Saimons Blekbērns

Autors

Saimons Blekbērns (Simon Blackburn, 1944) ir viens no ievērojamākajiem mūsdienu britu filozofiem. Ieguvis izglītību Kliftonas koledžā (Clifton College) (1957-62) un vēlāk Trīsvienības Koledžā (Trinity College), Kembridžā (1962-65). No 1967. līdz 1969. gadam Blekbērns ir jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks Čerčila koledžā (Churchill College), Kembridžā, bet no 1969. līdz 1990. gadam - pētnieks un filozofijas tutors Pembroukas koledžā (Pembroke College), Oksfordā. Nākamos vienpadsmit gadus (1990-2001) Blekbērns pavada ASV Ziemeļkarolīnas Universitātē, Čapelhilā kā Ednas Dž. Kourijas Ievērojamais filozofijas profesors (Edna J. Koury Distinguished Professor of Philosophy). 2001. gadā Blekbērns atgriežas Lielbritānijā un ieņem prestižo Kembridžas Universitātes filozofijas profesora posteni, kuru savulaik ir ieņēmuši tādi filozofi kā Džordžs Edvards Mūrs, Ludvigs Vitgenšteins, Elizabete Enskomba (Elizabeth Anscombe) un Georgs Henriks fon Vrights (G.H. Von Wright). No 1984. gada līdz 1990. gadam Blekbērns ir slavenā filozofijas žurnāla Mind redaktors. 2001. gadā viņš tiek ievēlēts par Britu Akadēmijas biedru. Viņš ir arī Britu humānistu biedrības viceprezidents. Filozofijā Blekbērns ir pazīstams kā kvazireālisma pozīcijas formulētājs un aizstāvis. Patiesībā gan pats Blekbērns norāda (1993: 4), ka kvazireālisms nebūtu jāuzlūko kā vēl viens '-isms', t.i., vēl viena ideoloģija vai pozīcija, kas būtu alternatīva reālismam vai antireālismam. Kvazireālisms drīzāk ir stratēģija jeb attieksme, kas paredz minēto '-ismu' nosprausto robežu realitātes pārjautāšanu. Blekbērna stratēģiju var paskaidrot, iezīmējot reālisma un antireālisma nostādnes ētikā (tas gan nenozīmē, ka kvazireālisms attieksies tikai uz ētiku). Reālisti teiktu, ka ētiskie apgalvojumi ir objektīvi, tie apraksta reālas īpašības vai ētiskus faktus, un tie var būt gan patiesi, gan aplami. Tas lielā mērā saskan ar daudzu cilvēku intuīciju. Tad kad mēs sakām, ka spārdīt suņus ir slikti vai ka holokausts ir kas drausmīgs, mēs - tā vismaz šķiet - izsakām apgalvojumus, kas ir objektīvi patiesi. No otras puses, antireālisti norādīs, ka, izsakot ētiskus apgalvojumus, mēs nevis aprakstām noteiktus faktus vai lietu stāvokļus, bet gan paužam savu attieksmi pret tiem. Antireālisti arī norādītu, ka mums varētu būt visai grūti paskaidrot, kas ir ētiskie fakti. Turklāt arī tad, ja mēs tiktu galā ar šo uzdevumu, tas maz ko dotu. Ētika ir saistīta ar rīcību, tā ir praktiska sfēra un ētiska pozīcija nav iedomājama bez motivējoša aspekta. Bet kā gan fakti vai lietu stāvokļi var mūs motivēt veikt noteiktu rīcību? Fakts, ka līst lietus, pats par sevi neliek man paņemt lietussargu, kad es dodos ārā no mājas. Lai paņemtu lietussargu, man ir jāvēlas palikt sausam. Citiem vārdiem, motivācija nav iespējama bez vēlmēm, emocijām vai noteiktas attieksmes pret lietu stāvokļiem. Arī šie apsvērumi var šķist visnotaļ pārliecinoši. Tomēr abas nostādnes ir nesavienojamas, tāpēc ir jāizvēlas vai nu viena vai otra. Izvēli apgrūtina tas, ka abas pozīcijas satur elementus, ko mēs, iespējams, vēlētos paturēt. Tieši šādu apsvērumu vadīts, Blekbērns nonāk pie kvazireālisma. Viņš uzskata, ka antireālistiem ir taisnība tajā ziņā, ka ētiskā realitāte jeb ētiskie fakti ir pašapmāna radīts mīts. Blekbērns balstās Hjūma projektīvismā - uzskatā, ka noteikti paradumi, īpašības un attieksmes, kuras mēs atrodam pasaulē, ir mūsu pašu prāta projekcija. Kvazireālisms ir mēģinājums parādīt, ka, balstoties antireālismā, ir iespējams saglabāt tos morālās valodas aspektus, kuru dēļ reālisms šķiet vilinošs, piemēram, ētisko apgalvojumu patiesumu (Blackburn 1984: 171; 2006: 153). Kvazireālisma un projektīvisma[1] pamataprises Blekbērns iezīmē jau savā 1984. gadā izdotajā grāmatā "Izplatot vārdu" (Spreading the Word), kuras nosaukums sasaucas ar Hjūma tēzi par mūsu prāta īpašību jeb paradumu izplatīt jeb projicēt sevi uz ārpasaules lietām,[2] bet plašāks Blekbērna pozīcijas izvērsums ir rodams viņa, šķiet, līdz šim nozīmīgākajā darbā "Kaislību vara. Praktiskās spriešanas teorija"(Ruling Passions. A Theory of Practical Reasoning), kuras aplūkojamo problēmu loks sniedzas