Ar mērķi veidot lasošu sabiedrību, kurā literatūra iekļaujas tikpat organiski kā sociālo tīklu lietošana vai video spēles, Sigulda šogad uzsākusi Bērnu un jauniešu literatūras festivālu, kas ir pirmais šāda veida notikums Latvijā. Lai noskaidrotu, kā mest tiltu pretim dažādu paaudžu lasītājiem, uz sarunu aicinājām skolēnus Martu Mālderi (14 gadi) un Ikaru Graždanoviču (18 gadi), rakstnieci Lauru Vinogradovu, Laurenču pamatskolas sākumskolas skolotāju Anniju Diedriku, blogeri un Ogres centrālās bibliotēkas bibliotekāri Aiju Bremšmiti. Diskusiju vadīja Santa Remere.
Santa Remere: Pastāstiet mazliet par sevi – vai jums patīk lasīt un cik bieži jums sanāk to darīt?
Marts Mālderis: Man liekas, ka es esmu daļa no tās "jaunatne nelasa" problēmas, jo es tiešām neesmu izlasījis pilnu grāmatu kādus divus gadus. Tas ir šausmīgi. Es iesāku grāmatu, mazliet palasu, un viss, man vairs nav interesanti. Īsti nesaprotu, kāpēc. Atceros: kad biju maziņš, es lasīju pat naktī, man zem gultas bija kaudze ar grāmatām un es tām vienkārši maucu cauri. Un tad tas viss kaut kā beidzās.
Ikars Graždanovičs: Es arī kādreiz maucu cauri grāmatām. Es arī joprojām lasu, bet ir sajūta, ka noteikti lasu mazāk nekā kādreiz. Pēdējā laikā lasu esejas un zinātniskos rakstus, kurus man vajag skolai un citām lietām. Man patīk lasīt arī cita veida literatūru, jo man patīk uzzināt lietas. Ja skolai vajag, es lasu, bet arī ne vienmēr visu grāmatu. Ļoti bieži ir tā – ja sēžu mājās un lasu, man ātri apnīk sēdēt uz vietas. Tā bija arī bērnībā, mamma teica, ka es esmu ūdenszāle, kas nekad nevar mierīgi nosēdēt. Tagad šķiet, ka lasīšana iet lēnāk, vai varbūt vienkārši vairāk ir pieejams kaut kas cits. Kāpēc lasīt grāmatu, ja to var noklausīties? Es lasu, bet varbūt mazāk, nekā būtu vajadzīgs.
Aija Bremšmite: Jā, es lasu. Es lasu tāpēc, ka lasīšana ir mans hobijs. Nu jau es varu teikt, ka grāmatu lasīšana ir arī mans darbs. Es pelnu ar lasīšanu. Un tas, protams, ietver arī daudzus citus aspektus, jo man par izlasīto ir kaut kas arī jāuzraksta. Bet man patīk lasīt. Man patīk vērot, kā autors ir veidojis tekstu, ar kādiem paņēmieniem izraisa emocijas manī. Es uzreiz nosaucu lasīšanu par darbu, un es to reizēm arī sajūtu kā darbu. Man ir tam jāatrod laiks. Es apzinos, ka, braucot vilcienā, man vajadzētu palasīt, bet es tās četrdesmit minūtes bieži vien paglaudu savu telefonu. Un arī man ir vainas sajūta, kas ir absolūti neauglīga. Bet kopumā man patīk lasīt, un es teiktu, ka manas attiecības ar lasīšanu ir diezgan labas.
Santa: Vai te ir kāds, kam lasīšana nav darbs?
Laura Vinogradova: Es vienmēr esmu lasījusi, bet vienmēr ar milzīgām pauzēm. Un man tas šķiet ok. Mani samulsināja – Ikar, tu teici: "Mazāk nekā vajadzētu." Manuprāt, nav tāda "vajadzētu".
Ikars: Nu ja, tā ir tāda doma galvas aizmugurē.
Laura: Tas ir tāds sabiedrības spiediens, zināma mēraukla, cik vajadzētu izlasīt. Es noteikti nelasīju tīņu gados, grāmatas vispār bija ārpus manu interešu loka. Tad tās atgriezās. Bet šobrīd es lasu diezgan daudz. Posmos, kad rakstu, es nelasu daiļliteratūru, es lasu esejas, lai neiespaidotos. Reizēm nelasu vispār neko, arī elektroniskos tekstus "Punctum" un "Satori" ne, un tikmēr pilnīgi brīvi skatos storijus. Bet droši vien es skaitos lasošais cilvēks.
Santa: Kā Annijai iet šovasar?
Annija Diedrika: Šovasar iet labi, jo mums, skolotājiem, ritms ir tāds, ka tu mauc desmit mēnešus bez elpas, bet pārējos divos mēnešos no sākuma nezini, ko iesākt ar savu dienu. Es vienmēr esmu bijusi tāda vidējā lasītāja. Man literatūra ir patikusi vienmēr. Skolas laikā – kas bija obligāti, to izlasīju. Kas patika, to izlasīju. Bet nebiju totāls grāmatu tārps. Šobrīd es lasu, jo informācija, ko patērēju tīmeklī, ir ļoti īslaicīga un gaistoša. Tāpēc lasu katru dienu, kaut vai dažus dzejoļus. Es arī rakstu dzeju. Bet šovasar atkal esmu tuvās attiecībās ar latviešu autoriem. Man ir Andras Manfeldes vasara.
Santa: Kā tu izvēlies, ko lasīsi atvaļinājumā?
Annija: Es staigāju pa Siguldas novada bibliotēku, staigāju gar plauktiem, kurus zinu jau no galvas… Un šad tad nopērku kādu grāmatu. Man patīk biogrāfijas. Man vajag, lai ir tā smeldzīte, skaudrums, nepatīk priecīgas grāmatas. Uzmetu aci pa diagonāli, kas tur ir iekšā, un tad jau parasti kļūst skaidrs, vai autors mani uzrunā.
Santa: Un kā tu, Ikar, nonāc līdz grāmatai, kuru tu nolem palasīt?
Ikars: Man ļoti bieži ir tā, ka es ieraugu grāmatas un man rodas sajūta, ka man tās vajag. Ar bibliotēkas grāmatām – izņemot skolas bibliotēkas, jo tur tā nav – es nedaudz stresoju, jo zinu, ka es to paņemšu, neizlasīšu laikā un aizmirsīšu piezvanīt pēc divām nedēļām, lai to pagarinātu. Skolas bibliotēkā tāda termiņa paņemšanai parasti nav, jo grāmatām, kas ir iekļautas skolas kursā, ir daudz kopiju. Taču uz Centrālo bibliotēku vai Nacionālo, kur vispār nevar ņemt grāmatas uz mājām, – tur es vairs neeju. Es arī pērku grāmatas. Pēdējā grāmata, ko iegādājos un lasīju, bija franču valodā, suvenīrs no Francijas. Lielā mērā tā bija tāda apņemšanās – atjaunot savas franču valodas zināšanas. Es pieņemu lēmumu arī pēc tā, vai grāmatas izklausās vai izskatās interesanti. Man pēdējā laikā ir tāda tendence ņemt grāmatas, kuras skan nopietni.
Annija: Tas ir normāli.
