Slavenā vācu bērnu rakstnieka un ilustratora Janoša (Janosch) krājumā "Ak, skaistā Panama" (Ach, so schön ist Panama), ko februāra beigās latviski laidīs klajā izdevniecība "Liels un mazs", apkopoti visi stāsti par mazo lāci un mazo tīģeri – slavenākajiem Janoša varoņiem. Šāds krājums veidots, atzīmējot cikla pirmās grāmatas iznākšanas 25. gadskārtu.
Lāča un tīģera piedzīvojumi sākās pirms vairāk nekā divdesmit pieciem gadiem, kad izdevniecībā "Beltz & Gelberg" klajā nāca grāmatiņa "Ak, cik skaista ir Panama", kas uzreiz saņēma Vācu jaunatnes literatūras godalgu. Mazais lācis un mazais tīģeris ir ļoti labi draugi, kas dzīvo mazā namiņā pie upes, taču bieži dodas dažādos piedzīvojumos. Viņi nebaidās ne no kā, jo kopā ir ļoti stipri, taču daudzi no grāmatas notikumiem pārbauda tieši viņu draudzības stiprumu.
Janoša tēli kļuvuši par stabilu vācu bērnu kultūras sastāvdaļu, pārkāpjot grāmatu vāku robežas un iekļūstot arī animācijas filmās, spēlēs un rotaļlietu plauktos – šādā veidā daži no tiem sasnieguši arī Latviju, piemēram, rotaļlieta ar šķietami savādo nosaukumu "tīģerpīle", taču – bez sākotnējā literārā un vizuālā konteksta.
Janošs (īstajā vārdā Horsts Ekerts; 1931) ir viens no zināmākajiem vācu māksliniekiem un bērnu grāmatu autoriem, rakstījis arī pieaugušajiem. Jaunībā viņš strādājis tekstilrūpnīcā, studējis Minhenes Mākslas akadēmijā, bet studijas nav pabeidzis. Visu mūžu ir brīvmākslinieks. Jau kopš 1960. gada, kad tika izdota viņa pirmā grāmata, lieto pseidonīmu. Viņa daudzie darbi (vairāk nekā 100 grāmatas) tulkoti 30 valodās.
No vācu valodas tulkojusi Inga Karlsberga.
"Ak, cik skaista ir Panama!"
Stāsts par to, kā mazais tīģeris un mazais lācis ceļoja uz Panamu
Reiz dzīvoja mazs lācis un mazs tīģeris, un dzīvoja viņi lejā pie upes.
Tajā vietā, kur gaisā paceļas dūmi, blakus lielajam kokam.
Un viņiem bija arī laiva.
Viņi dzīvoja mazā, omulīgā namiņā ar dūmeni.
"Mums klājas labi,” teica mazais tīģeris, „jo mums ir viss, ko sirds kāro, un mums ne no kā nav jābaidās. Turklāt mēs esam arī ļoti stipri. Vai ne, lāci?”
"Kā tad,” piebalsoja mazais lācis, "es esmu tik stiprs kā lācis, un tu esi tik stiprs kā tīģeris. Ar to pietiek.”
Mazais lācis katru dienu gāja makšķerēt, bet mazais tīģeris gāja uz mežu lasīt sēnes.
Mazais lācis katru dienu gatavoja ēst; jo viņš bija labs pavārs.
"Vai vēlaties zivi ar sāli un pipariem, tīģera kungs, vai labāk ar citronu un sīpoliem?”
"Visu kopā,” attrauca mazais tīģeris, "un to vislielāko porciju.”
Pēc tam viņi ēda sutinātas sēnes un tad meža ogu kompotu ar medu.
Viņiem patiesi bija skaista dzīve tur lejā, mazajā, omulīgajā namiņā pie upes...
Taču kādu dienu garām pa upi peldēja kaste.
Mazais lācis izķeksēja kasti no ūdens, apošņāja un teica:
"Oooo... Banāni.”
Kaste smaržoja pēc banāniem. Un kas bija rakstīts uz kastes?
"Pa-na-ma,” lasīja mazais lācis.
"Kaste nāk no Panamas un smaržo pēc banāniem. Ak, Panama ir mana sapņu zeme,” noelsās mazais lācis.
Viņš joza uz mājām un līdz vēlai naktij stāstīja mazajam tīģerim par Panamu.
"Vai zini,” viņš stāstīja, "tur, Panamā, viss ir daudz skaistāk. Jo Panama no viena gala līdz otram smaržo pēc banāniem. Panama ir mūsu sapņu zeme, tīģeri. Mums tūliņ pat rītu jādodas uz Panamu – ko tu saki, tīģeri?”
"Tūliņ pat rītu,” sacīja mazais tīģeris, "jo mums taču ne no kā nav jābaidās, lāci. Un mana tīģerpīle arī jāņem līdzi.”
Nākamajā rītā viņi piecēlās daudz agrāk nekā parasti.
"Ja ceļu nezina,” teica mazais lācis, „vispirms vajag ceļa rādītāju.”
Tāpēc viņš no kastes uzmeistaroja ceļa rādītāju.
"Un mums jāpaņem līdzi mana makšķere,” sacīja mazais lācis, "jo tam, kuram ir makšķere, vienmēr ir arī zivis. Un tam, kuram ir zivis, nav jāmirst badā...”
