Ogatas Rjosaja slepenais ziņojums

Sakarā ar to, ka pēdējā laikā mūsu ciemā kirisitanu ticības piekritēji, nodarbodamies ar ķecerībām, izraisa apjukumu cilvēku prātos, uzskatu par savu godpilnu pienākumu sīki jo sīki darīt zināmu visu, ko es šajā lietā pats savām acīm esmu redzējis un savām ausīm dzirdējis, izsakot noteiktu cerību, ka attiecīgajām varas iestādēm labpatiksies ņemt to vērā. Un tā ziņoju, ka šī gada trešā mēneša septītajā dienā pie manis mājā ieradās šī ciema zemnieka Josaku atraitne, vārdā saukta Sino, un, pastāstījusi, ka viņas deviņi gadi vecā meita Sato smagi saslimusi, griezās pie manis ar ļoti sirsnīgu lūgumu izmeklēt slimnieci.

Augšminētā Sino ir zemnieka Sobeja trešā meita, kas pirms desmit gadiem stājās laulībā ar Josaku un dzemdēja no viņa meitu Sato, taču vīrs drīz vien šķīrās no dzīves, bet Sino otrreiz vairs neizgāja pie vīra un pārtika, pelnot iztiku ar aušanu un dažādiem dienas darbiem. Pēc Josaku nāves, nez kādu maldu mudināta, viņa pilnīgi pievērsās kirisitanu ticībai, ļoti bieži apciemojot kaimiņu ciemā dzīvojošo baterenu vārdā Rodrige, tādēļ mūsu ciemā daudzi ļaudis baumoja, ka Sino esot šī baterena mīļākā, un šādā vai tādā veidā izteica viņai savu nosodījumu. Arī viņas māsas un brāļi, bet pirmkārt pats tēvs Sobejs, vērsās pret viņu ar dažādiem pārmetumiem, cenšoties pierādīt, ka no deusu nav sagaidāma nekāda svētība, taču viņa to visu neņēma vērā, bet dienu un nakti to vien darīja, kā kopā ar savu meitu Sato skaitīja lūgsnas, nometušās ceļos pie viņu ticības krustveida svētā amuleta, ko viņi sauc par kūrušu. Sino sāka nevērīgi izturēties pret savu pienākumu apmeklēt nelaiķa vīra Josaku kapu, tādēļ viņas tuvie un tālie radi pārtrauca ar viņu jebkuras radnieciskas attiecības. Ļaužu saietos jau tika spriests, vai viņa vispār nebūtu padzenama prom no ciema.

