¼ Literatūra
02.05.2006

Ražas svētki

Komentē
0
Saglabā

1. Raža

Rīgas 1. pansionātā todien bija pensiju diena. Par to vēstīja vairāki faktori. Galvenokārt jau pansionāta stāvlaukums. Parasti tas stāvēja tukšs un pamests, izņemot šo vienu dienu mēnesī, kad tajā sabrauc pāris desmiti mašīnu. Gandrīz visas noputējušas ar baltiem putekļiem, dažām no tām piestiprinātas piekabes. Pie ieejas pansionātā drūzmējas veči pelēkos, nodriskātos uzvalkos un pīpē. Sievietes gaida iekšpusē un kaut ko savā starpā aktīvi pārrunā. Dažām uz rokām zīdaiņi. Pulkstenis ir 8.45. Līdz pastnieces atnākšanai - pusstunda.

Šie cilvēki, kā noprotams, nav pansionāta iemītnieki. Tie ir pansionāta iemītnieku dēli, meitas, trešās pakāpes radinieki, paziņas, paziņu paziņas un tml. Viņi ierodas reizi mēnesī, lai ievāktu ražu. Pansionāts ir viņu ferma. Katrs pansionāta iemītnieks - augļu koks savā slimnīcas gultas dobītē. Raža, lai arī samērā neliela - vidēji ap 30 Ls - tomēr ienākas regulāri. Neatkarīgi no laika apstākļiem vai augsnes īpatnībām.

Pulkstenis ir 9.00. Visi sabraukušie steidzīgi izklīst pa savu aizbilstamo istabām. Sākas nervozi un saspringti ražas sagaidīšanas priekšdarbi. Tas ir sarežģīts un atbildīgs process, no kura precīzas veikšanas ir atkarīga fermeru labklājība. Problēmu sagādā apstāklis, ka pansionāta iemītnieki, vismaz tie, kuri kaut nedaudz vēl turas pie saprašanas, izrāda reizēm pat agresīvu pretošanos šādam ražas sadales mehānismam. Viņi bļauj, kož, skrāpē un ir gatavi aizstāvēt savu īpašumu ar visiem sev pieejamajiem līdzekļiem. Viņi nepazīst šos cilvēkus, kuri ik mēnesi pie viņiem ierodas un atņem pastnieces atnesto. Viņi nespēj atcerēties to sejas vai nu vecuma izraisītu atmiņu problēmu dēļ, vai arī tādēļ, ka viņi ierodas tik reti. Bet reizēm tie tiešām ir pavisam sveši cilvēki.

Fermeri ir pansionāta iemītnieku lielākais bieds. Pansionātā par viņiem klīst dažādas leģendas. No vienas pastnieces atnākšanas līdz nākamajai tiek veidoti stratēģiski aizstāvības plāni. Tomēr arī fermeriem ir sava stratēģija un tā gandrīz vienmēr izrādās daudz pārdomātāka un spēcīgāka.

Es sēžu vienā no istabām un vēroju, kā norisinās sagatavošanās lielajam notikumam. Istabā ir divas gultas. Uz vienas to tām sēž maza sieviete melniem, taukainiem matiem, kas ir sasprausti copē ar plastmasas adatu. Viņas pavadonis, milzīgs tēviņš, kura bezzobainā mute izstaro paģiru dvesmu, stāv ārpusē un uzmana perimetru. Gultā, uz kuras sēž sieviete, guļ trausls, kaulains večuks. Sievietei ir paveicies - viņas apgādājamais ir daļēji paralizēts. Tas krietni vien atvieglo uzdevumu - neitralizēt gultā guļošo uz pastnieces atnākšanas brīdi, lai netiktu celts tracis un lai viņš pats nebūtu spējīgs pastiepties pēc pastnieces rokas un tajā esošajiem labumiem. Agro-kultūras būtība ir veikli pārtvert naudas zīmes pirms tās sasniedz savu pirmatnējo adresātu. Ja nauda fermeru neveiksmes vai neprasmes dēļ jau ir nokļuvusi večuku rokās, tad tā tiek krampjaini sažņaugta plaukstā vai iebāzta aiz apakšbiksēm, vai vienkārši apēsta. Saprātīgs fermeris tad samierinās ar zaudējumu un dodas prom, lai atgrieztos pēc mēneša ar rūpīgāk izstrādātu rīcības plānu. Šādi zaudētu naudu večukiem atņemt riskētu tikai paši zemākie zemkopju slāņi, kuri ar to izpelnītos nicinājumu un pansionāta personāla aizliegumu turpmāk rādīties pansionāta teritorijā.

