Komentē
0
Saglabā


Dace Rukšāne-Ščipčinska. Portrets no personīgā arhīva.


Jau trešais nepareizi izvēlētais ceļš. Metam riņķī, mašīna saslīd mālainajos dubļos un gandrīz noslāpst. Vējstikla slotiņa iestrēgst pusceļā. Sīkas lietus ķeskas jaucas kopā ar miglu, un starmešu gaismā ar mokām var saskatīt ceļu pāris metrus uz priekšu. Jau pāri desmitiem un joprojām nespējam atrast to sasodīto viesnīcu, kurā esam nolēmuši pavadīt visu nākamo nedēļu. Mēs tīši izvēlējamies apmesties nekurienes vidū, visriebīgākajā gadalaikā un darbdienās, lai pamuktu no cilvēkiem. Pavisam. Noguruši no nemitīgā maratona, no obligātajām vīna glāzēm, drebuļiem, mobilā zvaniem līdz diviem naktī un no tā, ka vienīgais, ko mēs pamostoties viens otram varam pastāstīt, ir tas, ka atkal sapņojām par darbu.

Viesnīcas administrators paskaidroja, ka tieši šī vieta ir vispiemērotākā mūsu vēlmēm – te neiekulsies neviens nejaušs garāmbraucējs, citi atpūtnieki uzrodas tikai brīvdienās, mūsu rīcībā būs viss personāls un brīnišķīgs slow food restorāns. Izklausās labi. Labs ir viss, kas lēns un nesteidzīgs. Ir arī kapi – seni un ļoti vecmodīgi. Pašā laikā – kapi vienmēr iederas vientulības meklējumos. Telefonus atstājām mājās, datorus arī. Bijām pabrīdināti, ka pagastā notiek pamatīgi ceļu un kabeļu remonti, torņu nomaiņas un vēl visādas grandiozas krīzes laika pārbūves, tāpēc internets raustās un pārsvarā nav vispār. Pat labi, ka tā. Paķērām tikai grāmatas. Es desmit kilogramus, vīrs – septiņus.

Turpinām žļurkstināt izmirkušo lauku ceļu un klusējam.

-    Klau, man šķiet pirms mirkļa bija kaut kāds ceļš pa kreisi, – es izgrūžu.
-    Neredzēju.
-    Varbūt pabraucam atpakaļgaitā un paskatāmies?
Vīrs neatbild un turpina braukt.
-    Ko? – es neatlaižos.
-    Pabraucam vēl kādus desmit kilometrus uz priekšu. Ja atkal nebūs, griežam atpakaļ un meklējam. To tavu ceļu.

Esmu prātīgi audzināta meitene un skaidri zinu – ja vīrietis meklē ceļu, vienīgais iespējamais risinājums ir ļaut viņam to darīt.

Pēc nepilnām divām stundām esam galā. Staignais bezceļš pēkšņi pārvēršas plašā grantētā pagalmā ar milzu ozolu pašā vidū, dūmakā ietinusies muižas ēka glīti izgaismota, un durvis ver smaidīgs puisis, kurš laipni piedāvā aizbraukt mūsu toijotu līdz netālajam autostāvvietas laukumam, kamēr mēs iekārtosimies istabā. Vakariņas pēc stundas. Mēs esam piekodinājuši, ka ēdīsim tikai zivis. Lai šī nedēļa ir ne tikai miers prātam, bet arī prieks vielmaiņai.

Šizīga viesnīca. Kristāla lustrās ieskrūvētas kroplīgās ekonomiskās spuldzes ar slāpētu gaismu, pie sienām pielipinātas latviešu tipiskās keramikas vāzītes, spoži nopulētas nerūsējošā tērauda kāpnes par visām varītēm cenšas sadzīvot ar virpotām koka margām. Ir arī sarkanais paklājs. Paklāji ir visur. Klusuma māja. Pat mūsu grabulīgie čemodāni uz ritentiņiem aiz sevis neatstāj ne trokšņa pēdas.

