Kamēr Baltkrievijā nerimst protesti pret Aleksandra Lukašenko autoritāro režīmu, Baltkrievijas Rakstnieku savienība izplatījusi lūgumu starptautiskajai sabiedrībai, aicinot turpināt sekot notikumiem Baltkrievijā un nosodīt nežēlīgo vardarbību, kas tiek vērsta ne tikai pret protestētājiem un žurnālistiem, bet arī pret nejaušiem garāmgājējiem.
Šajā laikā aizturēti jau tūkstošiem cilvēku. Atbrīvoto liecības ir šausminošas un vēsta par nežēlīgu spīdzināšanu, kas netiek aiztaupīta arī sievietēm un bērniem. Divi aizturētie oficiāli atzīti par mirušiem, bet spīdzināto un nogalināto laikam ir daudz vairāk.
Lai iezīmētu traģisko situāciju, Baltkrievijas Rakstnieku savienība izplatījusi labdarības projekta "BY_HELP" galvenā koordinatora Aļakseja Ļavončika apkopotos pieredzes stāstus no cilvēkiem, kas piedzīvojuši aizturēšanu. "Maigākajos gadījumos cilvēkiem trīs dienas nedeva pārtiku un ūdeni," ziņo Ļavončiks. "Cietumu kamerās tika palaista asaru gāze. Piecdesmit cilvēkiem nācās iespiesties 10 kvadrātmetru šaurā telpā. Aizturētie tika guldīti viens uz otra, un viņiem stundām ilgi aizliedza kustēties. No rīta viņus aizveda prom no kamerām un piespieda izģērbties. Tie, kuri uzraudzīja apcietinātos, lika tiem notupties un sāka viņus sist. Vismaz vienā gadījumā tika traumēta taisnā zarna – cilvēku izvaroja ar kādu priekšmetu. Šādu šausmīgu stāstu bija vairāk: par nepārtrauktu sišanu, apcietināto apliešanu ar aukstu ūdeni un citām necilvēcīgām darbībām."
Kā norāda Baltkrievijas Rakstnieku savienība, zemāk aprakstītās balsis no Baltkrievijas ir tikai daži atlasīti gadījumi, kurus apstiprinājuši liecinieki un kas fiksēti fotoattēlos. Aicinām tās sadzirdēt un dalīties ar šo rakstu.
Publikācija tapusi sadarbībā ar Latvijas PEN – organizāciju, kas iestājas pret cenzūru un par izteikšanās brīvību un diskriminēto grupu tiesībām.
Dmitrijs Morgunovs, uzņēmējs no Minskas: "..bikses sagrieza un draudēja anālajā atverē iebāzt granātu."
"Divi drošībnieki nosprieda, ka esmu terorists. Varbūt tāpēc, ka man mugurā bija motociklista jaka. Ievilka mani pagrabā. Ilgi sita ar stekiem pa kājām un ķermeni. Kliedza, lai atzīstos, kurš un cik man maksā par piedalīšanos protestos. Viņi vaicāja: "Kāpēc tu, terorist, atslēdzi cilvēkiem valstī internetu? Kāpēc grauj kārtību Baltkrievijā?" Sita tā, ka sāku jau atslēgties. Mani atkal iegrūda sporta zālē un teica: "Vēlāk turpināsim." Taču mani izglāba kāds vairāk adekvāts omonietis – aizvilka uz citu stūri. Gulēju tur knapi dzīvs."
Visvairāk Dmitriju šokēja tas, kā izturējās viena no darbiniecēm, kuru kolēģi sauca par Karīnu. "Viņa gāja, izplešot vīriešiem kājas un mērķtiecīgi, sadistiski trieca ar steku pa kājstarpi. Sita pa sēkliniekiem un piemetināja: "Lopi!" Vienam aizturētajam – viņam bija gadu 50 – meitene zvetēja pa ģenitālijām, stāvot viņam uz kājām. Viņš man vēlāk parādīja – visa kājstarpe bija zili melna. Karīnai varētu būt ap 30, neliela auguma blondīne. Viņa nēsāja uniformu, uz sejas – aizsargmaska." Saskaņā ar Dmitrija teikto, Karīnas nežēlību iegaumēja daudzi no tiem, kas tobrīd bija kopā ar viņu Frunzenskas iecirkņa sporta zālē.
