Saprāta balsis

Piedāvātā eseja „Saprāta balsis” ir publicēta šī gada 5. augusta The Guradian.
Šo Blekbērna eseju nevajadzētu uztvert kā Platona „Valsts” satura analīzi. Drīzāk tas varētu kalpot kā motivācija pievērsties minētajam Platona darbam. Arī latviski var iepazīties ar „Valsts” fragmentiem. Taču ir jābūt piesardzīgiem, jo diemžēl gan pirmais (1982), gan arī otrais (2001) Platona „Valsts” latviešu izdevums nav pilnīgs un neatbilst akadēmiskiem standartiem — fragmentu tulkojumi mijas ar pārstāstiem, nav paginācijas etc.

Ainārs Kamoliņš

__

Ja reiz grāmatas spēj mainīt pasauli, tad „Valstij” ir lielas izredzes pretendēt uz pirmo vietu. Parasti šis darbs tiek uzskatīts par Platona kā rakstnieka un filozofa augstāko  sasniegumu, kas lieliski balansē starp izjautājošajiem un nepabeigtajiem agrīnajiem dialogiem un vēlāko darbu mazāk aizraujošajām kosmoloģiskajām spekulācijām un šaubām. Gadsimtu laikā „Valsts”, iespējams, ir pārcietusi vairāk komentāru un bijusi pamats radikālākām un kvēlākām domstarpībām nekā jebkurš cits modernai pasaulei svarīgs pamatteksts. Un patiesi — grāmatas lasījumu vēsture ir kļuvusi par pašvērtīgu akadēmisku disciplīnu ar ekspertu nodaļām gandrīz par katru epizodi, kas tapušas divtūkstoš un vairāk gadus vecajā reliģijas un literatūras stāstā. Par piemēru ņemot kaut tikai nozīmīgākos angļu liriķus, varam atrast veselas grāmatas par platonismu un Čoseru, Spenseru, Šekspīru, Miltonu, Bleiku, Šelliju un Kolridžu. Nosauktās ir tikai dažas, jo ir vesela virkne citu grāmatu par Platona saistību ar kustībām un laikmetiem: Platons un kristietība, Platons un renesanse, Platons un viktoriāņi, Platons un nacisms, Platons un mēs. Atsevišķa nozare ir Platona tiešā ietekme filozofijā, to paspilgtina Aleksandrijas Filona, Makrobija, Porfīrija, Pseidodionīsija un Eriugenas vārdi, kā arī plašāk pazīstamie — Plotīns, Augustīns un Dante. Dažkārt tiek apspriesti arī citi ievērojamie Platona teksti, tostarp ir iedvesmojošais dialogs „Simpozijs” kā arī teoloģiski pretenciozais „Tīmajs”, tomēr bez „Valsts” piesaukšanas iztikt ir grūti.

Nosmakšana draud ikvienam, kas pārāk ilgi būs uzkavējies plašajā un klusajā mauzolejā, kura sienas rotā darbi par Platonu un viņa nozīmību. Ikvienam, kas raksta par šo tēmu, jāņem vērā lielā un neatzinīgā auditorija — ērmi, kas valkā augstus titulus un pārrauga un nopaļā jebkādu nolaidību vai vienkāršošanu. Daudzi no šiem ērmiem savā laikā ir bijuši izcili lingvisti, zinātnieki, filozofi, teologi un vēsturnieki. Viņi ļoti nelabprāt aicina dārzā, kura kopšanai ziedojuši visu savu dzīvi, paciešot nievāšanu gan no ārpusē, gan iekšpusē stāvošajiem. Un „Valsts” ir relikviju šķirsts, novietots šīs svētnīcas pašā viducī, jo cauri gadsimtiem tā ir bijusi obligāta tēma filozofijas mācību plānā, un šie paši zinātnieki ir apguvuši „Valsti” kā centrālo darbu un iedvesmas avotu.