Izlādējam grāmatas, apvelkam čības un dodamies ēst. Vakariņas gatavo ilgi, porcijas smieklīgi mazas mūsu pilsētnieciski haotiskajai apetītei, un tās pašas izsmērētas pa lielajiem baltajiem šķīvjiem augstās pavārmākslas musturos. Pilīte zaļas mērces, ķeksītis oranžas, izdiedzēts zirņa kāts un knipucītis baltas zivs. Mēs neiedrošināmies rīt, jo maigi smaidošais sirmais viesmīlis ik pa brīdim iznirst te vienā, te otrā pusē, apvaicājas kā garšo, ko pateikt šefam. Bet varbūt svaigi maltus pipariņus? Knibinām zivi pa drupatiņai, muļķīgi atsmaidām, dievojamies, ka burvīgi, vienkārši debešķīgi un ātros tempos spiežam uz vīnu, lai tik bezkaunīgi negribētos paprasīt piecas papildporcijas. Gala beigās esam visai pilli un es, aristokrātiski atraisījusies no iedzimtā zemnieciskā stīvuma, veltu žilbinošu smaidu viesmīlim, vaicājot:

-    Un kur jūs esat strādājis iepriekš?
Viņš tēloti sakautrējas un noskaita virkni bāru un krogu, par kuriem dzirdu pirmo reizi mūžā. Cenšos saglabāt smaidu tikpat žilbu un viszinīgu.
-    Kā redzat, pieredze man ir diezgan plaša, – viņš nodudina un pazūd virtuves durvīs pēc tīrām glāzēm.
-    To var redzēt, – es skaļi saucu nopakaļ pilnīgā pārliecībā, ka esmu to domājusi kā komplimentu.
-    Tie visi ir padomju laika slēgtie iestādījumi. – Vīrs iepūš man ausī liega reibuma smaržu.

Mēs sinhroni izbolām acis un aizturētos smieklos gandrīz izspurdzam vīnu viens otram sejā. Ir labi. Pēc miniatūrās kūciņas saldajā pat jūtamies pārēdušies. Līgani grīļodamies dodamies uz istabu, ieveļamies gultā un ļaujam, lai griestu karuselis ievelk mazliet šķebīgā dzēruma miegā. Pārāk daudz vīna.

Brokastis nokavējam, slābanums nelaiž mūs vaļā. Bet virtuvē nedusmojas, viņi ir saprotoši un nesteidzīgi pasniedz mums lēnās brokastis. Gabaliņš kūpinātas foreles, divas ekomīdijas un glāze ledaina šampanieša. Smeldzošā sāpe pakausī rimstas, un es ierosinu vīram doties nelielā pastaigā, pirms iegrimstam savos grāmatu kilogramos.

Nekur tālu gan netiekam. Pa nakti ir kļuvis siltāks, un migla aizpūderējusi apkārtni tiktāl, ka redzama vien ozola stumbra apakša un, ja ļoti saspringst, kaut kur pašā dziļumā rēgojas mūsu auto siluets. Cita nekā. Itin kā pasaule ārpus šis muižas ēkas neeksistētu, nebūtu vēl ieprogrammēta. Esam tikai mēs, māja un daži cilvēki pūkainu paklāju klusumā. Teorētiski te būtu jābūt vairākiem dīķiem, ezeriņam, internetā bija piesolīti arī zirgi, dižkoku birzis, enerģētiskie akmeņi un pilsdrupas. Bet ir tikai tas, ko redzam – pelēkbalts nekas.

Mēs mēģinām lasīt. Ar mokām izvēlos trīs grāmatas, šķirstu tās, nespēdama nolemt, kurai pirmajai ļaut izšķērdēt manu laiku. Laiski pamīlējamies, aizmiegam, pamostamies, smaidām, izskalojam zobus un dodamies vakariņās.

