Zirnekļa pavediens

Reiz Buda vienatnē pastaigājās gar Lotosu dīķi Paradīzē. Dīķī ziedošie lotosi bija pērļaini balti, no ziedu zeltkrāsas vidiņiem gaisā nepārtraukti vēsmoja neizsakāmi brīnišķa smarža. Paradīzē bija rīts. Pēc brīža Buda apstājās pie Lotosu dīķa un pēkšņi starp lotosu lapām, kas viscaur klāja ūdens virsmu, dziļdziļi lejā kaut ko ieraudzīja. Paradīzes Lotosu dīķis atradās tieši virs pekles bezdibeņa, tāpēc jo skaidri caur dzidri caurspīdīgo ūdeni kā caur palielināmo glāzi varēja redzēt pekles Adatu kalnu un Stiksas upi.

Budas skatiens apstājās pie kāda vīra, vārdā Kandata. Elles dziļumos kopā ar citiem grēciniekiem, kas tur čumēja un mudžēja, bija arī šis vīrs — izdaudzināts garnadzis un laupītājs. Ļaundarības viņš bija pastrādājis dažnedažādas, dedzinājis mājas, nogalinājis cilvēkus. Un tomēr Buda atminēja arī kādu labu viņa darbu. Vienreiz šis Kandata, caur dziļu mežu iedams, ceļmalā rāpojam bija pamanījis zirneklīti. Kandata jau taisījās zirnekli samīt, taču negaidot pārdomāja: «Tik mazs, bet dzīva radība vien ir, velti tādam dzīvību atņemt būtu žēl.» Un tā Kandata pažēloja zirnekli, atstāja to dzīvu. Buda, vērodams elles ainu, atcerējās, ka šis vīrs izglāba dzīvību zirneklim, un nolēma glābt vīru no elles, ja vien tas būs iespējams. Pavēries apkārt, Buda sev blakus pamanīja paradīzes zirnekli, kas karināja skaistu sudraba pavedienu uz zaļam nefrītam līdzīgās lotosa lapas. Buda uzmanīgi paņēma šo pavedienu un nolaida to lejā starp pērļaini baltajiem lotosu ziediem elles bezdibenīgajos dziļumos.

Pekles dibenā Asins dīķī Kandata kopā ar citiem grēciniekiem te uzpeldēja, te atkal nogrima. Visapkārt, cik vien tālu sniedza skats, bija pilnīgi melna tumsa, kurā tik reizēm blāvi iemirdzējās baismīgā Adatu kalna adatas. Nav pat vārdu, kas spētu izteikt šīs vietas bezcerību. Klusums te bija kā kapā, vien laiku pa laikam atskanēja klusas nopūtas. Grēcinieki bija tā izmocīti visādās elles mocībās, ka, liekas, tiem vairs nebija spēka pat raudāt. Tāpēc arī Kandata, lielais garnadzis un laupītājs, gluži kā pārējie, skaņu neizdvešot, asinīm aizrijies, kā pusdzīva varde locījās Asins dīķī.

Vienbrīd Kandata, neviļus pacēlis galvu, paskatījās debesīs virs Asins dīķa. Tāltālu no debesu augstumiem klusajā tumsā virs paša Kandatas kā šaurs, mirdzošs stars lejā klusi, it kā baidīdamies, ka to neierauga citi grēcinieki, laidās sudrabains zirnekļa pavediens. Kandata, to ieraugot, no prieka sasita plaukstas. Nav šaubu, ka, turoties pie šī sudrabainā pavediena un cītīgi rāpjoties uz augšu, varēs izrāpties ārā no elles. Un, ja veiksies, uzrāpsies vēl paradīzē... Un tad jau viņš būs glābts — neviens viņu vairs nedzīs uz Adatu kalnu un neslīcinās Asins dīķī.

Abām rokām cieši satvēris zirnekļa pavedienu, Kandata, cik spēka, sāka rāpties uz augšu. Viņam kā pieredzējušam zaglim tā bija pierasta lieta.

Bet attālums starp elli un paradīzi ir desmitiem tūkstošu ri¹, tāpēc, lai kā arī steigtos, līdz augšai tik ātri nevarēja vis tikt. Kādu laiku rāpies, Kandata pagura, vairs nevarēja pavilkties uz augšu. Viņš nolēma atpūsties un, ieķēries zirnekļa pavedienā, palūkojās lejā.

Jā, cītīgā rāpšanās bija to vērta — Asins dīķis, kurā pats vēl nesen mocījās, jau nemanāmi izzudis tumsā. Arī blāvi mirdzošais baismīgais Adatu kalns nu ir zem Kandatas. Ja viņš rāpsies tikpat cītīgi kā līdz šim, tad, iespējams, tā lieta būs vieglāka, nekā viņš bija domājis. Un Kandata, abām rokām turoties pie pavediena, sāka smieties, beidzot pēc daudziem gadiem atguvis savu balsi: «Izdevās! Izdevās!»

Un tad viņš pēkšņi pamanīja — viņam pakaļ pa zirnekļa pavedienu rindā kā skudriņas rāpās neskaitāmi daudz grēcinieku. Aiz pārbīļa un izbrīna Kandata, acis izvelbis, muti pavēris, vien skatījās. Šis smalkais zirnekļa pavediens — labi, ka notur viņu, kur nu vēl tos pārējos! Ja pavediens pārtrūks, cauri ir — ar tādām pūlēm tik tālu ticis, un nu jāgāžas atpakaļ peklē. Tas būtu briesmīgi! Kamēr Kandata tā prātoja, grēcinieki bariem līda ārā no tumšā Asins dīķa un sparīgi rāpās uz augšu pa mirdzošo, šauro kā stars zirnekļa pavedienu. Kaut kas ir jādara, citādi pavediens pārtrūks un viņš iegāzīsies atpakaļ ellē. Un Kandata no visa spēka iebļāvās: «Ei, grēcinieki! Tas ir mans pavediens! Kas jums ļāva rāpties? Visi zemē! Zemē!»

Šajā brīdī zirnekļa pavediens džinkstēdams pārtrūka tieši tur, kur, pavedienā ieķēries, turējās Kandata. Nespēja Kandata ne muti ieplest, kad viņš, vējā virpuļodams kā vilciņš, tenteriski iegāzās atpakaļ pekles bezdibenī. Un tikai īss paradīzes zirnekļa pavediens kā šaurs, mirdzošs stars šūpojās bezzvaigžņu, bezmēness debesīs.

Buda, stāvot pie Lotosu dīķa paradīzē, vērīgi visu noskatījās no sākuma līdz beigām. Kad Kandata kā akmens iegāzās Asins dīķī, Buda ar bēdīgu seju turpināja savu pastaigu. Kandatam bija cieta sirds, tā nepazina žēlsirdības — no elles šis vīrs bija gribējis izmukt viens pats. Par to viņš arī saņēma sodu, iegāzdamies atpakaļ peklē. Cik kaunpilna aina pavērās Budas skatam!

Paradīzē lotosi ziedēja nesatricināmā mierā. To pērļaini baltie ziedi šūpojās pie Budas kājām, un no lotosu zeltkrāsas vidiņiem visapkārt gaisa vēsmoja neizsakāmi brīnišķa smarža. Paradīzē tuvojās dienasvidus.

No japāņu valodas tulkojusi Guna Eglīte.
Grāmata, 1990. g. februāris

¹ Japāņu garuma vienība (1 ri — 3,927 km) — tulk.