¼ Literatūra
15.02.2006

Mūžības aizskartais

Komentē
0
Saglabā

Ir visādi gājis
Un daudz kur ir būts
Ir iedzerts un dziedāts
Un teātrī būts
Pat baseinā siltā
Liels baudījums gūts.
Bet tikai pa reizei, pa reizītei vien.
Un tā visu mūžu, arvien, arvien.

(Latvijas Kaulu, locītavu un saistaudu slimnieku biedrības himna)

 

Pirmo reizi ar mūžības izpēti mākslinieciskos nolūkos mani iepazīstināja Pēterburgas Lielā dramatiskā teātra režisors, kuru mums, jaunajiem aktierīšiem un aktrisītēm, vajadzēja saukt par „masķeru”. Vienmēr, kad man pietika drosmes viņu uzrunāt tieši, es ar pūlēm apvaldīju tieksmi aizvietot mīksto krievu „ķ” ar cieto angļu „t” un pievienot latvisku garo „ā”. Vārds „māster” daudz labāk atspoguļotu to baiļpilno un bijīgo attieksmi, ko nenoliedzami bija pelnījis šis cilvēks, kurš atbilda visiem priekšstatiem par priekšzīmīgu tradicionālā krievu teātra režisoru – teroristu.

Radošās nodarbības saucās „masķerstvo”. Vienreiz masķers mums mācīja, ka dzīve ir bezgalīga, un mūsu mērķis ir apgūt mākslu mierīgi eksistēt šajā bezgalīgajā daudzu dzīvju ritumā, saglabājot savu dvēseles līdzsvaru, kuru viņš definēja kā aristokrātijas jēdziena patieso būtību. Viena masķerstva parasti ilga ne mazāk par piecām stundām. Tās laikā vajadzēja sēdēt uz zemām baltām koka taburetēm. Sēdēšana bija stingri reglamentēts process – mugura taisna, zods uz priekšu, kājas nedrīkst izstiept, saraut vai krustot, rokas rātni uz ceļiem, skats vērsts masķera virzienā un nepauž ne mazākās nomāktības vai noguruma pazīmes. Tā sēžot, nevienam ne prātā neienāca apšaubīt domu par dzīves bezgalību. Ķermenis lēnām kļuva nejūtīgs, ļaujot domām atrauties no nosalušās, nogurušās un neēdušās miesas skavām. Visa personas būtība izkristalizējās tik tikko jaušamā enerģijā, kas vibrēja kaut kur pa vidu bezgalībai, izdarot nejaušas piezīmes uz neizdzēšamās visuma dvēseles matricas. Piezīmes par kādu interesantu frāzi, kura nāca no masķera mutes. Piezīmes par kāda kursabiedra sejas izteiksmi. Piezīmes par smaržām un smakām, krāsām un gaismas spēlēm uz aizkulišu melnās sienas. Piezīmes par visu, vai arī par neko – mūžības griezumā šie vārdi zaudēja savu nozīmi. Tāpat kā viss pārējais nemūžīgais. Tur, uz tās taburetītes sēžot, es tā pa īstam ielūkojos dzīves bezgalībā un spēju kaut aptuveni apjaust personības lomu tajā – būt bezkaislīgam vērotājam un nejaušu iespaidu pierakstītājam. Gaidot ikvakara radošās nodarbības beigas, pa īstam aptvēru, par ko runāja Nīče, sakot, ka vissmagākais uzdevums ir samierināties ar eksistences bezgalību. Vērojot, kā pulksteņa rādītājs aizslīd pāri tai iedaļai, kura simbolizēja pēdējo metro reisu, es spēju novērtēt Budas pienesumu cilvēces dzimumam.

Šādi sēdēdams, vispār daudz ko pārdomāju. Tomēr jāatzīst, ka vienu lietu nekādi nespēju izdomāt – kādā veidā šī pasēdēšana veicina manu tapšanu par izsmalcinātu mākslas pazinēju, baudītāju un galu galā varbūt pat radītāju? Sēdējām taču mēs teātrī. Un dienesta kafejnīcā man piešķīra darbinieku atlaidi, tātad biju nodarbināts dramatiskā teātra sfērā. Tad kādēļ es katru vakaru tikai sēžu un izdaru savas skaudrās piezīmes bezgalībā?