"Un tam, kuram nav jāmirst badā,” piemetināja mazais tīģeris, „tam ne no kā nav jābaidās. Vai ne, lāci?”
Tad mazais tīģeris paņēma līdzi arī sarkano katliņu.
"Lai tu man katru dienu varētu pagatavot kaut ko gardu, lāci. Man garšo viss, ko tu gatavo. Ņam-ņamm...”
Mazais lācis vēl paķēra līdzi savu melno platmali, un viņi devās ceļā.
Turpu, kur rādīja ceļa zīme. Taisni uz priekšu gar upi...
Hei, mazais lāci un mazais tīģeri!
Vai neredzat upē tur to pudeļpastu? Zīmītē varētu būt kāda slepena ziņa par jūras laupītāju dārgumiem...
Par vēlu.
Jau aizpeldēja garām.
"Sveika, pele,” sveicināja mazais lācis, "mēs ejam uz Panamu. Panama ir mūsu sapņu zeme. Tur viss ir pavisam citāds un daudz lielāks...”
"Lielāks par mūsu alu?” jautāja pele. "Tas nevar būt.”
Ak, ko gan peles zina par Panamu?
Neko, neko un vēlreiz neko.
Viņi gāja garām vecajam lapsam kūmiņam, kas tieši patlaban ar kādu zosi grasījās svinēt savu dzimšanas dienu.
"Kur te ir ceļš uz Panamu?” jautāja mazais lācis.
"Pa kreisi,” gari nedomājot, atbildēja lapsa, jo negribēja, ka viņu traucē.
Taču pa kreisi bija aplam.
Labāk vispār nebūtu vaicājuši.
Tad viņi satika govi.
"Kur te ir ceļš uz Panamu?” vaicāja mazais lācis.
"Pa kreisi,” teica govs, "jo pa labi dzīvo zemnieks, bet tur, kur dzīvo zemnieks, Panama nevar būt.”
Tas atkal bija aplam – jo kur tad nonāk, ja vienmēr iet tikai pa kreisi? – Pareizi! Tieši turpat, no kurienes nācis.
Drīz vien sāka līt, un ūdens no debesīm pakšķēja un pakšķēja, un pakšķēja, un pakšķēja...
"Ka tik mana tīģerpīle nepaliek slapja,” teica mazais tīģeris, "citādi mani nebaida it nekas.”
Kur tad jūsu glītie lietussargi, mazais lāci un mazais tīģeri? – Karājas mājās pie ārdurvīm. Tā gan!
Vakarā mazais lācis no divām skārda mucām uzmeistaroja lietus nojumi. Viņi iekūra uguni un sasildījās. „Cik labi,” priecājās mazais tīģeris, „ja ir draugs, kurš prot uzbūvēt nojumi. Tad nav jābaidās ne no kā.”
Kad lietus bija pierimis, viņi devās tālāk.
Drīz vien viņiem sagribējās ēst, un lācis teica:
"Man ir makšķere, es eju ķert zivis. Tikmēr pagaidi zem lielā koka, tīģeri, un sakur mazu uguntiņu, lai varam uzcept zivis!”
Taču te nebija upes, un tur, kur nav upes, nav arī zivju.
Un, ja nav zivju, nelīdz arī makšķere.
Labi, ka mazais tīģeris atrada sēnes, citādi viņi būtu nomiruši badā.
"Ja ir draugs, kas prot atrast sēnes,” teica mazais lācis, „tad ne no kā nav jābaidās. Vai ne, tīģeri?”
Drīz vien viņi satika divus ļautiņus, zaķi un ezi, kas nesa uz mājām novākto ražu.
"Nāciet mums līdzi uz māju,” tie piedāvāja, "jūs varat pie mums pārnakšņot. Mēs priecājamies par katru viesi, kas var mums ko pastāstīt.”
Mazais lācis un mazais tīģeris drīkstēja sēdēt uz ērtā dīvāniņa.
"Tāds dīvāniņš,” teica mazais tīģeris, "ir jaukākā lieta uz pasaules. Mēs Panamā sev arī nopirksim tādu dīvāniņu, tad nu mums patiešām būs viss, ko sirds kāro. Vai ne?”
"Jā,” piekrita mazais lācis.
Un tad mazais lācis abiem ļautiņiem visu vakaru stāstīja par Panamu.
'Panama,” viņš teica, "ir mūsu sapņu zeme, jo Panama no viena gala līdz otram smaržo pēc banāniem. Vai ne, tīģeri?”
"Mēs nekad neesam bijuši tālāk par mūsu lauka viņu galu,” sacīja zaķis. "Mūsu lauks līdz pat šodienai bija mūsu sapņu zeme, jo tur aug labība, no kuras mēs pārtiekam. Taču tagad mūsu sapņu zeme ir Panama. Ak, cik skaista ir Panama – vai ne, ezi?”
Mazais lācis un mazais tīģeris drīkstēja gulēt uz jaukā dīvāniņa. Tonakt visi četri sapņoja par Panamu.
Kādu dienu viņi satika vārnu.
"Putni nav dumji,” noteica mazais lācis un pajautāja vārnai ceļu.
"Kādu ceļu?” prasīja vārna. "Ir simtiem un tūkstošiem ceļu.”
"Uz mūsu sapņu zemi,” precizēja mazais lācis. "Tur viss ir pilnīgi citāds. Daudz skaistāks un tik liels...”