Platons savu filozofiju izklāstīja dialogos — formā, kas pieprasa dažādus viedokļus un argumentācijas, to uzplūdus un atplūdus. Jau antīkajos laikos tika ievērots, ka dialogu personāžs Sokrats un pats Platons ir personas, kas savstarpēji nemitīgi mijas, viegli pieļaujot dažādas interpretācijas. Svētais Augustīns reiz izteicies: „Ir skaidri zināms, ka Sokrats bija paradis noklusēt savas zināšanas vai pārliecību; Un Platons šo ieradumu atzina par labu esam.” Viens veids, kā to uztvert, ir pieņemt, ka Platonam un, iespējams, arī Sokratam patiesi ir bijušas doktrīnas, ko mācīt, bet ko kaitinošu iemeslu dēļ tie ir izvēlējušies atklāt tikai daļēji, pakāpeniski, kā sava veida intelektuālā striptīzā. Šo nostāju reizēm pārņēmuši plānprātīgi skaidrotāji, aizrāvušies ar ideju, ka ir kādas slēptas, ezotēriskas mistērijas, kurās var iekļūt tikai iesvētītie — to starpā viņi labprāt iedomājas sevi.

Pareizais veids, kā skaidrot Augustīna piezīmi, ir pieņemt, ka Platons apzinājās — filozofija vairāk ir aktivitāte nekā nemainīgas doktrīnas apgūšana. Tas ir jautājums par procesu, nevis gala rezultātu. Sokrats paliek izcils audzinātājs, un tiem, kas nāk pie viņa, jākļūst par klausītājiem un jautātājiem, sarunas līdzdalībniekiem un jāieved sevi domu labirintos. Pasīva pasaules uztvere nenozīmē neko — šis ir viens no sofistu, Platona oponentu trūkumiem, jo viņi ņēma samaksu par to, ko dēvēja par praktisko gudrību (šajā mirklī var aizdomāties par muļķīgo „gudrību” un „pašpalīdzības” literatūru kalniem, kas šodien smacē grāmatnīcas). Platona dialoga „Faidrs” nobeigumā Sokrats saka runu, kurā noniecina filozofijas lasīšanu kā mazsvarīgāku salīdzinājumā ar filozofijas praktizēšanu. Virkne cilvēku vēlāk arī ir nonākuši pie tāda pat slēdziena. Šopenhauers lasīšanu raksturo tikai kā patstāvīgas domāšanas aizstājēju, pārmaiņus citējot vācu erudītu Gēti: „To, ko esi pārmantojis no saviem priekštečiem, tev vispirms ir jāizcīna priekš sevis, lai tas piederētu tikai tev.” Roberts Lūiss Stīvensons polemizēja, ka literatūra ir tikai labas sarunas ēna. „Runa ir plūstoša, nenoteikta, nepārtrauktas nākamības meklējumos un attīstībā; kamēr rakstītie vārdi saglabājas nekustīgi, kļūst par elkiem pat pašiem rakstniekiem, liek pamatus nedzīviem dogmatismiem un maldu mušas uz mūžiem iekonservē patiesības dzintarā.”

Uzsvars uz sarunu harmonē ar Platona aizgūto dialoga formu, kurā ir sadzirdamas dažādas balsis, un tieši argumenta veidošanas smalkās nianses vairāk par jebkādiem secinājumu komplektiem lasot palīdz mums paplašināt savus uzskatus. Šādā skatījumā filozofija ir par lietu atklāšanu dialogā un argumentācijā („dialektiski”); viss pēcāk lasītais labākajā gadījumā var būt atgādinājums par šajā procesā iegūto sapratni.

Platona dramatiskā koncepcija padara viņu grūti kritizējamu. Kāds var noraidīt beigu atzinumu, bet ir daudz grūtāk noliegt ietekmi uz iztēles paplašināšanu, un, ja mēs saikni ar drāmu ņemam nopietni, tad tas būtu tikpat muļķīgi kā „noraidīt” Karali Līru vai Hamletu. Būtībā līdzības nepadara kritiku neiespējamu, bet gan veicina to. Piemēram, Platona drāmās tiek izvirzītas un aizstāvētas tēzes, notiek argumentu veidošana un cilvēki tiek pārliecināti. Dažreiz drāma noslēdzas ar neapšaubāmu atzinumu. Un visos šajos gadījumos ir lietderīgi apjautāties, vai tēzes, argumenti un secinājumi patiesi ir pieņemami? Rīkoties šādi nozīmē piedalīties drāmā vai arī ierasties dialektikas cīņu laukā — darīt tieši to, ko iesaka Sokrats un Platons.