Ņemot vērā visu te minēto, neraugoties uz viņas izmisīgajiem lūgumiem, es paskaidroju, ka slimnieci izmeklēt nekādā gadījumā nevaru. Tad viņa, asaras lejot, devās atpakaļ uz savām mājām, bet jau nākošajā rītā, mēneša astotajā dienā, atkal ieradās pie manis, nerimtīgi lūgdamās: «Visu mūžu būšu pateicīga par jūsu labestību. Es ļoti ļoti lūdzu — esiet žēlīgs un neatsakieties izmeklēt manu slimnieci.» Un, lai gan es visādi atteicos, viņa neņēma vērā manus vārdus, bet galu galā raudādama nokrita uz grīdas manas mājas priekštelpā, rūgti pārmetot man: «Dziedinātaja pienākums ir ārstēt cilvēku kaites, tādēļ es nekādi nespēju apjēgt, kā jūs drīkstat neuzklausīt mani, kad es tā lūdzu par savu smagi slimo meitiņu!» Es viņai atbildēju: «Jūsu teiktajam visādā ziņā ir liela taisnība, bet nevar sacīt, ka arī tam, ka es atsakos ārstēt jūsu slimnieci, nebūtu nekāda pamatojuma. Es to nedaru tādēļ, ka jūsu uzvedība jau sen ir gaužām nepievilcīga, it sevišķi tai ziņā, ka jūs allaž ceļat neslavu man un pārējiem ciema ļaudīm, ka mēs, pielūgdami mūsu godājamos dievus un Budas, esot nelabā apsēsti, kas man ir kļuvis zināms no drošiem avotiem. Kā tad jūs, būdama tik taisna un šķīsta, tagad griežaties pie manis, sātana apmātā, ar lūgumu izārstēt jūsu smagi slimo meitu? Sājā lietā tad jau jums jāgriežas pie deusa, kuru jūs tik centīgi pielūdzat. Bet, ja jūs tomēr vēlaties, lai es apskatu slimnieci, tad jums tagad un arī turpmāk uz visiem laikiem jāpiekrīt, ka pievēršanās kirisitanu ticībai bijuši maldi. Ja jūs tā neesat ar mieru, tad, lai cik reižu jūs atkārtotu, ka ļaužu ārstēšana ir žēlsirdības arods, es nelokāmi atteikšos sniegt palīdzību, jo arī man ir bail no manu dievu un Budu lāstiem un soda!» Tā es viņu pamācīju, un Sino acīmredzot nonāca pie slēdziena, ka viņai nav te ko iebilst, tādēļ skumīgi gāja mājup. Nākošās — devītās — dienas agrā rītā lietus sāka gāzt kā ar spaiņiem, tādēļ kādu laiku ciema ielās nebija redzama neviena dzīva dvēsele, un tieši šajā laikā, proti, zaķa stundā, Sino bez lietussarga, izmirkusi slapja kā žurka, atkal ieradās manā mājā un atkārtoti nemitīgi lūdza apmeklēt viņas meitu, taču es sacīju: «Lai gan neesmu dižais samurajs, bet tikai nožēlojams «garpiedurknis», taču arī man nav divu vārdu, tātad es nevaru atsaukt agrāk teikto. Tādēļ izvēlieties, kas jums ir svarīgāks — meitas veselība, vai deusu, jo no viena jums būs jāatsakās.» Šoreiz, noklausījusies manis teikto, Sino izturējās kā prātā jukusi — nometusies ceļos, tā atkal un atkal, salikusi rokas kā lūgšanā, sita pieri pret zemi un, žēlabaini šņukstot, smagi izelsoja: «Jūsu vārdiem ir tūkstoš, desmit tūkstoš reižu taisnība, taču kirisitanu ticība māca: ja es kaut vienu reizi atkāpšos no tās, tad uz mūžu mūžiem aizies bojā ne tikai mana miesa, bet arī dvēsele. Ļoti lūdzu, jūtiet kaut nedaudz līdzi manām sirds sāpēm, esiet visžēlīgs kaut vai pret mazo meitiņu!» Un, lai gan viņa bija ķecerīgās ticības pielūdzēja, tomēr mātes jūtās viņa neko neatšķīrās no citām sievietēm, bet es, kaut gan jutu pret viņu personisku līdzjūtību, tomēr stingri pieturējos pie tā prātīgā pamatojuma, ka man nav tiesību noiet no taisnīguma ceļa, tādēļ atkal atgādināju, ka, lai ko viņa stāstītu, ārstēt bērnu nekādi nevarēšu, iekams viņa nebūs atteikusies no savas ticības. Tad Sino, nebilstot ne vārda, kādu bridi cieši raudzījās man sejā. Pēkšņi viņa, asarām līstot, pieplaka pie manām kājām un kaut ko odam līdzīgi sīca, taču tieši tajā brīdī ārā ar jaunu spēku sāka gāzt lietus, kas neļāva man saklausīt viņas vārdus, tādēļ biju spiests vairākas reizes pārjautāt, līdz beidzot skaidri sadzirdēju: «Labi, ja nekas cits nelīdz, tad esmu spiesta atteikties...» Bet tad es iebildu, ka nav nekādu pierādījumu, kas liecinātu par šāda solījuma izpildi, bet tāda liecība katrā ziņā ir jāuzrāda. Te Sino, nesakot ne vārda, izņēma no azotes savu kūrušu, nolika to priekštelpā uz grīdas un lēnām trīs reizes uzkāpa tam virsū ar kāju. Sājā brīdī viņa izskatījās jau diezgan mierīga un arī asaras bija nožuvušas, tikai acis, kas vēl arvien raudzījās zem kājām nosviestajā kūrušā, atgādināja ar drudzi sirgstoša cilvēka skatienu, tādēļ gan man pašam, gan manam kalpam un citiem mājiniekiem neviļus kļuva neomulīgi.