Vēlāk Dmitriju pārvietoja uz izolatoru – nelielajā telpā iespieda 8 cilvēkus. "Visā šajā laikā astoņu cilvēku grupa saņēma vienu pudeli ūdens. Nedot dzert – tīrākais fašisms."
Pēc tam Dmitriju pārveda uz ieslodzījuma vietu Okrestina ielā. "Visiem lika notupties uz ceļiem un aizlikt rokas aiz muguras, bet galvu – uz grīdas. Tupējām tā laikam stundas piecas. Bija ļoti daudz stipri piekauto – viņi vienkārši nokrita un gulēja uz grīdas. Ātrā palīdzība gribēja savākt cilvēkus ar lūzumiem un nopietnākām traumām. Viņus jau iesēdināja mašīnā. Taču ieradās vietējais ārsts un paziņoja, ka "nav vajadzības nevienu nekur vest", ka viņš pats "visus izārstēs".
Dmitrijs saka – ēkā vairs neesot bijis brīvu vietu un aptuveni simt cilvēku ievietoti kādā pagaidu celtnē, kas atgādinājusi baraku: "Virs galvas – atklātas debesis, zem tevis – betona grīda. Dažiem nebija apakškreklu, kādam bija saplēsts apģērbs, kāds basām kājām. Naktī visi sala. Gulēja uz maiņām. Tur bija aptuveni 20 vietas, kur tupēt. Pārējie 80 šajā laikā stāvēja kājās."
Dmitrijs pamanīja šadu apstākli: "Aptuveni ceturtdaļai no tiem, kas sēdēja šajā barakā, tātad ne mazāk kā 25 cilvēkiem, pāesvarā jauniem puišiem, bija izgriezti caurumi bikšu aizmugurē. Es nesapratu, kāpēc viņiem pēcpuses zonā drēbēs caurumi. Bet viņi stāstīja, ka bikses sagrieztas un draudēts anālajā atverē iebāzt granātu."
Dmitrijs saka, ka starp tiem, ar kuriem viņš sarunājās barakā, nebija neviena no "ielu barikādēm". "Neviens nekāvās ar omoniešiem, tie bija parasti cilvēki. Vienu sagrāba pie veikala, otru – skrienot parkā, trešo izvilka laukā no automašīnas."
Vadims tika arestēts par to, ka viņš atradās ārā: "Vienkārši sēdi un gaidi. Pārpildītajā telpā nevari gulēt vai pat nogulties. Ja mēģini viņiem ko prasīt, viņi sāk tevi sist."
Vadimu aizturēja uz ielas, kad viņš pastaigājās ar draugiem. "Vai jūs varētu mani aizsegt?" viņš apjucis pārtrauc mūsu sarunu un vēršas pie jauniešiem, kas stāv līdzās. "Nostājieties pret mums ar muguru, lai es netrāpītos videonovērošanas kamerās!" Šīs 17 minūšu sarunas laikā viņš vēl vairākkārt uztrauksies, ka viņam varētu sekot.
"Kad mūs atveda uz ieslodzījuma vietu un atvērās autofurgona durvis, omonieši stāvēja līnijā. Jūs skrienat ierindā, un jūs sit no labās un kreisās puses. Tā viņiem ir kaut kāda izklaide," stāsta jaunietis, aizvietojot "mēs" ar "jūs", kā gribot distancēties no visa notikušā. "Kliedz: "Kustieties ātrāk, bļ..!" Atmosfēra tāda, it kā agresīvs piedzēries vecis dauzītu dzīvoklī [tuviniekus]. Pēc tam mūs nostādināja pie sienas un divas vai trīs stundas mēs stāvējām puspietupienā. Kāpēc stāvējām tik ilgi? Kā nopratu, visas kameras bija piebāztas. Mūs pēc tam ievietoja īslaicīgās izvietošanas telpā – tās ir četras sienas un restes. Tas bija ap trijiem naktī."