Ikars: Ir daudzas uz jauniešiem tēmētas grāmatas, kurās ir piedzīvojumi un kuras ir tādas diezgan ziepjoperīgas, ar kurām dalās sociālajos medijos un tādā garā. Man ir tikai dažas no tādām grāmatām. Taču pēdējā laikā es saprotu – līdzīgi kā tu vari skatīties mākslas filmu vai romantisko komēdiju – tas ir gaumes jautājums. Taču skolās un citās vietās, kur grāmatas apspriež, šīs nedaudz ziepīgākās grāmatas neuztver nopietni, īpaši, ja tās ir modernas. Man patīk grāmatas, kuras ir interesantas savā formā. Es ļoti vēlos dabūt – laikam tā nav tulkota latviski – grāmatu "The House of Leaves", kas ir šausmene. Es par to dzirdēju "YouTube" videoesejā par liminālās telpas nozīmi. Es ļoti cenšos dabūt fizisku kopiju, jo papīra versijā tur notiek visādas lietas, kas nav digitālajā grāmatā. Izvēli pieņemu, grāmatu kaut kur ieraugot, ietekmējos arī no paziņām un draugiem, arī no mana vecuma cilvēkiem, kas sociālajos medijos runā par pietiekami interesantām un intriģējošām grāmatām.
Santa: Tu lasi angliski?
Ikars: Es laikam lasu valodā, kurā darbs ir pieejams. Citreiz ir tā, ka kaut kādu dzeju gribas salīdzināt: kāds ir oriģināls un kāds ir Vizmas Belševicas atdzejojums. Klasiskās grāmatas angliski ir daudz, daudz lētākas, arī tad, ja tulkojums latviešu valodā ir iznācis jau sen. Arī ziepīgās, jauniešiem domātās grāmatas – piedzīvojumu un romantiskās – ir vairāk pieejamas angliski, nevis tulkojumā.
Santa: Kādu tu, Mart, pēdējo grāmatu izlasīji?
Marts: Es aizņēmos no drauga un tā arī neatdevu atpakaļ! Tā laikam skaitās mainstream dzeja, grāmata "Milk and Honey". Daži dzejoļi ir šausmīgi erotiski, daži ir nopietni, daži ir par detalizētām slepkavībām. Šausmīgi abstrakta un filosofiska dzeja. Es tiku līdz pusei un tad sapratu, ka tas nav īsti mans, un tagad tā stāv skapī un es vairs neesmu tai pieskāries. Nezinu, kas mani viņā uzrunāja.
Santa: Vai tu atceries pēdējo latviešu autora grāmatu, kuru esi lasījis?
Marts: Bija jālasa "Nāves ēnā". Man ļoti, ļoti patika, lai arī tā nebija mana izvēle. Man liekas, ka es to izlasīju pusotrā dienā. Tā, protams, ir klasika, kuru visi ir izlasījuši.
Santa: Skolās vēl pastāv obligātās literatūras saraksts?
Annija: Tas ir atkarīgs no skolas. Tuvojoties vasarai, iedod to, kas būtu jāizlasa.
Santa: Ieteicamās vai obligātās? Kā ir jūsu skolā?
Annija: Mūsu skola ir tikai līdz 6. klasei. Piemēram, uz otro klasi es nedevu neko – lai dzīvo un atpūšas, bet tagad, gatavojoties 4. klasei, iedevu ieteicamās literatūras sarakstu, kas ir gana garš, bet obligātas ir piecas.
Santa: Bet tā ir latviešu literatūra vai jauktā?
Annija: Jauktā.
Santa: Vai kāds no jums atceras, kas jums bija literatūras sarakstā, ja jums tāds bija?
Ikars: Nav tā, ka būtu kaut kas obligāti jāizlasa līdz vasaras beigām. Tur ir teikts: šīs ir grāmatas, kuras mēs apspriedīsim aptuveni tad un tad, un, ja līdz tam brīdim neesi izlasījis, tad tev ir šaize. Reizēm gan tiek mainīta uzdoto grāmatu secība: šo grāmatu mēs pārceļam no novembra uz oktobri, un, ja jūs neizlasījāt – kas tad man, es jums pateicu maijā.
Santa: Bet ir runa par vidusskolu?
Ikars: Jā.
Santa: Bet kuri no latviešu autoriem vidusskolā bija jālasa?
Ikars: Pagājušajā gadā bija "Mērnieku laiki", "Pērļu zvejnieks", "Sava ceļa gājējs". Mēs arī daudzām grāmatām gājām cauri vēsturiski, tur bija viduslaiki – kaut kāda romantiskā bruņinieku dzeja, Dante… Tas viss tiek salikts hronoloģiski, bet brīžam ir sajaukts – šonedēļ lasīsim "Mēdeju", nākamnedēļ – "Raudupieti".
Annija: Izklausās, ka nekas nav mainījies kopš mūsu laikiem!
Santa: Bet vai tev noder, ka visam iet cauri hronoloģiski, parāda ainavu?
Ikars: Jā un nē. Tas viss ir domāts, lai aptuveni saietu kopā secībā ar to, ko mēs mācāmies vēsturē, sākot ar 10. klasi, bet tas ne vienmēr saiet. Savā ziņā ir arī interesanti uzzināt par kādu literatūras tendenci konkrētā laikā un tad to ieraudzīt kāda latviešu autora dzejā. Vienlaikus man liekas, ka ir radīta vide, kurā visu laiku jābūt apzinātam, jāzina paralēles darbos, pēc trim nedēļām jāraksta kontroldarbs, un man viss būs jāpamato ar citātiem no grāmatas, kuru šobrīd lasu datorā, bet datoru līdzi ņemt nevarēšu. Man būs jāatbild uz jautājumiem, un man būs jāraksta domraksts par paralēlajām tēmām "Raudupietē" un "Mēdejā".
Santa: Nu, šīs ir tās kompetenču izglītības pieejas – vairākos blokos mēģina ņemt paralēli.
Ikars: Jā, bet es domāju, ka tas viss ļoti bieži ir viens un tas pats, varbūt jauna krāsas kārta pa virsu.
Santa: Jautājums Aijai, kas arī ir strādājusi skolā – vai skolā, sākot mācīt literatūru un latviešu valodu, vispār nonāk pie tā, kāpēc vajag lasīt? Vai tas tiek izrunāts ar bērniem?
Aija: Tādos lielos vilcienos. Bet tas ir ļoti labs jautājums, ko mums, pirmkārt, vajadzētu pajautāt pašiem sev. Kāpēc mēs gribam, lai nākamās paaudzes lasa?
Santa: Kāpēc vispār vajag lasīt?
Aija: Un, atbildot sev, es domāju, ka mums katram, iespējams, būs atšķirīgas atbildes. Vienlaikus mēs nedrīkstam pēc savas atbildes vērtēt citu atbildes. Es gribētu teikt, ka lasīšana attīsta manu valodu. Tā paplašina manu iztēli. Bet es nevienu pašu grāmatu neņemu rokās ar tādu mērķi – nekad! Es nekad nedomāju: o, šī grāmata attīstīs manu valodu! Tās ir absolūtas muļķības, un mēs katrs lasām, mēs ņemam to grāmatu un ceram no tās sagaidīt emocijas. Un es klausos, ko stāsta Marts un Ikars, un saprotu, ka es no sava pieaugušā viedokļa esmu absolūti dumjš cilvēks, kas cer, ka jaunieši kļūs gudrāki, lasot grāmatas. Viņi jau ir gudri, viņi jau ir gudrāki! Marts 7. vai 8. klasē lasa Rupi Kauras dzeju. Labi, tev nepatika, bet tu esi to atvēris. Es tavā vecumā spēlējos ar Bārbijām, goda vārds. Jauniešiem ir pilnīgi cits redzējums. Jau šobrīd viņi ir gudrāki par visiem.
Santa: Labāk informēti.