Bet Platonam un viņa „Valstij” ir arī savi apšaubītāji. Rafaela gleznā „Atēnu skola” Platons un Aristotels kopā atrodas kompozīcijas centrā, taču, kamēr Aristotels norāda uz zemi, Platons vērš savu roku augšup debesīs. Kolridžs ir sazīmējis šo pašu kontrastu, apgalvojot, ka ikviens ir dzimis vai nu platonists vai aristotelietis, ar to saprotot, ka Platons ir „cit—pasaulīgs”, tātad abstrakcionists, kamēr Aristotels ir vienkāršs, empīrisks vīrs, kas pievēršas lietām tādām, kādas tās ir mūsu pasaulē. Kolridžs turpināja: „Es nedomāju, ka ir iespējams, piedzimstot par aristotelieti, vēlāk kļūt par platonistu, un es esmu pārliecināts, ka neviens dzimis platonists nekad nevarēs pārvērsties aristotelietī.”

Liela daļa no „Valsts” fragmentiem var tikt lasīti kā Platona atjautība. Šīs daļas var lasīt neatkarīgi no attieksmes pret centrālo nodaļu lieljaudas metafiziku, tostarp ir nodaļa, kuru atceras ikviens — alas mīts. Veiksmīgākās tā interpretācijas ir tālu no mājieniem par sapņainām un vizionārām dievišķās ekstāzes un ilumināciju ainām. Īstenībā mēs varam ar to aprast un ieraudzīt, ka nekā vairāk tur nav kā vien saprātīgs lūgums pēc tādas pasaules izpratnes, kādu zinātne un matemātika mums piedāvā divus tūkstošus gadu vēlāk. Iespējams Platonu visšausmīgāk ir nodevuši platonisti — ne pārāk neparasts dižena filozofa liktenis.

Bet ir arī citi, mazāk doktrināli iemesli, kāpēc „Valsts” pašpietiekamībai būtu jābūt pārsteidzošai. Darbs ir garš, plašs un piņķerīgs. Nebūt ne ūdeni saturēt spējīgi, argumenti variē no vienkārši cauriem un tekošiem līdz pat tik muļķīgi cauriem, ka daži interpretētāji pat nav spējīgi tajos atpazīt sākotnējo ūdens—saturēšanas mērķi. „Valstī” redzamā cilvēka iedabas teorija ir uzjautrinoša un šķiet pretrunīga. Tajā redzamie politiskie ieteikumi lielākoties ir netīkami un bieži vien atbaidoši. Platona atstātais mantojums politikā iekļauj teokrātiju jeb garīdzniecības varu, militārismu, nacionālismu, hierarhiju, neiecietību, totalitārismu un pilnīgu sabiedrības — kura šajā gadījumā ir radusies no priviliģētas vergturības — ekonomisko struktūru ignoranci. „Valstī” Platonam ir izdevies saistīt sevi gan ar visstatiskāko konservatīvismu, gan arī ar ekstrēmāko utopismu. Pāri visam — grāmatas zināšanu teorija ir katastrofa. Tās mēģinājumi īstenot to, ko tā šķietami izvirza īstenošanai, — proti, parādīt, ka morālais indivīds un vienīgi morāls indivīds ir laimīgs, — lielā mērā ir apvārdojošu kumēdiņu virkne.

Ar Platonu šobrīd saistāmā estētiskā izteiksme nav tāda, kurai vajadzētu viegli pakļauties, ja vien neesam to pieņēmuši tik ļoti, ka nevarētu no tās izvairīties. Platona ziedu laiks — vismaz Anglijā — atdusas vēlā viktoriānisma zelta spīguļos — viegli homoerotiskā, viegli reliģiskā, emocionāli ierobežotā, dīkā, šķiru apzinīgā pasaulē ar spēļu laukumiem, dārgām skolām un dīkdienīgām universitātēm, Valteru Pāteru vai E. M. Forsteru, daļēji aizmirstiem beletristiem un estētiem, tādiem kā Džons Adingtons Saimonds vai Goldsvērtijs Lavs Dikinsons, vai zelta puišeļiem-dzejniekiem kā, piemēram, Ruperts Brūks. Tā nav mūsu apkārtējā pasaule. Arī gluži vergturu pasaule tā nav, bet kapitālisms atvemj pats savus liekēžus.

