Haralds Sīmanis ir īpašs vienpatis latviešu mūzikā – brīžiem kļuvis par "pazīstamu dziedātāju", brīžiem nogājis dziļākā aizmirstībā, bet visu šo laiku gājis pats savu, ne no viena neatkarīgu ceļu. Dzimis Cēsīs 1951. gadā, kā pats to nereti uzsver – ne īsti čigāns, ne īsti latvietis, viņš mantojis no sava tēva jumiķa–skārdnieka amatu (ko šobrīd nodevis savam dēlam), taču ar sirdi vienmēr ir bijis piesiets pie ģitāras un baznīcu ērģelēm. Tieši ērģelēm rakstīts ir viņa pirmais lielais skaņdarbs – poēma "Mīlestība nekad nebeidzas" (1976). Septiņdesmito gadu beigās saraksta vairākus dziesmu ciklus – "Likteņa lietavas" (1978) un "Par zāli, sāli un Tevi" (1979).
1980. gada Mikrofona dziesmu aptaujas koncertā izpilda dziesmu "Ezers" un kļūst slavens, tiek aicināts spēlēt profesionālos estrādes ansambļos "Tip Top" un "Lāčplēsis", taču ilgi to neiztur un atgriežas pie muzicēšanas vienatnē. Kopā ar dzejnieku Arvīdu Ulmi, kurš ir daudzu Sīmaņa dziesmu tekstu autors, iesaistās Pieminekļu aizsardzības centra (vēlāk – Vides aizsardzības kluba) darbībā, atjauno Latvijas baznīcu jumtus. Deviņdesmito gadu vidū iznāk divas audiokasetes ar Haralda Sīmaņa albumiem "Es strauta malā slāpēs eju bojā" (1995) un "Starp divām gaismām" (1996), desmit gadus vēlāk tiek izdota agrāko ierakstu izlase CD formātā.
Dzīvojot "meža vidū" pie Madonas, savā mājas studijā starp jumtu labošanu un mazbērnu audzināšanu, Sīmanis ir ierakstījis jaunu albumu "Es esmu rīts", kurš iznāk šī gada 15. martā. Aizņemts, sniedzot neierasti daudzās intervijas un koncertus, dziedātājs veltīja pārdesmit minūtes arī mums, lai pirms uzstāšanās Teātra bārā pastāstītu par to, kā viņš redz sevi, savu mūziku un savu klausītāju.
Paldies Aijai Kaukulei par atbalstu
0