Tās atkal, nu jau tik ierasti, ir slow. Šoreiz mērces punktiņš ir oranžs, bet ķeksītis zaļš. Mēs dzeram, taču vairs ne tik alkatīgi kā vakar. Cenšamies saprast, kā vīna nianses harmonē ar to pelēcīgo savvaļas laša krikuci šķīvja viducī. Šķiet, ka labi, kaut gan īstas pārliecības par to, vai saprotam, kā šī harmonija izpaužas, mums nav.

-    Lai jums labi sapņi, – pusčukstus novēl viesmīlis, neuzkrītoši novākdams traukus. – Varbūt vēlaties kādu glāzi izdzert kamīnistabā?

Pārvācamies pie kamīna. Šoreiz griesti līgojas turpu – atpakaļ, turpu – atpakaļ. Varbūt tāpēc, ka sēžam šūpuļkrēslos. Kamīna siltumā pusaizmiguši un sacepušies, šļūcam gulēt. Grāmatā pievārētas kādas septiņas lappuses, toties pirms miega mēģinu šo to ierakstīt blociņā. Tas man vienmēr ir līdzi, ja nu rodas negaidīti spoža ideja. Jau gadiem vāļājas somā, galīgi aplupis un pilnīgi tukšs. Šovakar es to iesvētu ar tekstu.

Nākamā diena ir vēl miegaināka, un migla vēl biezāka. Guļam tā, it kā savu mūžu nebūtu gulējuši, kā izrāvušies no mēnešiem un gadiem ilgas zīdaiņu kopšanas bezmiega murgiem. Brokastīs neaizejam, pusdienās palūdzam glāzi tējas, kuru mums atnes turpat uz istabu kopā ar trausliem sarkano lazdu riekstu cepumiņiem un, ak vai, šampanieti. Tas uzmundrina tiktāl, ka spējam ieiet dušā, klusi un lēni pamaigoties un aprunāt viesnīcas personālu.

Mēs esam redzējuši tikai trīs – viesmīli, apkopēju un to puisi, kas atvēra durvis, aizveda autiņu un iekurināja kamīnu. Aiz virtuves durvīm pēc idejas jābūt arī pavāram. Nospriežam, ka viņi tepat vien arī dzīvo, jo tuvākajos trīsdesmit kilometros, pēc kartes spriežot, nav neviena sakarīga mitekļa.

-    Abet kur viņi rauj svaigus produktus? – vaicāju vīram caur garām žāvām.
-    Droši vien, kamēr guļam, vietējie pieved. Slovfūdam taču jābūt svaigam.

Man nudien nav sajēgas, kā pa veselu brīvu dienu var izlasīt tikai trīs lapas. Bet vairāk tik tiešām nav spēka, jo atkal jau klāt vakariņas, mērcītes, kausiņš līdakas zupas, šefa komplimentiņš un nez no kurienes izniris burvīgs burgundietis. Vakar vīna skapī tā pavisam noteikti nebija, to es izšņukurēju. Nosolāmies rīt nedzert ne lāses un kāri pieplokam glāzēm.

Pirms laisties slīpi, izejam uz balkona uzpīpēt. Ir sacēlies neliels vējš un mazliet izgaiņājis miglu. Kaut kur starp krūmu biežņām pamanām sīku gaismiņu. Tātad tomēr te kāds dzīvo. Nolemjam rīt beidzot iziet pastaigā.

-    Aizejam paskatīties tās mājas un kapiņus, – es saku pēc brokastu tunča abstrakcijas un rūgtenas lauku zāļu tējas.

