Foto: M. Markovskis.
 
Teātris
26.01.2023

Kabarē ar lellēm, nāriņu, popu un politiku

Komentē
0

Par Latvijas Leļļu teātra izrādi "Bez morāles. Ar lellēm".

Izrādi "Bez morāles. Ar lellēm" radošā komanda žanriski definējusi kā "politiski erotisku kabarē". Tās režisori Mārtiņš Eihe, Edgars Kaufelds, Edgars Niklasons un Vija Blūzma apvienojuši tradicionālo (leļļu izmantojumu un 20. gadsimta 20./30. gadu fenomenu – kabarē) un laikmetīgo (politiskas un sociālas tēmas kā centrālais vēstījums, atsauces uz dažādiem popkultūras un laikmetīgās mākslas fenomeniem). Analizēt šo darbu no režijas aspekta ir diezgan sarežģīti, jo nedz izrādes programmiņā, nedz teātra mājaslapā nav atrodama informācija par ainu dalījumu starp režisoriem. No vienas puses, tas rada zināmas grūtības, jo nav iespējams pievērsties atsevišķiem rokrakstiem un kontekstualizēt ainu interpretāciju ar katra konkrētā režisora darbiem (var gan izteikt minējumus, ko darīšu šajā recenzijā), bet, no otras puses, tas ir viens no vairākiem simboliskajiem gājieniem, kas iezīmē režisoru, aktieru un izrādes mākslinieku komandu kā vienotu mehānismu un, iespējams, liecina par drīzāk horizontālu, nevis vertikālu varas dalījumu izrādes veidošanas laikā. Otrs ir fakts, ka izrādē izmantotas lelles, ko mākslinieki Elita Patmalniece, Pāvils Šēnhofs, Anita Znutiņa-Šēve, Viktors Antonovs, Ilona Buraka un Reinis Pētersons radījuši iepriekšējiem teātra iestudējumiem. Interpretēju to kā radošās komandas mājienu par to, kas Leļļu teātri sagaida nākotnē – jaunas formas un iepriekš mazāk teātrī aplūkotas tēmas saķerē ar tradīciju. Mājas pamatu graušana visticamāk netiks veikta, tomēr šķiet, ka no jaunās teātra vadības varam gaidīt jaunu skatu uz esošajām vērtībām.

Nonākot Rīgas Latviešu biedrības Lielajā zālē, ir saprotams, ka šeit gaidāms šovs (kaut gan telpā nav nekā liela vai grandioza, ja vien neskaita skatuves mēli, kas sniedzas līdz pirmajai rindai). Mākslinieču apvienības "Grāfienes" – Ildze Jurkovska, Marianna Lapiņa, Dace Ignatova, Justīne Jasjukeviča – veidotā telpa nav pārblīvēta, bet koncentrējas uz konkrētām detaļām, kas rada kopējo izrādes noskaņu un izceļ darba teatrālo aspektu, piemēram, liela daļa no skatītājam redzamā spēles laukuma noklāta ar tirkīzzilām drapērijām, kas atgādina skatuves priekškaru. Izrādes laikā tas netiek aizvērts un skatītājam viss paliek redzams, tomēr drapērijas atgādina, ka pat uz vistraģiskākajām un kontroversiālākajām tēmām ir iespējams palūkoties caur skatuves prizmu un pārvērst tās šovā. Kā to interpretēt – paša skatītāja atbildība.

