katafalks slīd cauri istabai pilns ar
giljotinētajiem, pazudušajiem, prātā
sajukušajiem.
mušas ir bieza, lipīga masa
nekustīgiem
spārniem.
es skatos, kā viena vecene
sit savu kaķi ar slotu.
laiks ārā ir neizturams,
pretīgs
Dieva joks.
ūdens atejas podā
izgarojis,
telefons zvana bez
skaņas,
ļenganā mēlīte nejaudā tikt
līdz zvanam.
es redzu puiku
braucam ar divriteni,
spieķi pašķīst,
riepas pārvēršas
čūskās, izkūst un
aiztek.
laikraksts ir karsts kā uguns,
vīri ielās slepkavo cits citu
bez iemesla.
vislielākajiem riebekļiem ir vislabākie darbi.
vislabākajiem cilvēkiem - visriebīgākie darbi
vai vispār nav darba, vai arī
viņi ir ielikti trakomājā.
man ir palikušas 4 bundžas ēdamā.
kondicionētā gaisā dzesēti armijnieki
iet no mājas uz māju,
pārmeklē istabas,
cilvēkus -
arestē, šauj, dur.
mēs paši esam sev to nodarījuši,
esam to pelnījuši,
mēs esam kā rozes, kas noslinkojušas
ziedēt tad, kad bij jāzied, un
tagad
saulei, šķiet, apnicis
gaidīt,
saule, šķiet, norakstījusi
mūs.
es izeju pagalma lievenī,
veros mirušo augu jūrā,
ērkšķi un kāti dreb
bezvēja debesīs.
un man pat ir prieks, ka beidzot
ar mums ir cauri -
ar Mākslas darbiem,
kariem,
satrūdējušām mīlestībām,
ar katru dienu dzīvoto dzīvi.
kad armijnieki būs klāt, man
vienalga, ko viņi darīs, jo
mēs jau esam darījuši sev galu,
katru dienu izkāpjot no gultas.
es ieeju atpakaļ virtuvē,
izkratu gaļas konservus no bundžas,
gandrīz karsti
tāpat,
un sēžu,
ēdu, skatos
uz saviem nagiem.
sviedri man līst pat aiz
ausīm, es dzirdu
šāvienus ielās un
gremoju, un gaidu
vienaldzīgs.
No angļu valodas atdzejojis Jānis Elsbergs.
0