Aija: Labāk informēti, pilnīgi noteikti. Es klausījos, ko Ikars stāstīja par grāmatu "The House". Esmu ļoti ieintriģēta, man tā ir pilnīgi jauna un sveša informācija. Un man šķiet: ja veidotos dialogs par lasīšanu arī skolās, tas būtu daudz vērtīgāk. Ja mēs – skolotāji un pieaugušie – mācītu tieši lasītprieku, nevis stāstītu, ka lasīšana attīstīs valodu vai iztēli. Lasītprieku var iemācīt, tikai ļaujot lasīt vai nelasīt. Daniels Penaks ir brīnišķīgs franču autors un skolotājs, viņa romāns "Kā romāns" runā tieši par to – par lasīšanu skolā. Kā viņš mācīja šo lasītprieku, kā viņš parādīja lasītprieku. Viņa grāmatā ir 10 lasītāja tiesības, pirmās tiesības ir tiesības nelasīt, un tādas ir mums katram, īpaši pusaudžu laikā.
Santa: Laura raksta grāmatas. Vai tev arī šķiet, ka vajag lasīt grāmatas?
Laura: Es rakstu, bet es arī ļoti daudz strādāju ar jauniešiem. Visu iepriekšējo mācību gadu braukāju pa Latvijas skolām, mācot radošo rakstīšanu, un ceru, ka darīšu to arī šajā mācību gadā. Manuprāt, viedoklis, ka lasītprieks ir zudis un ka jaunieši nelasa, ir nedaudz pārspīlēts. Man katrā klasē ir bērni, kas lasa, un es reizēm esmu pārsteigta, cik daudz roku tiek paceltas. Tad es domāju: paga, paga, man taču teica, ka jūs nelasāt. Bet es pilnīgi piekrītu, ka var lasīt un var nelasīt. Ir tik daudz veidu, kā mēs atpūšamies, kā bagātinām savu valodu. Es arī jauniešiem stāstu, ka var valodu bagātināt, skatoties filmas. Arī tur ir dialogi. Galvenais, lai grāmatas būtu pieejamas, ir jābūt iespējai lasīt. Vecāki, kuri satraucas, ka bērns nelasa – vai jums mājās ir grāmatas? Vai jūs paši lasāt?
Annija: Varbūt es dzīvoju burbulī, jo Sigulda ir tāda riktīga lasītāju pilsēta, un tagad ir tik daudz pasākumu, ģimenēm, skolām un individuāli. Es pati ļoti degu par lasīšanu, un es gribu, lai mani skolēni lasa, es gribu parādīt, cik viņi ir spējīgi, spēcīgi lasītāji. Ka tas ir tāds muskulis, kuru tu pakačā, tāpat kā veicot citas darbības. Un mums rodas brīnišķīgas diskusijas. Protams, arī es no saviem sestklasniekiem dzirdu visādus "kāpēc mums tas jālasa?". Un tad mēs lasām stāstu par Tilli un Suņu vīru, un beigās pat skarbie džeki meklē stūrīti, kur to asariņu noslaucīt. Man gribas viņiem uzdāvināt to prieku, ko var iegūt lasot. Man arī liekas, ka cilvēkam ir tiesības nelasīt kādā posmā, bet tās tiesības varētu iedot tad, kad bērns ir pamatā iemācījies lasīt. Ja bērns nemāk lasīt, visi priekšmeti lēni aiziet pa burbuli. Sākumskolā tas varbūt ne tik daudz ir izaicinājums skolotājam, kā viņa skolēnam. Kad viņš gaida, ka visi viņam palīdzēs, kaut ko pārstāstīs. Pirmkārt, vajag paskatīties spogulī – vai ir piemērs ģimenē. Es, piemēram, zinu, ka manas lasīšanas prasmes ir krietni sabojātas. Man vairs nav tādu iztēles spēju kā agrāk. Un arī uzmanības noturība ir mazinājusies. Ja es tagad stundu lasu un neizmantoju viedierīces, es jau ļoti lepojos ar sevi. Un es nevaru neko vairāk prasīt no tā mazā cilvēka, kurš jau piedzimis citos apstākļos.
Santa: Man šķiet, ka ir kaut kāds slieksnis un tie jaunieši, kuri saka, ka gribētu lasīt, viņi runā par to, ka nevar pārvarēt to, ko tu tikko aprakstīji. Ka tu zini, ka īstenībā ir baigi labi, ka tevi ievilks tajā sapņu pasaulē un tu pats to visu tur redzēsi, bet kaut kas visu laiku novērš uzmanību.
Annija: Tādā ziņā man liekas, ka ar bērniem ir vieglāk, jo viņus var pieradināt. Mums skolā nav tikai literatūras stundas. Mums ir arī lasīšana, kur katrs lasa, ko vēlas, mainās ar grāmatām, stāsta vai lasa lasītāja dienasgrāmatas. Arī skolotājs lasa, jo tā ir pēdējā stunda piektdienās.
Santa: Tās ir tādas konkrētas stundas, kurās var lasīt? Tev vienkārši tiek uzdāvināts laiks?
Annija: Jā. Tā ir stunda mācību sarakstā. Tas mūsu skolā man ļoti patīk. Tur ir uzburta attiecīga noskaņa. Bērni nāk ar spilveniem. Pat ja sākumā kāds negrib lasīt un izliekas, ka lasa, visi priecājas par klusumu.
Aija: Man ir līdzīga pieredze manā pēdējā mācību gadā skolā, kad strādāju par skolotāju. Es pavadīju pirmos piecus gadus cīņā ar vējdzirnavām, visādi cenšoties viņus pārliecināt, ka lasīt ārpus skolas ir vajadzīgi un brīnišķīgi. Es viņus mocīju ar dažādām prezentācijām, reizēm viņi paši veidoja prezentācijas vai meklēja citātus grāmatās. Es izdomāju dažādus radošus darbus, un man likās, ka tie ir tik interesanti. Kāpēc gan viņi nelasa, kāpēc joprojām viņi stāsta par Harija Potera filmām, nevis par grāmatām? Tad izmēģināju paņēmienu, ko apguvu dažās gudrās grāmatās. Man nebija veselas stundas, man bija desmit minūtes. Katra latviešu valodas stunda sākās ar brīvo lasīšanu, kad skolēni varēja izvēlēties jebko, ko lasīt, un tās 10 minūtes viņu uzdevums bija sēdēt un lasīt. Jā, bija daži, kas klusiņām pasēdēja pie atvērtas grāmatas. Bija epizode, kad es mācību gada sākumā viņiem teicu: jums šogad būs jāizlasa 20 grāmatas. "Nē, nē, ko jūs, skolotāj, darāt, kāpēc jūs mūs tā mokāt?" Un tad viņi sēdēja un bija priecīgi par šo iespēju lasīt, jo ikdienā patiesībā skolēni nemaz nav tik brīvi un lasīšana tomēr ir laikietilpīgs process, un tam vajag atrast laiku, lai kārtīgi iedziļinātos stāstā. Tāpēc, jā, es izkārtoju šo iespēju, noņemot no mācību stundas. Viņi joprojām atceras, ka mēs tikāmies tos pāris mēnešus mācību gadā.
Santa: Vai tev, Mart, ir bijusi tāda stunda, kur tu vari vienkārši sēdēt un lasīt?
Marts: Pārāk daudz reižu, lai skaitītu. Literatūras stundās mēs lasām fragmentus no grāmatām, no lugām, nosēžamies, 30 minūtes palasām, tad īsi 10 minūtēs pastāstām, par ko tas bija, un tad nedēļas beigās kontroldarbs. Tādā mudžeklī. Un man tas ļoti nepatīk. No fragmenta nevar uztvert pilno stāstu. Tad tā doma par grāmatu sabojājas, tā kļūst īsa un cieša. Man liekas, ja literatūras stundās lasa, tad būtu jālasa visa grāmata, nevis tikai fragmentiņš.