Mēs ilgi maldāmies pa veckoku birzi, no kapiem ne vēsts. Taču no uzkalna, kurā esam uzrāpušies, pamanām mājas un dodamies turp. Tā ir divstāvīga Hruščova laika būve, kas šķietas galīgi neiederīga tukšās lauku ainavas viducī. Vēl dīvaināku to dara zaļbrūni raibumainais maskēšanās audums, kas pārvilkts pāri sienām, atstājot spraugas vien durvīm, logiem un jumtam. Audums vietām ieplīsis, atklājot baltus noputējušus ķieģeļus. Ap māju vairākās vietās manāmas lielas kaudzes, kas tāpat apvilktas ar armijas drēbi. Tuvumā neviena nav. Tikai no mājas iekšām skan slāpētas suņu rejas. Es pieeju pie vienas no čupām un paceļu uz augšu pārklāju. Zem tā krustu šķērsu samesti visādi mēsli – izrūsējušas pannas, armatūras gabali, pārmirkušu celmu šķēpeles, grābekļi, slauktuves, dzelzs sieta pārpalikumi, saplosīts vatenis. Drazas, parastās lauku saimniecības drazas.

Pa ceļu mājām tuvojas divi cilvēki, ģērbušies plankumainos armijas tērpos. Viņi nāk lēni, noguruši, vilkdami smagos gumijniekus pa piesmirkušajām grambām, pievilkušies mitruma un noguruma. Viņi šķiet paveci, taču sejas kārtīgāk saskatīt liedz dziļi pār pieri uzvilktās kapuces. Nav pat iespējams atšķirt, vai tie ir vīrieši vai sievietes. Mēs ejam viņiem pretī un uzsākam sarunu. Kas šīs par mājām? Kas te dzīvo? Kur saimnieki? Abi uz mirkli apstājas, skatās uz mums, nesaka ne vārda un tad, it kā nekas nebūtu bijis, turpina iesākto ceļu, līdz nozūd mājas vēderā.

Mēs mēģinām klauvēt pie durvīm, paraustām rokturi, bet tās ir ciet. Suņi sāk plosīties. Mūs te neviens negrib, ejam prom.

Atgriezušies viesnīcā, apvaicājamies par to viesmīlim, kurš patlaban ir vienīgais ārpasaules cilvēks, kas ar mums sarunājas. Viņš sāk garu stāstu par muižas īpašnieku, kurš vēlējies izveidot perfektu atpūtas vietu smalkiem kungiem. Ar gleznu ainavu, kur skatu nebojā neestētiski grausti un nošņurkuši nabadziņi. Taču pēc muižas ēkas restaurācijas viņam pietrūcis naudas, lai izmitinātu vietējos tuvāk centram un nobuldozerētu baismo celtni līdz pamatiem. Vecie arī iespītējušies un nav gribējuši nekur kustēt. Tiesas darbi varētu ievilkties gadiem, turklāt naidoties ar lauku kaimiņiem neesot prāta drabs. Tad nu šefs atradis kompromisu. Iedevis šiem darbu – audzēt trušus, vistas un zosis restorānam, izgrābt lapas no nekur neatrodamajiem kapiem, pretī dodot mazu bet taisnīgu samaksu un vienu noteikumu: apvilkt neglīto māju ar maskēšanās drēbi, lai no viesnīcas logiem to būtu grūtāk pamanīt. Arī pašiem ļaudīm jāstaigā līdzīgos tērpos. Nebūtu smuki, ja glauni viesi, atbraukuši uz viesnīcu, par kuru maksā baltu naudu, diendienā būtu spiesti skatīties uz skrandaiņiem – kāda tur atpūta, viena vienīga sirdsapziņa pa pakšiem tad valkātos. Putnus gan šie izbarojuši lapsām, truši kārni, bet vismaz nost no acīm un pagasts jau ar kādu pabalstu atmet. Un jā – tās drazu kaudzes. No tām vecīši neesot bijuši ar mieru šķirties. Turklāt ir daudz lētāk tās pārklāt, nekā meklēt ekskavatoru, pašizgāzējus un vēl maksāt par atkritumu izgāztuvi. Šefs esot kārtīgs – mēslus meža izcirtumos nevedot, viss godam un zaļi.