„To zemi es jums varu parādīt,” teica vārna, jo putni zina visu. "Lidojiet man līdzi. Hoplā!”
Viņa uzlēca uz lielā koka apakšējā zara. Un plivinājās aizvien augstāk.
Lācis un tīģeris nemācēja lidot, viņi varēja tikai rāpties.
"Tikai nepalaid mani vaļā, lāci!” brēca mazais tīģeris "Citādi manai tīģerpīlei vēl salūzīs ritenītis...”
"Skat,” teica vārna, "te tā ir.”
Un viņa ar spārnu parādīja visriņķī.
"Ak,” iesaucās mazais tīģeris, "ir nu gaaaan skaisti! Vai ne, lāci?”
"Daudz skaistāk par visu, ko savā dzīvē esmu redzējis,” sacīja mazais lācis.
Tas, ko viņi ieraudzīja, gan nebija nekas cits kā pļava un upe, kur viņi vienmēr bija dzīvojuši. Tur lejā, starp kokiem, stāvēja mazais namiņš. Tikai viņi šo ainu nekad nebija redzējuši no augšas.
"Ak tad tā ir Panama...” noteica mazais tīģeris. "Nāc, mums tūliņ pat jādodas tālāk, mums jāiet līdz pat upei. Tur mēs uzcelsim mazu, omulīgu namiņu ar dūmeni. Mums taču ne no kā nav jābaidās, lāci.”
Viņi norāpās no koka un drīz vien nonāca pie upes.
Kur gan ir jūsu laiva, mazais lāci un mazais tīģeri? – Guļ upes krastā pie jūsu mazās mājiņas.
"Sameklē dēļus un zarus,” palūdza mazais lācis.
Un tad viņš uzmeistaroja plostu.
"Cik labi,” teica mazais tīģeris, "ja ir draugs, kurš prot uzbūvēt plostu. Tad ne no kā nav jābaidās.”
Viņi iestūma plostu upē un nokļuva otrā krastā.
"Uzmanīgi, lāci,” brīdināja mazais tīģeris, "lai mana tīģerpīle neizveļas. Viņa taču lāgā neprot peldēt.”
Pretējā krastā nonākuši, viņi čāpoja gar upes malu, un mazais lācis teica:
"Tu mierīgi vari iet aiz manis, jo es zinu ceļu.”
"Tad mums ne no kā nav jābaidās,” sacīja mazais tīģeris, un viņi gāja tik ilgi, kamēr nonāca pie neliela tiltiņa.
Tiltiņu savulaik bija uzbūvējis mazais lācis; proti, viņi stāvēja netālu no zaļā pudura, kur slējās viņu namiņš. Taču viņi tiltu nepazina, jo upe to tikmēr bija mazliet sabojājusi.
"Mums jāsalabo tilts,” teica mazais tīģeris, "tu pacel dēli no apakšas, bet es pieturēšu no augšas. Taču piesargies, lai mana tīģerpīle neiekrīt ūdenī.”
Hei, mazais lāci un mazais tīģeri! Pa upi atkal peld pudele ar pastu. Zīmītē varētu būt kāda slepena vēsts.
Vai tad jūs neinteresē īsti Vidusjūras laupītāju dārgumi?
Par vēlu, pudele jau garām.
Upes otrā krastā viņi atrada ceļa rādītāju.
Tas gulēja apgāzies zālē.
"Ko tu te redzi, tīģeri?”
"Kur tad?”
"Šeit!”
"Ceļa rādītāju.”
"Un kas uz tā rakstīts?”
"Nekas, es taču nemāku lasīt.”
"Pa...”
"Paragvaja.”
"Aplam!”
"Pidžama.”
"Nē, tu, dumiķīti! Pa-na-ma. Panama. Tīģeri, mēs esam Panamā! Mūsu sapņu zemē. Ak, nāc šurp, mēs dejosim no prieka!”
Un viņi no prieka dejoja riņķī un apkārt.
Bet tu taču zini, kas tas bija par ceļa rādītāju. Vai ne? – Nu, protams!
Pagājuši vēl gabaliņu uz priekšu, viņi nonāca pie pamesta namiņa ar dūmeni.
"O, tīģeri,” iesaucās mazais lācis, "ko mūsu gaišās acis te rāda, saki!”
"Tā ir māja, lāci. Brīnišķīga, brīnumskaista māja. Ar dūmeni. Skaistākā māja pasaulē, lāci. Te taču mēs varētu apmesties.”
"Cik te ir klusi un omulīgi, tīģeri!” jūsmoja mazais lācis. „Ieklausies tikai!”
Vējš un lietus bija mazliet pabojājuši viņu veco namiņu, tāpēc viņi to vairs nepazina. Koki un krūmi bija paaugušies garāki, viss bija kļuvis lielāks.
"Te viss ir daudz lielāks, lāci,” sauca mazais tīģeris, "Panama ir tik brīnišķīga, brīnumskaista, vai nav tiesa?”
Viņi sāka remontēt māju. Mazais lācis salaboja jumtu un galdu, un divus krēslus, un divas gultas.
"Man vispirms vajag šūpuļkrēslu,” teica mazais tīģeris, "citādi es nevaru šūpoties.”
Un viņš uzmeistaroja šūpuļkrēslu.