Tā kā mans noteikums bija izpildīts, es nekavējoties liku kalpam uzcelt uz muguras zāļu lādi un, par spīti lietusgāzēm, kopā ar Sino devos uz viņas mitekli. Tur, ļoti šaurā kambarītī, pavisam vientuļa gulēja slimā Sato, ar guļasvietas galvgali pavērstu uz dienvidu pusi. Tik tiešām, viņas ķermenis bija sveloša karstuma apņemts, un likās, ka meitene ir tuvu nemaņai. Ar savu novārgušo roķeli viņa nepārtraukti vilka gaisā krusta zīmes, pavadot tas ar saucienu «harureja» un priecīgiem smaidiem. Iepriekš minētais vārds «harureja» ir kirisitanu lūgsna, ar kuru tiek slavināta šīs ticības dievība. To, raudādama pie slimnieces galvgaļa, man izskaidroja Sino. Nekavējot laiku, es apskatīju slimnieci un nešaubīgi sapratu, ka viņa sirgst ar brūces cērtošo aukstumu, turklāt slimība jau krietni ielaista, tādēļ bija skaidrs, ka viņa jau šai pašā dienā var aiziet no dzīves, un man neatlika nekas cits, kā pateikt to Sino. Tad šī sieviete, šķiet, atkal ieslīga vājprātā. «Es atteicos no ticības tikai aiz tā iemesla, ka mana vienīgā kvēlā vēlēšanās bija glābt bērna dzīvību. Bet, ja mana meitiņa tomēr nomirs, tad iznāk, ka nekādu labumu šī atteikšanās man nav devusi un mans upuris izrādījies veltīgs. Lūdzu izprast manis — no svētā deusu novērsušās — sirdsēstus un kaut ko darīt, lai mans bērns paliktu dzīvs...» Viņa nemitīgi lūdzās, līdz zemei klanoties ne tikai pret mani, bet arī mana kalpa priekšā, taču izārstēt slimnieci nebija cilvēka spēju robežās, tādēļ es varēju dot vienīgi dažādas pamācības, cenšoties viņu pierunāt nespert vēl kādus kļūmīgus soļus, un, visbeidzot, atstājis trīs devas zāļu uzlējuma, jau grasījos doties atceļā, jo, par laimi, arī lietus tajā brīdī bija pierimis, taču Sino ieķērās manā piedurknē, neparko nelaida to vaļā un kustināja lūpas, it kā vēlēdamās kaut ko teikt, bet nespēja izteikt ne vārda. Pēkšņi manu acu priekšā viņa sāka pārvērsties sejā un raustīdamās zaudēja samaņu. Šāds negaidīts notikuma pavērsiens noveda mani dziļā apjukumā, tomēr ar kalpa palīdzību es tūdaļ centos dabūt viņu pie samaņas, taču viņa jutās pārāk vārga, lai spētu piecelties kājās, tikai žēlojās: «Nu ir pavisam skaidrs, ka galu galā savas mazdūšības dēļ esmu uz visiem laikiem zaudējusi abus — gan meitu, gan visudārgo deusu!» Tā bēdājoties, viņai atkal sāka plūst asaras, un, lai gan es visādi centos mierināt, viņa, šķiet, nemaz neklausījās manos vārdos, un, tā kā meitas slimības stāvoklis neviesa nekādas cerības, tad vienīgais, ko man atlika darīt, bija kopā ar kalpu steigties atpakaļ uz savām mājām. Tajā pašā dienā, pēc auna stundas, pārbaudot ciema stārasta Cukagosi Jadzaemona kunga cienījamās mātes veselības stāvokli, no viņa uzzināju, ka Sino meita mirusi, bet pati Sino aiz lielām bēdām sajukusi prātā. Spriežot pēc Jadzaemona kunga teiktā, Sato šķīrusies no dzīves apmēram stundu pēc manas aiziešanas, bet Sino jau čūskas stundas sākumā kļuvusi vājprātīga. Apskāvusi meitas pīšļus, viņa skaļā balsī barbaru valodā skaitījusi kaut kādas lūgsnas. Varu tikai vēl piebilst, ka šo notikumu aculiecinieki bez Jadzaemona kunga bijuši arī godājamie ciema iedzīvotāji Kaemona kungs, Togo kungs, Dzibeja kungs un vēl daži citi, tādēļ nevar būt nekādu šaubu, ka viss iepriekš teiktais tā arī noticis.