Dažu cilvēku skatījumā vienlīdz šokējoši ir, ka Platons, sarakstot „Valsti”, ir pilnībā nodevis savu skolotāju Sokratu. Sokrats ir pirmais un diženākais liberālais varonis un moceklis, kas cietis par domu un runas brīvību. Tādiem rakstniekiem kā Džons Stjuarts Mills un Džordžs Grots — praktiskiem, liberāliem, utilitāriem domātājiem — šāds bija īstenais Sokrats, mūžīgais apceres, kritikas un potenciāli arī valsts kā tādas pretspara gars. Bet „Valstī” viņš ir caur un caur dogmatiķis, ne gluži tas brīvdomīgais, pacietīgais, urdošais gars, kuru tik ļoti mīl viņa pielūdzēji. Viņš tiek attēlots kā rupors represīvai, autoritārai, statiskai un hierarhiskai sabiedrībai, kurā visu, ieskaitot pat seksuālās attiecības un dzimstības regulēšanu, kontrolē politiskās klases, kuras brīvi, savu mērķu vārdā var izmantot pat melus. Platons piedāvā sociālu sistēmu, kurā liberālajam Sokratam nāves sods būtu izpildīts daudz ātrāk, nekā tas notika Atēnu demokrātijā. „Valstī” brīvdomājošais Sokrats ir kļuvis par diktatūras oratoru. Stādot priekšā šo tēlu, Platons ir nodevis arī pats savu aicinājumu — reiz būdams dzejnieks, tagad aicina dzejniekus izdzīt trimdā.

Darbam var būt daudz trūkumu, taču tie būtu piedodami, ja autoram piemistu morālā stāja un intelektuālās spējas, gluži kā Sokratam Platona daiļradē, agrīnajos dialogos. Taču šajā gadījumā maz kas ir līdzēts. Jāpiekrīt, Platonam morālā stāja un intelekta spējas ir bijušas pietiekamas, lai pirmām kārtām radītu varonīgo, bez—aizspriedumaino Sokratu. Bet ja šis tēls izgaist, kā tas notiek „Valstī”, tad nav nekā, kas palīdzētu noturēt līdzsvaru. Par Platonu mēs zinām maz, un tas, kas ir pieejams zināšanai, nav nemaz tik pievilcīgs. Ja viņu ievietotu vēsturiskā kontekstā, mēs atklātu arhetipisku sapīkušu vecu vīru, vīlušos aristokrātu, kas ienīst Atēnu demokrātiju un ir pārliecināts, ka pie varas ir nepareizie cilvēki, vienlaicīgi stipri baidoties no demokrātijas kā tādas, nepārtraukti vīpsnājot par amatniekiem, zemniekiem un patiesi — par visu ražīgo darbu, dziļi nicinot jebkādus strādnieku centienus pēc izglītības, līdz beidzot nepārprotami atklāti ilgojoties pēc Spartas atbaidošā militārā despotisma.

Bet, kā tas bieži ir ar Platonu, minētajam attainojumam ir daži sarežģījumi, kuri lieliski uzrādās Nīčes reakcijā uz faktu, ka Platons, esot uz nāves gultas, ir lasījis Aristofanu, komēdiju rakstnieku: „Nekas cits man nav licis domāt vairāk par Platona noslēpumaino un Sfinksai līdzīgo iedabu, kā vien laimīgi saglabātais mazais fakts, ka zem spilvena viņa nāves gultā tika atrasta ne jau Bībele, nedz kas ēģiptisks, pitagorisks vai platonisks, bet gan Aristofana grāmata. Kā gan pat Platons būtu varējis izturēt dzīvi — grieķisko dzīvi, no kuras viņš atteicās, — bez Aristofana?”

Mums ir teikts, ka Jēzus raudāja, bet ne tas, ka viņš jelkad smējies. Ar Platonu, gluži kā ar Sokratu, smiekli bieži vien ir tuvāki, nekā šķiet. Tā ir laba zīme. Iespējams, īdzīgais vecais vīrs beigu beigās tik īdzīgs nemaz nav. Bet īstenībā tam nav nekādas nozīmes, jo tā ir konkrētā, nezūdošā grāmata, kas mums kaut ko nozīmē, nevis tās neskaidrais, mirušais autors. Un ir kāds labs aforisms: lai gan daudzas grāmatas ir nepelnīti aizmirstas, taču nevienu neatceras nepelnīti. Tamdēļ mums ir jāpieliek pamatīgākas pūles, lai nonāktu pie kopsaucēja par „Valsts” neapšaubāmi nezūdošo spēku. Mums ir jātuvojas sapratnei par šīs grāmatas varu, kas tai ir bijusi un vēl joprojām ir pār tās lasītāju iztēli.

No angļu valodas tulkojusi Iliāna Veinberga.

(c) Plato's Republic: A Biography, part of a series called Books That Shook the World, published by Atlantic Books. Pirkt grāmatu amazon.com.