no racionālas izvēles teorijas līdz motivācijas teorijai un relatīvismam. Projektīvisms nav vienīgā nostādne, kuru Blekbērns patapina no Hjūma. Līdzīgi Hjūmam Blekbērns uzskata, ka ētika ir vairāk saistīta ar mūsu sensibilitāti, t.i., vēlmēm, emocijām un attieksmēm, nevis intelektu. "Prāts", kā rakstīja Hjūms "ir, un tam ir jābūt vienīgi kaislības vergam, un tas nevar pretendēt ne uz kādu citu lomu kā vienīgi kalpot un paklausīt tai" (2.3.3.) Uz jautājumu par to, ko mēs darītu, ja mēs būtu pilnībā racionālas būtnes, Blekbērns atbild līdzīgi Hjūmam - neko. (Blackburn 1998: 261.) Proti, prāts pats par sevi nespēj motivēt mūs rīkoties. Tas ir iespējams tikai, patiecoties vēlmēm visplašākajā šī vārda nozīmē. Mēs kaut ko darām tāpēc, ka mums ir noteikta attieksme pret noteiktām lietām, mums kaut kas rūp, mēs kaut ko augstu vērtējam utt., un lietu ētiskie aspekti šīs rūpes tikai atspoguļo (projektīvisms). Kāds varētu izdarīt secinājumu, ka šāda pozīcija noved pie relatīvisma, jo kā gan mēs varam pateikt, ka viens attieksmju komplekts ir labāks vai sliktāks par kādu citu? Arī šajā gadījumā Blekbērna risinājums pieturas pie jau reālisma / antireālisma diskusijā redzamās pretēju nostādņu samierināšanas taktikas. Blekbērns nav nedz absolūtists, nedz relatīvists. (Abas nostādnes piedāvā bezrūpību, kuru ir grūti pamatot teorētiski.) Mūsu rūpes un attieksmes joprojām var būt labākas un sliktākas. To lielā mērā noteiks mūsu daba. Lai gan cilvēka dabas jēdziens ir slidens un neskaidrs, Blekbērns norāda, ka mums vajadzētu paturēt prātā tās cilvēka dabas konstantes, kas tik ļoti iespaidoja agrākos domātājus. Mēs esam sociālas būtnes ar noteiktām bioloģiskām vajadzībām utt., un viena ētiska sistēma var mums kalpot labāk par citu. Cits svarīgs aspekts ir koherence. Pretrunīga ētikas sistēma būs sliktāka par tādu, kura tāda nav. Turklāt mēs nevaram izvērtēt citas ētikas sistēmas vai attieksmju repertuārus no kāda neitrāla un neieinteresēta Dieva skatu punkta. Mēs varam sniegt savu vērtējumi tikai no mūsu pašu ētiskās pozīcijas ietvariem, izmantojot tos materiālus, kas ir mūsu rīcībā - mūsu vērtības, kritisku refleksiju un iztēli. Nekas vairāk mums nav dots. Runājot par zinātnes filozofiju līdzīgā kontekstā, Blekbērns atsaucas uz Vitgenšteina - pēc viņa skolnieces Elizabetes Enskombas liecībām - mīļāko izteikumu - "nav iespējams uzlēkt augstāk par savu pēcpusi" (Blackburn 2005: 57).[3] Daudzos gadījumos mēs varām šaubīties par to, vai mūsu pozīcija ir pareiza vai nē. Tie būs gadījumi, kad mēs apzināmies, ka mūsu izpratne par lietām var tikt krietni uzlabota. Tomēr noteiktos gadījumos tā nebūs. Tad mums ir tiesības teikt, ka tās ir lietas, kuras mēs zinām, jo ciktāl mēs spējam spriest, mūsu izpratni vairs nekas nespēs vairot. Mēs varam teikt, ka mēs zinām, ka ir slikti spārdīt suņus, ka laime ir labāka par sāpēm utt. (Blackburn 1998: 307). Tiesa, Blekbērns ir skeptisks par šādu vienkāršu saukļu jeb principu lomu piemērošanu atsevišķiem gadījumiem. Viņš arī nav partikulārists, kurš uzskata, ka vispār nav iespējams formulēt kādas vispārīgas kārtulas jeb principus. Blekbērns norāda, ka praktiskā spriešana vairāk līdzinās izsvēršanai nevis iepriekš pastāvošu vispārīgu principu attiecināšanai uz atsevišķiem gadījumiem (turpat. 309.) Dzīve piedāvā situācijas, kas var būt negaidītas un sarežģītas, un vienkāršas receptes nekam neder. Savas nostādnes ētikā Blekbērns izklāsta arī darbos, kas ir domāti plašākam lasītāju lokam. Pavisam īss šeit ieskicēto nostādņu izklāsts ir rodams darba "Domā" noslēdzošajā 8. nodaļā "Ko darīt?" Ar nedaudz izvērstāku izklāstu var iepazīties grāmatā "Būt labam” (Being Good), kas ir rakstīta kā "Domā" turpinājums un ir veltīta tikai morāles filozofijas jautājumiem. Nevar nepieminēt arī Blekbērna nelielo un spoži uzrakstīto grāmatu "Baudkāre" (Lust) (Tā ir rakstīta Oxfors University Press septiņiem nāves grēkiem veltītajai sērijai.) Šeit Blekbērns mēģina atvairīt pret baudkāri vērstos iebildumus un pacelt to no grēka kategorijas tikumu kategorijā (Blackburn 2004: 3). Galarezultāts ir viena no visaizraujošākajām ētikas grāmatām un iespējamā atziņa, ka pat ētika var būt interesanta. Ivars Neiders   &nb