Po savos 200

Attēlā: 1848. gadā veikta Po dagerotipija

Iedomājieties pedagoģiskās padomes sanāksmi — bērni angļu valodas stundā lasa samaitājošu literatūru. Slepkavošana, žūpība, spīdzināšana, ārprāts, un ne kripatas morāles. Ja skolēni nebūtu tik noraidoši, viņiem pat varētu patikt uzdotā lasāmviela, tā ir tik forša. Iedomājieties diskusiju klasē par, piemēram, "Mucu Amontiljado vīna", un visbeidzot sarunā ar savu traktējumu iesaistās jaunietis heavy metal t-kreklā: "Daži sūdabrāļi to vienkārši ir pelnījuši!"

2009. gadā aprit divsimt gadu, kopš dzimis Edgars Alans Po, viens no slavenākajiem un ietekmīgākajiem rakstniekiem Amerikas vēsturē. Savos darbos viņš ne tikai precīzi ataino sabiedrības vaibstus, bet arī gluži pašrocīgi ir aizsācis vismaz divus beletristikas žanrus — mistikas un moderno šausmu literatūru. Praktiski jebkurš amerikānis zina citēt viņa dzeju (vismaz dažas rindiņas šur, dažas tur). Viņa privātā dzīve un ambīcijas radījušas badā mirstošā, prātiņu izkūkojušā rakstnieka un trakā ģēnija klišejas. Ir gandrīz neiespējami absolvēt vidusskolu Amerikā un nebūt lasījušam viņa darbus.

Po bija arī iznerrošanas meistars, plaģiators, atkarīgs no apreibinošām vielām un nespēja nodrošināt sev jumtu virs galvas. Po atbalstīja verdzību, mūždien izmisīgi centās gūt panākumus sabiedrībā un apprecēja trīspadsmitgadīgu meiteni, savu māsīcu Virdžīniju Klemmu. Protams, tie nav nekādi jaunumi — šie aizraujošie fakti droši vien ir pareizās atbildes pabeidz-šos-teikumus tipa uzdevumā kādā sestajā klasē kaut kur Ohaio štatā. Problēma ir tajā, ka Po tiek tik pamatīgi mācīts, ka viņu ļoti reti lasa paša lasītāja acīm.

Atšķirībā no Hotorna (Nathaniel Hawthorne), ar kuru gan kritika, gan baisās „valodas un literatūras” stundas liek viņu vienā maisā, Po ne īpaši interesēja īstenās Amerikas atspoguļošana vai vēsturiskās neapmierinātības izpēte. Daudzos viņa stāstos darbība notiek pasaulē, kura ir vai nu tēlaini ieskicēta, vai arī ar nodomu atstāta neskaidri divdomīga. Piemēram, "Nodevīgās sirds" stāstītāja grēksūdze, ar kuru tas cenšas pierādīt, ka ir pie pilna prāta, norisinās funkcionālā vakuumā. Stāstu "Svērtenis un aka", "Muca Amontiljado vīna", "Pūļa cilvēks" un "Slepkavības Morgielā" darbības vietās varētu sazīmēt Spāniju, Venēciju, Londonu un Parīzi, taču norises vietas vairāk līdzinās ainiņām no avīžu izgriezumiem, nevis reālo vietu attēlojumam. Po pat pārcēla reālus Amerikas stāstus, kā patieso notikumu – Mērijas Rodžersas slepkavību Hobokenā, Ņūdžersijas štatā, uz nepārprotami paralēlu universu, kurā šīs slepkavības dubultniece notiek Parīzē: stāstā "Marijas Rožē noslēpums" Sēna aizstāj Hudzonu, un Parīzei piemīt ērmoti Ņūdžersijas vaibsti.

Po stāsti nevedīs pie vēstures surogātstundām par puritāņiem vai morāles mācības, kas tik bieži pavada literatūras lasīšanu skolās. Tie nepastāv nedz šeit, nedz arī jebkurā citā vietā, ko mēs varētu uziet valodas un literatūras/sabiedrības zinību skolu programmas kartē. Po darbi atrodas nekurienē, viņa paša prāta dzīlēs. Un tas, kas atrodams Po prātā, nav nekas patīkams. Novelē "Perversiju dēmons" cilvēks, kurš pastrādājis ideālu slepkavību, noved sevi līdz neprātam un visbeidzot ir spiests atzīties noziegumā. Dēmons (angliski – imp, tulk.piez.) būtībā ir “imp”-pulss, kā skaidro Po vārdā nenosauktais stāstītājs:

Mēs stāvam kraujas malā. Mēs ielūkojamies bezdibenī — mums sareibst galva un sametas nelāgi. Mūsu pirmais impulss ir atkāpties no briesmām. Neizskaidrojamu iemeslu dēļ mēs paliekam stāvot... tā ir vien doma, kaut arī drausma, un tās šausmu baudas varenība stindzina līdz pēdējai šūnai. Tā ir vien nojausma par to, kādas būtu sajūtas straujajā kritienā no tādiem augstumiem... tieši tādēļ mēs to kaislīgi iekārojam.

