie ir jēdzienu inženieri, kas nespēj uzzīmēt plānu, kur nu vēl uzkonstruēt celtni. Dažviet šajā grāmatā mēs pie tā vēl atgriezīsimies, taču pašlaik es varu apsolīt, ka šī grāmata nekautrējoties stāv tradīcijas pusē, iebilstot pret jelkāda veida moderno vai postmoderno skepticismu jautājumā par refleksijas vērtību.

Nesaīsināts Goijas gravīras moto skan šādi: «Prāta pamesta iztēle rada neiedomājamus nezvērus; savienībā ar prātu tā ir mākslu māte un viņas brīnumu avots.» Tieši tā mums vajadzētu domāt.

No angļu valodas tulkojis Ivars Neiders.