Šova elementu šajā darbā uzsver arī Rūdolfa Apses spilgti un precīzi veidotie Konferansjē un Klauna tēli. Apses psihofizika un skatuviskā klātbūtne ir šīs izrādes lielais ieguvums. Jau no pirmajām minūtēm viņš pārņem publiku savā varā ar pilnīgu spēles vieglumu. Izrādi ievada garš Konferansjē monologs, sākot ar lūgumu izslēgt mobilos telefonus un nefotografēt līdz pat brīdinājumam par to, ka izrādes laikā tiks pīpēts, lietots alkohols, runāts un jokots par seksu, fizisku vardarbību un citām tēmām, kā arī pausti neglaimojoši viedokļi par romiem, latviešiem, LGBTQ+, bēgļiem, politiķiem, vegāniem u.c. Monologa atslēga ir tā pēdējais teikums: "Izrādē var nebūt nekā no iepriekš minētā." Šis monologs jau potenciāli sagatavo skatītāju "bez morāles" faktoram izrādē, kā arī sniedz simbolisku pēdējo iespēju atstāt zāli. Nevar nepamanīt, ka šī ir jau otrā izrāde šajā sezonā, ko pavada šāda veida brīdinājums – ko līdzīgu redzam arī Mārtiņa Eihes režisētās izrādes "Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu" aprakstā [1].

Izrādes tālākajā norisē redzams dažādu izklaides formu – kabarē un talantu šova – apvienojums. Kaut arī izrādei ir četri režisori, dramaturģe Rūta Dišlere ir atradusi veidu, kā padarīt tās struktūru viscaur noturīgu, un reti kad kāda aina lec ārā no kopējās bildes. Konferansjē monologam seko talantu šovs, kurā dažādas lelles izpilda slavenas latviešu dziesmas Raimonda Petrauska aranžijā un mūziķu Anrija Sirmā, Daces Vītolas, Ernesta Mediņa un Raimonda Petrauska izpildījumā. Par katra dalībnieka likteni lemj leļļu žūrija – Miķelis Žideļūns, Artūrs Putniņš, Pēteris Galviņš, Arnita Jaunzeme un Lilija Sūna –, bet par komisijas priekšsēdētāju tiek iecelta Dīva, ko vada Baiba Vanaga, Jūlija Meščerjakova un Vladimirs Svoboda. Izrādes laikā kļūst saprotams, ka Konferansjē brīdinājums par tās saturu nav bijis bez pamata – izskan vairāki joki par rasēm, kopienām, viedokļiem un pārliecībām. Var just, ka šiem jokiem bijuši divi mērķi: pirmkārt, provokācija, otrkārt, vēlme atsegt dažādus aizspriedumus, stereotipus un to tapšanu. Tomēr bieži vien šī iecere paliek pusratā – joki drīzāk konstatē šos aizspriedumus Latvijas sabiedrībā, nesniedzot potenciālu risinājumu vai jaunu perspektīvu uz problēmu.

"Bez morāles. Ar lellēm" nav gluži politisks vai dokumentāls teātris, tomēr pieskaras vairākiem jautājumiem, par kuriem Latvijas sabiedrībai nācies domāt ļoti daudz, piemēram, krievu valodas lietojumam publiskajā telpā, cilvēktiesībām, futbola pasaules kausam Katarā. Tomēr šķiet, ka galvenokārt šeit tiek sēts dīglis plašākai sarunai par demokrātiju un par to, kas šo politisko sistēmu apdraud 21. gadsimtā. Šis aspekts iekodēts Dīvas tēlā. Šova un žūrijas faktors, no vienas puses, paredz godīgumu, caurspīdīgumu un redzamību (arī žūriju kāds izvēlas un ievēlē, gluži kā šogad esam ievēlējuši Saeimu), bet pēdējos gados gan lielajās Rietumvalstu demokrātijās (ASV, Austrijā, Apvienotajā Karalistē, Spānijā, Itālijā), gan Austrumeiropā (Polijā un it īpaši Ungārijā) manāms, ka demokrātiskā ceļā ievēlēti politiķi pievēršas autoritārisma idejām. Un, kaut gan žūrijas un Dīvas attieksmē neparādās autoritāras idejas, te var runāt par autoritāru prāta stāvokli. Vēsturniece un žurnāliste Anne Aplbauma grāmatā "Demokrātijas mijkrēslis" to raksturo šādi: "Autoritārisms šķiet simpātisks cilvēkiem, kuri nevar ciest sarežģītību; būtībā šajā sajūtā nav nekas "kreiss" vai "labējs". Šī sajūta ir drīzāk antiplurālistiska. Tā baidās un jūt aizdomas pret cilvēkiem ar dažādām idejām. Tai ir alerģija pret asām debatēm. Nav svarīgi, vai šīs tendences nāk no marksistiem vai nacionālistiem. Autoritārisms ir prāta stāvoklis, nevis ideju kopums." [2] Žūrija skatītāju priekšā it kā atzīst daudzveidību, bet realitātē baidās no tās, no balss došanas tai ārpus šova. Jo balva par uzvaru šovā ir redzamība jeb dalība priekšnesumā ar Dīvu.