Būtiskākā detaļa slēpjas tajā, ka neprātīgā tieksme uz bezdibeni, kurai ļaujas stāstītājs, nav vis pati slepkavība, bet drīzāk atzīšanās tās pastrādāšanā. Po bija apsēsts ar neprātu un nāvi. Viņa darbos – nedz mistērijās, nedz tumšajā fantāzijā, nedz arī dzejā -  nav morālā kodola. Ja Po būtu starp dzīvajiem mūsdienās, viņš nepublicētos vis populārajā periodikā — "Muca Amontiljado vīna" nāca klajā Godija sieviešu žurnālā (Godey's Lady's Book) laikā, kad tas bija valstī vislasītākais — bet gan šausmu žanra mikropresē. Kā H. F. Lavkrāfts minējis savā ietekmīgajā kritikas darbā Pārdabiskās šausmas literatūrā (Supernatural Horror in Literature), Po bija pirmais, kurš "saskatīja, cik svarīgi īstam māksliniekam ir būt bezpersoniskam …[ka] literārās jaunrades funkcija ir tikai izklāstīt un izskaidrot sajūtas un notikumus tādus, kādi tie ir, neskatoties uz to, kurp tie sliecas vai kādi izrādās — labi vai ļauni, pievilcīgi vai atbaidoši, uzmundrinoši vai nomācoši …"

Po bija viens no pirmajiem modernās šausmu literatūras autoriem tajā ziņā, ka viņu neinteresēja savos darbos attēloto sabiedrības normu pārkāpumus pielabot ar lētām morāli pareizām beigām vai apelēšanu pie kosmiskā taisnīguma. Savā veidā viņš bija arī vienīgais modernais tumšās prozas autors. Asiņainākās šausmenes bieži vien pauž puritānisku ideoloģiju: izdzīvot atļauts ir tikai šķīstajiem tēliem. Gangsteri-reperi mīl savas sievietes un raksta par viņām dziesmas. Noir rakstnieki lūkoja, lai viņu varoņiem detektīviem būtu ētiskas uzvedības kodekss - pat ja tas sastāvētu no vienas vienīgas robežas, kuru tie nepārkāptu, atšķirībā no viņu vajātajiem „sliktajiem”. Stīvena Kinga romāni uzbur ļaunus brīnumus, kuri apdraud ģimenes, pilsētas, palaikam arī visu civilizāciju, taču šīs nelaimes visbiežāk tiek pieveiktas, pateicoties draudzības spēkam. Pie Po ir jāpierod.

Ir vēl arī Po ieviestais detektīvstāsts. Viņš sarakstīja tikai trīs Dipēna mistērijas un gandrīz uzreiz pēc žanra radīšanas sāka to graut. Visi zina asinskāro orangutanu un acu priekšā noslēpto vēstuli, taču retais mūsdienās lasa "Marijas Rožē noslēpumu", jo stāsta beigas neapmierina lasītāju: Dipēns lietu neatrisina — viņš tikai nonāk pie secinājuma, ka slepkava darbojies viens. Pārveidotas stāsta versijas melnraksts vedina domāt, ka meiteni nobendējis nolaidīgi veikts aborts. Abos variantos racionālais Dipēns kapitulē; pārdabiskais triumfē pār racionālo, un aiza starp šiem diviem nav pārejama. Iedomājieties, ka Šerloks Holmss pēc divām dēkām paraustītu plecus un uz mūžu pievērstos aizmirstībai narkotikās.

Neskatoties uz neregulārajiem panākumu posmiem savas dzīves laikā, Po bieži vien pats sev radīja pieprasījumu. Mistikas žanru ar "Slepkavību Morgielā" viņš aizsāka, būdams redaktors Greiema žurnālā (Graham's Magazine); ir visai vienkārši panākt savu darbu publicēšanu, ja pats vairākas dienas nedēļā esi redakcijā. Kad viņa darbi neguva tādu uzmanību, kādu Po šķitās pelnījis, viņš bieži pats rakstīja par tiem recenzijas, vai nu slēpdamies aiz pseidonīma, vai vispār neminot raksta autora vārdu. Šīs recenzijas ierindojās starp tām retajām pozitīvajām atsauksmēm, kādas Po savā mūžā uzrakstījis — viņš bija leģendārs kašķa meklētājs un faktu sagrozītājs. Viņš arī enerģiski uzņēmās cīniņu svara kategorijā, kas nebija viņam pa spēkam, un krita krāgā Longfelo (Henry Wadsworth Longfellow). Mūsdienās Po būtu blogeris, kura kontā būtu saujiņa publikāciju lētās lapelēs un dažā labā interneta vietnē. Amorāla fantastika mūsu laikā ir nostumta pagrīdē. Po ģēnijs gluži nejauši guva atbalsi tajā vēsturiskajā situācijā, kurā rakstīja —desmitgadēs, kad urbānisms raisīja vēl nepārspētu noziedzību un intīmu vardarbību (un nepiesātināmu apetīti uz tekstiem par to); tieši tas viņu izglāba no aizmirstības.