Saskaņā ar Vadima teikto, omonieši uz jebkādiem lūgumiem reaģēja ar agresiju vai fizisku vardarbību. "Ja mēģini viņiem ko prasīt, viņi sāk tevi sist," stāsta Vadims. Viņš klusēja, viņu neaiztika. "Bet prasīja cilvēciskas lietas. Pirmās divas diennaktis mūs nebaroja, cilvēki kliedza: "Gribu ēst!" Kādam blakus kamerā pēc divām dienām acīmredzot neizturēja nervi. Viņi uzstājīgi klauvēja: "Laidiet, mēs gribam ēst!" Pēc tam dzirdējām, kā viņus sita. Manā kamerā visi sēdēja klusu. Vairums, kas tur ar mani kopā sēdēja, bija pieaugušie, kādam zem 50, viņi necieta no jaunības maksimālisma. Dzīvi cietumā var aprakstīt četriem vārdiem: "Vienkārši sēdi un gaidi." Pārpildītajā telpā nevari gulēt vai pat nogulties."
"Kādā brīdī pie mums ieveda cilvēku (Vadims saprata, ka tas bija kāds, kurš nupat ieradies); viņa džinsi bija asinīs. Viņš teica, ka tās ir viņa piekautā drauga asinis. Otrs cilvēks, kuru pie mums ievietoja, atklepoja asinis," stāsta Vadims.
"Vai jums bija tiesa?"
"Manis šeit vispār, var teikt, nav bijis. Ne tiesas, nekā nebija. Mani ieveda, ieslēdza un tagad izlaida."
"Varbūt jūs aizvest mājās?" Vadimam piedāvāja palīdzību. Viņš atteicās. Teica, ka grib vēl pabūt pie izolatora ēkas ar tiem, kas šeit stāv.
Aļaksejs, 22 gadus vecs aizturētais: "Man ir smadzeņu satricinājums. Jo sita pa galvu."
22 gadus vecais Aļaksejs pastāstīja, ka viņš ar draugiem bijis ceļā uz mājām un, lai gan viņi redzējuši furgonus ieslodzīto pārvadāšanai, tomēr nolēmuši, ka mierīgi paies garām, jo neko nepārkāpa. Taču viņus apturēja un pārmeklēja.
"Pēc tam mūs visus trīs ievilka furgonā un sāka sist. Sita ar rokām, kājām, stekiem, visu laiku apsaukāja. Visādiem necenzētiem vārdiem. Neko nepaskaidroja. Kliedza kaut kādu ārprātu: "Jūs – fašisti, jūs – algotņi, pārdevāt dzimteni!" Ka mūs vadot no Polijas, ka mēs esot nodevēji, ka mūs vajadzētu pielikt pie sienas un nošaut. Pēc tam viņi mūs aizveda uz centrālo iecirkni. Un tur turpināja sist. Vai tie paši vai citi miliči, es nezinu, jo viņi visi bija maskās un savus vārdus nesauca," teica Aļaksejs.
Saskaņā ar viņa teikto aizturētos noguldīja ar seju pret grīdu aktu zālē, sasēja rokas aiz muguras un atkal sāka sist ar kājām un stekiem. Viņi kliedza: "Kur ir jūsu ieroči? Jūs taču grasījāties mūs nogalināt!" "Pēc tam viņi noguldīja mūs koridorā un turpināja sist tur. Koridorā bija daudz cilvēku, laikam vairāki desmiti. Aizvilka sastādīt protokolu. Man palika slikti, sāka sāpēt sirds un pacēlās asinsspiediens... Izsauca ātro palīdzību, un, lūk, esmu slimnīcā. Tagad ir ārsta slēdziens, ka man ir smadzeņu satricinājums. Jo sita pa galvu. Mantas man neatdeva. Savāca naudu un dzīvokļa atslēgas. Es prasīju atdot, bet nē, nav atraduši," stāsta Aļaksejs.
Policisti arī piespieda viņu atbloķēt tālruni. "Viņi iegāja sociālajos tīklos un kaut ko ierakstīja manā vārdā."
40 gadus vecs Gomeļas iedzīvotājs: "Pieķēdēja ar rokudzelžiem pie stieņiem."