Aija: Sāpīgākais ir tas kontroldarbs beigās. Mēs it kā iedodam, dāvinām kaut ko foršu. Bet tad – kontroldarbs!
Ikars: Man ir bijis arī tā, ka tiek iedots laiks, lai izlasītu kaut kādu fragmentu un atbildētu kladē no 3. līdz 5. jautājumam, varbūt pēc tam to kladi kāds ievāks. Varbūt būs mutiski jāatbild. Bet citreiz skolotāja saka: šodien mēs runāsim par to un to grāmatu, es jau jums teicu. Un, ja vairāk nekā puse klases saka: "Bet, skolotāj, mēs neesam to izlasījuši," – viņa reizēm ļauj pavadīt 40 minūtes, lasot šo grāmatu. Bet tas ir izņēmums un skaitās ļoti slikts gadījums. Es arī saprotu, ka vecākajās klasēs bieži pietrūkst mācību stundu, īpaši pēc programmas izmaiņām. Un cilvēki, kas liek mācību stundu skaitu un izdomā mācību programmas prasības, nesaprot, cik laika aizņem 30 cilvēkiem kaut ko prezentēt. Es saprotu, ka bieži vien trūkst to mācību stundu, lai vispār kaut ko tādu pieļautu – brīvu lasīšanu. Gadījumā, kad skolēni nav uz stundu izlasījuši vajadzīgo grāmatu, tas ir ļoti slikti gan skolēniem, gan skolotājiem.
Man liekas, ka ir labi, ja tiek iedots laiks lasīšanai. Jo vecāks tu paliec, jo aizņemtāks esi. Skolēni ir aizņemti, skolotāji ir aizņemti. Tas būtu ļoti vērtīgi, ja būtu dots laiks lasīt. Man arī ļoti patika doma par grāmatu pieejamību. Tāpēc man ļoti patīk grāmatu apmaiņas punkti. Man tas liekas superforši, jo dod iespēju gan padalīties ar savām kolekcijām, gan arī atrast netīšām kaut ko pilnīgi jaunu, ja tev nav naudas savām grāmatām vai tu nevēlies iet uz bibliotēku. Man liekas svarīgi skolā ko tādu ierīkot. Sākumskolas klasītēs mums bija grāmatu plauktiņš, uz kuru skolēni varēja nest savas grāmatas un tikai gada beigās savākt. Man liekas, ka tas bija kaut kas superīgs, jo ļāva gan padalīties ar kaut ko, kas tev ir bijis mīļš un foršs, gan arī citiem – atrast jaunas lietas.
Santa: Šis ir labs ieteikums, ko esam forši noraksturojuši. Bet kāpēc mums būtu jālasa latviešu literatūra, un kā to padarīt pamanāmu? Vai šajā plauktiņā ir latviešu literatūra?
Annija: Es nedomāju, ka obligāti jālasa latviešu autori. Lai gan man personīgi vieglāk ir lasīt grāmatu, kurai es saprotu kontekstu, jo vēsture nav mana stiprā puse un, kad es lasu svešu autoru darbus ar svešām ģeogrāfiskām lokācijām un tamlīdzīgi, mans līdzpārdzīvojums krietni krītas. Bet, kad es lasu kaut ko latviskāku, pazīstamāku, tas mani pašu uzrunā vairāk. Bet es nedomāju, ka obligāti jālasa latviešu.
Santa: Nav obligāti jālasa latviešu grāmatas, bet tās mums ir. Līdzīgi mēs arī skatāmies latviešu filmas. Mēs redzam Grīziņkalnu, mēs redzam "Billi", mēs sajūtam kaut ko, kas citreiz ir intuitīvi pazīstams.
Annija: Jā, saprast savējo ir svarīgi. Bet ir iespējams arī aicināt autorus. Ir daudz patīkamāk lasīt, ja bijusi tikšanās ar autoru. Bērniem uzreiz ir cita interese lasīt, jo viņš man pateica čau un tas ir izšķirošais.
Santa: Tas joprojām darbojas. Mart, tu gribētu, lai atnāk ārzemju autors?
Marts: Es gribētu, lai atnāk jebkurš autors!
Annija: Patiesībā tas nav nemaz tik sarežģīti. Skolas uz to ir samērā kūtras, autori paši dažkārt piedāvā, vai tas tiek piedāvāts caur kādu projektu. Bet, domājot par literatūru skolēniem, man visu laiku nāk prātā teiciens par to, ka mēs esam kaktusi lietusmežā. Mums ir tik liela informācijas pārpilnība gan ikdienā, gan skolā, ka nereti kaut kas tik vajadzīgs kā literatūra nereti tiek aizstumts pilnīgi otrajā plānā.
Aija: Man šķiet, ka mums šodien šajā sarunā noderētu vēl viens elements – izdevējs. Latvijā ir tāds jauniešu literatūras vakuums! Iespējams, nemaz nevajag literatūru jauniešiem, es daļēji piekrītu viedoklim, ka rakstīt speciāli konkrētai auditorijai ir nevajadzīgi. Jaunietis atradīs to savu stāstu, ja tas viņu uzrunās. Un tomēr latviešu literatūrā ir tāds vakuums. Gandrīz nav grāmatu, kas būtu rakstītas šai auditorijai. Nupat iznāca Gustam Ābelem pirmais romāns "Pasaulē mīļākais klusums".
Santa: Ja ir jauns autors, tad arī jauna auditorija lasīs. Dainas Tabūnas romānu, piemēram.
Aija: Es izlasīju Gustu Ābeli, lasiet arī jūs. Man šķiet, ka tas ir liels notikums, ka jaunietis, kuram ir 18 gadu, ir uzrakstījis romānu par jauniešiem. Tur vajadzētu būt kaut kam, kas uzrunā to paaudzi. Man pagājušajā gadā sanāca padarboties bērnu žūrijas izlases ekspertu komisijā. Arī šogad es pētu to, kas tiek izdots bērniem un jauniešiem. 15+ sadaļā man šogad ir viena grāmata. Citas grāmatas, ko ierakstīt, man vienkārši nav. Mēs visādi mācām viņus iemīlēt Raini, ko viņi noteikti izdarīs dzīvē, ja viņi iemīlēs lasīšanu kā procesu. Tas nenotiek mākslīgi. Es arī centos iemīlināt to Raini, parādīt viņu no vislabākās gaismas. Ko tik mēs nedarījām! Tomēr pamatos vajag to lasītprieku, lasītmīlestību. Lai jaunietis saprot, ka lasīt ir interesanti, aizraujoši, ka tas ir vērtīgi vai izklaidējoši. Varbūt padsmit gados tas baigi neaizķersies, bet pieaugušā vecumā viņš sāks skatīties apkārt un domāt: hei, kas ir latviešu literatūrā, tajā literatūrā, kas ir vistuvāk. Tur es atradīšu sevi vai atbildes uz saviem jautājumiem.
Laura: Man ir sava hipotēze par to, kāpēc ir tāds milzīgs tukšums literatūrā jauniešiem. Bērni līdz 9 gadu vecumam mūs, vecos rakstniekus, laiž sev klāt. Par jauniešiem mums nav iespējams uzzināt, kāda ir viņu situācija. Viņi nelaiž mūs klāt, ja vien mums neļauj viņus kārtīgi stalkot. Un, ja es rakstīšu pati par savu jaunību, kas ir 90. gadi, kad man nebija telefona…
Ikars: Man liekas, ka mums 9. klasē bija vairāku grāmatu čupiņa, tur bija "Jelgava 94". Tiem, kuri izvēlējās un izlasīja, tā grāmata patika.