Ņemot vērā Po intereses trūkumu par izplatīto nodarbi — autoritatīvu pirksta kratīšanu publikai, kas kāro pēc morāliem glaimiem un nebeidzamajiem piekasīgajiem strīdiem Amerikas skolās un bibliotēkās, pirmajā mirklī šķiet pārsteidzoši, ka Po savulaik nav saņēmis vairāk pārmetumu. Katrā ziņā Po darbi nav cenzēti ne tuvu tik bieži kā Haklberijs Fins. Galu galā vienkārši nav pamata morālas dabas panikai par Po. Ar skolu programmu vien pietiek, lai atstātu rakstnieku pilnīgi bezzobainu. Kad komiķis un daiļlasītājs Brālis Teodors četrdesmitajos gados imigrēja uz Savienotajām Valstīm, viņš uzstājās ar Po dzejas un stāstu lasījumiem, taču drīz vien atklāja, ka visbiežāk runā tukšai zālei. Ļoti nedaudzi gribēja uzklausīt vairāk Po darbu par tiem, kurus jau bija atēdušies, pateicoties nāvīgi garlaicīgiem angļu valodas un literatūras skolotājiem.

Daudz ko izskaidro uz ātru roku atrasti Google meklēšanas rezultāti. Kādas K.Kellijas mācību wiki lapā varam iepazīties ar kārtējo uzdevumu par Po, kāds jācieš nabaga skolēniem (visi uzdevumi šajā lapā diemžēl jau ir izdzēsti - tulk. piez.):

Skolēniem jāizpēta informācija un jāpārrunā savas domas par to, vai Edgars Alens [sic!] Po mira no Alkoholisma vai Trakumsērgas [lielie sākumburti sic!]. Jāpievieno kā minimums trīs raksti ar domām un idejām, ar pamatojumu un saitēm uz interneta resursiem. Vismaz vienam no rakstiem jābūt jūsu kompetentam viedoklim par diskusijas tēmu, un vismaz vienam no jūsu rakstiem jāatspēko klases biedra viedoklis, kurš pamatots rakstā, ko šis klases biedrs pievienojis diskusijas tēmai.

Kādā labākā pasaulē pamatskolnieki ar lielāko prieku un interesi kaut cauru nakti lauztu šķēpus par alkoholismu vai trakumsērgu, taču apķērīgākajiem droši vien ir grūti nopietni uztvert uzdevumu, kurā autora vārds uzrakstīts kļūdaini, kurā ir smieklīga prasība pēc "domām un idejām" rakstos internetā un kurā pieņemts, ka Po nāvi varējuši izraisīt tikai divi iemesli. Savukārt vidusmēra skolēnam vienkārši riebsies tas, ka jāmeklē materiāli.

Lai iznīdētu pat vājākās izredzes, ka Po lasīšana iedvesmos kādu skolēnu apzināties Perversiju dēmonu sevī, mācību programmā iekļauti elementi, kas nodrošina to, lai neatgadītos šādas novirzes no normas. Kellijas wiki apā atrodama arī "Iecietības aptauja". Pamēģiniet atbildēt uz šo jautājumu:

4. Tu redzi no galvas līdz kājām notetovētu un auskariem caurdurstītu pāri. Kāds ir tavs viedoklis par šo pāri kā cilvēkiem?
a. Nepietiek informācijas, lai izdarītu šādu spriedumu.
b. Viņiem ir kaut kādas problēmas, es to skaidri zinu!
c. Viņi ir pilnīgi idioti, viņiem patīk darīt sev pāri, viņi noteikti dara kaut ko nelikumīgu un ir stulbi.

Ja izvēlējāties b vai c atbildi, esat neiecietīgs, jo jums ir viedoklis par kultūras atribūtiem, kurus šie cilvēki tā pūlējušies parādīt publiski. Turklāt uzskatīt šo pāri par foršu un atdarināšanas vērtu vispār neietilpst iespējamības zonā. Ko gan pienācīgi iecietīgs pamatskolnieks domātu par "Nodevīgās sirds" slepkavības upura "maitasputna aci" (nav viedokļa, nav viedokļa!) vai paša Po neilgo, ciešanu un personisku traģēdiju pilno dzīvi (nepietiek informācijas!)? Mums skolā liek lasīt Po ne jau tādēļ, ka skola padara Po bezzobainu; skola padara mūs bezzobainus, lai mēs nevarētu iecirst zobus viņa stāstos tā, kā viņš to gribēja. Po daiļradi driskās saplosa nejēdzīgi uzdevumi, kas mūs piespiež salīdzināt un pretstatīt kaķi "Melnajā kaķī" un putnu "Krauklī", kursa darbi par Roderika Ašera nespēju atšķirt fantāziju no realitātes un bezgalīga virkne citu pieprasījumu, lai mēs ķertos pie neizsakāmā Po stāstos un padarītu to izsakāmu. (Tas taču ir ne-izsakāms, skaidrs?)