Lai tā nenotiktu, ir jārīkojas ar prasmi un izdomu. Katram fermerim ir savi aroda triki, un katram aprūpējamam tiek piemeklēta viņam atbilstošākā aprūpe, atkarībā no viņa ķermeņa funkcionalitātes, saprāta atlikuma un dažām citām niansēm. Mazā sieviete man pretim, piem., rīkojas šādi: viņa atver jogurta trauciņu un izņem no savas rokassomiņas plastmasas karoti un nelielu maciņu. Maciņā ir daudz un dažādi zāļu iepakojumi. Viņa izvēlas vienu, uz kura rakstīts „Cikladol”, otru, kurā iepakots dimedrols, un trešo - nitroglicerīnu stikla tūbiņā. No pirmajiem diviem iepakojumiem viņa izņem pāris tablešu un iemet tās jogurtā. Nitroglicerīnu viņa noliek uz galdiņa rokas tvēriena attālumā. Gultā guļošā večuka acis ir bailēs ieplestas, viņš mēģina no savas bezzobainās mutes izdabūt kādu vārdu, tomēr ir spējīgs vien notašķīt biezām siekalām sievietes klēpi. Taču sieviete par to it nemaz nesatraucas. Viņa maigi un saprotoši pasmaida un ar plastmasas karoti samaisa jogurtu. Tad viņa veikli iebaro vienu jogurta karoti pavērtajā mutē un gādīgi pietur zodu, lai satrauktais večuks, gārgdams un rīstīdamies, neizspļautu ēdienu. „Nefvaig tafletes,” viņš pēkšņi iesaucas, it kā būtu sakopojis visus atlikušos spēkus pēdējam pretošanās mēģinājumam. Sieviete atkal pasmaida un mierinoši noglāsta večuka biezos, baltos matus. „Vajag, Imantonkul, vajag!” viņa saka, „dakteris teica, ka vajag. Jums tikai labāk no tā. Jums jāēd, Imantonkul, lai spēks būtu. Un tabletīti arī vajag iedzert, lai labāk paliktu.” Un Imantonkulis ēd arī, un sieviete viņam palīdz.

Otrajā gultā, kura atrodas tai pat istabā, guļ mana vectēva brālis. Viņš nekustās vairs nemaz un ir uz miršanu nākamo divu vai trīs dienu laikā. Mani atbraukt pierunāja kāds attāls radinieks, apelējot pie ģimenes saitēm un radu būšanas. Beigās tomēr izrādās, ka viņam vajag, lai es datorrakstā sastādu mirstošā radinieka lietu sarakstu. Tas norisinās tā: es sēžu uz gultas malas ar portatīvo datoru uz ceļiem. Gultā nekustīgs un pret apkārtējās pasaules kairinājumiem nejutīgs guļ mana vectēva brālis. Otrs mans radinieks paceļ segu, apskata gulētāju un saka: garās adidasenes. Es pierakstu: Nr.6 Trikotāžas bikses „Adidas”. 1 gab.

Šo darbošanos pārtrauc mazās sievietes partneris, kurš strauji iesoļo istabā un paziņo: Iģot! Imantonkulim pa to laiku acis jau kļuvušas blāvas un stiklainas. Sieviete pieceļas un ar kabatas lakatu notīra savu noslienāto bikšu priekšu. Istabā ienāk pastniece, viņai rokās saraksts ar pansionāta iemītnieku uzvārdiem un plecā soma ar pensijām. „Tā, kas mums te ir,” viņa nosaka, ar pirkstu braukdama pa savu sarakstu, „Imants...” „Mēs, šeit,” viņu pārtrauc mazā sieviete, „dodiet, es parakstīšos. Imantonkulis šodien mums tāds galīgi šlābans.” Pastniece pārliecinās, ka Imantonkulis tiešām ir pārāk slābans, lai pats parakstītos. Mazā sieviete parakstās viņa vietā, paņem no pastnieces naudas zīmes un ātri noglabā tās savā somiņā. Arī mans radinieks parakstās un saņem savu daļu. Viņa acīs gan ir neslēptas skumjas. Viņš apzinās, ka šī ir viņa pēdējā raža.

Kad pastniece ir aizgājusi, arī mazā sieviete ar savu pavadoni taisās uz promiešanu. Viņas aprūpējamais pēkšņi sāk nemierīgi tvert ar muti pēc gaisa. Večuks kļūst sarkans, asinsvadi uz viņa pieres izspiežas, un rokas saraujas krampjos. Viņš mēģina ko pateikt, taču tam pietrūkst elpas. Izskatās, ka viņš tūliņ nosmaks. Sieviete pasniedzas pēc Nitroglicerīna un ar slidenu rokas kustību pabāž to večukam zem mēles. Pēc tam viņa ieķeras savam vīrietim elkonī un abi atstāj pansionātu. Līdz nākamajam mēnesim. Man gan vēl mazliet jāuzkavējas un jāpabeidz darbs pie saraksta veidošanas.

Vecais Ēriksons.

Nr.7 Mobilais tālrunis „Ericsson”. 1 gab.