40 gadus vecais Gomeļas iedzīvotājs brauca mājup ar velosipēdu. Viņu pārtvēra 100 metru attālumā no mājas. "Viņi mani apcietināja pie Makdonalda. Uzreiz sāka sist un apvainot, prasīja, kur tie "50 rubļi, ko tev samaksāja par akciju". Iepūta acīs piparu gāzi. Dauzīja galvu pret lieveni.
Mani aizveda uz dzelzceļa stacijas iecirkni. Tur bija ļoti agresīvi noskaņotu miliču grupa. Ieveda sporta zālē, noguldīja ar seju uz grīdas. Turpināja tur sist un pazemot. Pēc tam pieķēdēja ar rokudzelžiem pie stieņiem – tas notika sporta zālē. Tur bija aptuveni 20 cilvēku, tādu kā es."
"Miliči vēroja telefonos, kas notiek Baltkrievijas ielās, un uzjautrinājās. Man liekas, ka pēc videoklipu noskatīšanās viņi kļuva vēl agresīvāki. Kad centos piecelties, mani nogrūda zemē. Sāku zaudēt samaņu. Ātrā palīdzība aizveda mani uz slimnīcu. Man ir galvas trauma un citi savainojumi."
Vladimirs Čarauha, Grodņas iedzīvotājs: ""Mammu, es negribu mirt," sacīja piecgadīgā Juļa, kad māte izvilka viņu no automašīnas."
Grodņas iedzīvotāji – Vladimirs Čarauha, viņa sieva Ina un viņu piecgadīgā meita Juļa – brauca ar automašīnu mājup. Netālu no Dekabristu laukuma satiksme kļuva lēnāka. Dažas mašīnas taurēja. Čarauha nesignalizēja, un uz viņa auto nebija nekādu simbolu. Taču pēkšņi vīri melnās uniformās izlēca no busiņa viņu priekšā. "Viss notika dažu sekunžu laikā," saka Grodņas iedzīvotājs.
Bailēs par ģimenes drošību viņš pārkārtojās uz otru joslu. Kad viņa mašīna nonāca līdzās busiņam, drošībnieku grupa sāka dauzīt pa to ar stekiem. Vienlaikus viņa automašīnu taranēja militārais auto. Pār pasažieriem nobira stikla lauskas. Vladimirs izkāpa no automašīnas, un viņam iesita ar steku pa galvu, kura sāka stipri asiņot.
Vīrietis centās paskaidrot, ka automašīnā ir bērns. "Pats nevarēju izsaukt ātro palīdzību, jo stipri asiņoju, tālrunis nedarbojās," viņš atminas. Viņu aizturēja un pratināja visu nakti, pēc tam atbrīvoja. Kāds vīrietis, kas pagadījās tuvumā, aizveda bērnu uz slimnīcu. Meitenītes māte Ina saka, ka viņai ir bail: "Es tagad no mājas iziet baidos." Meitenes galva un seja bija savainota. Mediķi diagnosticēja slēgtu galvas traumu. "Mammu, es negribu mirt," sacīja piecgadīgā Juļa, kad viņas māte izvilka meitiņu no automašīnas. Ina to atceras ar asarām acīs.
Baltkrievijas Rakstnieku savienības veidotais politiskās situācijas kopsavilkums:
2020. gada maijā Baltkrievijā sākās prezidenta vēlēšanu kampaņa. Vēlēšanas bija paredzētas 2020. gada 9. augustā. No sākuma pastāvēja bažas, ka varas iestādes gatavos liela mēroga balsu viltošanu. Reģionālajās vēlēšanu komisijās bija atļauts strādāt vienīgi valdības pārstāvjiem; jebkādu neatkarīgo pārstāvju dalība tika bloķēta.
Situācija pasliktinājās. Varas iestādes aizturēja divus populārākos kandidātus – baņķieri Viktoru Babariku un blogeri Sergeju Tihanovski. Ar iespējamām apsūdzībām tika draudēts arī trešajam kandidātam – bijušajam Augsto tehnoloģiju parka vadītājam Valērijam Cepkalam.
Tuvojoties vēlēšanām, organizācija "Reporters sans frontières" (RSF – "Reportieri bez robežām") ziņoja par represijām, kas saistītas ar vēlēšanām, pēc tam kad varas iestādes arestēja vairākus žurnālistus par to, ka viņi atspoguļojuši opozīcijas kandidātu organizētās demonstrācijas un mītiņus. RSF norādīja, ka tika traucēts ārvalstu mediju darbs, lai ierobežotu starptautiskās reportāžas.