Kā lai mēs šodien lasām Po? Pat tiem, kuri varonīgi pamanījušies pietiekami pretoties skološanai un rast baudu lasīšanā, nāksies izrakties caur diviem gadsimtiem bagāžas, lai atrastu īsto Po. Viņš ir visur —Simpsonos un Gilmoru meitenēs, Amerikas Nacionālajā futbola līgā un, ja nemelo aizkulišu tenkas, Silvestra Stalones sarakstītā kinoscenārijā, kuru aktieris pats arī taisās režisēt. "Nevermore!" nav koda — tā ir vieta, kurā jāsmejas. Tad vēl labi zināmie viņa dzīves fakti un biogrāfiskās kritikas apšaubāmie rezultāti. Katra bālāka meitene ir Po līgava vai viņa gados jaunā māte, kura nomira, rakstniekam vēl bērnam esot. Katrs drudzis ir dzēruma delīrijs vai trakumsērga, gluži kā norādīja K.Kellijas jaunkundze. Po mums arī nav atstājis neaizmirstamus, smalki izstrādātus personāžus, kādus mūsdienu reālisma cienītāji ir iedresēti uzskatīt par kvalitatīvas literatūras kalngalu.

Mums paliek tas, kas mums vienmēr bijis: gotikas spēks. Džoisa Kerola Outsa (Joyce Carol Oates), kurai vislabāk padodas tieši drūmākās krāsas, precīzi rezumē, ko gotiskais joprojām nozīmē šajos laikos, kad visam kabina klāt priedēkli post-:

Ir milzīga atšķirība starp to, kas šķiet un kas ir; un ja jūs uzskatāt citādi, gotikai ir jums kāds pārsteigums. Apgaismības stīvajam, saulainajam smaidam — "Viss pastāvošais ir svēts;" "Cilvēks ir racionāla būtne" — pretī nostājas gotiskais, kas, runājot atklāti un ņemot vērā mūsu sugas vēsturi un aizvēsturi, vienkārši zina labāk.

Outsa piemin vēsturi un atsaucas uz izplatītajām aizdomām, ka cilvēces vēsture ir ļaunuma veidota. Taču kas tad iemūžina ļaunumu, ja ne tā normalizēšana, tā pārvēršana par banālo? Po triumfs slēpjas tajā, ka viņš ļaunumu visbeidzot atspoguļojis, ne aci nemirkšķinot, necenšoties stāstu beigās sagrabināt kopā kaut saujiņu morāla triumfa vai dzīves mācības. Viņa darbi ir gotikas kliedziens, kas joprojām atbalsojas mūsu kultūrā. Taču mēs nespējam sadzīvot ar viņa atgādinājumiem 24 stundas diennaktī; pie velna, mēs nespējam sadzīvot ar viņa atgādinājumiem pamatskolas valodas un literatūras kursa Po bloka garumā, tāpēc cenšamies cik spēdami aizsargāt sevi ar banalitāti. Varbūt arī nav nekāds brīnums, ka bērni skolā laiž vēnā, kad iecietības anketas neatstāj cerēto pozitīvo iespaidu uz starppersonu attiecībām klasē. Galu galā, vai tad mēs neesam nejauki pērtiķi, daudz ļaunāki nekā orangutans ar žileti? Un nē, ne visi mēs tādi esam. Taču pietiekami daudz mūsu ir tieši tādi, un Po daiļrade ļauj mums brītiņu padzīvot viņu galvās. Padzīvot un ar patiku izbaudīt.

Tad kā mums lasīt Po? Banālajās skolu klasēs mēs visi esam lasījuši viņa stāstus un atbildējuši uz testa tipa jautājumiem par tēmu, vai arī kā "mūsu sabiedrības" atspoguļojumu (mūsu sabiedrība? mani lūdzu izsvītrot!), vai kā raibi sakārtotu prozas un dzejas biogrāfiju. Taču Po vajadzētu lasīt tās vienkāršās, asinskārās patiesības izzināšanas prieka dēļ: Daži sūdabrāļi to vienkārši ir pelnījuši.

Publicēts žurnālā „The Smart Set”
2009. gada 6 .janvārī

No angļu valodas tulkojusi Laura Ziemele.