Mūsu masķers nekad nesniedza tiešus skaidrojumus, bet drīzāk lika lietu patieso dabu apjaust pašiem caur dažādiem vingrinājumiem, nodarbēm, retoriskām runām un vārdu spēlēm. Kad viņš paziņoja, ka turpmāk ik trešdienas vakaru pulcēsimies kopīgai grāmatas lasīšanai, es nojautu, ka tā nebūs tikai grāmatas lasīšana vien. Nebija arī. Šajos vakaros es piedzīvoju vairākkārtējus astrālos ceļojumus, dažādas pakāpes un intensitātes apgaismības brīžus, kā arī dažas mazāk nozīmīgas atklāsmes. Grāmatu, kuru masķers atvēlēja lasīt, bija sarakstījis Dikenss. Tās nosaukumu pat vairs īsti neatminos, kaut kas saistīts ar Nikolasu vai Nikelbiju, taču tam nav nozīmes. Svarīgāka bija pati lasīšanas procedūra – vakars iesākās ar telpas iekārtošanu. Zēniem bija uzdots uzsliet baltu saliekamo koka galdu un izvietot ap to taburetes. Izvietojumam vajadzēja būt ģeometriski simetriskam, ar vienādām atstarpēm starp katru sēdvietu un atstatumu starp tabureti un galda malu. Meitenēm tikmēr vajadzēja izdekorēt lasīšanai atvēlēto istabiņu, kura bija maza, zemiem griestiem, izkrāsota jēli zaļā tonī un vienmēr pilna ar smagu izelpoto gaisu un karsta no daudzo ķermeņu izgarotā siltuma. Logus atvērt nedrīkstēja, jo tas nozīmētu plaušu pneimoniju. Dekorējumam katru reizi vajadzēja būt citādam. Tas meitenes dzina izmisumā, jo noformējumu vajadzēja ne tikai izdomāt, bet tam arī bija jābūt tādam, kurš šķistu piemērots masķeram. Bet masķeram piemērots šķita ļoti maz kas, un katru reizi tas izrādījās kaut kas cits.

Kad sagatavošanās priekšdarbi bija galā, mēs sasēdāmies ap galdu, stingri noteiktā ģeometriskā simetrijā un nervozi sekojām, lai rūpīgi tiktu ievērots paredzētais attālums starp taburetēm un galda malām. Tad ieradās masķers. Viņš apsēdās savā vietā un ilgi klusēja. Viņš raudzījās mums sejās, tumšajām acīm meklējot kādu, kurš būtu pietiekami drosmīgs atklātam acu kontaktam. Tāds nekad neatradās. Pārliecinājies, ka neviens vēl nav kļuvis viņa personīgās attieksmes cienīgs, masķers sāka raudzīties uz savām rokām. Viņš virpināja pirkstus vienu ap otru, vai arī bungoja ar tiem pa galda malu. Pēc šīm kustībām mēs bijām iemanījušies nojaust viņa attieksmi pret istabas noformējumu un mūsu izvietojuma precizitāti. Varēja gadīties, ka viņš, nepasakot ne vārda, atstāja telpu. Tas nozīmēja, ka mums bija precīzi 15 minūtes, lai visu pārtaisītu vai novāktu, vai būtiski uzlabotu. Citkārt masķers izplūda daudzos, skaļos vārdos, kuri visi kā viens apliecināja mūsu necienību būt saistītiem ar kultūru, vai pat vispār atrasties ar kultūru saistītās ēkās, piemēram, tajā, kurā tieši tobrīd kā par nelaimi atradāmies. Reti, bet gadījās arī tā, ka viņš pēc neilgas klusuma pauzes atver Dikensa grāmatu, brīdi šķirsta lapaspuses, meklējot īsto, īsi nokrekšķinās un iesāk lasīšanu.

Skanīgs, patīkams tembrs tad pārņēma telpu, un dzīve kļuva pa īstam bezgalīga. Tāpat kā Dikensa garie teikumi. Tāpat kā stāsts, kuram nebija iespējams izsekot līdzi. Taču tas arī nebija nepieciešams. Ik pa brīdim tu sevi pieķēri, izdarot kādu piezīmi par dzirdēto – iesmējies par kādu smieklīgu frāzi, iztēlojies kādu personāžu, izbrīnījies par tādu vai citādu notikumu pavērsienu. Un tad atkal turpināji mierpilno eksistenci mūžībā. Kā tāds mūžības aristokrāts – kad laiks nedarbojas un telpa nepievelk.