Tad viņi iedēstīja dārzā zaļumus, un drīz vien atkal bija tikpat skaisti kā agrāk.
Mazais lācis gāja makšķerēt, mazais tīģeris lasīja sēnes. Tikai tagad viss bija vēl skaistāk, jo viņi nopirka sev dīvāniņu, no plīša un gaužām mīkstu. Mazais namiņš pie zaļā pudura nu viņiem likās jaukāks par visām citām vietām pasaulē.
"Ak, tīģeri,” mazais lācis teica ik dienas, "cik labi, ka mēs atradām Panamu – vai ne?”
"Jā gan,” piebalsoja mazais tīģeris, „mūsu sapņu zemi. Tagad mums nekad, nekad vairs nevajadzēs doties prom.”
Vai tu domā, ka viņi mierīgi būtu varējuši palikt mājās?
Tu domā, ka tā viņi būtu aiztaupījuši garo ceļu?
Ak, nē, jo tad viņi nebūtu satikuši lapsu kūmiņu un arī vārnu ne. Un viņi nebūtu satikuši zaķi un ezi, un nekad neuzzinātu, cik omulīgs ir tāds skaists un mīksts plīša dīvāniņš.
Pasts tīģerim
Stāsts par to, kā mazais lācis un mazais tīģeris izgudroja vēstuļpastu, gaisa pastu un telefonu
Reiz, kad mazais lācis atkal gāja uz upi makšķerēt, mazais tīģeris teica:
"Vienmēr, kad tu esi prom, es jūtos tik vientuļš. Uzraksti kādreiz no tālienes kādu vēstuli, lai man būtu priecīgāk, ja?”
„Labs ir,” sacīja mazais lācis un paņēma līdzi pudelīti zilas tintes, kā arī kanārijputniņa spalvu, jo ar to var labi rakstīt.
Un vēstuļpapīru, un aploksni, ko var aizlīmēt.
Lejā pie upes viņš vispirms uzlika uz āķa tārpu un iemeta makšķeri ūdenī.
Tad paņēma spalvu un ar tinti uz papīra rakstīja vēstuli:
"Mīļais tīģeri!
Varu pavēstīt, ka man klājas labi, bet kā klājas Tev? Nomizo sīpolus un liec vārīties kartupeļus, jo es, iespējams, dabūšu kādu zivi. Ar buču Tavs draugs lācis.”
Tad viņš ielika vēstuli aploksnē un to aizlīmēja.
Viņš noķēra divas zivis: vienu ēšanai un vienu, lai varētu tai dāvāt dzīvību. Lai tā priecātos; jo priecāties der katram.
Vakarpusē viņš paņēma zivi un spaini, un arī vēstuli un gāja uz mājām.
Stop, lāci, tu gandrīz aizmirsi makšķeri!
"O jā, liels paldies,” pateicās mazais lācis.
Viņš sauca jau pa gabalu no mazā paugura:
"Tī-ģe-rim-pasts! Tī-ģe-rim-pasts!”
Taču mazais tīģeris neko nedzirdēja, jo gulšņāja aiz mājas.
Sīpolus viņš nebija nomizojis un kartupeļus nebija uzvārījis.
Istabu nebija izslaucījis un arī puķes nebija aplaistījis.
Viņš neko negribēja darīt, jo atkal jutās vientuļš.
Un tagad viņš negribēja arī vēstuli.
Jo tagad mazais lācis tik un tā pats un personīgi bija mājās.
Naktī mazais tīģeris pamodināja mazo lāci un teica:
"Man tev kaut kas jāpasaka, pirms tu esi aizmidzis. Vai tu man rīt vēstuli nevarētu atsūtīt drusciņ ātrāk? Varbūt ar kādu žiglu vēstnesi?”
"Labi,” teica mazais lācis un nākamajā dienā atkal paņēma visu līdzi. Tinti, spalvu, papīru un aploksni.
Un arī vienu pastmarku.
Pie upes viņš atkal uzsprauda uz āķa tārpu un iemeta makšķeri ūdenī.
Tad viņš rakstīja:
"Mīļais draugs tīģeri!
Dari tā, kā es jau tev rakstīju vakar. Cerams, tev klājas labi.
Žigli sveicieni un kvēlas bučas!
Tavs draugs lācis.”
Garām gāja elegantā zoss.
"Vai jūs, lūdzu, nevarētu aiznest vēstuli? Manam draugam tīģerim uz mājām.”
"Man ļoti žēl,” teica elegantā zoss, "es steidzos uz bērēm.”
Tad garām peldēja treknā zivs.
"Vai jūs, lūdzu, nevarētu aizgādāt vēstuli manam...” Bet zivs jau bija prom.
Zivis ir zibensātras.
Un, iespējams, arī pakurlas.
Un tad garām skrēja ašā pele.
Labprāt būtu vēstuli paņēmusi.
Bet tad uzpūta mazs vējelis, ieķērās vēstulē kā burā un peli gandrīz aiznesa pa gaisu.
Pēc tam garām gāja lapsa.
"Vai nevarat paņemt līdzi vēstuli, lapsas kungs?” vaicāja mazais lācis. "Aiznest tīģerim uz mājām?”
"Tīģerim uz mājām?” pārvaicāja lapsa. "Nē, nē, ļoti žēl, bet man nav laika. Man ar eleganto zosi jāiet uz bērēm.”