Vakariņās, kā runāts, atsakāmies no vīna. Šodien skaidrā diena. Ar katru ēdienreizi porcijas šķiet arvien milzīgākas. Nospriežam, ka tā ir slow food jēga – jo lēnāk, nesteidzīgāk un mazāk ēd, jo mazāk nepieciešams, lai remdētu izsalkumu. Butei vairums gaļas paliek pie asakām, bet trešdaļa kūkas, kas radīta no brīvā dabā audzētu vistu olām un savvaļas ogām, izmačkājas pa šķīvi. Jau grasāmies celties no galda, kad pie mums pieslīd viesmīlis un klusinātā balsī vaicā:

-    Bet varbūt vēlaties nodegustēt mūsu pašu gatavoto degvīnu? Lielisks. Ledusauksts. Ar vietējā purvā ievāktu dzērvenīti un marinētiem gurķīšiem no siltumnīcas tepat aiz mājas.

Kas parasti notiek ar tiem, kas nolēmuši vienu dienu pavadīt bez vīna? Pareizi, viņi iekuļas kandžas degustācijā. Nav iespējams atteikties. Viesmīlis vēl uzliek disku ar džezu, Ipanemas meiteni un vēl kaut ko, kas lieliski iekļaujas starp kristālu, slovfūdu un virpotām galda kājām. Šķebināt sāk tikai ceturtā vai piektā glāzīte, kad šķidrums ir gana sasilis, lai sāktu pretīgi ost. Līdz numuriņam nokļūstam ar lielām pūlēm. Āra miglā no aizsargtērpu puses gaudo suns, tam pievienojas vēl viens. Es izsaku cerību, ka tie ir vilki.

Ceturtā diena un visbiezākā migla. Ja mēs to mēģinātu nofotografēt, neviens neticētu, ka tā ir migla. Visi teiktu, ka esam nobildējuši baltu papīra lapu. Mēs te esam ievilkti, iesūkti, pazaudēti. Nemitīgais miegs nomāc galvassāpes. Grāmatām neviens nepieskaras. Ierakstu šo to blociņā, mēģinu runāties ar vīru, bet kļūst arvien grūtāk koncentrēt uzmanību. Pirmā teikuma daļa no vienas domas, otrā – jau no nākamās. Bezsakars. Novelkamies līdz restorānam un lūdzam prosecco. Burbuļiem vajadzētu atmodināt. Vīrs dodas pagalmā uzsmēķēt, bet es tik cilāju norasojušo pudeli no ledus spainīša un, nopilinot dabiskā lina galdautu, leju sev burbuļūdeni. Kad viņš ir atpakaļ, esmu jau pavisam mundra un, nemitīgi spurdzot, klausos, kā viņš stāsta kaut ko par šķūnīti, par tur atrastiem čemodāniem, kas pilni svešu mantu, par bērnu somiņām tīģera un pingvīna formās, par zīdaiņu ratiņiem un auto sēdeklīšiem. Galīgi atjūdzies. Es viņam atgādinu, ka bērniem mums vēl par agru, varbūt pēc gadiem diviem trim. Viņš iebilst, ka tas ir nopietni, viņam trīc rokas. Es uzstāju, ka paģiras vajag lāpīt, nevis mocīties, un palūdzu viesmīlim vēl vienu pudeli dzirkstošā. Priekā, puisīt!

Mums ir traks sekss, kura laikā man no grozīšanās piemetas jūras slimība un es gandrīz izvemjos. Taču noturos, sekss turpinās lēnāk un labāk. Mēs noguļam līdz vakariņām, tā arī neizlasījuši ne rindiņas.

Es nezinu, kas ir uz šķīvja. Kaut kas raibs, līdzīgs Lielvārdes jostai. Garšo labi un lēni. Un konjaks ar kafiju. Lielpilsētas nemiers un darbs šķiet kā tālu iepalikusi vīzija, kurai nav nekāda sakara ar realitāti.
Iekūņojusies gultā, es mēģinu izlasīt, ko esmu ierakstījusi blociņā. Bet tur ir tikai ķekši un svītriņas. Neko nespēju saburtot.