Aiz loga bieži vien krita biezs sniegs, un klājās milzīgās, baltās kupenās, kuras pa naktīm šķūrēja viens no maniem kursa biedriem, kurš par to saņēma 450 rubļus jeb 9 latus mēnesī. Pietiekami, lai varētu atļauties reizi dienā siltu zupu un otro ēdienu teātra ēdnīcā. Viņš bija ļoti talantīgs. Iespējams, viens no talantīgākajiem starp mums visiem. Bieži vien viņš lasījuma laikā iemiga un krita nost no taburetes. Ne tikai tādēļ, ka nakti bija pavadījis, šķūrējot sniegu, bet arī tādēļ, ka dzīvoja kopmītnes istabiņā kopā ar kaut kādiem uzbekiem vai tirgiztāniešiem, kuri katru vakaru sadzērās un veda uz istabiņu citus tikpat piedzērušus uzbekus vai tirgiztāņus, kuriem pēcāk mēģināja ar kājām atsist nieres, lai noskaidrotu savas teritoriālās pretenzijas. Vienreiz viņš palika pa nakti teātrī. Apsargs apgaitas laikā ievēroja aizdomīgu siluetu un nodomāja, ka tas ir čečens, kurš izvieto spridzekļus. Teātri aplenca specvienība un mēģināja manu kursabiedru nošaut. Tas neizdevās, jo viņš ierāpās metāla kastē, kurā mēs glabājām rekvizītus un skatuves tērpus. Nākamajā dienā viņu izmeta no trupas. Izrādījās, ka teātrim jau iepriekš bijis draudēts ar spridzināšanu.

Mani kursabiedri vāca parakstus, lai biedru atstātu sastāvā. Es atteicos parakstīties. Ja tu dzīvo mūžīgās bezgalības izjūtā, tad tev aiztaupīta nepieciešamība būt emocionālam un iejūtīgam. To arī Krišna mēģināja Ardžunam ieskaidrot pirms tā milzīgā slaktiņa Indijas plašumos, sakot: „Vecīt, tu neņem pierē, ka tie tūkstoši tūlīt atdos galus. Nomirt ir tipa pārvilkt drēbes. Tava pasaule ir tikai nebeidzamas pārģērbšanās kabīne.” Pēc nedēļas masķers atņēma teātra caurlaides vēl diviem trupas dalībniekiem. Viņi bija ar krāsainiem krītiņiem uzrakstījuši patriektā kolēģa vārdu uz skatuves melnajiem dēļiem un riņķī sazīmējuši puķītes. Tāds kā kapiņš, vienvārdsakot.

Kapu tematika mūsu strauji sarūkošajā mūžības skarto pulciņā atkārtojās vēl reizi. Tas notika masķerstvas laikā, kad man blakus sēdošais kolēģis atstāja reglamentēto vietu uz taburetes un, nometies četrrāpus, sāka rāpot masķera virzienā. Mēs visi izlikāmies, ka neko neredzam un cerējām, ka tā ir iepriekš ieplānota un saskaņota priekšnesuma sastāvdaļa. Masķers izlikās, ka neko neredz, jo zināja, ka tas nav nekāds iepriekš saskaņots priekšnesums. Viņš turpināja runāt, kamēr mans kursabiedrs lēnām rāpoja viņa virzienā. Masķera balss pakāpeniski pieņēmās skaļumā, melnajās acīs varēja pamanīt apslāpētas dusmas un niknumu. Tomēr viņš nepārtrauca savu runu pat tad, kad rāpojošā dumpinieka ķermenis pieskārās viņa kājām. Mēs sēdējām aukstiem sviedriem klāti un nekustīgi. Tie, kuri līdz šim nebija sajutuši mūžības kaitinošo lēnīgumu un nesteidzību, tobrīd piedzīvoja atskārsmes mirkli. Masķers burtiski gailēja niknuma liesmās, tomēr nepārtrauca runāt uz mums. Klāt pierāpojušais audzēknis tikmēr izņēma no kabatas jau pieminētos krītiņus un sāka nesteidzīgi vilkt līnijas pie sava skolotāja kājām. Viņa ķermenis aizsedza skatam zīmējumu, tādēļ mēs varējām tikai nojaust radošā darba saturu. Masķera pārcilvēcisko savaldību pārspēja tīri cilvēciska ziņkāre – viņš palūkojās lejup un aprāvās pusvārdā.