Nākošajā — mēneša desmitajā — dienā jau no paša rīta līņāja sīks lietutiņš un pūķa stundas beigās nogranda pavasara pērkons, bet, kad debesis uz īsu brīdi noskaidrojās, mūsu ciema godājamais samurajs Janase Kindzjūro kungs atsūtīja man zirgu, lai es varētu ierasties izmeklēt slimnieku. Es nekavējoties kāpu zirgam mugurā un izjāju no savas mājas. Jājot garām Sino mājai, ieraudzīju tur lielu zemnieku pūli, kas, drūzmēdamies un skaļi klaigādams «Ak, šis baterens! Ak, šie kirisitani!», aizsprostoja ceļu tik lielā mērā, ka zirgs pat kāju nevarēja uz priekšu paspert, tādēļ es, sēdēdams zirgam mugurā, pa Sino mājas plaši atvērtajām durvīm varēju ieskatīties iekšā. Tur ieraudzīju vienu rudmati un trīs japāņus — visi tērpušies kā mūki melnās drēbēs. Rokās tie turēja kūrušus un kaut ko līdzīgu kvēpināmo zāļu traukiem un visi kā vienā balsī sauca: «Harureja! Harureja!» Bet pie rudmatainā vīra kājām, meitu Sato apskāvusi, ar izspūrušiem matiem kā nemaņā tupēja Sino. Manas acis it sevišķi nobiedēja tas, ka Sato, ar abām rokām cieši apskāvusi Sino kaklu, savā bērnišķīgajā balsī pārmaiņus sauca gan mātes vārdu, gan atkal daudzināja: «Harureja!» Taisnību sakot, es vēroju to visu no attāluma, tādēļ bija grūti saskatīt visus sīkumus, tomēr meitenes sejas krāsa likās visai veselīga. Vēl es pamanīju, ka reizēm, atlaidusi rokas no mātes kakla, meitene taisīja tādas kustības, it kā gribētu satvert dūmus, kas pacēlās gaisā no jau minētajiem kvēpināmo zāļu traukiem. Nokāpis no zirga, es sīki iztaujāju ciema ļaudis par Sato augšāmcelšanos. Izrādījās, ka šorīt tas rudmatainais baterens Rodrige, japāņu irumanu pavadīts, no kaimiņu ciema ieradies Sino mājās un noklausījies viņas grēksūdzi. Tad visi kopā, godinot savas ticības augstāko dievību, skaitījuši kaut kādus burvju vārdus, kvēpinājuši dīvainu svešzemju vīraku un slacījuši visapkārt svēto ūdeni, no kā Sino prāts pats no sevis nomierinājies, bet Sato drīz vien augšāmcēlusies. Par to man pastāstīja šausmu pārņemtie zemnieki. No seniem laikiem ir zināms ne mazums gadījumu, kad miruši cilvēki atkal atdzīvojušies, taču tas noticis tikai tādos gadījumos, ja viņi ar degvīna vai dabas izgarojumiem bija saindējušies, bet, ka cilvēks līdzīgi Sato būtu augšāmcēlies pēc nāves, ko izraisījis brūces cērtošs aukstums, līdz pat šai baltai dienai vēl nekad nav dzirdēts, tādēļ jau no tā vien ir skaidrs, ka visa šī lieta ir kirisitanu ķecerību pārpilna. It sevišķi gribu uzsvērt, ka, baterenam ciemā ierodoties, nepārtraukti grandējuši pavasara pērkona grāvieni, kas liek domāt, ka arī debesīm viņš ir nīstams. Bet par to, ka Sino ar meitu Sato jau tai pašā dienā kopā ar baterenu Rodrigi pārvākusies uz kaimiņu ciemu un, pateicoties Dzigendzi tempļa pārziņa Ņikkana kunga gādībai, Sino māja noplēsta un sadedzināta, attiecīgajām varas iestādēm jau ir ziņojis ciema stārasts Cukigosi Jadzaemona kungs, tādēļ es steidzos sīki izklāstīt tikai to, ko man pašam gadījās redzēt un dzirdēt. Bet, ja es būšu kaut ko palaidis garām neatzīmējot, tad papildus darīšu to zināmu jau tuvākajās dienās, taču pašreiz ar šo savu ziņojumu noslēdzu.

Ijokuņi apgabala Uvagori pagasta ciema dziednieks Ogata Rjosajs

(Šī Akutagavas novele datēta ar 1917. gada 7. decembri.)

No japāņu valodas tulkojis Edgars Katajs.
Grāmata, 1990. g. februāris