Ak, cik dzīve ir īsa, zostiņ!
Tad parādījās zilonis laivā.
"Hei!” uzsauca mazais lācis. "Vai dzirdat mani?”
Taču zilonis saldi gulēja, viņš pat nepakustējās.
Arī ēzelis ar mugursomu negribēja ņemt vēstuli.
Un arī vīriņš ar garo degunu ne.
Bet tad nāca zaķis žiglajās kurpēs.
"Dodiet tik šurp, lāča kungs! Vai vēstule ir aploksnē? Vai marka ir virsū?”
Un nu skrien, zaķi, skrien!
Zaķis vicoja, cik ātri vien kurpes nesa, žvīks-žvāks-žviks pie tīģera uz mājām.
Mazajam tīģerim šodien atkal negribējās neko darīt. Viņš nebija ne nomizojis sīpolus, ne uzvārījis kartupeļus. Nebija izslaucījis istabu un pat nebija iekūris krāsni.
"Pasts tīģerim!” sauca žiglais zaķis, un mazais tīģeris uzlēca kājās, kliegdams:
"Kur kā kas kam un no kā?”
"Tīģerim,” teica zaķis.
"O, tīģeris esmu es, dodiet šurp!”
Viņš no prieka dejoja uz galda, uz krēsla, uz gultas, uz dīvāniņa.
Viņš izlasīja vēstuli no sākuma līdz beigām un no beigām līdz sākumam.
Nu viņam atkal bija duka kaut ko darīt, un viņš nomizoja sīpolus, uzvārīja kartupeļus, izslaucīja istabu, un dzīve bija skaista.
Viņš labi sakurināja krāsni un saplūca dārzā pētersīļus, lai zivs vakarā izdotos garda.
Kad lācis ieradās mājās, viņi jauki pavadīja vakaru, ēda zivi ar karstiem kartupeļiem un dzēra zosvīnu no avota.
Un pēc kārtīgām vakariņām viņi sarīkoja mazu trādirīdi ar mūziku un dančiem. Lācis čīgāja pavārnīcas vijoli, bet tīģeris strinkšķināja slotaskāta kontrabasu.
Laimīgais kurmis, izdzirdis tālumā jauko mūziku, tūdaļ ieradās ciemos.
Un uz galda ar savu ceļaspieķi dejoja aizrautīgu valsi.
"Šodien ir manas dzīves skaistākā diena,” sauca mazais tīģeris.
Un tas nebija melots.
Naktī mazais tīģeris pamodināja mazo lāci un sacīja:
"Pirms tu iemiedz, es vienkārši vēlētos pateikt: rīt tu drīksti gribēt pastu. Lai arī tu vari papriecāties. Vienreiz es un vienreiz tu. Ar labunakti!”
Nākamajā dienā mazais tīģeris paņēma sēņu grozu, zilās tintes pudelīti, spalvu un vēstuļpapīru un devās uz mežu.
Šodien viņš rakstīja vēstuli mazajam lācim:
"Mīļais daugs un lāci!
Es rakstu Tev vēstuli, lai Tu būtu priecīgs.
Cerams, mēs drīz tiksimies. Šodien vakariņās būs sviestā sutinātas sēnes.Dažas aug tepat blakus.
Ar sirsnīgu buču Tavs mīļotais draugs tīģeris. Gaidi mani!”
Un tā tas tagad turpinājās katru dienu.
Mazais lācis rakstīja mazajam tīģerim, un tad atkal otrādi. Un žiglais zaķis bija vēstuļu nesējs.
Reiz naktī mazais tīģeris pamodināja mazo lāci un teica:
"Mēs taču kādreiz varētu uzrakstīt vēstuli arī manai tantei zosij. Lai arī viņai ir prieks, ja?”
Un uzreiz nākamajā rītā viņi uzrakstīja vēstuli tantei zosij. Mīļi sveicieni, visu jauku un kā klājas.
Tad zoss uzrakstīja savam brālēnam ezim.
Ezis – vīriņam ar garo degunu.
Zilonis gribēja rakstīt vēstuli savai sievai uz Āfriku.
"Uz Āfriku,” teica žiglais zaķis, "es nevaru aizskriet. Tur vajadzīgs gaisa pasts. Jums jāizsauc pasta balodis.”
Tagad katrs gribēja uzrakstīt kādu vēstuli, tāpēc žiglais zaķis ar darbu viens pats nespēja tikt galā un aicināja palīgos citus zaķus no meža.
"Jums,” viņš piekodināja, "jābūt ātriem un klusiem. Jūs nedrīkstat lasīt vēstules un citiem stāstīt, kas tajās rakstīts. Viss skaidrs?”
"Viss skaidrs,” sauca zaķi žiglajās kurpēs, un viss bija skaidrs.
Vēlāk vēstuļu kastes tika piestiprinātas pie visiem kokiem, lai zaķiem vairs nebūtu pie katra jāiet vēstulēm pakaļ. Kastes dzeltenā krāsā.
Kādu dienu mazais tīģeris teica:
"Kad tu esi istabā, es virtuvē jūtos tik vientuļš, lāci.”
Tad viņi no turienes uz šejieni ievilka dārza šļūteni. – Mājas tālrunis.
"Vai dzirdat mani, hallo, vai dzirdat – kas tur runā?”