Likās, ka kāds ir uzspiedis pauzi uz laika pogas. Zaudēto sekunžu kompensācijas nolūkā visi pārējie notikumi sekoja fāst forvardā. Masķers kliedza kailās šausmās, izmisumā un dzīvnieciskā trakumā. Mani kursabiedri skrēja aizvākt zaimojošo grafiti mākslinieku, velkot viņu aiz kājām pa grīdu. Meitenes skaļi vaimanāja un mierināja viena otru. Zēni ieskrēja zēnu ģērbtuvē, lai, rokas vicinādami un skaļi aurodami, cīnītos par savu lomu šajā melodrāmā, kura bija kļuvusi par viņu dzīves svarīgāko notikumu. Meitenes ieskrēja meiteņu ģērbtuvē un rīkojās līdzīgi. Abās ģērbtuvēs, neskatoties uz tiešajiem abpusējas pneimonijas draudiem, tika atvērti tualešu logi, lai būtu iespējams smēķēt turpat uz vietas. Šis bezprecedenta gadījums vismaz manā uztverē visspilgtāk pasvītroja notikuma svarīgumu. Cik gan maz viņi visi ir iemācījušies, es pie sevis nodomāju.

Vērojot masķeru, kurš kā tāds apzaimots Mozus atstāja mēģinājumu telpu, es apjautu kaut ko vēl svarīgāku. Aristokrātiskās mierīgās eksistences mākslā biju pārspējis savu skolotāju. Ar to brīdi es iegāju pats savā vēsturē.

Brīvdomīgo kursabiedru vairs nekad neredzēju. Pēc kāda laika mums paziņoja, ka viņam vienkārši bija aptumšojies prāts. Neviens skaļi neiebilda.

Savu brīvo eksistenci uz mūžības viļņa uzsāku, iepērkot iespaidīgus pornogrāfijas un marihuānas krājumus. Nākamās divas nedēļas pavadīju ieslēdzies savā istabā. Čurāju divlitrīgās kokakolas pudelēs un, vismaz divreiz dienā pārdozējis trankvilizatorus, ilgi un rūpīgi raudzījos mūžībā.

Dikensu mēs lasījām, jo viņš mācēja izdarīt spilgtas un precīzas piezīmes par dzīvi. Tas ir mākslas pamatuzdevums. Dikensa stāsti tādēļ ir gari kā dzīve. Dikensa stāsti tādēļ ir māksla. Mūsu uzdevums ir visu salīdzināt ar šo pamatkritēriju – vai tās ir piezīmes par dzīvi, un, ja ir, tad cik precīzas un spilgtas. Tā runāja masķers.

Lai varētu izdarīt piezīmes par kaut ko, ir jāraugās uz to no malas. Tā laikam mācīja masķers. Vai arī Nīče. Vai mana pamatskolas zīmēšanas skolotāja.

Svarīgāk par to, ko tu vari izdarīt, ir tas, vai tu esi interesants cilvēks. Tā teica Pjatigorskis, un tas man palicis atmiņā.

Interesants cilvēks ir tāds, kurš paliek nemainīgs. Apkārtējiem kļūstot par fašistiem, komunistiem vai, nedod Dievs, liberāļiem, viņš turpina uz visu lūkoties no savām mūžības pozīcijām. Tas arī no Pjatigorska, kaislīga Krišnas un Ardžunas dialogu cienītāja, starp citu.

Dzīvē viss ir saistīts neredzamām saitēm. Tā runāja Baltkom kopīraiters.

Uz grīdas toreiz nekas nebija uzzīmēts. Ja neskaita pāris neveikli uzšņāptas puķītes. Samērā asprātīgi, vai ne?

Pēc tām divām nedēļām teātrī vairs neatgriezos. Atteicos no masķera un pievienojos Pjatigorskim. Kļūt par interesantu cilvēku ir interesantāk. Sev un citiem. Būt par mākslas pazinēju vai vēl tur ko – tikai sev un arī ne pa īstam. Mūžību jau tāpat palaist garām nav iespējams. Mierpilno eksistēšanu tajā apgūsim mēs visi.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!