-    Aūūū, kāpēc man visu laiku tik sasodīti nāk miegs? – es dumpīgi uzbrēcu vīram. – Tev nešķiet, ka viņi kaut ko ber klāt ēdienam? Moš mūs te mēģina nonarkot?

Bet viņš jau ir aizmidzis.

Sapnī es redzu krāsainas zivis.

Priekšpēdējās dienas brokastīs atkal iekrītam uz šampanieša glāzi. Tikai vienu. Tad dodamies pie kamīna, šūpojamies un gaidām pusdienas. Murminu kaut ko par izlaišanos, par apnikumu, par pārāk garu atpūtu un nemieru, kas palēnām iezogas, domājot par rītdienas prombraukšanu. Vīrs piebalso. Mēs esam viens otra atbalss bubināšanā.

Pie pusdienu galda jūtamies sasodīti pārēdušies, cik var rīt dienām no vietas! Palūdzam tikai salātus. Mums atnes zaļas lapas, uz kurām glīti sagrieztas svaigas sēnes. Sarkana mērcīte izlocījusies uz šķīvja maliņas kā savainota slieka. No vīna atsakāmies, bet viesmīlis vienalga salej – tā esot restorāna dāvana īpašajiem viesiem. Mēs esot ļoti pieklājīgi, klusi, nemaz nelīdzinoties tām kompānijām, kas te reizēm atbrauc, pievemj zem paklājiem un pēc dušas noslaukās aizkaros.

Pēc ēšanas vīrs sakās aiziet līdz mašīnai – jāpārbauda, vai šajā slapjumā vēl pieleks. Es gaidu viņu gultā. Man ir pieriebusies šī migla. Mitra, vienmuļa, bezkrāsaina. Tajā noslāpst skaņas un iestieg domas. Te nekas nenotiek. Te viss ir tik kaitinoši, drebelīgi lēns.

Pamostos ar grāmatu uz sejas. Ir jau satumsis. Gulta man blakus neskarta. No vīra ne vēsts. Vajadzētu iet apskatīties, bet slinkums. Mēģinu lasīt. Pēc piecām lappusēm tomēr šķiet, ka īsti kaut kas nav kārtībā un ir jāiet. Viesnīcas foajē uz galda stāv ūdens krūze ar citrona šķēlēm un dzērveņogām. Mazliet rūgtens, bet vēss, izdzeru puskrūzi. Iešļūcu restorānā – tur neviena nav. No virtuves durvīm spīd gaisma. Dodos turp. Tukšs un kluss. Vienīgā skaņa pa visu viesnīcu – Ipanemas meitene. Tā pati bez vārdiem – ta–ta, rā–ra, ta–ta–ra–rā–ra...

Aizeju uz istabiņu,  iestūķējos jakā. Jāaiziet līdz mašīnai. Varbūt viņš tur apgūlies un aizmidzis. Drebinoties ienirstu satumsušajā miglā. Ak kungs, kā lai tiek vaļā no miega? Stāvlaukums ir tik tālu, uznāk teju neapturama vēlēšanās apgulties un pa ceļam atpūsties, tikai uz mirklīti, pusminūti, ne vairāk. Taču es noturos un eju – auto siluets jau manāms pavisam tuvu.

Ķeros klāt mašīnas rokturim, bet roka atsitas pret kaut ko gludu. Ar dobju skaņu – bukš! Mēģinu vēlreiz, stiprāk. Tas pats, tikai būkšķis mazliet skaļāks. Kas par sūdu? Gāžu mašīnai ar plaukstas pamatu tā, ka iesmeldz līdz plecam. Autiņš klusi ievaidas, sagrīļojas un apgāžas.

Tā nav nekāda toijota, vells un elle. Kaut kāds finiera makets uz švaka balsta.