Santa: Jebkurš protests patīk tajā vecumā.
Ikars: Jā, man liekas, ka savā ziņā varbūt tajā grāmatā ir par protestu. Es nezinu, kas ir šīs grāmatas mērķauditorija, jo tā patika arī cilvēkiem, kuri tajā laikā uzauga.
Santa: Tas bija kas tāds, ko autors bija iznēsājis un nevarēja neuzrakstīt.
Laura: Man ir pārdomas arī par lasītprieku. Ko izglītības programma ar tiem fragmentiņiem grib panākt? Māca teikumu uzbūvi, izteiksmes formas? Vai mēģina dabūt to lasītprieku?
Marts: Tas ir tieši par to lasītprieku.
Santa: Man liekas, ka tā māca literatūras vēsturi.
Ikars: Tā māca literatūras vēsturi, un tā māca nevis teikumu uzbūvi, bet tendences, kaut ko tamlīdzīgi. Kā sokrātiskajā dialogā atklājas retorikas tas un tas?
Aija: Tas nav lasītprieks! (Smejas.)
Annija: Tur ir tik daudz žanru. Tikko viņi paspēj aizrauties, nākamnedēļ jālasa jau kas cits.
Santa: Atkal ņemot vērā, ka ir liela klase un tu nevari zināt, kas kuram trāpīs: varbūt tas ir tikai godīgi – parādīt fragmentu. Viens atklās sev dzeju, cits – Gundegu Repši vai Veidenbaumu.
Aija: Es domāju, ka ļoti daudz kas ir atkarīgs no skolotāja personības, izvēles un prasmes to parādīt, pasniegt. Iniciēt sarunu par vienu vai otru tēmu, literatūras veidu vai žanru. Un šķiet, ka tas ir tas lielais pluss – ka pašlaik skolotājiem ir diezgan brīvas rokas. Ir programma un metodika, taču vismaz es, skolā strādājot, varēju diezgan brīvi izveidot savu ideālo programmu un to, ko un kā es ar skolēniem runāju. Īpaši literatūrā, kur beigās vai nu vispār nav eksāmena vai, ja kāds ir to izvēlējies, tur jau ir citi darbi un mērķi. Viss būtībā ir atkarīgs no skolotāja un viņa vēlmēm. Būtu lieliski, ja mēs, pieaugušie un skolotāji, neizmantotu lasīšanu kā varas instrumentu. Es klausos jūsu stāstos: kontroldarbs, jautājumi, atzīmes, vērtēšana. Un lasīšana apaug ar tādu milzīgu kultūrslāni, kur ir vainas sajūta, kauns. Kur tu saproti, ka esi dumjš, ja sokratiskajos dialogos nesaskati kaut ko, kas tur jāsaskata. Un tur pazūd jebkāda vēlme lasīt. Tāpēc arī mēs, pieaugušie, bremzējam pie tā grāmatplaukta, jo mēs nezinām, kā tur būt. Mums neviens nav mācījis pieiet pie grāmatplaukta un izvēlēties sev grāmatu. Mums ir mācīts saskatīt likumsakarības starp Raudupieti un Mēdeju un visu ko citu, bet ļoti reti, kad… Nu, mani skolotāja neveda uz bibliotēku un neteica: tagad izvēlieties, ko gribat lasīt! Mana mamma strādā skolā. Es jau esmu viņu pamācījusi – un viņa ir vedusi savus sākumskolēnus uz bibliotēku. Viņu uzdevums ir vienkārši būt tur un pačamdīt grāmatas. Paskatīties vākus, paskatīties otrā pusē – tur īstenībā ir uzrakstīts, par ko grāmata ir. Atvērt pirmo lappusi. Izlasīt tikai pirmo teikumu un mēģināt saprast, vai tu gribi lasīt tālāk. Un tās ir mazas nianses, kas veido lasīšanas mīlestību. Tās pietrūkst, kad mēs, pieaugušie, runājam par grāmatām ar bērniem un jauniešiem ikdienā. Man liekas, mēs joprojām cenzējam to, ko bērni lasa. Es, strādājot bibliotēkā, dzirdu, kā māsa ar brāli iziet no bibliotēkas un brālis saka māsai: "Tu zini, ka mamma neļaus tev lasīt to grāmatu? Tur ir par zombijiem!" "Jā, bet es lasīšu pa kluso." Un es nesaprotu, kāpēc tas joprojām tā ir.
Santa: Kad biju maziņa, es biju pamanījusi, ka Zentas Ērgles grāmatai "Starp mums, meitenēm, runājot" ir diezgan pikantas ilustrācijas, un es vēl nevarēju palūgt tētim to izlasīt, bet jutu, ka tas ir kaut kas potenciāli aizliegts. Tad es palaikam to atšķīru un mēģināju saprast, vai varu salikt kopā, kas tur ierakstīts. Ka viens no motivatoriem bija tas aizliegtais auglis. Klausoties jūsos, domāju par to, ka arī man bija diezgan laba skolotāja. Pie mums nāca ciemos Guntars Godiņš, Jānis Elsbergs. Šie cilvēki bija klātesoši. Bija kaut kāda dzīvība klasē.
Savukārt nesenākā pagātnē es biju diezgan pārsteigta, kad mans pirmklasnieks, kurš tobrīd jau diezgan labi lasīja, pirmajā lasīšanas seminārā skolā uzrakstīja uz 4 lapām pārdomas par izlasīto grāmatu, bet skolotāja rakstīto pārsvītroja ar komentāru "Neakurāti". Tas joprojām notiek. Tā vērtēšana un cenzēšana.
Ikars: Man telefonā ir aptuveni stundu garš audio, kur mana klasesbiedrene runā par "Mērnieku laikiem". Stundas laikā viņa runāja daudz mazāk un daudz nedrošāk. Kādreiz bija divi cilvēki, kas literatūras stundā kaut ko labprātīgi teica. Tagad ir viens. Ļoti bieži cilvēki, kas brīvajā laikā aizrautīgi apspriež izlasīto obligāto literatūru, pat ja tā ir uzspiesta, pēc tam stundu laikā negrib par to runāt. Jo ir bail no nepareizā viedokļa. Pat ja tev ir "pareizs viedoklis", literatūras skolotāja ir arī latviešu valodas skolotāja, un, ja tu izmantosi anglicismu, lai savu domu izskaidrotu, tas viens anglicisms būs tas, kas noteiks vērtējumu.
Man patika lasīt "Mēdeju". Man nepatika lasīt "Raudupieti", es neredzu tur tās paralēles. Bet es nevaru rakstīt par to, ka, manuprāt, tur nav paralēļu, jo tas būs nepareizais viedoklis. Patiesībā… Mani mamma nedaudz iedrošināja atklāti rakstīt to, ko es domāju. Bieži tie ir negatīvi viedokļi, un es cenšos tos ļoti labi pamatot. Manas atzīmes nav sliktas, bet, kad es runāju ar citiem klasesbiedriem vai jaunākiem cilvēkiem, es saprotu, ka ļoti bieži cilvēkiem ir bail vispār izteikt savu viedokli, kaut arī tas viedoklis ir "man šis likās garlaicīgi, un es nezinu kāpēc". Tas arī ir viedoklis par tekstu. Bet tāpēc, ka tas nav pareizais viedoklis, viņi baidās, jo tekstam jābūt interesantam un tev tekstā ir jāvar saskatīt tādas un tādas tēmas.
Santa: Bērni to atkož ļoti ātri – ko skolotājs grib dzirdēt. Man bērns ir trešajā klasē, un viņš saka: "Jā, es zinu, ko es varētu pateikt, bet jāraksta tas, ko skolotāja grib." Tas tiek identificēts ļoti agri.