Kad kandidāti sāka vākt parakstus, kā to nosaka Baltkrievijas vēlēšanu likums, viņu kampaņas komandas tika vajātas un visā valstī notika neskaitāmi aresti. Tika aizturēti arī citi politiķi un pilsoniskās sabiedrības aktīvisti. Viņus visus, kā arī apcietinātos kandidātus vietējās cilvēktiesību organizācijas un "Amnesty International" ir pasludinājušas par politieslodzītajiem. Kopumā vairāk nekā 1000 personu pirms vēlēšanām ir tikušas preventīvi aizturētas.
Pēc tam kad kandidāti bija savākuši un iesnieguši parakstus, Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) uzreiz noraidīja vairākus simtus tūkstošus no tiem un atteicās reģistrēt populārākos opozīcijas kandidātus. Neraugoties uz to, CVK atļāva reģistrēties politieslodzītā Sergeja Tihanovska sievai Svetlanai Tihanovskai, pieņemot, ka viņa prezidentam Lukašenko neradīs nekādu apdraudējumu.
Lai gan prezidentam Lukašenko izdevās ievērojami samazināt savu oponentu skaitu, Baltkrievijas sabiedrība apvienojās ap Tihanovsku – skolotāju un mājsaimnieci. Viņas kampaņai pieslējās divu populārāko nereģistrēto kandidātu vēlēšanu komandas. Šī apvienošanās ļāva daudziem pārmaiņu atbalstītājiem konsolidēt spēkus un resursus un saliedēties Tihanovskas labā. Viņu mītiņi kļuva plašāki ar katru dienu, sākot ar dažiem simtiem dalībnieku pirmajās dienās un kulminējot ar 65 000 atbalstītājiem vienā no viņas pēdējiem pasākumiem Minskā.
Tikmēr CVK izdeva jaunu regulējumu, ar kuru autorizēto novērotāju skaits vēlēšanu iecirkņos tika ierobežots līdz trim. Pārējie neatkarīgie novērotāji drīkstēja vienīgi stāvēt ārpus iecirkņiem – viņiem aizliedza ienākt ēkā un novērot balsošanas procesu. Turklāt valdība par nelikumīgām pasludināja neatkarīgās vēlētāju viedokļu aptaujas.
Pirmstermiņa balsošanas perioda laikā neatkarīgie novērotāji pamanīja būtisku atšķirību starp reālo nobalsojušo skaitu un to balsotāju skaitu, par kādu ziņoja varas iestādes. Saskaņā ar CVK, aptuveni 42% vēlētāju bija nobalsojuši pirms termiņa, tādējādi atstājot iespēju vērienīgai viltošanai. Vācijas TV programma "Tagesschau" ziņoja par pazīmēm, kas norāda uz liela apjoma falsifikācijām balsošanas procesa laikā.
Vēlēšanu dienā, 9. augustā, CVK ierobežoja vēlēšanu iecirknī atļauto personu skaitu, radot garas rindas. Iecirkņos vairumam kabīņu nebija aizkaru, tāpēc vēlētājiem tika atņemtas tiesības balsot aizklāti. Pēc vēlēšanu procesa beigām ne visas komisijas izziņoja vēlēšanu rezultātus, bet dažas tika pamanītas pametam vēlēšanu iecirkņus autobusos, kurus apsargāja speciālo uzdevumu vienības un milicija, kamēr cilvēki ārpusē gaidīja rezultātus.
Vakarā CVK izziņoja provizoriskos rezultātus: pašreizējais prezidents Aleksandrs Lukašenko bija vadībā ar 80% balsu, bet Svetlanai Tihanovskai bijuši vien 9%. Šie rezultāti saniknoja daudzus vēlētājus, kuriem šķita, ka tie neatspoguļo elektorāta patieso izvēli. Baltkrievijas neatkarīgais laikraksts "Nasha Niva" publicēja balsu skaitīšanas sarakstus, kuri ievērojami atsķīrās no oficiālajiem rezultātiem un liecināja, ka Tihanovska ir krietni priekšā Lukašenko. Neatkarīgā inciatīva "Godīgie cilvēki" paziņoja, ka Tihanovska ieguvusi aptuveni 85% balsu iecirkņos, kurus uzraudzīja nevalstiskie novērotāji.