-    Mazāk vajag dzert, meitene, mazāk dzert, – es noburkšķu pie sevis un man atkal uznāk nepārvarama vēlme atgulties.

Krāsainās zivis no jauna ir klāt. Iznirušas no miglas, tās luncinās man apkārt un dzied. Viņas dzied par miglu, par laimi, par meiteni no tāltālas zemes, par lēnību un mieru, par bērnu mugursomiņām, kas tā kā pingvīni dodas uz labākiem medību laukiem, par lēnu, lēnu ēšanu un lielu, lielu baudu...

Fuck, pingvīniņi! Pinvīniņi šķūnītī. Skaļi brēkdami tie izlaužas cauri manām pamirušajām smadzenēm, atstājot aiz sevis svelošas panikas brūci. Es skrāpēju sev vaigā, lai atmostos, lai iegūtu kaut mazāko sakarību, kaut sīkāko likumību, bet domas birst pamīšus ar zivīm kaleidoskopa stikliņu neparedzamībā.
Ar zvērīgu piepūli pietraususies kājās, es nojaušu vien to, ka viesnīcā atgriezties nedrīkst. Tur neviena nav. Tur nav mana vīra. Te nav manas mašīnas. Man kļūst neciešami karsti. Atrauju vaļā jaku un metos skriet, cik ātri jaudāju. Galvenais ir atrast dubļaino ceļu un tad jau. Tad jau. Pilsēta un viss kā pienākas. Kilometri divdesmit, trīsdesmit, ne vairāk. Tas ir nieks.

Esmu dubļos un mālos. Slīd šausmīgi un diezko ātri uz priekšu netieku. Bet tas vismaz ir ceļš. Ceļš, kas ved prom no nekurienes vidus, uz to vietu, kur cilvēki bizo pa darbiem, drebinās, beidz kopā nervus un vakaros pēc sešiem norij kaudzi neveselīga, trekna ēdiena. Uz vietu, kur nav pieklājīgi gulēt dienām no vietas un lakt burgundieti brokastīs. Vai arī tas bija vakariņās? Vienalga. Migla dedzina elsojošo rīkli, un ik pa brīdim jāapstājas.

Taču apstāties ir bīstami. Kolīdz rimstu kustēties, sāk dziedāt zivis. Viņas vēlas, lai atpūšos, lai pasēžu ceļmalā, lai nomierinos.

Zivīm nedrīkst ļauties. Viņas ir lēnas un mēmas. Viņas dzīvo miglā un vēlas, lai es tur palieku kopā ar viņām.

Ir jāturpina skriet. Skriet, kamēr beidzas migla. Kamēr miegs izsvīst jakā un dara mani brīvu.
Skriet, skriet, skriet. Prom. Prom.

Sēcošo ieelpu starplaikā es pēkšņi saklausu svešu skaņu. Šļak, šļak. Kāds viegliem soļiem plakšķina dubļus kaut kur pavisam tuvu. Uz mirkli piestāju un palūkojos atpakaļ. Migla tik bieza, ka vēl brīdi neko nevar samatīt. Bet tad jau viņi ir klāt.

Trīs lieli suņi. Dobermaņi laikam. Viņiem mugurā lietusmētelīši armijas aizsargkrāsu rakstā. Viņi izskatās pēc trīnīšiem. Visi vienādi. Vienādos tērpos, vienādi lielām atieztām mutēm, vienādi klusi.

Viņi nogāž mani uz mutes, saķer aiz pleciem un velk. Velk atpakaļ miglā. Velk lēni, bet bez apstājas. Šķiet, viņi kaut ko ir pārkoduši – jūtu karstu straumi tekam pār pleciem un krūtīm. Bet var jau būt, ka tās tikai viņu siekalas. Ir labi. Zivis ir priecīgas, un es beidzot varu ļauties miegam.

Dace Rukšāne-Ščipčinska

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!