Laura: Arī es savā skolu pieredzē esmu novērojusi šo tendenci. Es bieži runāju ar bērniem par to, ka tev drīkst patikt un tev drīkst nepatikt. Kad es viņiem jautāju: "Kas tev nepatīk?" – viņiem to pateikt ir daudz grūtāk. Bail pateikt, ka nepatīk lasīt. Bet kāpēc tas uzreiz ir kaut kas slikts? Tev drīkst nepatikt. Un tas man ir licis aizdomāties. Kā izglītības iestādi padarīt par vietu, kur tev drīkst būt savs viedoklis, kur drīkst patikt un nepatikt? Mani arī dara bažīgu tas, ka skolās dominē vēsturiskais skatījums uz literatūru. Es skolās strādāju ar teksta jaunradi un redzu, ka skolēniem pamatā ir vēsturisks skatījums uz tekstu. Ja mēs mācām vēsturi, mācām arī mūsdienas, mācām arī radošo brīvību. Blaumanis bija brīvs, es un tu arī. Ja viņi rada kādu dzeju, es redzu, ka viņi mēģina atkārtot kaut ko, kas viņiem šķiet pareizs. Viņi nezina, ka var būt citādi. Jautājums rodas par to, kāpēc mēs viņiem mācām tikai vēsturi, bet nemācām arī šodienu.
Santa: Annija, varbūt pastāsti, kas īsti notiek mācību programmās! Vai ir iedoti kādi noteikumi, pēc kā vērtēt bērnu viedokli par literatūru?
Annija: Manuprāt, šobrīd visskumjākais stāsts ir programma, kur visa ir par daudz. Skolēns tikko paspēj sajust garšu un pagaršot jaunu ēdienu, tā viņam to noņem nost. Programma ir pārāk apjomīga.
Uzdevumi patiešām ir ļoti dažādi. Taču joprojām liels uzsvars ir uz spēju uzrakstīt domrakstu, pamatot. Taču darbā ar bērniem tev nav jājūtas gudrākam un spējīgākam tikai tāpēc, ka tu esi vecāks. Tas ir tas, ko es ikdienā sev atgādinu: "Annija, tu neesi par viņiem gudrāka vai intelektuālāka. Tu tikai esi vecāka. Viņiem ir 10, tev ir 30." Mana atslēga, strādājot ar sākumskolas bērniem, ir – literatūra ir darbības vārds. Viņiem ir jo trakāk, jo labāk. Mētājam kādu mantiņu. Katrs pa teikumam. Lasām pasakas. Tā arī ir literatūra. Darbā ar pusaudžiem atslēga ir cieņa, klātbūtne, iedziļināšanās.
Bet tas ir milzīgs jūgs uz skolotāja pleciem – īstenot programmu un tikt cauri akreditācijai, taču spēt cienīt arī skolēnu. Neraut, vienkārši apgramstot, bet parādīt, cik literatūra ir skaista. Neizdarīt lāča pakalpojumu un nenokaut lasītprieku. Manuprāt, atslēgvārds ir cieņa jebkurā vecumā.
Santa: Es gribu dzirdēt Marta viedokli. Ja mēs dzīvotu ideālā pasaulē, kurā skolai nav jāiziet akreditācija, kādi būtu tavi ieteikumi? Kā tu gribētu, lai tev stāsta par literatūru?
Marts: Es gribētu, lai man par literatūru stāsta ne tik nopietnā nozīmē, jo pašlaik tas viss ir tik nopietni. Un, ja tu nezini, kur dzīvoja Auseklis, tad viss, dzīvei ir beigas. (Visi smejas.)
Santa: To vajag citēt.
Marts: Pašlaik ir ļoti liels fokuss uz tradicionālo latviešu literatūru, un tā ir ļoti svarīga literatūras daļa, arī to vajag, taču man liekas, ka vajadzētu pievērst vairāk uzmanības modernajai literatūrai un laikmetīgajai dzejai, jo citādi skolēna priekšstats par lasīšanu tiek piesātināts ar tik seniem rakstiem, ka viņš netiek klāt pie jaunā un sulīgā, pie mūsdienu literatūras. Arī pasaules literatūras. Man līdz 7. klasei nav bijis nevienas grāmatas no ārpasaules. Viss ir tikai Latvija, Latvija, Latvija. Man liekas, ka vajadzētu iekļaut arī kādus ārzemju rakstniekus.
Annija: Vēl ir nepieciešama atklātība. Man šogad ir bijusi ne viena vien stunda, kad man nācās veikt kovidtestus, kad bija kāds uzliesmojums. Tādā situācijā faktiski stunda ir norakstīta, jo visiem pa vienam jāiet pie medmāsas, lai pārliecinātos, ka visai klasei nav kovida. Un es domāju – labi, sagatavotā stunda ir jāglabā labākai dienai, jo tā ir laba stunda. Tad mēs vienkārši skatījāmies "Literatūri" par kaut kādu vecumam neatbilstošu autoru, kur bija arī ļoti sulīgi teksti. Es to raidījumu jau biju redzējusi un teicu, ka neesmu droša, vai man to vajadzētu rādīt. Tad parādījās ļoti daudz smīnu, viņi teica: skolotāj, to, ko mēs esam redzējuši tiktokā… to, ko mēs esam dzirdējuši… kādu informāciju mēs ikdienā patērējam… Jūs varat droši rādīt! Un tad arī viens no klases delveriem, kas nereti man ātri iztērē bateriju jau stundas sākumā, teica: beidzot es kaut ko sapratu. Tas bija ļoti labs moments. Tā ir tā atklātība.
Laura: Es piekrītu arī no grāmatu rakstīšanas viedokļa. Man vienā bērnu grāmatā bija lamuvārds. Man šķiet, ka "sūds". Ezītis iekāpa konservu bundžā un nolamājās. Un man lika to izņemt. Tas gan nebija izdevējs, tas bija cits projekts. Man teica, ka man ir jāizņem, tā tomēr esot bērnu grāmata. Okei, bet mēs ne tā vien sakām, ja iekāpjam konservu bundžā.
Santa: Tikko bija Valmieras teātra festivāls, kur puse izrāžu par kakām vien bija. Kvadrifronieši, kas bija rakstījuši dramaturģisko materiālu, zina: ja tu runā ar četrgadniekiem, sešgadniekiem, tad tu sāc ar to, ka pašā centrā ir suņa kaka, kāds paosta, vai tā ir īsta, tad visi ir pieslēgušies. Un tad var runāt par bulingu, saulītes apmešanu, pāri darīšanu un visu ko citu, bet tu esi dabūjis to uzmanību, jo skatītājs redz, ka ar tevi runā godīgi, atklāti, tavā valodā.
Laura: Visās skolās, kurās esmu bijusi un devusi radošus uzdevumus, visās sestajās klasēs vienmēr kāds uzrakstīs kaut ko par tualeti. Vienmēr. Vēl ļoti aktuāls ir skaitlis 69. Ja kaut kur būs kādi cipari jāieliek, būs 69. Arī melnie vai "niggas". Un tā ir 6. klase. Tā ir realitāte. Un es nevaru grāmatā ielikt "sūds".
Annija: Ja mēs gribam, lai jaunietis vai jebkurš cits cilvēks literatūru meklē kā patvērumu vai kā draugu… Neviens jau nepavada laiku ar cilvēku, ar kuru jums ir stīvas, garlaicīgas sarunas, kur ir jāatbild par tavu vecumu, svaru un izskatu, kas ir ļoti klišejiski un garlaicīgi. Tas pats ir ar literatūru. Literatūra ir kā kaut kāda sterila kastīte, kur mēs pasēžam, un tad mēs ejam un dzīvojam. Tam vajadzētu notikt vienlaicīgi.
