Henrikai
dreb kastaņa aizrasojušā rudeņa logā
lejup pa bedraino bruģi aiztaustās lēnām
kāds nezināms kaŗavīrs (kā ēna starp ēnām)
un šautenes vietā tumšākā roze tam rokā
viņš no vienām uz citām atmiņām dodas
(gaisma nenodziest nenodziest valstībā tavā)
reiz te bija poļu ieroču noliktava
un šķiet arī kāda vecu spoguļu bode
no Aušras Vārtiem vakara lūgsna plūst
klusas ērģeļu skaņas kam savienot mūs
pirms no jauna atkāpties vienatnes graudos
logā viena un nepasargāta kastaņa trīs
suns mūsu asaras atnāks un uzlaizīs
un tad ilgi uz dilstošo mēnesi gaudos
0