Katru reizi kad iepazinos ar sievieti
tā ņēma rokā manu sirdi
kā māla trauku un šūpoja to pa kreisi pa labi
viņa no visa spēka to iešūpoja kā lielu palmu
svieda tai kliedzienus dateļu kauliņus akmeņus maigus vārdus
tas viss birst zemē pārvērsdamies par putnu ligzdām, zvaniem, lūgsnām, aizbultētiem [vārtiem
birst aizšaujamie, birst šaujamloki, bultas, šķēpi, smēķi, četri pakavi, birtin birst lejā [zirgs, krīt bambusa nūjas
un manas mātes kliedziens mani dzemdējot
pirmā bērnības asins, kad pakritu tauriņu ķerdams
birst plēsējputni, medījamie putni, nomedītie putni, trāpīgie šāvēji, veci daudz [klimzuši apavi, mana vectēva suņa četru zobu rētas manā mazajā ceļgalā, krāsainas [zivis, ko ķēru savas bērnišķās ģeķības āķī
birst sausas puķes un svaigi līķi, rakstuļi, vijuļi, vijoles,birst mednieki, lido vientuļa [flauta, pamesti nestaigāti ceļi, tumši gaiteņi, sveces, psalmi, poēmas, jaunavas, dzīva miesa, neizdibināmu kundžu šalles, badīga vilka kaukas, bērna maigie pirkstiņi, [sikspārņi, birst mūra plaisas, ko rotā zirnekļu tīkli
krīt asi dunči un saindēti dunči, un drānās paslēpti naži, kas pūlas vēl miesu durt, birst [āmuri, šujamadatas, papīra lidmašīnas, cirvji, līdz galam neizsacīti aicinājumi grāmatas, savvaļas augi, akmensbluķi, klintsplaisās auguši kaktusi, smiltis, šķembas, [valodas, kreveles, Fairūzas balss, kas ik dvēseli skrāpē, mana tēva pļauka pa kreiso [vaigu un tā otra – labajam vaigam, tak to viņam nepagriezu
un vientuļš pupuķis, kurš savai ligzdai atradis vietu vistālākā tumsībā
katrreiz, kad iepazīstos ar sievieti,
viņa ņem manu sirdi un sažņaudz to tik stipri, ka dzīvība atstāj to,
tikai tev
mana sirds, kas tik līdzīga māla traukam
pati devās tev rokā
Atdzejojis Uldis Bērziņš, Dzejas dienas 2009
0