"Šeit runā lāča kungs, es jūs dzirdu labi.”
"Mēs taču varētu,” mazais tīģeris teica, "pārvilkt telefonu arī pāri upei, tad man nevajadzētu vienmēr tā pūlēties rakstīt.”
Un to viņi arī izdarīja.
Zemūdens kabelis.
"Un, ja mums tāds telefons būtu zem zemes,” teica mazais tīģeris, "mēs varētu piezvanīt cauri visam mežam tantei zosij.”
Tad kurmji izraka pazemes kabeļtelefona tīklu. No šejienes uz turieni un no turienes uz tejieni, krustu un šķērsu.
"Hallo, tante zoss, šeit runā tavs mazais tīģeris. Vai dzirdi mani, tante zoss? Jā, tas esmu es, tī-ģe-ris ar tīģerastīti, tavs krustdēls.”
"Un es – lācis,” sauca lācis, "saki, ka es arī šeit esmu, tīģeri!”
Zilonis piezvanīja uz centrāli.
"Šeit centrāle. Šeit centrāle. Āfrika? Nē, diemžēl savienojums ar Āfriku nav iespējams. Saruna pabeigta.”
"Nav liela bēda,” teica zilonis, „tad es uzrakstīšu pa gaisa pastu.”
Un nu katrs šeit mežā un pie upes varēja uzrakstīt kādam citam vēstuli un, ja vēlējās, tad arī parunāt ar savu draudzeni tālumā.
Vai tas nav brīnišķīgi?
"Ak, lāci,” teica tīģeris, "vai dzīve nav baigi skaista, ko tu saki?”
"Jā,” teica mazais lācis, "pavisam baiga un skaista.”
Un tur nu viņiem bija diezgan sasodīti liela taisnība.
Labdien, mazo ruksi!
Stāsts par to, kā mazais tīģeris reiz nepārradās mājās
Reiz mazais tīģeris satika mazo ruksi un teica:
"Labdien, mazo ruksi.”
"Kurp dodies, tīģeri?” jautāja mazais ruksis.
"Uz mežu lasīt sēnes,” teica mazais tīģeris, „"o šodien vakariņās būs sautēti murķeļi pikantā piparu mērcē. Lācis gatavos.”
"O, uz mežu!” iesaucās mazais ruksis, "aptuveni tieši turp es arī gribēju iet. Vai es drīkstu tev uz brītiņu pievienoties?”
Un viņš spriņģoja līdzi mazajam tīģerim. Uz mežu.
Kad viņi nonāca mežā, mazais tīģeris gribēja sākt lasīt sēnes.
Bet mazais ruksis uzsauca:
Ak, liecies mierā, vispirms brītiņu padraiskosimies, te ir tik šausmīgi jauki. Ju-hū!”
Un viņš aizdieba prom, paslēpās aiz koka un sauca:
"Meklēmani-atrodimani-noķermani!”
Mazais tīģeris nolika sēņu grozu zālē un skrēja pakaļ mazajam ruksim, līdz atrada to un noķēra.
"Tagad tava kārta,” sauca mazais ruksis, "tagad es tevi meklēšu un ķeršu.”
Mazais tīģeris aizskrēja un slēpās, līdz mazais ruksis viņu noķēra.
Un tā tas turpinājās vēl un vēl.
Visu cauru jauku garu dienu.
"Mēs tik labi kopā spēlējamies, vai ne, tīģeri!” priecājās mazais ruksis.
Diena bija cauri, bet grozā nevienas sēnes.
"Šodien es nevarēju salasīt sēnes,” mājās atnācis, teica mazais tīģeris, "Jo man nebija laika. Vispirms es satiku mazo ruksi, un tad mēs bijām mežā. Mežā mums vajadzēja brītiņu padauzīties, bet pēc tam jau bija tumšs, un es vairs sēnes nevarēju saskatīt. Ko nevar saskatīt, to nevar salasīt.”
Tad mazais lācis atkal uzvārīja puķkāpostus no dārza, uzsildīja vakardienas ceptos kartupeļus, bet saldajam ēdienam laika nebija. Naktī mazais tīģeris sapņoja par mazo ruksi.
Nākamajā dienā bija mazā lāča kārta. Viņam bija jānoķer divas mazas zivtiņas, viņš paņēma makšķeri un gāja uz upi. Bet mazajam tīģerim bija jāizslauka istaba, jāsarok dārzā kartupeļi, jāsagriež sīpoli un jāiekur krāsns. Un tad vēl jāsaliek uz galda šķīvji.
Viņš paņēma ķepās slotu – bet tad garām gāja mazais ruksis un uzsauca:
"Vai kāds man nāks līdzi peldē-ē-ties?”
"Es-es,” atsaucās mazais tīģeris, "man tikai ātri jāsameklē foršās peldbikses.”
Mazais ruksis mācēja nirt, ar galvu zem ūdens.
"Tā tik ir māksla!” sauca mazais tīģeris. "To kurš katrs nevar.”
Bet mazais tīģeris prata ielēkt uz galvas ūdenī.
Un drīz vien diena bija galā.
"Mums kopā viss sanāk tik labi,” teica mazais ruksis, "vai ne, tīģerīt?”
Istabas slaucīšana aizmirsusies, sīpolu griešana aizmirsusies, krāsns kuršana aizmirsusies – viss aizmirsies.