2. Svētki

Pēc kādas stundiņas darbs ir galā. Mans attālais radinieks kļūst nedaudz sentimentāls un saka, lai es atvados no sava vecātēva brāļa, jo redzot viņu pēdējoreiz. Es atklāju, ka nezinu, kā ir jāatvadās šādās situācijās, tādēļ steidzos tikt ārā no pansionāta. Kāpņutelpā pie izejas ir savākušies visi tie pansionāta iemītnieki, kuri spēj tādā vai citādā veidā pārvietoties. Viņi veido lielu apli, kura vidū atrodas divi veci vīri ratiņkrēslos. Tiem pa vidu stāv medicīnas māsiņa, kura mēģina abus večukus nomierināt. Jau pa gabalu var redzēt, ka viņi ir stipri piedzērušies. Iedzēruši ir arī daudzi no klātesošajiem. Visi klaigā un mēģina cits citam ko pateikt. Arī pavisam parastos apstākļos pansionāta iemītnieku runa veidojas samērā nesakarīga zobu un saprāta trūkuma dēļ. Taču tagad, kad viņi ir iestiprinājušies ar kandžu, efekts ir nedaudz šausminoši grotesks.

Šo parādību pansionātā var novērot katru mēnesi tikpat precīzi un nemainīgi, kā aprūpētāju ierašanos uz pensiju pārdali. Brīdī, kad pēdējais fermeris ir pametis ēku, galvenajā koridorā satiekas pāris aktīvākie pansionāta iemītnieki. Viņi tad apstaigā visas istabas, apzinot tos indivīdus, kuriem ir izdevies paglābt savus uzturlīdzekļus. Šoreiz pāris večuku bija aizbarikādējuši istabas durvis ar krēsliem un gultām. Viņi bija gatavojušies šai pretošanās akcijai vairākas nedēļas. Istaba bija izvēlēta pirmajā stāvā vistuvāk ieejas durvīm, lai radinieki un aprūpētāji nepaspētu to ieņemt līdz pastnieces atnākšanai. Viņi izkliedza prasību, lai parakstu lapu ieslidina pa spraugu zem durvīm kopā ar pensiju naudu.

Pēc tam, kad līdzekļi ir apzināti, aptuveni piecpadsmit minūšu laikā pansionātā uzrodas liels daudzums kandžas. Tā tiek pārlieta visos pieejamajos traukos un tvertnēs. Arī šīferos un krēpu spļaušanai paredzētajās burkās. No tā, cik labi kandža tiks paslēpta, ir atkarīgs dienu skaits, kāds būs nepieciešams māsiņām, lai to uzietu un likvidētu. Parasti tas aizņem aptuveni trīs līdz piecas dienas, kuru laikā tad pansionātā valda līksme, haoss, histērija, vājprātība un mazdrusciņ paaugstināts mirstības līmenis.

Kāda māsiņa mani aptur un saka, ka nedaudz jāuzgaida, līdz atbrauks brigāde. Tikai tad es saprotu, ka esmu dalībnieks nevis divu piedzērušu večuku jandāliņā, bet gan īstā ielas kautiņā. Abiem večukiem kājas ir amputētas pie ceļgaliem, un to stumbeņi kustās kā tādi taustekļi gatavodamies uzbrukumam. Abi, šķiezdami siekalas uz visām pusēm, pilnā balsī kliedz viens uz otru neartikulētām skaņām. Vienam no večukiem izkrīt zobu protēze. Pēc brīža viņš tai pārbrauc pāri ar savu ratiņkrēslu un to pat nepamana. Viņos mīt kails niknums un nepārvarama vēlme iznīcināt. Māsiņa, kura mēģināja viņus izšķirt, saprot, ka tie viņu pilnībā ignorē un steidzīgi atstāj notikuma vietu. Pēkšņi viens no kaušļiem piebrauc pie publikas un izrauj kādam skatītājam kruķi no rokām. Neveiksmīgais skatītājs nogāžas turpat uz zemes, bet vecais ratiņkrēslā tur kruķi vienā rokā un ar otru griež riteņus sava pretinieka virzienā. Piebraucis pavisam tuvu klāt, viņš iekliedzas kā indiānis un triec ar kruķi otram pa mūli. Pašķīst asinis, un pūlis noelšas.

Ievainotais ar saviem ratiņiem atkāpjas. Izskatās, ka viņš taisās padoties, tomēr patiesībā tas ir tikai atvēziens ieskrējienam. Ar asiņainu seju, kliedzot ārprātīgā balsī, viņš uzņem ātrumu un brauc otram tieši virsū. Trieciena rezultātā viņš ielido otrajos ratiņos un sāk ar rokām dauzīt pa pretinieka seju. Pēc neilga kautiņa vienam no večukiem izdodas otru izgrūst no ratiem. Izgrūstais bezpalīdzīgi kūņojas uz zemes, mēģinādams ar rokām aizvilkties līdz savam pārvietošanās līdzeklim, bet tas, kurš palika ratiņos, mēģina uzbraukt ar tiem pa zemi rāpojošajam virsū.

Kautiņu izšķir trīs vīrieši no ĀMP neuroloģiskās vienības. Pāris minūšu laikā viņi ir izkliedējuši visu pūli. Kautiņa uzsācēji ir saspricēti un guļ bez samaņas asinīm noplūdušām sejām. Māsiņas pa divām uzceļ viņus uz ratiem un aizved man nezināmā virzienā. Es jūtos ārkārtīgi atvieglots, kad man beidzot izdodas tikt ārpusē un aizsmēķēt cigareti. Arī ĀMP vīri iznāk uzpīpēt. Viņi daudz joko, un es smejos kopā ar viņiem un jūtos labi.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!