Aija: Literatūrai un grāmatām apkārt ir ļoti daudz snobisma. Grāmatām jābūt tikai gudrām grāmatām! Beidziet 6. klasē lasīt "Grega dienasgrāmatas"! Tur ir tik daudz zīmējumu, tik daudz muļķību! Kāpēc jūs 6. klasē vēl to lasāt? Tie ir mani vārdi. Es to teicu saviem skolēniem, bet tagad es domāju – cik es biju stulba!
Santa: Vajadzēja teikt, ka tas ir sūds! (Visi smejas.)
Aija: Vienai klasei liku lasīt Kivirehka "Kaku un pavasari", un skolēni zīmēja komiksu. Tur protams, bija daudz sūdiņu un sunīšu, kā jau tajā stāstā. Tad, protams, saņēmu no vienas mammas zvanu, tādu pieklājīgu. Tas nebija dusmīgs, bet pieklājīgs lūgums, ka nevajadzētu par to runāt viņas skolā un stundās.
Santa: Man liekas, ka tā ir papildu atbildība uz skolotāja pleciem, ka ir vēl vecāki, kam ir aizspriedumi. Tu mēģini runāt ar jauniešiem viņu valodā, bet vienlaikus jāievēro vecāku intereses. Ikar, es redzu, ka esi sajūsmā, tev ir viedoklis jau triju jautājumu garumā.
Ikars: Manuprāt, ļoti daudz kas atkarīgas no tā, kā kaut prezentē. Jo nav tā, ka klasiskā un augstā, un intelektuālā literatūra būtu baigi daudz tīrāka par to, kas ir mūsdienās. Tas, kas mani ieinteresēja Aspazijā, nebija tas, ko dzirdēju literatūras stundās. Tas notika pēc tam, kad noskatījos JRT izrādi. Un es uzzināju, ka tur ir drāma un pārdzīvojumi, un tad uzreiz ir interesantāk. Skolās ļoti bieži autorus pasniedz ļoti sterilā veidā. Īpaši jaunākajās klasēs. Piemēram, Klāvam Elsbergam bija ļoti noslēpumaina nāve. To ir ļoti interesanti izpētīt un apskatīt. Okei, mēs varam lasīt dzeju, bet, lai mums būtu interesantāk dzeju lasīt, mēs varētu skatīties arī slepkavības lietu!
Santa: Klāvam Elsbergam ir arī superīgs pēcnāves "Twitter" konts, ļoti populārs.
Aija: Es atceros, kā 9. klasē programmā beidzot tikām līdz dzīvam dzejniekam. Tas bija Knuts Skujenieks. Man šķiet, viņš dzīvoja Salaspilī. Skolēni bija sajūsmā – dzīvs dzejnieks! Viena meitene stundas laikā atrada viņa telefona numuru, izgāja ārā un piezvanīja dzejniekam, lai viņu uzaicinātu ciemos uz stundu. Diemžēl viņam bija švaki ar veselību un viņš pieklājīgi atteicās. Bet tas bija tāds notikums – beidzot dzīvs dzejnieks!
Santa: Man skolas laikā savukārt bija Ieva Melgalve, kas bija mūsu vienaudze, mēs varējām viņas riktīgi rupjos tekstus mācīties no galvas. Bet tas bija sen.
Aija: Tas ir ļoti atkarīgs no skolotāja personības. Ļoti daudzi skolotāji ir tādi, kas velk to vezumu vieni paši: es tagad cīnīšos tajās stundās viens. Veram tiešām tās durvis vaļā, atveram to literatūru, aicinām dzīvos dzejniekus, parādām, ka literatūra notiek tieši šobrīd. Radām, rakstām tepat uz vietas. Tas būtu lieliski – literatūra iegūtu.
Marts: Literatūra tiek uztverta kā tāds arhaisks dinozaurs... Ka rakstīšana ir tikai pirms septiņdesmitajiem. Ka tikai vecie rakstnieki mācēja rakstīt un tikai vecajiem dzejniekiem bija laba dzeja. Tas ir kaut kā ieskrūvēts smadzenēs: ka tikai vecais un klasiskais ir vislabākais. Un jaunie ir pilni ar neķītrībām.
Santa: Bet kurš to izdomāja?
Laura: Tā ir tā izglītības programma, vai ne? Kas to sastāda? Tie ir skolotāji, kas viņus konsultē? Kas ir tie cilvēki? (Visi smejas.)
Ikars: Kas man sevišķi nepatīk fragmentu lasīšanā literatūrā – grāmatas autoram tiek atņemta cilvēcība. Tas daudz vieglāk notiek ar jau mirušiem autoriem. Ļoti bieži teksts eksistē it kā pats par sevi, bet autors tiek pielikts klāt.
Annija: Vai jums vēl ir iekavās jāieraksta dzimšanas un miršanas datums?
Marts: Jā, tā vēl notiek! Mēs izlasām tekstu, tad uzrakstām autora vārdu, iekavās dzimšanas un miršanas datumu, īsu tekstu par to, kur viņš dzīvoja, kur mācījās, ko darīja, un tad ir vienkārši rindiņa 4.1., 4.2. – kas tika izteikts, kādas emocijas tika parādītas, ko Jānītis juta pret Emīliju.
Annija: Un beigās – epiteti, salīdzinājumi, metaforas.
Santa: Sākumskolas lasīšanas seminārā bija [jautājums] – ko tu no šī iemācījies?
Ikars: Kā es saskatu šajā tēlā sevi un savu personīgo pieredzi. Pamato ar pieciem citātiem no teksta!
Laura: Par tām personībām runājot. Vai jūs esat droši, ka, zinot par autoriem kaut ko vairāk, tas neietekmēs to, cik ļoti jums patiks viņu radītais teksts?
Ikars: Tu izlasi kaut ko, kam tu jau tā nepiekrīti, un domā – kas? Ko? Tad izlasi kontekstu – "autors dzīvoja tādā un tādā vietā un līdz 7 gadu vecumam ēda auzu pārslas un neko vairāk". Tad es nodomāju: "O, šāds ir teksts, ko rakstītu kāds, kurš līdz 7 gadu vecumam ēda tikai auzu pārslas!"
Santa: Ja iepazītu Aspaziju no tās puses – ka viņu 7 gadu vecumā gribēja izprecināt tēvocim (kas arī ir taisnība), varbūt tas liktu pievērst vairāk uzmanības.
Laura: Es jau pirms tam zināju daudzus rakstniekus, bet, strādājot Rakstniecības un Mūzikas muzejā, uzzināju vēl vairāk. Ir vairāki autori, par kuriem uzzinot visu neglīto, dzelteno man sāka ļoti šūpoties viedoklis – patīk vai ne.
Santa: Droši vien svarīgs ir cilvēks, kas iepazīstina, prezentē. Vai viņš māk pats raksturot gan vienu, gan otru pusi. Bet man likās interesanti, ka jūs abi pieminējāt filmas un teātra izrādes. Ka, noskatoties teātra izrādi, tu sadzirdi dzīvā balsī tekstu, kas tev varētu interesēt. Man arī tikko bija pieredze no Valmieras teātra festivāla. "Visi skaitās" – mums mājās ir šī grāmata, bet nevienu no bērniem tā neinteresēja. Tagad viņu pamanījām uz skatuves, un nu mums mājās ir grāmata, kuru gribas lasīt. Kāda ir jūsu pieredze – kādas izrādes vai filmas, ko esi atklājis?