Un, kad mazais lācis, noķēris divas zivis, pārradās mājās, viņam vispirms bija jāizslauka istaba, tad jāsarok dārzā kartupeļi, jāsagriež sīpoli, jāiekur krāsns.
Un jāuzliek galdā šķīvji.
Tad jāuzcep zivis un jāuzvāra kartupeļi, bet mazais tīģeris mājās atnāca tik vēlu, ka ēdiens jau bija atdzisis.
"Es nevarēju izslaucīt istabu,” taisnojās tīģeris, "jo man nebija laika. Vispirms atnāca viesis, un tad es dabūju ilgi meklēt savas peldbikses, jo tu tās nebiji nolicis vietā. Es protu ielēkt ūdenī uz galvas. Rīt es atkal iešu uz mežu lasīt sēnes, bet tu slaucīsi istabu.”
Un tad viņš aizmiga.
Nākamajā dienā mazais tīģeris paņēma grozu, mazais lācis paņēma slotu, un tīģeris devās ceļā.
Taču pa ceļam viņš izmeta nelielu līkumu, jo viņam noteikti bija jāsatiek mazais ruksis.
"Uz kurieni tu ej, tīģerīt?” vaicāja mazais ruksis.
"Varbūt lasīt sēnes,” teica tīģeris.
"Ak tā, tad ienāc uz mirkli drusciņ iekšā, es tev uzcepšu kūku.”
Kamēr mazais ruksis mīcīja mīklu, mazais tīģeris valstījās pa skaisto gultu.
"Kūku mīkla,” sauca mazais ruksis, "ir mans mīļēdiens,” un ieleksēja vienu piku mutē.
"O, kūku mīkla,” sauca mazais tīģeris, "arī man tā patīk!”
Un tā viņi kūku nemaz neizcepa, mīklu noleksēja, un nekas pāri nepalika.
Pēc tam notika spilvenu kauja.
"Mums kopā viss sanāk tik labi, vai tiesa, tīģerīt?” teica mazais ruksis. Taču mazais tīģeris jau bija aizmidzis.
Nākamajā rītā viņi nogulēja līdz pat vienpadsmitiem.
"Šodien mēs slaistīsimies,” paziņoja mazais ruksis.
"Neviens no mums bez liekas vajadzības nekustēsies un nestrādās. Sarūpē svētku brokastis, mēs visu dienu paliksim gultā. Un paķer līdzi kannu.”
"Kādu kannu?” jautāja mazais tīģeris.
"Sarkano.”
Pie auna mazais tīģeris iegādājās bulciņas.
Un pie lapsas desu.
Un pie vistas olas.
Pie govs gribēja pirkt pienu un speķi pie peles.
Cerams, šī ir mājās.
Tur, tajā alā.
Jā, pele bija mājās.
Nostaigāja apkārt stundu, nu sāp kājas.
"Svētku brokastis vienmēr tiek pasniegtas gultā,” iesaucās mazais ruksis.
"Atnes taču galdu!”
Galds ir kartupeļu kaste.
Kartupeļu kaste pieder zemniekam.
Kad kaste bija ielikta gultā, mazajam tīģerim vairs vietas nebija.
"Labā maltītē galvenais nav tas, kur tu sēdi,” teica mazais ruksis, "bet vai ēdiens mums tīk. Vai tev tas ir pa mutei, tīģerīt?”
"Ko nozīmē – ir pa mutei?” jautāja mazais tīģeris.
"Labi garšo.”
"Tad jā.”
"Uzmini, kas būs pusdienās!” jūsmoja mazais ruksis. "Spageti ar tomātu mērci. To var dabūt pie pīles. Tikai paņem līdzi kannu.”
"Kuru kannu?” jautāja mazais tīģeris.
"Sarkano.”
Viena mārciņa spageti grozā un kanna ar tomātu mērci pilna līdz malām.
Tad ūdeni katlā, katlu uz uguns. Spageti iekšā katlā ar ūdeni, un visu vāra.
Vēl piemest tomātu mērcei šķipsnu sāls un piparu, un pusdienas gatavas.
To visu darīja mazais tīģeris.
Tā tas turpinājās katru dienu, šodien, rīt, aizparīt. Mazais tīģeris stiepa malku un kurināja krāsni. Slaucīja istabu un gādāja jaunus salmus cūku kūtij.
Gatavoja ēst – bet mazais ruksis valstījās pa gultu.
"Kad tev ir dzimšanas diena, tīģerīt?” vaicāja mazais ruksis.
"Trešdien.”
"Bet man augustā,” iesaucās mazais ruksis, "tas labi sader kopā. Un kura ir tava mīļākā krāsa?”
"Dzeltena ar strīpām.”
"Dzeltena ar strī-pām! Tīģeri! Bet mana ir lillā – tas labi sader kopā!”
Tīrās blēņas, skaidra lieta. Mēs to zinām.
"Un tavs mīļākais ēdiens? Man viss, kas ir mičmačīgs. Tomātu mērce, kūku mīkla, pudiņš...”
"Mans mīļākais ēdiens ir strauta forele mandeļu mērcē ar rīvmaizi un pētersīļu kartupelīšiem...”
Kad mazais tīģeris to pateica, viņš atkal atcerējās par mazo lāci, un viņš nolēca no kastes, paķēra savu grozu un uzsauca:
"Atā, mazo ruksi...”