Cauri šīm pārdomām par autoritārisma dabu strāvo aktieru entuziasms un spēles prieks, trupas saliedētība. Pirmā cēliena nobeigumā, kad Dīva izbrāķējusi visus priekšnesumus, šo saliedētību redzam arī starp dalībniekiem, kuri apvienojas un kolektīvi nodur Dīvu à la Gajs Jūlijs Cēzars gaumē. Sekojot Konferansjē secinājumam, ka "Leļļu teātrī vienmēr var atrast kādu stāstu", otro cēlienu turpina pasaka par Mazo Nāriņu un muzikālie numuri, jo pēc Dīvas nāves balss tiek dota visiem un demokrātija ir sasniegta. Tradicionāli (vai kopš Disney filmas laikiem) bērniem paredzēto Nāriņas stāstu izrādes autori apvērš paralēlā sižeta līnijā – Konferansjē stāstā par Nāru 21. gadsimtā, kurai jāsaskaras ar vardarbību, seksismu, hiperbolizētiem skaistuma ideāliem, nevienlīdzīgu algu un citiem apspiešanas faktoriem. Lietišķais Nāriņas stāsta lasījums pieaugušajiem atgādina veidu, kā britu TV personība un politiskais apskatnieks Džons Olivers centās izglītot Donaldu Trampu, kanālā "Fox" laižot apmaksātas reklāmas par, piemēram, to, kā strādā ASV medicīnas sistēma [3].

Var just, ka skatītāji ir atsaucīgi pret izrādi, dzirdami smiekli, aplausi un ovācijas. Arī es smejos, aplaudēju un cenšos būt klātesošs, tomēr gan starpbrīdī, gan otrajā cēlienā sāku domāt, kāpēc un, svarīgākais, – kam es plaudēju. Īpaši šīs pārdomas saasinās otrā cēliena pusē, kad žūrijas Rūķīši un Laumiņas, dziedot "Z-Scars" dziesmas un jokojot, nonāk līdz Elīnas Bojarkinas Nārai un sāk viņu sist, bet pēc dziesmas no publikas tāpat dzirdami aplausi. Iespējams, šajā brīdī vajadzēja iestāties klusumam, bet vardarbība tika ignorēta. Šovs turpinās, aplausi arī. Un beigās pavisam skarbs Konferansjē novērojums: "Neviens nav neaizstājams. Neviens nav īpašs."

Lai arī ne vienmēr auglīgi, šī izrāde provocē mani domāt, just un nebūt vienaldzīgam. Tas ir teātra aicinājums gan pieaugušajiem, gan pieaugušajiem pusaudžiem būt sociāli aktīviem, uzņemties atbildību par savu rīcību un vārdiem. Un galvenais – šī ziņa tiek nodota bez didaktikas un moralizēšanas.





[1] Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu. Izrādes anotācija (2022.). Pieejams: https://www.dailesteatris.lv/lv/izrades/2022-2023/pusnakts-sovs-ar-judu-iskariotu

[2] Applebaum, Anne (2021). Twilight of Democracy: The Faliure of Politics and the Parting of Friends. Penguin Politics: p. 16.

[3] Oliver, John (2017). Trump vs. Truth: Last Week Tonight with John Oliver (HBO). Pieejams: https://www.youtube.com/watch?v=xecEV4dSAXE

Tēmas

Didzis Ruicēns

Didzis skatās, lasa, raksta un domā par teātri.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!