Marts: Tā ir ļoti liela klasika, bet man tās ir Harija Potera filmas. Jo es biju tās noskatījies laikam visas un dažādās valodās. Un tikai tad es sapratu, ka ir arī Harija Potera grāmatas. Pēc tam es sapratu, ka grāmatas bija pirms filmas. Tad uzzināju, ka tās atšķiras no filmas! Tad man vajadzēja skriet uz "Jāni Rozi" un nopirkt katru iespējamo Harija Potera grāmatu un iztērēt visu ģimenes budžetu. Man liekas, ka izrādes un filmas ievelk grāmatā. Ja noskatās izrādi vai filmu pirms grāmatas, grāmata uzreiz kļūst pieejamāka un siltāka.
Santa: Jo tu pats esi viņu atradis. Tu esi to gribējis, pie tās nonācis, pārvarējis kaut kādus šķēršļus. Iztērējis ģimenes budžetu! Uzstādījums, ka bērni nelasot, man šķiet jocīgs. Es skatos uz saviem diezgan mazajiem bērniem – viņi lasa, turklāt arī angļu valodā, ar pūlēm, bet lasa. Viņi lasa "Vikipēdiju", uzziņu literatūru, lai uzzinātu sev vajadzīgo. Viņi lasa pokemonu enciklopēdiju, spēļu instrukcijām kaut franciski izbursies cauri, jo viņiem būs motivācija kaut ko izgūt no tās aizvērtās grāmatas.
Ikars: Man liekas, ka tad, kad tu skaties grāmatas ekranizāciju vai teātra adaptāciju, tu vari apskatīt tekstu no cita cilvēka skatpunkta. Ja tā ir laba adaptācija, to ir radījis cilvēks, kas oriģinālo tekstu ir patiešām mīlējis un, cerams, patiešām sapratis – savā interpretācijā. Tas tev ļauj caur cita cilvēka skatījumu uz tekstu veidot savas personīgās attiecības ar tekstu. Ir tik forši klausīties, kad draugs ko aizrautīgi stāsta! Skatoties labu adaptāciju, ir aptuveni tā pati sajūta.
Santa: Ja mēs kādreiz teicām, ka grāmatas ir cilvēku labākie draugi, tad patiesībā labākie draugi ir tie, kas var tev ieteikt grāmatu!
Ikars: Jā, kāpēc ir tik populāri reakcijas video: tu uzreiz redzi cilvēka interpretāciju par kādu saturu. Tas uzreiz maina tavu pieredzi un savā ziņā ir tas, kā mēs kā cilvēki savstarpēji savienojamies. Tu redzi to lugu un redzi, kāda mīlestība un rūpes ir veltītas adaptācijai, tu redzi, ka šim cilvēkam – apzināti vai zemapzināti – ir tik ļoti rūpējis tas teksts, tad varbūt man arī rūpēs. Vai varbūt beigās man rūpēs tikai tā interpretācija.
Aija: Es klausos to, ko Ikars stāstīja, un man šķiet, ka esam dabiski nonākuši atpakaļ pie sarunas sākuma, kad Laura teica, ka lasīšana ir tikai viens no veidiem, kādos mēs gūstam pieredzi, emocijas, atbildes uz sev interesējošiem jautājumiem. Un šī atšķirīgā pieredze mūs var aizvest un var arī neaizvest pie grāmatām. Un tas ir tas labākais. Ka ir tik daudz veidu, kuros tvert un kā tvert šo pasauli.
Laura: Mācot lasītprieku, ir svarīgi arī iemācīt, ka tu drīksti atvērt grāmatu un to neizlasīt. Obligātā literatūra ieaudzina, ka grāmata obligāti jāizlasa. Bet tā nevajadzētu būt. Ja nav, tad nav. Man ir gadījies atvērt un nelasīt, ja man nepatīk.
Aija: Es arī cenšos piespiest, bet man reti kad tā sanāk.
Santa: Forši, mūsu saruna ir aizripojusi līdz nobeigumam. Bet vai jūs zināt Veidenfestu Kalāčos?
Ikars: Jā.
Santa: Man liekas, ka ir arī citi veidi, ne tikai teātra izrādes, kādos padarīt sen mirušu autoru atkal aktuālu. Reizēm tie tilti ir veiksmīgi – savilkt Veidenbauma jaunībā rakstīto pesimistisko, reizēm radikālo protesta dzeju ar šībrīža mentālās veselības jautājumiem. Ar to, kā tu jūties pats, kaut kādu emocionāli drūmo redzējumu.
Aija: Varbūt mums vajadzētu kādu komiksu par skumjo Raini un Aspazijas kaķiem?
Santa: Kā jums ar komiksiem?
Ikars: Atceros vienu no labākajām vēsturiskajām grāmatām, tajā dažādās vēsturiskās situācijās bija dzīvnieki.
Aija: Bankovskis "Kur pazuda saimnieks?".
Ikars: Tā bija tik laba grāmata! Es vienkārši par tiem kaķiem iedomājos, tur bija arī viena nodaļa par kaķiem. Man liekas, tā ir tik laba, pateicoties personiskajam leņķim, no kura tiek stāstīts – gan par vēsturiskiem notikumiem, gan vēsturiskām figūrām. Man ļoti patika nodaļa par muižu.
Santa: Manam bērnam viena no mīļākajām grāmatām ir "Sibīrijas haiku", kas ir stipri ilustrēta. No vienas puses, viņš atzīst, ka ilustrāciju reizēm ir par daudz, jo tas traucē pašam iztēloties, bet citreiz tas ir forši, ka vari vienkārši braukt cauri. Kā tev, Mart, ir ar ilustrācijām, komiksiem?
Marts: Man liekas, ka komiksi ir kaut kas tik pazudis. Man puse grāmatu laikam ir ar ilustrācijām un komiksiem. Taču es nekad tā arī ilustrācijās un komiksos neesmu ieķēries. Bērnībā bija tā, ka vajadzēja grāmatu ar ļoti daudzām bildītēm, jo citādi bērns nebūs ieinteresēts. Bet tā nav patiesība. Kad man bija deviņi, es gāju gulēt, un mamma, lai es aizmigtu, lasīja man biezu grāmatu ar detalizētu informāciju par Londonas Centrālo staciju. Cikos izgāja vilciens, kāds bija vilciena modelis, cik tur bija cilvēku, vai tur bija kāds svarīgs cilvēks. Ilustrācijas mani nekad nav uzrunājušas. Es vienmēr lasīju biezas enciklopēdijas. Un nevarētu teikt, ka es kaut ko no tā sapratu. Es vienkārši tās lasīju.
Santa: Lasītāji ir tik dažādi. Kāds ieķeras komiksu tīklā, bet tā ir tikai viena sabiedrības daļa. Reizēm ieķeras tik ļoti, ka vairs negrib neko citu un tad arī kā pieaudzis cilvēks jūt to kā milzīgu komforta situāciju – ka tu atkal lasi komiksu. Un tad ir tie, kam ir tik foršas mammas, kas lasa priekšā biezas grāmatas. Tā arī ir tā dzīvā balss, kāds, kas šo grāmatu ir mīlējis un tev to pasniedz.
Aija: Nobeigumā es gribētu pateikt, ka man bija lieliska literatūras skolotāja, kuru es joprojām cienu, un es atceros, kā sēdēju pirmajā rindā un ar apbrīnu klausījos, ko viņa stāsta par autoriem. Jā, man bija kladīte, kurā vajadzēja ierakstīt uzvārdu un iekavās gadskaitļus, bet es atceros viņu kā zināšanu māti, kura mani prata aizraut. Par to viņai paldies.
0