Un žvīks-žvāks lēkšoja uz mežu, ātri nolauza pāris sēnes un skrēja – gandrīz vai ātrāk, nekā kājas nesa – uz mājām.
Taču lāča tur vairs nebija.
Durvis aizslēgtas, uz lieveņa bieza putekļu kārta, zālīte nepļauta, un pētersīļi nezālēs ieauguši.
Arī jumts bija maķenīt sabojāts.
TAD MAZO TĪĢERI PĀRŅĒMA LIELAS BAILES.
Viņš apjoza apkārt mājai, ieskatījās katrā logā, pārbaudīja visus krūmiņus, taču mazā lāča nekur nebija.
Viņš ielūkojās katrā alā un peles caurumā – nekur viņa nebija.
Viņš skrēja pāri laukiem un iztaujāja lapsu kūmiņu, lauvu zilajās biksēs, zaķi, zosi ar platmali.
Taču viņi mazo lāci nebija redzējuši.
Mazais tīģeris nodomāja:
"Viņš varētu būt miris,” un skrēja tik ilgi, kamēr kājas viņu nesa, tad nokrita, iegūlās zālē un gribēja nomirt. Beigts un pagalam uz mūžiem.
Nekāda prieka vairs dzīvot, un kādu dienu mazais lācis varbūt viņu šeit atradīs un uzcels kapa pieminekli.
Ja vien mazais lācis arī nav miris.
Jo mazais tīģeris mazo lāci nebija atradis, lai arī kā meklēja.
Acis ciet un beigts, un cauri.
Bet mazais lācis toreiz gaidīja tīģeri.
Bija sagatavojis ēdienu, izslaucījis istabu, taču mazais tīģeris nepārradās.
Tad mazais lācis bija nobēdzinājis atslēgu zem kājslauķa un piestiprinājis pie durvīm zīmīti:
"Eju tevi meklēt. Lācis.”
Taču zīmīti bija aizpūtis vējš, bet atslēgu mazais tīģeris nemeklēja.
Kad mazais lācis ilgi, ilgi bija izmeklējies mazo tīģeri, viņš pa ceļam satika lapsu.
"Vai tu neesi redzējis tīģeri?”
"Jā,” teica lapsa, "viņš aizgāja šajā virzienā.”
"Kurā virzienā?” pārjautāja mazais lācis.
"Šajā,” teica lapsa.
Un mazais lācis aizsteidzās tajā virzienā.
Un viņš iztaujāja visus, ko satika un kas bija redzējuši tīģeri.
Tad viņš iedams nonāca pie mazā rukša un prasīja:
"Vai tu neesi redzējis tīģeri?”
Tas teica:
"Kādu tādu tīģeri? Es nepazīstu nevienu tīģeri.”
Tīrie meli, skaidrs. Mēs to labi zinām.
Un viņš iesaucās:
"Ak, nāc tak iekšā, lāci, es tev uzcepšu kūku!”
"Nē, nē,” mazais lācis atteicās. "Man jāmeklē tīģeris. Tīģeris ir mans draugs.”
Un aizskrēja tālāk.
Meklēt tīģeri.
Tīģeris pa tam laikam bija iemidzis un tad atkal pamodies. Kad pamodās, viņš sajuta izsalkumu un taisnā ceļā joza uz mājām.
Savukārt mazais lācis nogāja visu garo ceļu, ko pirms tam bija mērojis mazais tīģeris, un beigās atkal nonāca mājās. Tur stāvēja grozs ar sēnēm, bet atslēga joprojām gulēja zem kājslauķa.
Tad mazais lācis upē aši noķēra divas foreles, sagatavoja svētku mielastu, uzklāja galdu. Uzlika arī puķes.
Nedrīkst aizmirst par saldēdienu!
Un kad mazais tīģeris pārradās mājās, vispirms notika brangs mielasts. Tad trādirīdis ar lustēšanos, pavārnīcas vijoles un slotaskāta kontrabasa čīgāšanu.
Īsi sakot, no šā brīža mazajā namiņā pie kokiem tur lejā upmalā atkal viss bija kā senāk. Mazais lācis gāja uz upi ķert zivis, un mazais tīģeris gāja uz mežu lasīt sēnes vai slaucīja istabu un kurināja krāsni. Grieza sīpolus un klāja galdu.
"Un tagad es māku pagatavot spageti,” teica mazais tīģeris, "ar tomātu mērci.”
Taču tomātu mērce šajā mājā nevienam negaršoja.
Reiz viņus apciemoja lauva zilajās biksēs. Viņš pastāstīja par laupītāju Džoniju Piņģerotu.
Viņš esot to personīgi pazinis vēl tā dzīves laikā.
"Diemžēl vairs nav starp dzīvajiem,” teica lauva.
"Aplaupīja nabaga ļaudis. Man nācās viņu apēst. Kārtībai jābūt, skaidra lieta.”
"Skaidra lieta,” piebalsoja mazais tīģeris, "taču mums ne no kā nav jābaidās. Pie mums viss ir kārtībā, vai ne, lāci?”
"Aha,” teica mazais lācis.
Un tur nu viņam bija taisnība.
PIEDĀVĀ IZDEVNIECĪBA "LIELS UN MAZS"
3