Valdības un CVK krāpnieciskās darbības radīja milzu protestus lielajās un mazajās pilsētās visā Baltkrievijā. Vēlēšanu vakarā valdība valstī atslēdza internetu, un šī situācija ar dažādu intensitāti turpinājās nākamās trīs dienas, apgrūtinot protestētāju saziņu un koordinēšanos. No pašām pirmajām demonstrāciju stundām milicija izmantoja brutālu spēku un smagi apspieda protestējošos. Tika pieaicināti omonieši un militāristi, kuri pret pūļiem neselektīvi izmantoja apdullinošās granātas, gumijas lodes, ūdensmetējus un asaru gāzi. Daudzus miermīlīgus protestētājus varmācīgi piekāva un nopietni traumēja. Šāda rīcība iedzīvotājiem lika uzsākt nevardarbīgu pretošanos.
Pielietojot brutālu spēku un verbālu vardarbību, milicija un īpašo uzdevumu vienības uzbruka parastiem garāmgājējiem un iedzīvotājiem, kuri nekādā veidā nebija iesaistīti protestos. Tos, kuri centās patverties daudzdzīvokļu namu kompleksos, notvēra. Viņus dzenājot, drošībnieki mēģināja ielauzties ēkās un dzīvokļos. Nākamajās dienās drošības spēki uzbruka un dauzīja mašīnas, kuras izrādīja atbalstu protestētājiem, signalizējot ielās.
Tiek ziņots, ka pēdējo dažu dienu laikā aizturēti vairāk nekā 6000 cilvēku. Vairāki žurnālisti – neraugoties uz akreditāciju un skaidro identificējamību – tikuši piekauti un aizturēti uz ielas. Pēc izlaišanas no ieslodzījuma daudzi ziņoja par spīdzināšanu aizturēšanas laikā. Vardarbība sākās, kad arestētos iegrūda milicijas furgonos. Tur policisti sita kā vīriešus, tā sievietes, spārdīja viņus un pielietoja stekus. Viņu galvas dauzīja pret sienu. Daudzus saslēdza rokudzelžos, lika nogulties un pakļāva brutālai vardarbībai. Daži miliči apzināti sita pa galvām un kājstarpēm.
Šādas varmācīgas izturēšanās rezultātā divi cilvēki oficiāli pasludināti par mirušiem. Ievērojamam skaitam protestējušo atrašanās vieta joprojām nav zināma. Spīdzināto un nogalināto skaits varētu būt daudz lielāks. Novērotāji pamanīja milzīgo ātrās palīdzības automašīnu daudzumu pie cietumiem. Uz šo brīdi slimnīcās joprojām ir vairāk nekā 500 cilvēku, kuri ieslodzījumā pārcieta spīdzināšanu, ir šāvienu un šķembu granātu ievainotie, kā arī cilvēki, kas guvuši traumas pēc piekaušanas, ko veica miliči.
Saskaņā ar cilvēktiesību aizstāvju savāktajiem datiem, vairāk nekā 1300 protestētāji tiek apsūdzēti noziegumos, un viņiem draud lieli naudas sodi.
Par Baltkrievijas Rakstnieku savienību
1933.–1934. gadā dibinātā Baltkrievijas Rakstnieku savienība ir vecākā radošā organizācija Baltkrievijā. Tās dalībnieku vidū ir Nobela prēmijas laureāte Svetlana Aļeksijeviča un pazīstamie rakstnieki: Uladzimirs Niaklievs, Raisa Baravikova, Uladzimirs Arlovs, Anatols Viarcinskis un Aless Razanavs. Savienība balstās vārda un pašizpausmes brīvības principos, tiecas aizsargāt autoru tiesības un radīt, popularizēt un sekmēt baltkrievu literatūru kā neatņemamu sabiedrības vērtību, kas ir būtiska baltkrievu nācijas pastāvēšanai.
Tulkojusi Justīne Vernera un Ronalds Briedis.
0